top of page
  • Andis Kudors

Arnis Latišenko: Nākamais gads – potenciālie Krievijas un Ukrainas kara scenāriji 2023.gadam

Kremļa iemītnieku prātos t.s. speciālās militārās operācijas fāze Ukrainā, kurai bija jānotiek pāris dienās, ir noslēgusies, un ir sākusies totāla kara fāze.


2022. gads pasaules ir bijis traģisks un politiski dinamisks, bet plašākā kontekstā var teikt, ka tas ir bijis vēsturisks gads, kas ievadīja procesus, kas izmainīja globālo ģeopolitisko situāciju un radīs jaunu pasaules kārtību. Šajā raksta centīšos projicēt potenciālos scenārijus tuvākai nākotnei, proti, 2023. gadam. Šādu prognožu politoloģijas un žurnālistikas vidē ir jau izskanējis daudz saistībā ar to, vai karš varētu beigties šogad vai arī turpināties. Būtu jāpiebilst, ka politikas zinātne nav eksakta zinātne un tajā nav iespējams veikt laboratorisku eksperimentu ar paredzamu rezultātu.


Vēstures gaitu ietekmē neskaitāms daudzums faktoru, tostarp, līderu individuāli lēmumi, atsevišķu kauju rezultāti un notikumi kara laukā, kā arī ekonomiskie un citi faktori, ko ietekmē miljoniem indivīdu pieņemti lēmumi. Tie visi nav apkopojami, bet tie ietekmē notikumus vienā vai citā virzienā. Līdz ar to secināms, ka, protams, visas izskanējušās prognozes ir vien informēti vai argumentēti minējumi. Vienlaikus nevar noliegt, ka arī šādiem minējumiem ir pievienotā vērtība, nevis tāpēc, ka tas ir interesants diskusiju temats, bet tādēļ, ka tas ļauj aptvert un sistematizēt pasauli un sagatavoties, vismaz, psiholoģiski, nākotnes scenārijiem.


Konflikta nenovēršamība


Iespējams viens no drosmīgākajiem šāda veida minējiem ir izteikti pirms 14 gadiem izdotajā amerikāņu ģeopolitikas eksperta Džordža Frīdmana grāmatā “Nākamie 100 gadi: prognoze 21. gadsimtam”. Jau 2009. gadā Frīdmans minēja, ka Rietumvalstis un Krievija desmitgades laikā pēc 2010. gada neizbēgami nonāks konfliktā, ko autors apzīmēja kā Otro Auksto karu. Šī konflikta cēloņi tika skaidroti no ģeopolitikas teorētiskās skolas skatu punkta un tā pamata konflikta lauks būs Austrumeiropa. Frīdmans prognozēja, ka Krievija neatkarīgi no tā, kas ir tās līderi, to uzskati un ideoloģija, ir nolemta uzsākt šādu konfliktu tās ģeogrāfiskās un militārās ievainojamības dēļ.


Atbilstoši ģeopolitikas teorijai Krievijas vistrauslākais aizsardzības flangs ir tās rietumos, no kurienes vēsturiski pret to tika raidīti vismasīvākie uzbrukumi. Līdz ar to Krievija nenovēršami tieksies nostiprināties šajā flangā, sasniedzot noteiktas ģeogrāfiskas aizsargbarjeras – Karpatu kalnus, Baltijas jūru un maksimāli iespiesties uz rietumiem Lielajā Eiropas līdzenumā – lai nodrošinātu sev stratēģisko dziļumu, kas līdzās sarežģītajiem laikapstākļiem ļauj nosargāt galvaspilsētu Maskavu un ap to esošo valsts kodolu.


Neatkarīgi no ģeopolitikas teorijas panākumiem precīzi izskaidrot un prognozēt to, kur esam nonākuši tagad, tā jebkurā gadījumā ir tikai minējuma virkne, kas diemžēl ir piepildījusies. Šis minējums nedarbotos, ja Krievijas sabiedrības un elites apziņā nepastāvētu dziļa, iekšēja, revanšisma sajūta pēc zaudējuma Aukstajā karā un Padomju impērijas daļēja sabrukuma pret Rietumiem. Putins vairākkārt ir pamatojis savu rīcību ar nepieciešamību nodrošināt stratēģisko dziļumu Krievijai, ko var panākt ar NATO atsviešanu uz rietumiem un interešu sfēru pārdali Austrumeiropā. Taču konkrētajā gadījumā ģeopolitika ir nevis cēlonis, bet līdzeklis, ar ko Putins un tā apkārtne racionalizē savu sentimentu. Putins ir nosaucis arī patieso motivāciju, proti, uzskatu par PSRS sabrukumu kā vislielāko ģeopolitisko katastrofu 20. gadsimtā. Tā ir bijusi arī lielas daļas Krievijas sabiedrības psiholoģiska un indivīdu personīga katastrofa, kuras rezultātā tika zaudēta varenības, lepnuma, pašapziņas un dominances sajūta.


2022. gads


Pirms runājam par nākotni, būtu jāatskatās uz iepriekšējo gadu. Lai arī cik dramatisks tas būtu, kopsavilkuma formā par to var secināt divus, ja ne pozitīvus, tad vismaz cerību viesošus apsvērumus.


Pirmais secinājums ir tāds, ka ļaunums nav uzvarējis. Kijiva nav kritusi, Ukraina nav kritusi un ukraiņi turpina cīnīties. No situācijas, kad ASV militārie analītiķi prognozēja, ka Kijiva kritīs 72 vai 96 stundu laikā, mēs esam nonākuši līdz apstākļiem, ka Ukrainas bruņotie spēki ir spējuši veikt veiksmīgas atbrīvošanas operācijas Harkivas apgabalā un Hersonā. Bet kādēļ mums būtu jārunā par Krievijas agresiju kā par absolūto ļaunumu, un ar ko šis karš atšķiras no citiem nesenajiem konfliktiem un agresijas piemēriem? Primāri, kā to ir skaidrojis amerikāņu vēsturnieks Timotijs Snaiders, Krievijas nolūks nav tikai okupēt un anektēt Ukrainas teritoriju, bet tai ir nolūks veikt genocīdu.[1] To parāda ne tikai masveida civiliedzīvotāju iznīcināšana, bet arī Krievijas valsts medijos esošie skaidrojumi par Krievijas politiku okupētajā Ukrainā, piemēram, valsts ziņu aģentūras tīmekļvietnē publicētais raksts “Kas Krievijai ir jāizdara ar Ukrainu”[2] un vairāku publiskā vidē atpazīstamu personu, piemēram, Krievijas domes deputāta Alekseja Žuravļova[3] vai kinorežisora Ņikitas Mihalkova izteikumi.[4]


Ukrainas krišana nozīmētu ne vien kārdinājumu Putina režīmam uzsākt agresiju pret nākamo upuri, bet arī brutāla procesa uzsākšanai, ko Putins ir apzīmējis ar vārdu “denacifikācija”. Ukraiņu tauta ir pieredzējusi vairākus genocīda un rusifikācijas periodus gan Krievijas Impērijas, gan PSRS pastāvēšanas laikā, bet ir spējusi tos pārdzīvot un saglabāt savu identitāti. Krievijai gan ir izdevies samazināt etnisko ukraiņu vēsturiski apdzīvoto areālu ar Holodomora un Kubaņas apgabala ukraiņu pilnīgas pārkrievošanas palīdzību. Taču tas, kas izskan publiskajā sfērā mūsdienu Krievijas propagandā, liecina par to, ka Putina režīms bija iecerējis tādas intensitātes sistēmisku vismaz vienas paaudzes laika gaitā īstenotu deukrainizācijas operāciju, kas padarītu ukraiņu nacionālās identitātes un pašapziņas izzušanu par neatgriezenisku, tādējādi pilnībā asimilējot tos “krievu pasaulē” un padarot Ukrainas teritoriju par mūžīgi neatņemamu Krievijas sastāvdaļu. Citiem vārdiem sakot, Putina nolūks ir paveikt to, ko tā priekšgājējiem nebija izdevies – īstenot “ukraiņu jautājuma galīgo atrisināšanu”.


Otrais secinājums, ka Rietumiem un demokrātiskajai pasaulei ir izdevies panākt tādu vienotības un konsolidācijas līmeni, kas ir bijis pieredzēts tikai Rietumu pastāvēšanas vissmagākajos brīžos, proti, tādos vēsturiskajos momentos, kad brīvības un demokrātijas ideja sastapās ar eksistenciāliem draudiem. Lai arī Rietumvalstu rīcība nav perfekta, tā mēdz būt lēnīga, to nomāc virkne iekšēju pretrunu un diskusiju, tajā skaitā, par to, vai stratēģiskajam mērķim būtu jābūt “nepieļaut Ukrainas sakāvi” vai panākt “uzvaru pār Krieviju”, Rietumu pasaule kopumā ir bijusi spējīga pārvarēt populisma, šrēderizācijas, kā arī institucionālā un birokrātiskā smagnējuma šķēršļus un īstenot pārliecinošu politiku, un sniegt ne tikai morālu un politisku atbalstu Ukrainai, bet arī militāro un ekonomisko palīdzību, tas ir, palīdzību bez kuras Ukraina, lai arī cik pašaizliedzīga un drosmīga tā būtu, viena pati nevarētu izturēt Krievijas agresiju. Rietumu pasaule lēnām, bet nonāk pie atziņas, ka tai nav cita ceļa kā tikai un vienīgi īstenot savu vēsturisko misiju un pienākumu šajā laikaposmā. Šo apziņu raksturo NATO ģenerālsekretāra Jensa Stoltenberga vārdi par to, ka Ukraina šobrīd maksā ar asinīm, un ja autoritārie režīmi redzēs, ka spēka pielietošana attaisnojas, tad mēs (NATO un Rietumu pasaule) maksāsim augstāku cenu. Pārfrāzējot Stoltenbergu, tad mēs maksāsim ar asinīm.


2023. gads


Runājot par to, kas mūsu sagaida šogad, un to, kādi būs karojošo pušu nodomi, būtu jāsāk ar Putina jaungada uzrunu, kas kalpo par priekšvēstnesi tirāna iecerēm. Turklāt uzmanība vēršama nevis uz sacīto, bet uz Putina fonā esošajiem cilvēkiem militārajās formās, kas, visdrīzāk bija nevis īsti karavīri, bet pārģērbti Federālā apsardzes dienesta – Putina personīgās aizsardzības gvardes – darbinieki. Šis fons ir iecerēts, lai morāli un psiholoģiski sagatavotu Krievijas sabiedrību, un simboliski atainotu tās līdera izvēlēto kursu. Šis kurss ir turpināt karu, un tas netiktu izvēlēts, ja Putinam nebūtu ticības, ka karā viņa režīms var uzvarēt. Putina uzrunā par četru Ukrainas apgabalu aneksiju 2022. gada septembrī pavīdēja aicinājumi uzsākt miera sarunas. Visticamāk Krievijas vadība bija sapratusi, ka t.s. speciālā militārā operācija ir izgāzusies, un tai ir nepieciešama atelpa un periods, iespējams, gada vai pāris gadu ietvaros, lai sagatavotos nākamajam Ukrainas ieņemšanas mēģinājumam. Šādu atelpu Ukraina un Rietumi, protams, Putinam nedotu. Putins pat pagājušā gada decembrī pārteicās un nosauca karu par karu, kaut arī Krievijas pilsoņiem par to draud cietumsods. Tas liecina, ka Kremļa iemītnieku prātos t.s. speciālās militārās operācijas fāze Ukrainā, kurai bija jānotiek pāris dienās, patiesi ir noslēgusies, un ir sākusies totāla kara fāze.


Šī gada sākumā ASV prezidents Džo Baidens, tiekoties ar Vācijas kancleru Olafu Šolcu, sacīja šobrīd karš Ukrainā ir nonācis kritiskā punktā, un Krievija (arī pēc visām neveiksmēm) ir demonstrējusi, ka tā nav gatava apstāties, un tādēļ Rietumiem ir jāveicina Ukrainas apbruņošana. Te jāpiebilst, ka patiesi Kremļa iespējas piedāvāt Krievijas sabiedrībai pozitīvu attīstības programmu, tā teikt, stabilitāti, ir izsmeltas. Sankcijas, kritisks budžeta deficīts, ka arī starptautisko kompāniju un investīciju aiziešana nozīmē, ka Krievijas iedzīvotāju labklājības līmeni celt vairs nav iespējams. Krievija vai nu turpinās lēnām ekonomiski sarukt, vai arī pakāpeniski pāries uz kara ekonomiku.


Attiecīgi, ir sagaidāmi nākamie mobilizācijas viļņi Krievijā, tuvākā izsludināšana ir sagaidāma jau janvārī vai februārī, ņemot vērā, šobrīd pēc Ukrainas bruņoto spēku sniegtās informācijas, Krievijas ikdienas dzīvā spēka ikdienas zaudējumu intensitāte kopš mobilizācijas ir pieaugusi. Lai karu varētu turpināt, zaudējumi ir jāaizstāj ar jauniem mobilizētajiem. Potenciāli mobilizācija var notikt arī publiski plaši neizsludinātā un regulārā formā, ņemot vērā, ka, lai arī Putins ir pasludinājis, ka “daļējā mobilizācija” ir noslēgusies, viņa rīkojums nekad formāli netika atcelts. Krievijas varasiestādes ir uztvērušas ka mobilizācija Krievijas sabiedrībā izraisa satraukumu. Turklāt Krievijas mobilizācijas sistēma jebkurā gadījumā var nodrošināt un apbruņot vien ierobežotu karavīru skaitu noteiktā laika periodā. Jā, mobilizētie būs sliktāk bruņoti un apmācīti, un tehnika būs novecojusi, Ukrainai tikmēr tiks nodrošināta ar arvien labākiem ieročiem, kas nozīmēs Krievijas zaudējumu pieaugumu. Bet Putins un tā vara ir demonstrējusi, ka cilvēka dzīvībai nav nekādas vērtības Krievijā, tās iedzīvotāji ir vien resurss diktatora vēlmju sasniegšanai. Faktiski Putins, līdzīgi kā to darīja Padomju armija Staļina laikā, centīsies nospiest savu pretinieku ar plašu lielgabalu gaļas masu, cerībā, ka Ukrainas cilvēkresursi, lai arī tie tiek zaudēti krietni, pat vairākkārtēji mazākā, taču jebkurā gadījumā kritiski lielā apjomā, izsīks ātrāk nekā Putina rīcībā pieejamie cilvēkresursi.


Periodiski izskanošās tēzes publiskā telpā par Putina iespējamu drīzu nāvi, elites apvērsumu vai Krievijas tautas sacelšanos, pēc kā var iestāsies ilgi gaidītais “mūžīgais” miers, visi varēs uzelpot un atgriezties ierastajā komforta zonā, ir salīdzināma ar vēlēšanos pie Ziemassvētku eglītes, kas realitātē var nepiepildīties. Putina veselības stāvoklis ir noslepenots, turklāt arī Putina nāve nenozīmē automātisku kara izbeigšanos. Apvērsumam ir augsts risks, kas var ātri beigties ar pučistu nāvi. Krievijas elite pietiekami labi saprot, ka viņu izdzīvošanas iespējas ir augstākas, ja viņi turas kopā, neatkarīgi no savstarpējām attiecībām. Varas vertikāles sairšana radīs tiem neparedzamas individuālās sekas. Turklāt Putins savas karjeras laikā ir demonstrējis, ka spēj līdzsvarot dažādu varas grupējumu intereses, uz kā arī pamatā balstās viņa varas sistēma.


Attiecībā uz sacelšanās iespējamību, norādāms, ka Kremlis ir veicis pamatīgu riska menedžmentu, lai režīma gāšana revolucionāru procesu ietekmē nenotiktu. Pirmkārt, Krievijas jebkāda demokrātiskā opozīcija ir neitralizēta, opozicionāri ir vai nu cietumā vai izraidīti uz ārzemēm, vai nogalināti. Līdz ar to, efektīva protesta vai revolūcijas organizēšana un vadīšana ir apgrūtināta, vēl jo vairāk no ārzemēm. Otrkārt, režīms ir apjozts ar vairākiem spēka struktūru un drošības dienestu ešeloniem, proti, policiju un OMON, Nacionālo gvardi (kas faktiski ir radīta iekšējā armija režīma nosargāšanai), jau minēto Federālo apsardzes dienestu, Federālo drošības dienestu, kura uzdevums ir iznīcināt jebkādu opozīciju jau saknē, un nepieciešamības gadījumā Kadirova, Prigožina vai citu lojālu subjektu algotņiem. Neorganizēts un neapbruņots pūlis vienkārši saskarsies ar organizētu vardarbības mašinēriju.


Turklāt pēc Levada Centra aptaujas par Putina uzticības reitingu parāda, ka tas ir ārkārtīgi augstā līmeni, proti, 81%.[5] Šādas aptaujas kā vairākkārt minēts autoritārajos režīmos nav uzticamas, taču nevar izslēgt, ka joprojām pastāv liela Krievijas sabiedrības daļa, un te ir runa par desmitiem miljonu cilvēku, atbalsta gan Putinu, gan karu. Krievijas sabiedrībā karš un mobilizācija izraisa bailes un diskomfortu, taču kopumā sabiedrības resentimenta sajūta to pārvar. Papildus tam turpina darboties arī propagandas mašinērija, kuras uzdevums ir izskaidrot, attaisnot vai noklusēt jebkādas neveiksmes frontē, kā arī apgriezt realitāti. Attiecībā uz labklājības krišanos un dzīves dārdzības pieaugumu, sabiedrībai tiek uzspiests aplenktā cietokšņa naratīvs, proti, ir jāpacieš, jo pretējā gadījumā “Rietumi iznīcinās Krieviju”. Rezumējot, pagrieziena punkts Krievijas sabiedrības attieksmē kopumā nav sasniegts, un šobrīd pārskatāmā nākotnē nav saskatāms. Putina padotie ir gatavi paciest cara vēlmes un doties masām uz nāvi kā tas bija Staļina valdīšanas laikā – savā ziņā izteiciens možem povtoritj tiem pārtop realitātē.


Attiecībā uz kara darbību prognozējams, ka tās intensitāte un apmērs tikai pieaugs, un abas puses visticamāk īstenos plašas uzbrukuma operācijas. Krievija to darīs jau minēto apsvērumu dēļ, savukārt Ukrainas gadījumā par to liecina optimistiskās ziņa par Rietumu piegādātā bruņojuma nomenklatūras paplašināšanās turpināšanos, proti, Rietumu ražojuma smago kaujas mašīnu un tanku piegādēm. Polijas prezidents Anžejs Duda jau ir apsolījis vācu tanku Leopard-2 rotas nodošanu Ukrainai starptautiskas koalīcijas izveides ietvaros. Piebilstams, ka tas ir tikai procesa sākums un šis process tikai paplašināsies, iesaistoties arvien vairāk Rietumvalstu. Ukrainas bruņoto spēku komandieris Valērijs Zalužnijs intervijā žurnālam Economist sacīja, ka viņam ir nepieciešami 300 tanki, 700 kājnieku kaujas mašīnu un 500 haubiču, lai ukraiņu karavīri varētu atvirzīt fronti uz robežu, kāda tā bija 2022. gada 23. februāri. Izskatās, ka Rietumvalstis ir uzsākušas Zalužnija pasūtījuma izpildi.


Secinājumi


Sagaidāms, ka 2023. gads būs ne mazāk smags, ja ne vēl sarežģītāks un dramatiskāks nekā iepriekšējais gads, ar krietni lielāku upuru skaitu. Vai karadarbība tiks pārtraukta šogad, ja Ukrainas bruņotie spēki gūs izšķirošus panākumus un, piemēram, spēs ieņemt Krimas pussalu? Maz ticams, jo kamēr Kremlis turpina karu, karš tam nav formāli zaudēts. Nevis faktiskās sakāves kaujas laukā, bet sakāves atzīšana vai kapitulācija ir bīstama režīmam. Šāda atzīšana Krievijas sabiedrībā izraisītu jautājumus par to, vai visi upuri ir bijuši veltīgi un vai Kremlis ir veicis nacionālo interešu nodevību, un tikai šāda atzīšana varētu pagriezt šīs sabiedrības noskaņojumu pret Kremli.


Raksta oriģināls pieejams LA.lv:

https://www.la.lv/politologs-2023-gads-ukraina-bus-vel-sarezgitaks-un-dramatiskaks-neka-ieprieksejais-ar-krietni-lielaku-upuru-skaitu


[1] European Pravda, Russia Intends to Commit Genocide in Ukraine, Six Ways to Prove It. Lecture by Timothy Snyder, https://www.eurointegration.com.ua/eng/articles/2022/10/23/7149219/ [2] Delfi.lv, Ko Krievijā stāsta par plāniem Ukrainā – iznīcināt, pāraudzināt un sadalīt, https://www.delfi.lv/news/arzemes/ko-krievija-stasta-par-planiem-ukraina-iznicinat-paraudzinat-un-sadalit.d?id=54214246 [3] Express, Putin's puppet outlines horrific plot to murder '2 million Ukrainians' to secure takeover, https://www.express.co.uk/news/world/1618498/Russia-TV-pundit-latest-Vladimir-Putin-Ukraine-war-murder-Ukrainians-killed-vn [4] Twitter.com, https://twitter.com/sumlenny/status/1563865271848390656 [5] Levada Center, https://www.levada.ru/en/

153 views
bottom of page