• Andis Kudors

Arnis Latišenko: Krievijas 2021. gada Valsts domes vēlēšanas – Austrumos bez pārmaiņām

Updated: Sep 24, 2021

Jautājumos, kas Kremlim ir stratēģiski nozīmīgi, Krievijas parlamentā nav opozīcijas.

Šī gada 17.-19.septembrī Krievijā notika parlamenta vēlēšanas. Nekādas intrigas nebija un nevarēja būt, stratēģisku izmaiņu nav un faktiski var apgalvot, ka kārtējā Kremļa iekšpolitiskā specoperācija noslēdzās bez būtiskiem satricinājumiem Putina režīmam. Pēc oficiālajiem datiem, Vladimiram Putinam pietuvinātā partija “Vienotā Krievija” ir guvusi uzvaru, iegūstot pusi no visu balsstiesīgo balsīm. Tradicionāli parlamentā iekļuvušas arī sistēmiskās opozīcijas lielākās partijas: “Krievijas Komunistiskā partija”, Vladimira Žirinovska vadītā “Krievijas Liberāldemokrātiskā partija” un partija “Taisnīgā Krievija”.[1] Kā uztvert Krievijā notikušo politisko procesu un kam būtu jāpievērš uzmanība?


Fasādes demokrātija


Būtu jāsāk ar jautājuma par notikušā būtību. Ja Krievija ir autoritāra valsts, kurā faktiski visu nosaka autokrāts un kurā varas maiņa demokrātiskā ceļā nav iespējama, kādēļ vispār periodiski ir jārīko kārtējās vēlēšanas, kuru rezultāts politiskajiem apskatniekiem ir paredzams un pašsaprotams, bet kas prasa papildus resursus? Atbilde ir vienkārša. Tāda pat iemesla dēļ, kādēļ Krievijā vispār pastāv parlaments, dažādas politiskās partijas, centrālā vēlēšanu komisija un citas demokrātijās pašsaprotamas un neatņemamas institūcijas kā tiesas, ombuds un citas. Formāli ir atzītas cilvēktiesības un pastāv arī procesuālās garantijas kriminālprocesā, kura ietvaros reālā politiskā opozīcija nonākusi cietumā. Jebkurai varai, tostarp, autoritārai, ir jābūt leģitīmai – gan starptautiskajā arēnā, gan valsts iedzīvotāju acīs. Tas nozīmē, ka iedzīvotājiem ir jāpieņem un jāuztver tās līderus kā likumīgu varu un attiecīgi jāpakļaujas šai varai. Pretējā gadījumā vara varētu pastāvēt vienīgi uz vardarbības pamata.


Politiskās zinātnes klasiķis sociologs Makss Vēbers esejā “Trīs likumīgas varas tipi” izdalīja trīs politiskās leģitimitātes veidus. Pirmkārt, tradicionālā leģitimitāte paredz to, ka vara ir leģitīma, jo “tā tas ir vienmēr bijis”. Šāda leģitimitāte bija raksturīga viduslaiku monarhijām, kurā vara bija iedzimta. Otrkārt, harizmātiskā leģitimitāte balstās uz līdera harizmu un tam piedēvētajām izcilajām, dažkārt pat pārdabiskām, īpašībām, nevis tradīciju vai noteikumiem. Treškārt un visbeidzot, racionālā jeb noteikumos balstīta leģitimitāte, kas paredz, ka pastāv noteiktas taisnīgas procedūras, piemēram, vēlēšanas, un noteikumi uz kuru pamata tiek īstenota vara. Šis leģitimitātes veids ir modernitātes pazīme un ir raksturīgs absolūtam vairākumam mūsdienu valstu un sabiedrību, arī Krievijai.


Līdzīgi kā Vidusāzijas autokrāti, arī Kremlis un Putins ik pēc noteikta perioda izspēlē formālu institūciju – domes, pašvaldību un arī prezidenta – leģitimāciju ar vēlēšanu procesa palīdzību. Tas nodrošina to, ka uz nākamo pāris gadu periodu Putins, tā režīms un dažādi tā institucionālie pīlāri atkal kļūst par “oficiālo Krieviju” un to darbības uzskatāms “likumīgām” un tādām, kurām ir sabiedrības mandāts. Pašsaprotami, ka gan prezidenta, gan domes vēlēšanu ietvaros pastāvīgi tiek īstenota manipulēšana ar sabiedrības viedokli un vēlēšanu rezultātiem, taču neviens neuzdrošinās apgalvot, ka Putins nav prezidents un Krievijas dome nav dome.


Specoperācijas raksturs


Fiona Hila (Fiona Hill) un Klifords Gadijs (Clifford Gaddy) savā grāmatā “Misters Putins: Operatīvais aģents Kremlī” apraksta sešas Putina –politiķa – raksturīpašības. Putins ir etatists (no vārda valsts franču val.), vēstures cilvēks, izdzīvotājs, svešinieks, brīvā tirgus cilvēks un, kas ir visbūtiskāk konkrētajā gadījumā, specoperāciju cilvēks. Putins, neskatoties uz to, ka viņš jau sen vairs nav VDK virsnieks (kaut arī bijušo tur nav), kā politiķis darbojas pastāvīgu specoperāciju režīmā. Katra jaunā politiskā darbība vai avantūra, vai tas būtu terorakts, slepkavība, militāra operācija vai vēlēšanas, tiek gatavots un īstenots kā atsevišķa kompleksa specoperācija, kurā ir būtiski apmānīt un dezorientēt oponentus, lai tos apspēlētu. Attiecīgi Krievijas iekšpolitiskās situācijas stāvokļa indikators ir nevis vēlēšanu rezultāts, jo Kremļa rīcībā ir visi nepieciešamie administratīvie, tehnoloģiskie un propagandas resursi, lai nodrošinātu apmierinošu rezultātu, bet tas, kādus instrumentus un līdzekļus konkrēti Kremlis izmanto specoperācijas ietvaros.


Kremlis ļoti labi saprot, ka Krievijas sabiedrībā pastāv frustrācija un augsts neapmierinātības līmenis ar valstī notiekošo. Ģeopolitiskās uzvaras, reālas vai propagandas konstruētas, nevar atsvērt dzīves līmeņa būtisku kritumu. Sabiedrībā sāk parādīties noteikts nogurums no Kremļa ārpolitiskajām avantūrām. Levada Centra aptauju dati par 2021.gada augustu un septembra sākumu to skaidri parāda. Kopējo valsts politiskās tendences kā apmierinošas uzskata 48%, kā neapmierinošas 44%. Vladimira Putina darbību atbalsta 61% un neatbalsta 37%, kas liecina par būtisku atbalsta kritumu Putinam kopš 2014.gada, kad Putina reitings bija 86%. Valdības politiku atbalsta 46% un neatbalsta 51%, savukārt domes darbību atbalsta vien 37% un neatbalsta 59% respondentu.[2] Papildus izaicinājumu radīja virkne iepriekšējās domes sasaukuma nepopulārie balsojumi, izteiktākais no tiem bija pensiju vecuma palielināšana. Visbeidzot nepārtraukta spiediena efektu rada arī politieslodzītā Alekseja Navaļnija organizācijas “Korupcijas apkarošanas fonds” izstrādātā gudrās balsošanas metode, kas rekomendē vēlētājiem katrā reģionā balstot par kandidātu, kas ir “Vienotās Krievijas” kandidāta oponents ar vislielāko potenciālu, neatkarīgi no šī kandidāta politiskās piederības.


Šie faktori radīja zināmu satraukumu Kremlim un lika pārdomāt stratēģiju ar kuru nodrošināt iekšpolitisko status quo un režīma stabilitāti, jo valdība un, it sevišķi, dome ir acīmredzami nepopulāras. Tāpat Kremlim ir būtiski totāli diskreditēt reālo opozīju un parādīt A. Navaļnija stratēģijas bezjēdzīgumu. Vienlaikus Kremlis nevar paļauties tikai uz tradicionālajiem vēlēšanu manipulēšanas instrumentiem kā propaganda televīzijā, valsts un pašvaldību iestāžu darbinieku sadzīšana uz vēlēšanām, papildus aplokšņu iesviešanu urnās, vai elektroniskās balsošanas viltošanu. Arī Baltkrievijas notikumi 2020. gadā demonstrēja, ka klaja vēlēšanu viltošana un nereāla rezultāta parādīšana var negatīvi atspēlēties režīmam. Tas var veicināt tikai lielāku neapmierinātību sabiedrībā, kā arī šādas vēlēšanas var vienkārši tikt neatzītas starptautiski. Līdz ar to šie apstākļi spiež Kremli izmantot papildus niansētākas polittehnoloģijas, piemēram, sabiedrībā atpazīstamu (aktieru, propagandistu) personu pieaicināšanu “Vienotās Krievijas” kandidātu sarakstam, kā arī populārāko opozīcijas, turklāt arī sistēmiskās opozīcijas, kandidātu dalības aizliegšanu. Putins pat lika veikt vienreizēja pabalsta izmaksu pirms vēlēšanām pensionāriem 10 tūkstošu, bet spēka struktūru darbiniekiem 15 tūkstošu rubļu apmērā.[3]


Secinājumi


Vēlēšanas nav instruments, lai mainītu šāda veida režīmus. Tās labākajā gadījumā kalpo kā sabiedrības attieksmes aptauja vai režīma funkcionāru iekšējā ietekmes pārdalīšana. Kremlis, salīdzinot kaut vai ar Baltkrievijas un Vidusāzijas diktatūrām, ir izkopis stabilāku un viedāku vēlēšanu imitāciju, kas daudz pārliecinošāk atdarina demokrātiskas vēlēšanas, kurās ir sāncensīga konkurence. Pat, ja manipulācijas līdzekļi nedotu sagaidāmo rezultātu un “Vienotā Krievija” zaudētu vienkāršo vairākumu domē, tas nebūtu fatāls trieciens Kremlim. Sistēmiskā opozīcija arī ir daļa no režīma, un visa sistēma iekšēji pati par sevi ir veidota tā, ka kvalitatīvas politiskās situācijas izmaiņas nav iespējamas. Gūstot noteiktus panākumus Putina režīma vēlēšanu procesa ietvaros sistēmiskās opozīcijas politiķi var tikai audzēt savu aktīvu cenu, kas Kremlim ir jāmaksā par to lojalitāti. Taču jautājumos, kas Kremlim ir stratēģiski nozīmīgi, Krievijas parlamentā opozīcijas nav.


[1] RIA Novosti, ЦИК обработал 95 процентов протоколов на выборах в Госдуму, https://ria.ru/20210920/vybory-1750942862.html [2] Levada Center, https://www.levada.ru/indikatory/ [3] Deutsche Welle, Эксперты о "подарках" Путина силовикам и пенсионерам накануне выборов, https://www.dw.com/ru/podarki-putina-silovikam-i-pensioneram-250821/av-58983343

118 views