• Andis Kudors

Arnis Latišenko: Rietumvalstu un Krievijas sarunas: diplomātija Kremļa gaumē

Sarunu pirmais raunds paredzami noslēdzās bez būtiska “progresa”. Vai vētra ir garām? To parādīs turpmākā komunikācija un notikumi.

Š.g. 10. janvārī ASV un Krievijas diplomāti uzsāka augsta līmeņa sarunas, kas ilga ap 8 stundām. Minētās sarunas faktiski skāra Eiropas drošības arhitektūru, Krievijas izvirzītos ultimātus NATO un spriedzi ap Ukrainu. Šajās sarunās ASV pārstāvēja ASV valsts sekretāra vietniece Vendija Šermane, savukārt Krieviju pārstāvēja Ārlietu ministra vietnieks Sergejs Rjabkovs. Pēc divām dienām, 12. janvārī Briselē notika nākamais sarunu sets jau starp NATO un Krievijas pārstāvjiem, kuras vadīja NATO ģenerālsekretārs Jens Stoltenbergs, un kas ilga četras stundas. Visbeidzot nedēļas dienaskārtību noslēdza 13. janvāra sarunas Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) Pastāvīgajā padomē. Šķietams iznākums – sarunas bija nerezultatīvas un faktiski Rietumvalstis nepadevās Krievijas spiedienam. Tomēr, vai vētra tiešām ir garām?


Kremļa “ultimāts”


2021. gada 17. decembrī Krievijas Ārlietu ministrija publicēja divu pārsteidzoši pārgalvīgu dokumentu projektus – “Līguma projekts starp Krievijas Federāciju un ASV par drošības garantijām”[1] un “Nolīguma projekts par drošības pasākumiem Krievijas Federācijai un NATO dalībvalstīm”[2]. Tajos ASV un tās NATO sabiedrotajiem tika piedāvāts (pieprasīts) pieņemt bezierunu kapitulāciju un atzīt Kremļa priviliģēto interešu sfēru bijušās PSRS un Varšavas pakta zonas valstīs. Šie dokumentu projekti ir tik tālejoši, ka maz ticams, ka Kremlis pats tic sava piedāvājuma nopietnībai. Pat Sergeja Rjabkova preses brīfingā, kurā kārtējo reizi tika demonstrēts pašreizējās Krievijas publiskās diplomātijas krītošais līmenis, par šiem dokumentiem žurnālisti apšaubīja Krievijas priekšlikumu īstenošanas iespējamību.[3] Neskatoties uz to, S. Rjabkovs turpināja komunicēt tādā pat manierē arī šogad, pirms sarunām paziņojot, ka NATO būtu “jāsavāc savas mantiņas un jāaizvācas uz 1997. gada robežām”.[4]


Ja valda plašs savstarpējās neuzticības gars un Krievijas priekšlikumi ir tik nereālistiski, kā Kremlis ir bijis spējīgs ievilināt Rietumvalstis uz sarunām? ASV valsts sekretārs Entonijs Blinkens paskaidroja amerikāņu diplomātijas loģiku,[5] proti, labāk ir vest sarunas un censties panākt deeskalāciju, nekā nonākt līdz faktiskam konfliktam, kurā tiek iesaistīti “militāri-tehniski līdzekļi”. Amerikāņi vairākkārt apstiprināja, ka netaisās runāt par saviem sabiedrotajiem bez šo sabiedroto klātbūtnes. Vienlaikus, kā min E. Blinkens, amerikāņi patiešām grasās atrast noteiktus saskarsmes punktus, kas ļaus samazināt starptautisko saspīlējumu. Vai tiešām šādi saskarsmes punkti varētu pastāvēt, un vai kaut kāda veida vienošanās patiešām varētu tikt sasniegta?


Potenciālie saskarsmes punkti


Vienošanās par to, ka Ukraina, kā pieprasīja S. Rjabkovs, “nekad, nekad, nekad” neiestāsies NATO nav iespējama un šādas garantijas Krievija nevarēs saņemt. Šāda rakstiska vienošanās klaji pārkāptu Ziemeļatlantijas līguma 10. pantu, kas paredz, ka sabiedrotajiem vienojoties jebkura Eiropas valsts var tikt uzaicināta pievienoties šim līgumam.[6] Savukārt slepena neformāla vienošanās ar Kremli ir pārāk riskanta, jo tā būtu klaja atkāpšanās no ASV deklarētajiem principiem un Kremlis to varētu izmantot turpmākai šantāžai. Turklāt šāda vienošanās visticamāk nebūtu spēkā, parādoties jaunai ASV prezidenta administrācijai. Vienlaikus piebilstams, ka Krievija, uzsākot karu Ukrainā un radot teritoriālos konfliktus, ir būtiski attālinājusi Ukrainas iestāšanos NATO, un tas tāpat tuvākajā nākotnē nenotiks.


Tajā pat laikā, turpmākajās sarunās Kremlis varētu censties panākt to, ka amerikāņi kļūst uzstājīgāki pret Ukrainu attiecībā uz Minskas vienošanās izpildi, galvenokārt, saistībā ar Donbasa reģiona reintegrēšanu Ukrainā. Proti, lai šo vienošanos pakāpeniska izpilde kļūst Ukrainas pusei par nosacījumu turpmākai atbalsta, piemēram, militāra vai ekonomiska, politikai no Rietumvalstu puses. Vismaz publiski visas puses, tostarp, ASV un arī pati Ukraina atbalsta šīs vienošanās. Vienlaikus ir skaidrs, ka šo vienošanos faktiska izpilde varētu nozīmēt, ka Kremlis caur Donbasa reģionu spēs iegūt lielāku ietekmi pār Ukrainas iekšpolitiku, un tas varētu sekmēt Kremļa centienus nobremzēt Ukrainas eiroatlantisko integrāciju.


Cits aspekts par ko potenciāli varētu vienoties ASV un Krievija, ir jautājums par vidējās un tuvās darbības rādiusa raķešu izvietošanu. Raķešu radītais apdraudējums ir arī viens no Kremļa retorikas pamatelementiem. 2019.gadā ASV prezidenta Donalda Trampa vadībā izstājas no vēl Aukstā kara laikā parakstītā “Līguma par vidējā un tuvā darbībās rādiusa raķešu likvidāciju”, pamatojot to ar apsūdzībām, ka Krievija ir pārkāpusi šo līgumu.[7] Pretēji tam Demokrātu partija nosodīja D. Trampa rīcību un atbalstīja bruņojuma kontroles sarunu turpināšanu ar Krieviju.[8] Attiecīgi uzsāktā diplomātiskā procesa ietvaros pastāv iespējamība, ka tiks panākts noteikts kompromiss bruņojuma izvietošanas un kontroles jomā.


Secinājumi


Sarunu pirmais raunds paredzami noslēdzās bez būtiska “progresa”, tomēr tas arī ir pašsaprotami, jo tik īsā formātā, puses var tikai apzīmēt savas pozīcijas, un sarunas dažādos formātos varētu turpināties. Kremlis visticamāk uzstās uz lielvaru sarunu formātu viens pret viens par trešo valstu likteni. Turpmākā sarunu gaita un notikumi parādīs, vai Krievijas “ultimāts” patiesībā ir instruments turpmākai agresijas attaisnošanai, spiediena līdzeklis sarunu ietvaros, vai māņu manevrs, kas novērš uzmanību no patiesās sarunu stratēģijas un mērķiem.

Tikmēr Krievija turpina uzturēt psiholoģisko spriedzi un kāpināt likmes, it kā steidzinot Rietumvalstis. Tas izpaužas ne tikai turot “pistoli pie Ukrainas galvas” vairāk nekā 100 tūkstošu karavīru apmērā pie Ukrainas robežām, bet, piemēram, naktī no 13. uz 14. janvāri tika veikts kiberuzbrukums pret Ukrainas valsts pārvaldes iestāžu mājaslapām. Lai gan pierādījumu par to, ka to izdarīja Krievijas hakeri nav, jo izmeklēšana turpinās, tomēr ir skaidrs, kurš ir primārais aizdomās turamais, ko viennozīmīgi lika noprast arī ES augstais pārstāvis ārpolitikas un drošības politikas

[1] Министерство иностранных дел Российской Федерации, Договор между Российской Федерацией и Соединенными Штатами Америки о гарантиях безопасности, https://mid.ru/ru/foreign_policy/rso/nato/1790818/ [2] Министерство иностранных дел Российской Федерации, Соглашение о мерах обеспечения безопасности Российской Федерации и государств-членов Организации Североатлантического договора, https://www.mid.ru/ru/foreign_policy/rso/nato/1790803/ [3] Youtube, Брифинг С.Рябкова на тему «Инициативы России по гарантиям безопасности» , Москва, 17 декабря 2021 г., https://www.youtube.com/watch?v=d3c49xs_DOI [4] TASS, Рябков заявил, что НАТО надо "собирать манатки" и отправляться на рубежи 1997 года, https://tass.ru/politika/13380415 [5] CNN, US says no breakthrough in 'frank and forthright' talks with Russia over Ukraine border crisis, https://edition.cnn.com/2022/01/10/politics/us-russia-ukraine-meetings-geneva-intl/index.html [6] North Atlantic Treaty Organization, Ziemeļatlantijas līgums, https://www.nato.int/cps/en/natohq/official_texts_17120.htm?selectedLocale=lv [7] Arms Control Association, U.S. Completes INF Treaty Withdrawal, https://www.armscontrol.org/act/2019-09/news/us-completes-inf-treaty-withdrawal [8] warren.senate.gov, Senate Democrats Urge White House to Continue Nuclear Arms Control Negotiations, https://www.warren.senate.gov/oversight/letters/senate-democrats-urge-white-house-to-continue-nuclear-arms-control-negotiations

232 views