• Andis Kudors

Ainārs Lerhis: Baltkrievijas vienotības diena

Starp varas oficiālo retoriku un realitāti pastāv reāls pārrāvums.


Ainārs Lerhis (Dr.hist.) ir Austrumeiropas politikas pētījumu centra vadošais pētnieks un Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks



Vēstures jautājumi – drošības jautājumi


Šā gada 17. septembrī Baltkrievijas Republika pirmo reizi atzīmēja jaunus valsts svētkus – Tautas vienotības dienu. Tā tiks atzīmēta katru gadu. 17. septembrī Aleksandrs Lukašenka uzstājās ar runu.[1] Tautas vienotības dienai bija veltīts liels skaits sabiedriski politisku un patriotisku pasākumu, arī kultūras, muzeju darbības un mediju sfērā. Viss 2021. gads valstī tiek atzīmēts kā tautas vienotības gads.[2]


Publikācijās sakarā ar jauno svētku dienu tiek uzsvērta Baltkrievijas valsts vēstures un identitātes sasaiste ar valsts drošības dimensiju. Piemēram, filozofijas zinātņu kandidāts Nikolajs Ščokins uzskata, ka Baltkrievijai drošības un nacionālo interešu jautājumos ir jākļūst par nepieejamu bastionu. Kolektīvie Rietumi pastiprinot savu agresīvo politiku pret Krievijas – Baltkrievijas Savienoto valsti un Baltkrieviju atsevišķi. Polija un Lietuva esot pārvērtušās par nacisma un ekstrēmisma atdzimšanas valstīm. Tuvākajā laikā tikšot izvērsts pilna mēroga informatīvais un ideoloģiskais karš Baltkrievijas varas iestāžu diskreditācijai, ar provokāciju pielietošanu uz robežas un kārtējo sankciju ieviešanu. Tāpēc ir nepieciešams informatīvi ideoloģiskais pavadījums visiem sociāli nozīmīgiem procesiem.[3]


Daži notikumi kaimiņvalsts vēsturē


Pirms analizēt A. Lukašenkas runu, neliels pārskats. Vēsturiski starp kaimiņvalstīm mēdz būt daudz strīdu robežu jautājumos, jo robežas nereti nav novilktas atbilstoši etniskajam principam. Teritorijas un robežas nereti ir “gājušas no vienām rokām otrās” un vienmēr kāds varētu atkal tās apstrīdēt, izmantojot dažādus hronoloģiskos atskaites punktus. Tomēr tika uzskatīts, ka kopš Otrā pasaules kara beigām Eiropā pastāv nerakstīta vienošanās par robežu izmaiņu nepieļaujamību, lai neizraisītu jaunu pasaules karu, neatvērtu jaunu “Pandoras lādi”. Uz notikumu, kas bija starptautisko tiesību pārkāpums, militārs iebrukums un agresija, dažādas tautas un valstis var dažādi skatīties atkarībā no ieguvumiem vai zaudējumiem, un novērtējums ir atšķirīgs. To pašu var teikt par vēstures politizāciju, kur parasti izmanto daļu patiesības.


Pēdējos 300 gados regulāri pastāvēja draudi baltkrievu tautas pastāvēšanai un tās identitātei, bet tauta izdzīvoja, lai gan cieta lielus gan cilvēku, gan materiālās un garīgās kultūras zaudējumus. Vēstures gaitā minēto politisko un sociālo satricinājumu rezultātā inteliģences pārstāvji tika vai nu iznīcināti, vai pārorientēti uz Krieviju vai Poliju. 1921. gada 18. martā Rīgā noslēgtais Padomju Krievijas un Polijas miera līgums nostiprināja Baltkrievijas sadalīšanu starp šīm lielvalstīm. Baltkrievijas teritorijas rietumu daļa palika Polijas sastāvā.


1920. gados PSRS nekrievu republikās bija īslaicīga t.s. “sakņu” jeb “korenizācijas” politika.[4] Ukrainas Padomju Sociālistiskajā Republikā tika īstenota “ukrainizācija” un Baltkrievijas PSR – “baltkrievizācija”. 30. gados sākās rusifikācija. 20. gs. 30.–50. gados tika uzskatīts, ka 1) baltkrievu tautas pašnoteikšanās ir saistīta ar “austrumslāvu telpu”, nevis ar Eiropu; 2) noklusēti gan cariskā režīma spaidi (uniātu baznīcas likvidācija 19. gs. 30. gados, baltkrievu valodas aizliegums), gan padomju varas represijas (masu terors 30. gados – 1941. g.) pret baltkrievu valodu un kultūru; 3) līdz 1919. gadam nebija Baltkrievijas valsts, bet baltkrievu valstiskuma pamatus ielika padomju vara Baltkrievijas PSR veidā; u.c.[5] Tika postulēts, ka tagadējās Baltkrievijas teritoriju agrāk ir iekarojušas citas tautas un valstis, un baltkrievus ir atbrīvojusi Krievija.


Pēc 1991. gada 19.–21. augusta puča notikumiem Baltkrievijā nepastāvēja jautājums par republikas izstāšanos no PSRS. Deklarāciju par Baltkrievijas valstisko suverenitāti Baltkrievijas PSR Augstākā Padome pieņēma 1990. gada jūlijā. Tomēr šim dokumentam nebija konstitucionāla likuma spēka, tāpēc tas palika kā deklarācija, nedodot reālu neatkarību.


Starp citu, 1991. gada 24. augustā deputāts Lukašenka nebalsoja par konstitucionāla statusa piešķiršanu Baltkrievijas suverenitātes deklarācijai. 25. augustā Lukašenka paziņoja, ka Baltkrievija nevar izrādīties politiskā un ekonomiskā izolācijā no Krievijas un citām republikām. “Mūs var atraidīt prezidents Gorbačovs, kā rezultātā mēs izrādīsimies savienības jaunu vadošo orgānu veidošanas sētmalē”. Kad 25. augusta sēdē notika balsošana par Baltkrievijas neatkarību, nebalsoja 9 deputāti. Sēdes stenogrammā atzīmēts, ka balsošanas brīdī deputāts Lukašenka nav klāt.[6]


1991. gada decembrī cilvēki tika nostādīti fakta priekšā, ka PSRS vairs nav. Iespējams, neatkarīgas Baltkrievijas valsts statusa iegūšana 1991. gada beigās tolaik vēl netika pietiekami augstu novērtēta. Atšķirībā no kaimiņvalstīm Baltkrievijā nebija svinīgas valsts simbolu nomaiņas. Valdošajai nomenklatūrai valstī notiekošās izmaiņas bija svešas un nesaprotamas. Tas nebija viņu karogs, ģerbonis, valoda. Praktiski nekas netika izdarīts jauno simbolu iekļaušanai sabiedrības un valsts dzīvē. Padomju simbolikas restaurācija 1995. gadā bija daudz ātrāka un dzīvāka nekā nacionālās simbolikas ieviešana 1991. gadā. Viss varēja būt savādāk, ja pati sabiedrība būtu prasījusi citu attieksmi pret saviem vēsturiskajiem simboliem, ja tajos laikos ielās būtu izgājuši desmitiem tūkstošu cilvēku.[7]


Līdz ar neatkarības iegūšanu Baltkrievijai, tāpat kā citām bijušās PSRS republikām, radās iespēja objektīvi pētīt avotus, vispusīgi analizēt visus faktus un notikumus, no jauna izvērtēt pagātni un citādām acīm paskatīties uz vēsturisko realitāti. Pirms tam vairākus gadsimtus Baltkrievijas un baltkrievu tautas vēsture tika pasniegta citu valstu un tautu vēstures un interešu kontekstā, pat noliegta šīs kaimiņu tautas pastāvēšana. 1991.–1994. gada periodā tika īstenota visai plaša “baltkrievizācijas” politika.[8]


1994. gadā par prezidentu kļuvušais Lukašenka bija PSRS likvidēšanas pretinieks.[9] Lukašenkas varas pirmajos gados varēja rasties priekšstats, ka varas iestādes vispār uzskata savas valsts neatkarību par pagaidu parādību, bet savu valdīšanu – kā gatavošanos reintegrācijai bijušās PSRS telpā. Mūsdienu Baltkrievija saskata savu sākumu no BPSR. Par baltkrievu tautas galveno sasniegumu tiek uzskatīta uzvara Lielajā Tēvijas karā, kad Baltkrievija atradās PSRS sastāvā.[10]Pēc Krimas un Donbasa notikumiem Minskā nopietni sāka aizdomāties par to, ka nepilnīga nacionāla identitāte ir Baltkrievijas valsts ievainojamības faktors. Iespējams, ka zināmu iespaidu ir atstājis arī laiks, jo Baltkrievijas valsts pastāv jau 30 gadus.


Tomēr PSRS sabrukums joprojām tiek nožēlots. Baltkrievijas prezidents 2016. gada 30. septembrī, uzstājoties Pekinas universitātē, nosauca PSRS sabrukumu par katastrofu visai pasaulei.[11] Lukašenka 2021. gada 15. augustā kā vainīgos PSRS sabrukumā nosauca Krievijas prezidentu Borisu Jeļcinu un PSRS prezidentu Mihailu Gorbačovu.[12]


Vienpusība svētku runā


Savā šā gada 17. septembra svētku runā Lukašenka izcēlās ar visai vienpusīgu 1939. gada militāri politisko procesu vēstures redzējumu. Viņš atzīmēja, ka Sarkanās armijas “Polijas gājiena” rezultātā, kas sākās 1939. gada 17. septembrī, baltkrievu tauta atkal kļuva vienota. (Par “Polijas gājienu” nosauktā Sarkanās armijas iebrukuma citā valstī rezultātā šīs armijas kontrolē nonāca tobrīd Polijas sastāvā esošā Rietumbaltkrievija un Rietumukraina.)

No baltkrievu tautas interešu viedokļa tā bija baltkrievu zemju atkalapvienošana. Vēstures piemēri rāda, ka katras tautas apdzīvoto zemju apvienošana ir pozitīvs process attiecīgās tautas pastāvēšanai un attīstībai. Tomēr Baltkrievijas vadītājs izteica ne mazumu apgalvojumu, kas ir neviennozīmīgi vērtējami un diskutabli. Šeit – par dažiem no tiem.


Lukašenka netieši deva saprast, ka neuzskata Sarkanās armijas “ieiešanu” Polijas teritorijā par militāru iebrukumu Polijā, līdzīgi Vācijas uzbrukumam Polijai. Viņš apgalvoja, ka Polijas valsts pārtrauca pastāvēt un ka tās valdība devās uz Lielbritāniju. (Patiesībā Polijas valsts de iure turpināja pastāvēt un Polijas trimdas valdība pirms došanās uz Lielbritāniju vispirms īsāku laiku darbojās Francijā.)


Lukašenka izteica vairākus pieņēmumus “kas būtu, ja būtu”. Piemēram, par to, cik tālu uz austrumiem varētu aiziet nacistiskās Vācijas karaspēks. “Ja Sarkanā armija nevilktu savu karaspēku uz rietumiem (Brestu un Grodņu), nav fakts, vai vācu karaspēks apstātos tajā vietā pie Brestas un Grodņas.” Tika ignorēts fakts, ka 1939. gada septembra pirmajā pusē PSRS ar nacistisko Vāciju konsultējās par Sarkanās armijas iebrukuma Polijā laiku (Vācija mudināja Padomju Savienību to darīt iespējami agrāk), 22. septembrī Brestā abi karaspēki noturēja kopīgu parādi, un vēlāk septembra 20. datumos PSRS un Vācija precizēja demarkācijas līniju starp abu valstu karaspēkiem tādā veidā, ka vairākos sektoros Vācija atvilka savu karaspēku un atdeva vietu Sarkanajai armijai.


Vairāki izteikumi liecināja, ka tiek runāts tikai par vienas puses (Polijas) vēsturisko vainu pret baltkrievu tautu un pilnīgi ignorētas līdzīgas PSRS darbības. Daži piemēri. “20 gadus cilvēki mocījās” (pēc tam staļinisma represijās netika mocīti?) “Noritēja polonizācija” (pēc tam rusifikācijas nebija?). “Mēs nevarējām ar to samierināties” (bet ar staļinisko režīmu vai tad varējāt samierināties?). Ja kritizē tikai vienu “pusi”, tad “pēc noklusējuma” var saprast, ka jebkura otras “puses” rīcība netiek kritizēta vai tiek pat atbalstīta – Lukašenkas runā PSRS turpmākā rīcība attiecībā pret Baltkrievijas iedzīvotājiem (staļiniskās represijas pret Rietumbaltkrievijas iedzīvotājiem pēc tās pievienošanas) netika pieminēta.


Lukašenka pārmeta poļiem, ka viņi 1939. gadā neaizstāvēja savas īsteni poliskās zemes: “Kāpēc jūs nenomirāt tur, ja tā ir jūsu zeme?” Kāpēc anglosakši neaizstāvēja Poliju, kā solīja? “Hitlers pēc dažiem mēnešiem samīdīja Poliju” (Un PSRS nepiedalījās šajā samīdīšanā?) “Mēs 1939. g. aizstāvējām savu zemi” (“Mēs” ne – Sarkanā armija “atnāca”.) Runātājs pauda domu, ka 90. gados Baltkrievijā tauta atbildēja noraidoši uz mēģinājumu uzcelt galēji nacionālistisku valsti. (Vai, piemēram, tautas simbolu izmantošana ir galējs nacionālisms?) Lukašenka uzsvēra Baltkrievijas miermīlību attiecībā uz kaimiņvalstīm, taču piebilda: “Mēs pat neatgādinām viņiem par to, ka Belostoka ir baltkrievu zemes un ka Viļņas apgabals arī ir baltkrievu zemes.” (Šāda veida publisku izteikumu var saprast arī kā atgādināšanu. Polijā un Lietuvā to noteikti piefiksēja.)


Jaunajiem svētkiem tiek veltītas publikācijas un informācijas apkopojumi. Lūk, dažas tēzes no tiem.


1939. gada 17. septembris kļuva par vēsturiska taisnīguma aktu attiecībā pret baltkrievu tautu, kas pret tās gribu tika sadalīta 1921. gadā ar Rīgas līgumu. Tautas vienotības dienas iedibināšana pasvītro paaudžu pārmantotību, baltkrievu nācijas un valstiskuma pašpietiekamību. Tiek uzsvērts, ka baltkrievu tautas apvienošana šajā datumā ir nozīmīgs notikums tās vēsturiskajā liktenī, Baltkrievijas valstiskuma nostiprināšanā.[13] Tieši valstiskuma nostiprināšana ir uzsvērta vairākās publikācijās.


Tajās norādīts, ka līdz 1938. gadam visas baltkrievu skolas un ģimnāzijas tika aizvērtas. Notika katolizācijas un pārpoļošanas politika.[14] Bet kā bija ar baltkrievu skolām BPSR pēc 20. gadu beigām, kad beidzās “korenizācijas” politika? Lukašenka, tiešām ne bez vēsturiska pamata, pārmet starpkaru perioda Polijai diskriminējošu nostāju pret baltkrieviem, bet kaut ko līdzīgu īstenoja arī Padomju valdība Austrumbaltkrievijā resp. Baltkrievijas PSR jau līdz 1939. gadam. Norisinājās baltkrievu skolu skaita samazināšana, rusifikācijas politika. Vēstures faktu novērtējumā pastāv dubultstandarti – pārpoļot nedrīkst, bet pārkrievot drīkst. Vai tas saistīts ar iepriekšminēto postulātu, ka “tagadējās Baltkrievijas teritoriju agrāk ir iekarojušas citas tautas un valstis, un baltkrievus ir atbrīvojusi Krievija?


Baltkrievu vēsturnieks Igors Marzaļuks uzskata, ka 1939. gada 17. septembris ir viens no galvenajiem Baltkrievijas 20. gadsimta vēstures notikumiem, tomēr piebilst, ka no Rietumbaltkrievijas vēlāk tika izsūtīti ap 125 000 cilvēku. Bet par neapstrīdamu uzskata faktu, ka baltkrievu zemju apvienošana bija svētki visiem baltkrieviem neatkarīgi no ideoloģiskās pārliecības.[15]


Piebilde par formulējumu, ka 1939. gada 17. septembrī PSRS karaspēks pārgāja Polijas robežu. Nereti šādos un līdzīgos gadījumos padomju un tagad Krievijas historiogrāfijā tiek lietots militārs termins “robežas pāriešana”, bet netiek lietots politisks un/vai juridisks termins “iebrukums valstī”, “uzbrukums valstij”, kas uzreiz norādītu uz starptautisko tiesību pārkāpumu arī saskaņā ar tolaik spēkā esošām starptautiskām konvencijām.


Staļina agresijas datums – svētku diena


Domājams, nenodarot reputācijas kaitējumu baltkrievu zemju apvienošanās faktam, varbūt varēja izvēlēties hronoloģiski vēlāku datumu, kad tika pieņemta Rietumbaltkrievijas tautas sapulces 1939. gada 29. oktobra deklarācija un īpaši Baltkrievijas PSR Augstākās Padomes 14. novembra likums, kas juridiski atjaunoja republikas teritoriālo vienotību. Bet varas iestādes ir izvēlējušās 17. septembri – tieši to datumu, kas sevišķi uzkrītoši norāda uz PSRS īstenotu starptautisku noziegumu (armijas iebrukumu citā valstī), turklāt saskaņotu ar nacistisko Vāciju.


Baltkrievu opozīcijas pārstāvji ir norādījuši uz šo pretrunu un pauduši asi nosodošu uzskatu, ka Tautas vienotības svētku mākslīga svinēšana, kas ieviesta pašreizējās politiskās situācijas vajadzībām, parāda, ka režīmam trūkst pozitīvu politisku naratīvu. Varas iestādes piedāvā cilvēkiem skatīties ne uz priekšu, bet atpakaļ. Mēģina virzīt divas tēmas: 1) vēsturiskās atmiņas atjaunošana par nacistisko genocīdu Otrā pasaules kara laikā, un 2) Rietumbaltkrievijas resp. baltkrievu atbrīvošana no Polijas jūga 1939. gadā “savienībā ar tiem pašiem nacistiem”. Valsts masu mediji aktīvi virza vēstures priekšstatus kā līdzekli, lai atjaunotu sabiedrības uzticēšanos valdībai.[16]

1939. gada 17. septembra notikumus PSRS informatīvajā darbībā un vēstures zinātnē atzīmēja galvenokārt kā baltkrievu un ukraiņu tautu atkalapvienošanos. Šis datums plašāk gan atzīmēts, šķiet, netika, jo tas netieši atgādināja, ka no 1939.–1941. gadam PSRS un nacistiskā Vācija bija sabiedrotie. Padomju vēstures historiogrāfija, kā arī tagadējā Baltkrievijas un Krievijas vēstures historiogrāfija cenšas noklusēt šo sadarbības faktu.


Sākot ar 17. septembri, PSRS okupēja arī tobrīd Polijai piederošo Viļņas apgabalu un 28. oktobrī nodeva Viļņu Lietuvai (starp citu, PSRS varas iestādes sodīja baltkrievu aktīvistus, kuri starplaikā bija aģitējuši par Viļņas apgabala pievienošanu Baltkrievijas PSR). 17. septembra svinēšana nozīmē arī Staļina agresijas cildināšanu, kas tika izdarīta ar Vācijas diplomātisku atbalstu. Tāpēc ne agrāk PSRS, ne tagad Ukraina un Lietuva īpaši neatzīmē šo datumu. Piemin kā vēstures faktu, bet nesvin.


Tomēr tautas vienotības svinēšana notika sabiedrības šķelšanās apstākļos (baltkrievu opozīcija to uzskata pat par lielāko šķelšanos Baltkrievijas jaunāko laiku vēsturē). Tādējādi starp oficiālo retoriku un realitāti pastāv reāls pārrāvums.


[1] Польша в ШОКЕ! Мощная речь Лукашенко в День народного единства!; https://www.youtube.com/watch?v=H7qrpoeSVE0

[2] Год народного единствa; https://www.godedinstva.by/ru

[3] Щекин Н Беларусь в вопросах безопасности и национальных интересов должна стать неприступным бастионом; https://www.godedinstva.by/ru/opinions-ru/view/belarus-v-voprosax-bezopasnosti-i-natsionalnyx-interesov-dolzhna-stat-nepristupnym-bastionom-273/

[4] Портнов А. Советизация исторической науки в Украине и Беларуси; http://www.secret-r.net/arkhiv-publikatsij/36-2016/zapreshchennaya-istoriya

[5] Портнов А. Советизация исторической науки в Украине и Беларуси; http://www.secret-r.net/arkhiv-publikatsij/36-2016/zapreshchennaya-istoriya

[6] Гурневич Д. Лукашенко не голосовал за независимость Беларуси в 1991 году. Как все было; https://www.svaboda.org/a/31427548.html

[7] Жданко В. Как будто окно в окне было изменено. Как власти саботировали введение исторических символов в независимой Беларуси; https://www.svaboda.org/a/31465522.html

[8] Языковой барьер; http://kommersant.ru/doc/2810828

[9] Лукашенко и белорусский национализм; http://naspravdi.info/byvshiy-sssr/lukashenko-i-belorusskiy-nacionalizm

[10] Дракохруст Ю. А. Белорусская Народная Республика как улыбка Чеширского кота (к юбилею первой Белорусской республики); http://www.intelros.ru/readroom/nz/nz_60/2922-belorusskaja-narodnaja-respublika-kak.html

[11] Лукашенко назвал распад СССР катастрофой для всего мира; https://lenta.ru/news/2016/09/30/lukashenko/

[12] Лукашенко обвинил в развале СССР Ельцина и Горбачева; https://iz.ru/1207644/2021-08-15/lukashenko-obvinil-v-razvale-sssr-eltcina-i-gorbacheva

[13] С Днем народного единства!; https://gosstandart.gov.by/with-day-of-national-unity!

[14] Беларусь единая; http://sp.sb.by/edinaya

[15] Беларусь единая; http://sp.sb.by/edinaya

[16] Карбалевич В. Как Лукашенко поднял флаг того, что немного смутило в СССР; https://www.svaboda.org/a/31465576.html

319 views