Ķīna vairākās valstīs asociējas ne tikai ar iespējamo preču tranzītu, bet arī drošības apdraudējumu
Lietuva, nebaidoties no Ķīnas komunistiem, nesen lēma atvērt Taivānas pārstāvniecību, lietojot tās nosaukumā vārdu “Taivāna” nevis “Taipeja”, tādējādi pasvītrojot, ka tā sadarbojas ar valsti, nevis tikai pilsētu. Ķīnas reakcija bija prognozējama, augustā tā atsauca uz konsultācijām savu vēstnieku Viļņā un pieprasīja, lai Lietuva atsauc savu vēstnieku no Ķīnas. Atgādināšu, ka Taivānā savulaik paglābās ķīnieši, kuri nesaslima ar komunisma utopiju un izvēlējās dzīvot brīvībā nevis zem sarkanajiem karogiem un Mao plakātiem.
Lietuvas valdība šī gada martā pavēstīja, ka atklās biznesa pārstāvniecību Taivānā, kurā dzīvo vairāk par 20 miljoniem iedzīvotāju. Nebrīnīšos, ja ar laiku Ķīnas Republika Taivānā investēs Lietuvā vairāk nekā komunistiskā Ķīna. Lietuva maijā lēma par izstāšanos no formāta 17+1, kurā ir daudz solījumu no Ķīnas puses, bet salīdzinoši maz praktiskas darbības. Rietumvalstu izdabāšana komunistiskajai Ķīnai ir saistīta ar bailēm kaitināt milzi un zaudēt eventuālo ekonomisko sadarbību. Šādai brīvās pasaules nostājai nav nekāda morāla pamatojuma.
Lietuvieši, ar viņiem ierasto drosmi un izlēmību, ir nostājušies kā Dāvids pret Goliātu. Viļņa, jau kuro reizi parāda, ka nebaidās no lieliem autoritāriem milžiem starptautiskajā politikā un ir mainījusi komunikāciju ar Taivānu, kas, protams, nav tīkama Pekinas komunistiem. Baltijas valstīs ārpolitikas vektori Ķīnas virzienā pagriezās pirms dažiem gadiem, kad tika pausts satraukums par Krievijas tranzīta kravu kritumu un meklējumiem tā kompensēšanai. 2021. gada pavasarī Igaunijā par spiegošanu Ķīnas militārās izlūkošanas labā tika notiesāts Tallinas Tehniskās universitātes pētnieks Tarmo Kiutss. Palūkosimies arī, kas notiek ārpus Baltijas valstīm. Ķīnas darbības ģeogrāfija ir plaša, pievērsīsimies tikai dažiem gadījumiem.
Globāli
Beļģijā bāzētā Starptautiskās žurnālistu federācijas (International Federation of Journalists) 2020. gadā publicētais pētījums atgādināja par pieaugošo Ķīnas mediju ietekmi pasaule.[1] Pekinas dekādi ilgā mediju kampaņa ir sākusi dot augļus, kas izpaužas, kā ārvalstu žurnālistu Ķīnu slavinošie raksti. Populāra Ķīnas publiskās diplomātijas metode ir žurnālistu apmaiņas un mācību semināri, kuros ietvaros daudzu valstu žurnālisti, pateicoties komunistu finansējumam, uzturas Ķīnā no divām nedēļām līdz desmit mēnešiem. Līdzīgas programmas īsteno arī citas valstis, taču mēs zinām kā atšķiras demokrātisku un autoritāru valstu publiskā diplomātija. Tie, kuri ir piedalījušies šādos projektos, ziņo, ka Ķīnas puse cenšas parādīt sevi vienpusēji – koncentrējoties uz ekonomisko progresu, jauno pilsētu mūsdienīgumu un tehnoloģisko progresu. Tikai nejautājiet neko par cilvēktiesībām un kristiešu vajāšanām! Ķīna ne tikai izplata vēstījumus citu valstu medijos, bet attīsta savu mediju infrastruktūru, lai nodrošinātu ietekmi ilgtermiņā.
Papildus ierastās publiskās diplomātijas metodēm (piem., Konfūcija institūta darbam) Ķīnas valdība atsevišķās zemēs izmanto ari citas metodes, kas saistītas ar militāro tehnoloģiju iegūšanu. Ķīnas Komunistiskās partijas ģenerālsekretārs Sji Dzjiņpins pasludināja jauno Ķīnas militārās un civilās politikas saplūšanu 2015. gada martā. Ideja tika nostiprināta oficiālā dokumentā – stratēģijā – 2017. gada decembrī. Praksē tā izpaužas kā tādu sadarbības projektu īstenošana, kuros ārvalstu universitātes tiek iesaistītas sadarbības projektos, kuri kalpo tehnoloģiju pārnesē uz Ķīnas militāro industriju. Ķīnas augstskolas, kuras ir saistītas ar valdības militārajiem projektiem, meklē sadarbības partnerus citās valstīs. Šādi tika iesaistītas arī Jaunzēlandes universitātes Ķīnas militāro spēju vairošanā.[2]
Jaunzēlande un Austrālija
Ja Centrāleiropā un Austrumeiropā par Ķīnu ir bieži runāts, pieminot cerības par nākotnes kravu tranzītu, tad Austrumāzijā un Klusā okeāna areālā drošības apdraudējums ir jēdziens, kas vairākām valstīm asociējas ar Ķīnas pieminēšanu. Pirms dažiem gadiem biju Japānā, kur drošības eksperti runāja par trim savas valsts drošības izaicinājumiem: totalitāro Ziemeļkoreju, komunistisko Ķīnu un autoritāro Krieviju. Arī Austrālijā un Jaunzēlandē izskan satraukums par Ķīnu kā pieaugošu riska faktoru abu valstu nacionālajai drošībā. Ķīna turpina pievērst uzmanību Austrālijas sabiedrībai. 2016. gadā Austrālijas žurnālisti pabija Ķīnā un, atgriežoties no tās, publicēja rakstus, kuros aicināja Austrālijas bankas investēt Ķīnas infrastruktūras objektos, citādi Japānas un Dienvidkorejas investori paspēšot pirmie. Jaunzēlandē izskan satraukums par Ķīnas agresīvo ārējo un militāro politiku, dezinformāciju un kiberuzbrukumiem, kas apdraud Jaunzēlandes drošību. 2021. gada jūlijā Jaunzēlandes valdība nāca klajā ar paziņojumu, kurā apsūdzēja Ķīnas valdību par līdzdalību kiberuzbrukumos.
Jaunzēlandes ministrs Endrjū Litls (Andrew Little), kurš ir atbildīgs par Valdības komunikācijas drošības biroja darbu, šā gada jūlijā teica: “Jaunzēlande tagad pievienojas tām valstīm, kuras stingri nosoda ļaunprātīgās aktivitātes, kuras īsteno Ķīnas Valsts drošības ministrija Jaunzēlandē un globāli.”[3] Ministrs vēstīja, ka viņa institūcija ir apstiprinājusi, ka Ķīnas valsts balstīti aktori bija atbildīgi par “Microsoft Exchange” vārīguma ļaunprātīgu izmantošanu 2021. gada sākumā. Atbilstoši Jaunzēlandes ministra teiktajam, 30 % destruktīvu kiberaktivitāšu pret Jaunzēlandi ir īstenojuši Ķīnas valdības balstīti aktori.[4]
Centrālā Eiropa
Salīdzinošās analīzes pētījuma projekts “MapInfluenCE project” parādīja, ka Ķīna Centrāleiropas valstu ietekmei izmanto “burkāna” un “pātagas” pieeju. Secinājumos tika atzīmēts, ka Ķīna attiecībās ar Čehiju, Poliju, Ungāriju un Slovākiju, neizmanto vienādu, šablonisku metodi, bet elastīgi pielāgo politiku, atkarībā no mērķa valsts nostājas. Piecpadsmit gadu laika posma novērojumi parādīja, ka attiecībās ar Ungāriju, Ķīna izmanto pārsvarā “burkānus”, jo valsts pretimnākšana ļāva neizmantot “pātagu”, kas, savukārt, tika lietota pret Čehiju.[5] Ar “burkāniem” tiek saprasta sevišķa labvēlība no Ķīnas valdības puses, kas izpaužas, kā līgumi, solījumi par tranzītu u.tml. “Pātaga”, savukārt, ir publisks nosodījums par Ķīnas kritizēšanu, diplomātisko saišu saraušana, tirdzniecības apjoma samazinājums. Pekina vicina pātagu, tad, ja tiek aizskarti Tibetas un Taivānas jautājumi. Ķīna rāda bargus seju brīžos, ja kāda valsts atļaujas runāt par cilvēktiesību problēmām, etnisko minoritāšu un kristiešu vajāšanām Ķīnā. Kā norāda “MapInfluenCE project” pētnieki, Ķīnas iespējas sodīt kādu valsti ir limitētas, jo ne visas valstis ir cieši saistītas ar to ekonomiski. Ķīnas tradīcija ilgi runāt un ilgi veidot attiecības un tikai tad investēt, kā arī investīciju cerību nesakritība ar praktisko investīciju apjomu, izdara tai lāča pakalpojumu, ļaujot vairākām valstīm atsalt pret Ķīnu.
Somijā bāzētais Eiropas Savienības Hibrīddraudu novēršanas izcilības centrs publicēja Ivanas Karaskovas analīzi par Ķīnas informācijas operācijām Centrāleiropā un Austrumeiropā. Pētniece norādīja, ka Ķīna jau tradicionāli izmanto publisko diplomātiju un propagandu, lai ietekmētu mērķa valsts politisko un ekonomisko eliti, pēdējā laikā paplašinot izmantoto instrumentu klāstu.[6] Karaskova izdala trīs Ķīnas pieeju raksturojošus elementus: 1) Ķīna vairo ietekmi sfērās, kuras nav tieši saistītas ar ekonomiku, panākot pārplūšanas (spillover) efektu; 2) Ķīnas ietekmes stratēģijā ekonomiskie instrumenti ir galvenie; 3) Režīma pastāvēšana ir pamatmērķis. Vēl tiek izcelts tas, ka ar Ķīnas varu saistītie aktori ir pastiprinājuši darbību sociālajos tīklos – “Facebook” un “Twitter”.[7] Komunikācija darbojas arī uzņēmējdarbības līmenī. “Huawei” vēlējās veidot 5G tīklu Čehijā un uzdāvināja simts mobilo telefonu Čehijas Prezidenta kancelejai. Prezidents Milošs Zemans dāvanu pieņēma, ignorējot bažas par nacionālās drošības apdraudējumu, kas saistītas ar to, ka gudrās ierīces var tikt izmantotas attālinātajai izlūkošanai.[8]
Nobeigumā
Maigās varas teorētiķis Džozefs Naijs skaidro, ka valsts var izmantot savu pievilcīgumu ārpolitikas mērķu sasniegšanai. Maskavai ir grūti gājis ar pievilcīguma izmantošanu publiskajā diplomātijā, jo tās īstenotajiem reģionālās integrācijas projektiem vienkārši ir pietrūcis atraktivitātes kaimiņu skatījumā. Ķīna, atšķirībā no Krievijas, īsteno savu publisko diplomātiju, veidojot “labās attiecības” jeb “guanxi”, tādējādi rīkojoties baltos cimdos, atšķirībā no Kremļa, kas maigajai varai tās klasiskajā izpratnē, ir gandrīz atmetis ar roku, dodot priekšroku brutālākai rīcībai. Tomēr, ir jāatceras, ka jebkuru autoritāru valstu tautas jeb sabiedriskā diplomātija (people to people contacts) parasti ir valdības kontrolēta. Valsts finansējums dod iespēju valsts kontrolētas publiskās diplomātijas plašu īstenošanu, pasniedzot to kā pilsoniskās sabiedrības, augstskolu un uzņēmumu pašu (ar varu it kā nesaistītu) iniciatīvu.[9]
Pekina, saprotot, ka komunisms nav sevišķi pieprasīta prece Rietumos, komunikācijā ar ārvalstu sabiedrību priekšplānā ir izvirzījusi Konfūcija nevis Mao idejas. Tāpēc pie mums Rīgā ir “Konfūcija institūts”, nevis kāds “Mao centrs”. Maigo varu parasti īsteno gan uzrunājot plašu auditoriju ar populāro jeb masu kultūru, gan mērķa valsts eliti – lēmumu pieņēmējus – ar augsto kultūru. Pirmā pieeja nodrošina masveidīgumu, kas ir sevišķi svarīgs, ietekmējot demokrātiskas valstis, kur plaša sabiedrība ietekmē politiķu lēmumus. Otrā pieeja, kas paredz mērķtiecīgu darbu ar viedokļa līderiem, uzrunā esošos un nākamos procesu ietekmētājus valsts institūcijās, politikā, uzņēmējdarbībā. Intelektuāļiem būs interesanti parunāt par Konfūcija morāles un laba menedžmenta idejām, uz brīdi aizmirstot, ka pašlaik pie varas Ķīnā ir komunisti, kuri vajā kristiešus un nepieļauj vārda brīvību.
“MapInfluenCE project” eksperti sava pētījuma noslēgumā nāca klajā ar rekomendācijām. Vienā no tām Centrāleiropas valstis tiek aicinātas strādāt pie savu valstu Ķīnas tematikas ekspertu izglītošanas – bez Pekinas komunistu virsvadības. Šāda ekspertīze būs noteikti nepieciešama, ņemot vērā Ķīnas svara pieaugumu starptautiskajā politikā. Pretējā gadījumā Ķīnas valdība ar sava finansējuma palīdzību veidos pasaulē tādu ekspertu tīklu, kura dalībnieki būs gatavi nekritiski vērtēt Ķīnas iekšpolitiku un ārpolitiku, palielinot tās ietekmi savās valstīs.
[1] IFJ Report - The China Story: Reshaping the World's Media, 23 June 2020, https://www.ifj.org/media-centre/reports/detail/ifj-report-the-china-story-reshaping-the-worlds-media/category/publications.html [2] China’s Exploitation of Civilian Channels for Military Purposes in New Zealand By Anne-Marie Brady, with Jichang Lulu and Sam Pheloung https://www.wilsoncenter.org/sites/default/files/media/uploads/documents/2020-07-HoldingAPenInOneHand-Brady.pdf [3] Hon Andrew Little, New Zealand condemns malicious cyber activity by Chinese state-sponsored actors, 19 July 2021, https://www.beehive.govt.nz/release/new-zealand-condemns-malicious-cyber-activity-chinese-state-sponsored-actors [4] Turpat. [5] China’s Sticks and Carrots in Central Europe: The Logic and Power of Chinese Influence June 23, 2020, https://chinaobservers.eu/chinas-sticks-and-carrots-in-central-europe-the-logic-and-power-of-chinese-influence/ [6] Ivana Karásková, One China under media heaven: How Beijing hones its skills in information operations, July 1, 2020, https://chinaobservers.eu/one-china-under-media-heaven-how-beijing-hones-its-skills-in-information-operations/ [7] Ivana Karásková, Hybrid CoE Strategic Analysis 23: One China under media heaven: How Beijing hones its skills in information operations, June 26, 2020, https://www.hybridcoe.fi/publications/hybrid-coe-strategic-analysis-23-one-china-under-media-heaven-how-beijing-hones-its-skills-in-information-operations/ [8] B. Kelemen, T. Matura, F. Šebok, M. Šimalčik, China’s Sticks and Carrots in Central Europe: The Logic and Power of Chinese Influence, Policy paper, 2020, https://mapinfluence.eu/wp-content/uploads/2020/09/Chinas-Sticks-and-Carrots-in-Central-Europe_policy-paper_A4_-interaktivni_03-1.pdf [9] Turpat.
Comments