top of page
  • Writer's pictureAndis Kudors

Arņa Latišenko raksts: "Armēnijas-Azerbaidžānas konflikts: vai tas ir atrisināts?"

Svarīgākais Azerbaidžānas uzvaras aspekts nav politiskās kontroles atgūšana par Kalnu Karabahu, bet tāda procesa ievadīšana, kas var izmainīt Erevānas ārpolitisko kursu.



Šobrīd, kad pasaules uzmanība ir pievērsta Krievijas agresijai pret Ukrainu un teroristiskās organizācijas Hamas agresijai pret Izraēlu, bet mediju dienaskārtība ir tik dinamiska, ka mainās stundu laikā, šķietami acumirklīgi un garāmejoši tika “atrisināts” trīs desmitgades ilgstošs teritoriāls konflikts – konflikts starp Armēniju un Azerbaidžānu pār Kalnu Karabahas reģionu. Šī gada 19. septembrī, faktiski trīs gadus pēc otrā kara starp abām valstīm, Azerbaidžāna uzsāka ofensīvu pret armēņu separātisko pašpasludināto Arcahas Republiku Kalnu Karabahā, kas noslēdzās ar ātru armēņu separātistu bruņoto formējumu kapitulāciju un ieroču nolikšanu. 28. septembrī separātiskās Arcahas prezidents Samvels Šahramanjans parakstīja dekrētu, kas paredz, ka ar 2024. gada 1. janvāri Arcaha, tās varasiestādes un institūcijas beigs pastāvēt. Tas izraisīja apmēram 120 tūkstošu, praktiski visu separātiskā reģiona iedzīvotāju, etnisko armēņu bēgšanu no Kalnu Karabahas uz Armēniju. Tas ir globāli gandrīz nepamanīts, bet vēsturisks notikums, ko aizēno šobrīd dramatiskā karadarbība citviet. Taču šim notikumam ir potenciāls atstāt krietni plašāku ietekmi nākotnē.


Kas notika?


Viennozīmīgi šo situāciju var uzskatīt par Azerbaidžānas un tās autoritārā līdera Ilhama Alijeva režīma uzvaru. Šī uzvara noteikti ļaus Alijevam pozitīvi “ierakstīt” sevi Azerbaidžānas vēsturē un konsolidēt sava režīma varu sabiedrībā. Lai arī tas prasīja spēka pielietošanu, azeri atrisināja šo problēmu bez plašas asinsizliešanas, veiksmīgi izmantojot esošo brīdi starptautiskajā politikā, kad pasaules uzmanība ir pievērsta karam Ukrainā. Par labu Azerbaidžānai, protams, ir arī tas faktors, ka starptautiskās tiesības ir viņu pusē – Kalnu Karabaha ir starptautiski atzīta par Azerbaidžānas daļu, ievērojot valstu teritoriālās nedalāmības principu. Līdz ar to Azerbaidžānas darbības neizraisīja tai krasi nelabvēlīgu starptautisko reakciju. Cits, pat vēl nozīmīgāks faktors, ir Azerbaidžānas uzvara pār Armēniju otrajā Kalnu Karabahas karā. Šis karš parādīja, ka atšķirībā no pirmā kara, Azerbaidžānas un Armēnijas starpā vairs nav militārās paritātes, un Armēnija, un attiecīgi arī Arcaha, ir bezspēcīgas pret Azerbaidžānas militāro, tehnoloģisko un finanšu potenciālu.


Kalnu Karabahas – Arcahas armēņi izvēlējās nevis palikt un integrēties Azerbaidžānas sabiedrībā, bet pamest nu jau savas bijušās mājas. Jāpiebilst, ka Azerbaidžānas valdība izteica armēņiem priekšlikumu palikt. Tas arī ir saprotams un ir maz ticams, ka Alijeva režīms, gūstot tik pārliecinošu uzvaru, nekavējoties organizētu klaji vardarbīgas darbības pret armēņiem. Vardarbība vai genocīds nekavējoties anulētu Azerbaidžānas uzvaru, jo tā būtu totāla imidža un uzticības zaudēšana starptautiskās sabiedrības acīs. Azerbaidžānas valdības aicinājumi pašsaprotami nevar gūt uzticību armēņu vidū. Pirmkārt, Alijeva režīms nav demokrātisks, un tas nozīmē, ka armēņu populācija riskē saskarties ar Azerbaidžānas spēka struktūru īstenotu slēptu teroru, lai izspiestu armēņu no šīm teritorijām. Otrkārt, pats par sevi politiskais atrisinājums nenozīmē, ka etnisks konflikts un tā blakusefekti ir izsmelti – abas tautas šobrīd nav gatavas pieņemt viena otru. Taču svarīgākā Azerbaidžānas uzvara nav politiskās kontroles atgūšana par Kalnu Karabahu, bet tāda procesa ievadīšana, kas var izmainīt Erevānas ārpolitisko kursa trajektoriju.


Armēnijas ārpolitikas pagrieziena punkts


Iekšpolitiskā situācija Armēnijā ir vēl interesantāka. Pēc uzvaras pirmajā karā, Armēnija atzina Arcahas Republiku un armēņi baudīja apātiski uzvaras laurus, uzskatot, ka tās spēku okupācija un šāda status quo situācija var saglabāties, neskatoties uz to, ka tā ir pretrunā starptautiskajām tiesībām un neviena pasaules valsts neatzina Arcahas neatkarību. Otra fatālā Armēnijas kļūda bija paļaušanās uz Kremli kā galveno savas un savu separātisko veidojumu drošības garantu. Šādas paļaušanās cena ir politiskās neatkarības zaudēšana. Kremlis integrēja Armēniju savās “starptautisko organizāciju” struktūrās – Eirāzijas Ekonomiskajā savienībā un Kolektīvās drošības līguma organizācijā – liedzot Armēnijai jebkādu Eiropas integrācijas vai cita ārpolitiskā kursa perspektīvu. Kremlis atbalstīja tā saukto Kalnu Karabahas klanu, kura pārstāvji ir bijušie Armēnijas premjerministri, tostarp, Karens Karapetjans, Seržs Sargsjans, kā arī bijušais prezidents Roberts Kočerjans, un kuri bija Azerbaidžānas teritorijas okupācijas kursa atbalstītāji. Tā bija klasiska Kremļa skaldi un valdi politika. No vienas puses Kremlis veicināja Erevānas piesaisti šim okupācijas kursam, kas balstījās uz Kremļa patronāžu un garantijām, kā galvenajam tās ārpolitikas jautājumam. No otras puses, Kremlis izmantoja šo Armēnijas politisko slazdu, lai īstenotu šantāžu un ietvertu Armēniju savā kontroles sfērā.


Viss mainījās pēc Armēnijas 2018.gada revolūcijas, kad Armēnijas opozīcija tagadējā premjerministra Nikola Pašinjana vadībā spēja nepieļaut to, ka Seržs Sargsjans un Kalnu Karabahas klans uzurpē varu Armēnijā un iznīcina jebkādas demokrātijas paliekas šajā valstī. Pašinjans sākotnēji centās īstenot uzmanīgu pro-kremlisku ārpolitiku, kaut arī pret bijušo prezidentu Robertu Kočerjanu 2018.gadā tika uzsākta krimināllieta par mēģinājumu veikt valsts apvērsumu. Kremlis nespēj akceptēt nekādu demokrātiski ievēlētu un Maskavā nesaskaņotu politisko līderi valstīs, ko tas uzskata par savu ģeopolitisko interešu telpu, kas turklāt ir nācis pie varas pēc tautas revolūcijas – fenomena no kā Kremļa diktators baidās visvairāk. Līdz ar to turpmāko Armēnijas likteni, tostarp, izšķīra Kremļa vēlme pārmācīt Pašinjanu. Kremlis neatbalstīja Armēniju otrajā karā, neskatoties uz Pašinjana lūgumu iesaistīties. Taču Kremļa dedzīgā vēlme sodīt Armēnijas valdību, izmantojot armēņu tautai tik sāpīgu jautājumu, pakāpeniski noveda pie armēņu atklāsmes par Kremļa patiesajiem nolūkiem – Kremlim nerūp Armēnijas problēmas, to interesē tikai vara un virskundzība pār kaimiņu tautām.


Armēnija lēnām sāk dreifēt prom no Maskavai tīkamā kursa, un abu valstu attiecības šobrīd var raksturot kā sarežģītas. Armēnija atteicās uzņemt Kolektīvās drošības līguma organizācijas militārās mācības savā teritorijā.[1] 3.septembrī Itālijas izdevuma La Repubblica Pašinjans paziņoja, ka Armēnijas atkarība un paļaušanās uz Krieviju kā drošības garantu ir bijusi stratēģiska kļūda, un Armēnija diversificēs savu drošības politiku.[2] Iespējams, ka Putina un Turcijas prezidenta Redžepa Tajipa Erdogana tikšanās 4. septembrī Sočos viens no dienaskārtības jautājumiem ir bijis saskaņot ar Kremļa saimnieku, ka Krievija neaizstāvēs armēņus, ja Azerbaidžāna uzsāks operāciju pret Arcahu. Iespējams, ka Armēnijas valdība to saprata, un pilnībā vīlās Kremlī. Tās, protams, ir tikai spekulācijas. Kas nav spekulācijas, bet ir fakti? Šī gada 11. septembrī Armēnija īstenoja kopīgas militārās mācības, lai arī diezgan ierobežotas, ar ASV.[3] Armēnija uzsāka Starptautiskās krimināltiesas Romas statūtu ratifikācijas procesu, kas tika noslēgts šī gada 3. oktobrī.[4] Tas nozīmē, ja kara noziegumos, noziegumos pret cilvēci un genocīdā apsūdzētais Kremļa diktators pret kuru Starptautiskās krimināltiesa izdeva aresta orderi viesosies Armēnijas teritorijā, Armēnijai būs pienākums aizturēt Putinu un izdod Hāgai.


Secinājumi


Kādi ir šīs situācijas secinājumi? Tā sauktajā postpadomju telpā ir izveidojušies vairāki separātiskie reģioni. To starpā ir Piedņestra (Transnistrija) Moldovā, Abhāzija un Dienvidosetija Gruzijā. Arī Luhanskas un Doņeckas “tautas republikas” ilgstoši imitēja de facto neatkarību. Šis separātisms ir Kremļa okupācijas politikas rezultāts. Arcaha Republikas pašlikvidēšanās par labu saviem “pretiniekiem” var kalpot par priekšvēstnesi tam, kādu likteni, iespējams, piedzīvos Krievijas radītie un uzturētie separātiskie veidojumi. Un te ir runa ne tikai par institucionālo ietvaru, bet separātisma atbalstītājiem. Pirmkārt, tas parāda, ka šādu ilgstošu separātisma problēmu ir iespējams atrisināt, kas varētu raisīt cerības citām valstīm Melnās jūras reģionā. Otrkārt, kad Ukraina un citas valstis atgūs Kremļa okupētās teritorijas, visticamāk, virkne cilvēku, kas ir pro-krieviski noskaņoti, pametīs vai būs spiesti pamest šīs teritorijas. Tas varētu būt dramatisks scenārijs tiem cilvēkiem, kas ir bijuši konformistiski un tiešā veidā nepiedalījās Krievijas organizētajā agresijā vai noziegumos. Bet tāda ir konformisma cena.


Otrs secinājums, lai arī tas varētu šobrīd nešķist acīmredzams, ir tāds, ka šis dramatiskais situācijas atrisinājums ir ne tikai traģēdija armēņiem, bet savā ziņā arī tās uzvara, jo paver iespējas Armēnijai izrauties no Kremļa ietekmes, kā arī ilgstošam mieram starp Armēniju un Azerbaidžānu, un pat sadarbībai starp abām kaimiņvalstīm un tautām. Jā, abu valstu samierināšana var prasīt gadus, ņemot vērā, ka konflikts ir bijis etnisks un abu tautu starpā valda savstarpēja neiecietība un neuzticība (vai pat varētu teikt – naids). Šādas brūces nesadzīst nekavējoties. Taču vēsture ir pierādījusi, ka samierināšanās valstu starpā, kas ir vairākkārt karojušas savā starpā un kurām bija teritoriāls strīds var kļūt pat par sabiedrotajiem. To pierāda Francijas un Vācijas piemērs. Abu Kaukāza kaimiņvalstu sadarbībai ir potenciāls, un tas būtu abu valstu interesēs. Kaut vai enerģētikas jomā, ņemot vērā, pieaugošo Eiropas nepieciešamību pēc alternatīviem energoresursu avotiem un to, ka Armēnija ir arī ir gāzes importētājs. Šobrīd Dienvidkaukāza gāzes vads uz Eiropu apiet Armēnijas teritoriju, kas padara to garāku un dārgāku. Azerbaidžānas interesēs būtu izmantot Armēnijas teritoriju savas enerģētikas infrastruktūras izbūvei, kā arī koridora izveidei ar Azerbaidžānas anklāvu Nahičevānu. Samierināšanās ar Armēniju ļautu Azerbaidžānai arī pārvirzīt savu iekšējos resursus ģeopolitiskajai pretstāvei ar Irānu, ar kuru Azerbaidžānas attiecības ir saspīlētas. Tomēr vai šis politiskais scenārijs īstenosies, ir atkarīgs tikai un vienīgi no Erevānas un Baku politiskās gribas.

[1] Anadolu Ajansi, Russia to examine Armenia's refusal to host CSTO military exercises, allowing joint drills with US, https://www.aa.com.tr/en/world/russia-to-examine-armenias-refusal-to-host-csto-military-exercises-allowing-joint-drills-with-us/2989441 [2] Reuters, Armenian PM says depending solely on Russia for security was 'strategic mistake', https://www.reuters.com/world/asia-pacific/armenian-pm-says-depending-solely-russia-security-was-strategic-mistake-2023-09-03/ [3] Radio Free Europe/Radio Liberty, Armenia Kicks Off Joint Military Exercises With U.S. Despite Russian Opposition, https://www.rferl.org/a/armenia-military-exercises-us-russian-opposition/32587572.html [4] Euronews, Armenia ratifies ICC Rome Statute in show of defiance against Russia, https://www.euronews.com/2023/10/03/armenia-ratifies-icc-rome-statute-in-show-of-defiance-against-russia

222 views

Comments


bottom of page