• Andis Kudors

Arnis Latišenko: Putina-Baidena samiti: kāda ir Putina taktika?

Blefs un diplomātija, lai arī ir šķietami maigi līdzekļi salīdzinājumā ar tiešu militāro konfrontāciju, ir pat bīstamāki, ja tie efektīvāk sekmē izvirzīto mērķu sasniegšanu par mazāku cenu.


16. jūnijā Šveicē, Ženēvā notika šī gada ASV prezidenta Džozefa Baidena un Krievijas prezidenta Vladimira Putina tikšanās. Savukārt gandrīz pēc pusgada Baidens un Putins veica pārrunas divu stundu ilgā video zvanā. Abas šīs sarunas notika papildus procesa ēnā – Krievijas bruņoto spēku koncentrācijas pie Ukrainas robežām. Pirmo reizi šī koncentrācija 80 tūkstošu karavīru apmērā notika pavasarī un tika īstenota atklāti un demonstratīvi, kas izraisīja šaubas par to, vai šāds uzbrukums notiks. Jo šādi neuzbrūk taču? Šī gada novembrī amerikāņu ziņu aģentūra Bloomberg,[1] atsaucoties uz ASV izlūkdienesta datiem, nāca klajā ar rakstu par kārtējo Krievijas bruņoto spēku koncentrāciju pie Ukrainas robežām ar iespējamu nolūku iebrukt. Šī koncentrācija notiek vairāk aizklāti un krietni lielākā armijas apmērā – potenciālais karavīru skaits var sasniegt 175 tūkstošus. Ko nozīmē šāda spēle?


Šajā rakstā centīsimies apskatīt šo problēmu no reālisma teorijas skatu punkta, kurā ir pieņēmums, ka valstis ir galvenais spēlētājs starptautiskajā politikā, valstīm ir “objektīvas” nacionālās intereses, un valstu vadītāji visaptveroši vada valstu un to institūciju politisko procesu.


Vai Putins tiešām var uzbrukt?


ASV izlūkdienesta sniegtā informācija šī gada rudenī un tās interpretācija mediju publikācijās par potenciālo iebrukumu izskatās kā no apokaliptiska scenārija. Publikācijas norādītie iebrukuma plāni un virzieni faktiski demonstrē potenciāli lielāko konfliktu Eiropā kopš kara Dienvidslāvijā. Turklāt mediju publikācijās ir jaušama Krievijas armijas neapturama uzvaras marša prezumpcija iebrukuma gadījumā.[2] Turklāt vēl uzbrukuma iespējamība tiek vērtēta kā augsta un tās plāns jau ir “uz galda” Kremlī.[3] Krievijas potenciālajam uzbrukumam ir divi atturošie elementi. Pirmais ir saistīts ar ASV un Eiropas mērķi maksimāli paaugstināt invāzijas cenu. Putinam tiek draudēts ar iepriekš nepieredzētām spēcīgām ekonomiskām sankcijas un citiem līdzekļiem, kas tajā starpā var skart arī Nord Stream 2 projektu.[4]


Otrais atturošais elements ir tāds, ka totāla kara iznākums par labu Krievijai nav garantēts. Krievijas militārais kontingents var iestigt, vai pat ciest militāru sakāvi Ukrainā. 2021. gada modeļa Ukrainas armijas kvantitatīvi un kvalitatīvi atšķiras no tā, ko varējām redzēt 2014. gadā, kad Ukraina faktiski nebija gatava karam. Un pat 2014. gada septembrī, kad Krievijas bruņotie spēki jau atklāti iebruka Ukrainā, tie spēja atraut no Ukrainas tikai daļu no Luhanskas un Doņeckas reģioniem, kas šīs valsts mērogā ir salīdzinoši neliela teritorijas daļa.


Ukrainas militārie tēriņi kopš 2014.gada ir gandrīz dubultojušies sasniedzot gandrīz 6 miljardus ASV dolārus.[5] Šobrīd tās bruņoto spēku apmērs ir ap 255 tūkstošiem aktīvā militārā personāla un ap 900 tūkstošiem rezervistu, ko var iesaukt X stundas gadījumā.[6] Turklāt Ukrainas armija tiek bruņota tostarp ar jaunākajiem NATO valstu ieročiem, tajā skaitā, ar Turcijas droniem Bayraktar un ASV Javelin prettanku rakešu kompleksiem. Var piebilst, ka Ukrainas rīcībā vēl ir apjomīgs padomju militārais mantojums. Faktiski tas būs visspēcīgākais pretinieks ar ko mūsdienu Krievijas bruņotie spēki ir saskārušies.


Vēl viens aspekts ir Ukrainas ģeogrāfiskais un demogrāfiskais lielums. Tā ir ap 40 miljonu iedzīvotāju liela valsts. Lielākās pilsētas – Kijevā dzīvo gandrīz 3 miljoni, Harkivā (kas atrodas Krievijas pierobežā) 1,5 miljoni, Odesā un Dnipro katrā ap 1 miljonu. Sarajevas (kas bija mazāka par minētajām pilsētam) aplenkums 1992.-1996. gados parāda, ka lielas pilsētas mūsdienu karā ir sarežģīti ieņemt. Savukārt kauja pār Grozniju parāda, ko pat nesalīdzināmi vājāka puse var nodarīt iebrūkošajam pārspēkam urbānā karā. Nākamie jautājumi, pat ja Krievijas armija gūst panākumus – kā Krievijas kontingents (vai tas, kas no tā paliks) varēs uzturēt pastāvīgas militārās okupācijas režīmu tik lielā valstī (vai tās lielā daļā) bez visplašākās mobilizācijas Krievijā kopš Otrā pasaules kara. Kā Putins risinās totālu humāno katastrofu ekonomiskā sabrukuma apstākļos, ko izraisīs sankcijas un militarizācija?


Agresijas turpinājums citām metodēm


No minētajiem argumentiem izriet secinājums, ka Krievijas militārais kontingents (pat 175 tūkstošu personāla apmērā), kas stiepjas gar Ukrainas robežas perimetru ir neadekvāti mazs apjomīgas militārās operācijas veikšanai. Vai tiešām Kremļa saimnieks ir tik neracionāls un iedzīts stūrī, ka vairs nav gatavs turpināt savu politisko spēli, bet taisās apgāzt šaha galdiņu un iet uz visu banku? Turklāt, ņemot vērā, ka uzbrukuma gadījumā ģeopolitiskie, militārie un ekonomiskie zaudējumi Krievijas režīmam var būt krietni lielāki nekā potenciālie ieguvumi, un tas var apdraudēt šī režīma politisko stabilitāti. Un te rodas jautājums, kādēļ Putins tad dara to, ko viņš šobrīd dara. Minētos argumentus nevajadzētu pārprast kā draudu neesamību. Putins ne uz mirkli nav atteicies no Ukrainas ģeopolitiskās pārņemšanas, ko viņš atzīst savā rakstā “Par krievu un ukraiņu vēsturisko vienotību”, kurā Putins noliedza Ukrainas tiesības uz neatkarīgu iekšpolitiku un ārpolitiku.[7]


Politiskajā zinātnē pastāv tā sauktā “trakā līdera teorija” (madman theory). Šī teorija paredz, ka valsts līderis ievieš citām valstīm pārliecību, ka tas ir neracionāls, neparedzams un spējīgs uz jebkādām, pat vistrakākajām darbībām. Tas noved oponentus līdz tādam sastingumam, ka tie faktiski nevar konkrētās situācijas objektīvi novērtēt draudu līmeni – it kā uzbrukums ir absurds, bet ja nu tomēr tas notiek. Tas piespiež oponentus nevis provocēt “trako” līderi, bet sēsties ar viņu pie sarunu galda un “mierināt”, un to šobrīd dara Baidens. Šāda pieeja var tikt apvienota ar tā saukto salami šķēļu griešanas taktiku, kas paredz, ka tās piemērotājs sasniedz savus mērķus daudzu raundu, piemēram, sarunu raundu, ietvaros, pamazām un pakāpeniski.


Ja Putins blefo, radot kara draudu fantomu, un ir atkārtojis triku ar Baidena ievilināšanu sarunās, kurās apspriež drošības jautājumus un Ukrainas likteni, tad tas nozīmē, ka vai nu Putinam ir liela pārliecība, ka konkrēti mērķi sarunās tiks sasniegti, vai arī viņš jau ir sasniedzis noteiktus mērķus. Ņemot vērā Putina ģeopolitisko situāciju, viņam ir plašs mērķu menu, ko viņš varētu censties panākt sarunās ar ASV prezidentu.


Mērķus var iedalīt kā režīma aizsardzības mērķī un uzbrukuma (ofensīvas) mērķi. Režīma aizsardzība izpaužas kā Rietumvalstu nākotnes sankciju paketes mazināšana. Sankcijas ir izsmeļams resurss, tādēļ spēcīgākās sankcijas netiek ieviestas, bet tiek ieturētas uz nākotni kā atturēšanas līdzeklis, ja pastāv agresijas potenciāls. Attiecīgi pastāvīgi agresijas draudi var nodrošināt, ka spēkā esošo sankciju tvērums netiek būtiski paplašināts, lai saglabātu galējās sankcijas iespējami draudīgākas. Piemēram, ASV atteicās no noteiktām sankcijām, kas bija paredzētas aizsardzības tēriņu (2022. gadam) tiesību aktā, tajā skaitā ir izņemtas sankcijas pret Nord Stream 2.[8]

Uzbrukuma (ofensīvas) mērķi ir saistīti ar lielākas politiskās kontroles iegūšanu pār Ukrainu. Analizējot Kremļa mājaslapā publicēto Putina-Baidena sarunu preses relīzi var secināt, ka galvenais sarunu temats bija Minskas vienošanās ieviešana.[9] Jāpiebilst, ka Minskas vienošanās faktiski paredz okupēto Donbasa reģionu iedabūšanu kā svešķermeni Ukrainā, kas nozīmē negatīvu ietekmi uz tās iekšpolitisko procesu un Eiroatlantiskās integrācijas procesa apstādināšanu. Šīs vienošanās tika parakstītas, lai mazinātu kauju intensitāti Ukrainas austrumos, bet Ukrainai nav izdevīgas, tādēļ Ukraina tās pilnībā nepilda.


Putins ir tiecies pārliecināt Baidenu piespiest Ukrainu izpildīt Minskas vienošanās.[10] Attiecīgi Putins tiecas panākt, lai Baidens pilda starpnieka un samierinātāja lomu starp karojošajām pusēm, un faktiski atkāpjas no Ukrainas sabiedrotā lomas. No Baltā nama brīfinga, ko vadīja ASV prezidenta padomnieks nacionālās drošības jautājumos Džeiks Salivans, ir vairākas atsauces uz Minskas vienošanos. Tiek apgalvots, ka ASV arī atbalsta Minskas vienošanās ieviešanu, un uzskata to izpildi par NATO un ASV drošības instrumentu.[11] Vienlaikus jāpiebilst, ka šobrīd, tikai no viena brīfinga, gan ir pārsteidzīgi spriest, ka Baidens un ASV administrācija sāks pildīt Putina vēlmes tā, kā Kremļa saimnieks tās ir iecerējis.


Secinājumi


Hibrīdkarš var turpināties dažādiem līdzekļiem un ietver visplašāko iespējamo instrumentu klāstu – no konvencionāla kara līdz pat diplomātijai. Blefs un diplomātija, lai arī ir šķietami maigi līdzekļi salīdzinājumā ar tiešu militāro konfrontāciju, ir pat bīstamāki, ja tie efektīvāk sekmē izvirzīto mērķu sasniegšanu par mazāku cenu. Grūti paredzēt, cik ilgi Putins centīsies periodiski ievilkt Baidenu šādos samitos – visticamāk tik ilgi, kamēr Krievijas prezidents saskatīs tam pievienoto vērtību. Tas nozīmē, ka ASV prezidenta administrācijas turpmākais uzdevums ir rast jaunu pieeju Putina blefa pārvarēšanai, lai atkārtoti nenonākt šādā situācijā.


[1] Bloomberg, U.S. Warns Europe That Russia May Be Planning Ukraine Invasion, https://www.bloomberg.com/news/articles/2021-11-11/u-s-warns-europe-that-russian-troops-may-plan-ukraine-invasion [2] NY Times, Ukraine Commanders Say a Russian Invasion Would Overwhelm Them, https://www.nytimes.com/2021/12/09/world/europe/ukraine-military-russia-invasion.html [3] BBC, How a Russian invasion of Ukraine could spill over into Europe, https://www.bbc.com/news/world-europe-59582146 [4] France 24, Biden warns Putin of ‘strong’ Western economic sanctions if Russia attacks Ukraine, https://www.france24.com/en/europe/20211207-western-powers-say-determined-to-defend-ukraine-s-sovereignty [5] Stockholm Intarnational Peace Research Institute, Military Expenditure Database, https://www.sipri.org/databases/milex [6] Politico, Ukraine’s military poses a tougher challenge for Russia than in 2014, https://www.politico.eu/article/ukraines-military-poses-a-tougher-challenge-for-russia-than-in-2014/ [7] Президент России, Статья Владимира Путина «Об историческом единстве русских и украинцев», http://kremlin.ru/events/president/news/66181 [8] Newsweek, In Victory for Putin, Congress Drops Sanctions From Proposed Defense Bill, https://www.newsweek.com/victory-putin-congress-drops-sanctions-proposed-defense-bill-1657028 [9] Президент России, Встреча с Президентом США Джозефом Байденом, http://kremlin.ru/events/president/news/67315 [10] Turpat [11] The White House, Press Briefing by Press Secretary Jen Psaki and National Security Advisor Jake Sullivan, https://www.whitehouse.gov/briefing-room/press-briefings/2021/12/07/press-briefing-by-press-secretary-jen-psaki-and-national-security-advisor-jake-sullivan-december-7-2021/

159 views