• Andis Kudors

Arnis Latišenko: par anti-establišmenta noskaņojuma kultivēšanu demokrātijās

Populistiem ir nepieciešams neizglītots vēlētājs, kuru vienmēr var sakūdīt uz "elites gāšanu" kārtējās vēlēšanās.

Kremļa dezinformācijas pasākumi un pret Rietumiem vērsti naratīvi šobrīd jau ir vispārzināma un plaši atzīta tēma Rietumvalstu sabiedrību diskusijā. Tāpat arī plaši zināms ir Kremļa atbalsts, tostarp finansiāls, populistiskajiem un radikālajiem politiskajiem spēkiem Rietumos, turklāt gan labēji, gan kreisi noskaņotajiem. Ideoloģiskā flanga neizvēlīgums liecina par klaji utilitāru pieeju. Dezinformācijas un anti-elites noskaņojuma kultivēšanas mērķis ir nevis konkrētas politiskās ideoloģijas dienaskārtības virzība, bet gan Rietumvalstu sabiedrību šķelšana, liberālās demokrātijas un transatlantiskās saiknes vājināšana. Pretdarbība šiem dezinformācijas naratīviem tiek īstenota NATO, Eiropas Savienības, kā arī nacionālā līmenī, un šai pretdarbībai ir zināmi panākumi. Taču populisma uzplaukums Eiropā un Ziemeļamerikā, kas lielā mērā balstās anti-establišmenta (pret institucionalizēto eliti) noskaņojumā, un tā popularitāte Rietumvalstu sabiedrībās liecina, ka dezinformatoru rokās tieši šis naratīvs līdz šim ir bijis viens no efektīvākajiem un iedarbīgākajiem.


Ko īsti nozīmē anti-establišmenta noskaņojums, kas ir labvēlīga augsne populismam, un kādēļ tas spēj uzrunāt plašas sabiedrības masas? Termins “establišments” (no angļu valodas – establishment) vai varas elite tiek lietots, lai apzīmētu sabiedrībā dominējošo grupu, kam ir kontrole vai ietekme pār politiskajiem procesiem valstīs, un kas pieņem svarīgākos politiskos lēmumus. Establišmentā parasti ietver tādas sabiedrības grupas kā politiķus, augstāko ierēdniecību, ietekmīgus uzņēmējus un lobijus, kā arī atsevišķos gadījumos arī augstāko garīdzniecību, ietekmīgākos mediju pārstāvjus un viedokļu līderus. Attiecīgi anti-establišmenta noskaņojums ir pret valdošo politisko eliti vērsta uzskatu sistēmā, jeb vienkāršāk sakot “parastās tautas” nostādīšana pret “eliti”. Sabiedrības šķelšana var būt sociāli balstīta, visbiežāk tā ir “nabadzīgās tautas” pretnostatīšana “korumpētajai elitei”, taču kā šķelšanas līnijas var tikt izmantots arī etniskais, rasu, reliģiskais, dzimumu vai cits sabiedrības demogrāfiskais dalījums.


Nav šaubu, ka jebkura sabiedrība saskaras ar ekonomiskajām, sociālajām, kultūras un identitātes problēmām, atsevišķas no tām ir vēsturiski veidojušās un tā arī netika veiksmīgi atrisinātas. Populismam viennozīmīgi ir arī iekšpolitiski cēloņi. Šādu problēmu piemēri Rietumu sabiedrības aptver tajā skaitā ienākumu nevienlīdzību, imigrācijas politiku un tehnoloģiju attīstība, kas sekmē noteiktu sabiedrības locekļu un grupu atstumtību. Politikas svarīgākais uzdevums ir rast risinājumu šīm problēmām, vai arī līdzsvarot tās, panākot sabiedrības konsensu par noteiktu status quo un līdzāspastāvēšanu, esošo ekonomisko un tehnoloģisko iespēju ietvaros. Vienlaikus dezinformācijas un populisma kontekstā, būtiski ir vērst uzmanību, nevis uz minēto problēmu eksistenci kā tādu, bet gan uz šo problēmu kāpinājuma līmeni, un to, kā šo saasinājumu var samazināt vai vairot. Līdz ar to anti-establišmenta sentimentam bieži vien ir jau pastāvoši apstākļi sabiedrībā, uz kā pamata tas var pieaugt, ja tiek kairinātas sabiedrības brūces. Kremlis mērķtiecīgi izmanto šos apstākļus, lai konkrētās valsts sabiedrībā veicinātu sociālo sašķeltību.


ASV nesenā vēsture liecina līdz kādam vardarbības un polarizācijas stāvoklim var novest sabiedrību, ja pret to īsteno “aktīvos pasākumus”. Kremļa iejaukšanās ASV 2016. gada vēlēšanās rezultātā ASV nonāca starppartejiskā un sabiedrības saspīlējumā un sašķeltībā attieksmē pret nu jau bijušo ASV prezidentu Donaldu Trampu, kas daļēji tika ievēlēts arī anti-establišmenta sentimenta dēļ. Šie aptākļi diktēja noskaņojumu amerikāņu sabiedrībā iepriekšējos četros gados un izvērtās virknē dramatisku notikumu. Kremļa troļļu operācijas sociālajos tīklos ar mērķi kūdīt dažādas sabiedrības grupas, tostarp galēji labējās un “antifa”, sekmēja vardarbību Šarlotesvillas sadursmēs 2017.gadā,[1] kā arī Black Lives Matter protestos 2020.gadā.[2] Kā kulminācija sašķeltās Amerikas četrgadei izvērtās vardarbīgā Kapitolija ieņemšana šī gada 7.janvārī.


Anti-establišmenta noskaņojuma kultivēšana bieži vien iet roku rokā ar sazvērestību teoriju izplatību. Šie divi naratīvi acīmredzami saskan, jo sazvērestību teorijas savā būtībā balstās uz tēzi ka noteiktas grupas, parasti ar ietekmi, plašiem finanšu līdzekļiem un varu apveltītas, noteiktu motīvu vadītas ir sazvērējušās pret sabiedrību vai pasauli. Interesanti, ka šo teoriju ietvaros arī jauni aktuālie notikumi un atklājumi, kas izraisa rezonansi sabiedrībā, tiek pārinterpretēti kā sazvērestības sastāvdaļa. Sazvērestības piemērs ir 5G tīkla izplatība ar mērķi kontrolēt cilvēci, kas savijās kopā ar teorijām par kontroles čipu ievadīšanu ar vakcinācijas palīdzību. Paredzams, ka arī nākotnes notikumi un tehnoloģiskais progress radīs arvien jaunas interpretācijas par to, kā “elite” vēlas iegūt arvien vairāk varas, par kurām sazvērestību teoriju izplatītāji vēl neko nezina. Lai arī cik absurdas vai šausminošas šīs teorijas nešķistu, ir acīmredzams, ka Kremlis utilitāru apsvērumu vadīts izmanto jebkuru iespēju, lai grautu demokrātijas, un nesmādē pat sazvērestību teoriju izplatīšanu savos uz Rietumu auditoriju vērstajos propagandas kanālos, tādos kā Russia Today.[3]


Kādēļ anti-establišmenta uzskati demokrātiskās sabiedrībās ir akūta problēma? Pirmkārt, anti-establišmenta noskaņojumam nav saistības ar reālu problēmu risināšanu, tā drīzāk ir sabiedrības aizraušana ar faktiski neproduktīvām idejām un uzmanības novēršana ar solījumu, ka noteikti politiķi “to tautas” atrisinās visas valsts un ikdienas problēmas. Varas elites termins kā tāds ir tukšs, tas drīzāk ir sarunvalodas termins ar izplūdušu nozīmi, kura nolūks ir pasniegt vienkāršotu, primitivizētu izpratni par sabiedrības organizāciju un politisko lēmumu pieņemšanu, un apzīmēt “ienaidnieku” pret kuru sabiedrībai ir “jācīnās”, kā arī pasniegt vienkāršu recepti pret visām problēmām. Tādējādi anti-establišmenta retorika ir populistu partiju un politiķu līdzeklis, lai “zvejotu” balsis. Tas ir diezgan vienkāršs veids kā populisti, “iestājoties pret eliti”, var ātri, bet īslaicīgi iegūt politisko varu, nepiedāvājot sabiedrībai adekvātu programmu. Šie apstākļi faktiski atņem sabiedrībai noteiktu politisko resursu, ko tā varētu ieguldīt savā attīstībā.


Otrkārt, mūsdienu liberālās demokrātijas sistēma faktiski pieļauj visplašāko sabiedrības iesaisti politikas veidošanā. Tas tiek īstenots ar vēlēšanu, referendumu, sabiedrisko konsultāciju, protestu un citu sabiedrības iesaistes instrumentu palīdzību, kurā iesaistīties var faktiski ikviens pilsonis neatkarīgi no tā sociālā stāvokļa vai piederības konkrētām sabiedrības grupām. Vārdu sakot, “parastajai tautai” demokrātijās ir nesalīdzināmi lielākas iespējas ietekmēt politisko dienaskārtību un lēmumus valstī nekā autokrātijās. Savukārt valdību, kas nav attaisnojusi sabiedrības gaidas, var vienmēr atlaist nākamajās vēlēšanās. Līdz ar to anti-establišmenta uzskati demokrātijās pēc būtības var tikai veicināt vispārējo ticības zudumu demokrātijai, un sabiedrības vismazāk aizsargāto locekļu un grupu atsvešināšanos no reālā politiskā procesa.


Demokrātija ir visas sabiedrības pastāvīgs darbs, pašizglītošanās un iesaiste. Bez šīs iesaistes demokrātija vienkārši atmirst. Lai arī īstermiņā populisma un anti-establišmenta noskaņojums var šķist nevainīgs, it sevišķi vērojot populistu izdarības, taču tas faktiski ir vērsts uz pastāvīgu demokrātijas koroziju, un tādēļ ilgtermiņā tam var būt pat graujošs efekts. Populistiem ir nepieciešams neizglītots vēlētājs, kuru vienmēr var sakūdīt uz “elites” gāšanu kārtējās vēlēšanās. Savukārt sekmīgi funkcionējošai demokrātijai ir nepieciešama izglītota un ar pilsonisko iniciatīvu apveltīta sabiedrība, kas var ģenerēt jaunas idejas un risinājumus. Tādēļ izpratnes un intereses veicināšanai par politisko procesu ir jābūt par neatņemamu sabiedrības medijpratības izglītošanas sastāvdaļu. Demokrātija ir tautas un sabiedrības vara, līdz ar to sabiedrība ir jātrenē šo varu efektīvi un produktīvi pielietot.

[1] https://www.washingtonpost.com/technology/2018/08/02/moment-when-facebooks-removal-alleged-russian-disinformation-became-free-speech-issue/ [2] https://www.washingtonpost.com/politics/2020/07/24/russias-disinformation-campaigns-are-targeting-african-americans/ [3] https://www.nytimes.com/2019/05/12/science/5g-phone-safety-health-russia.html

107 views