• Andis Kudors

Arnis Latišenko: Somijas un Zviedrijas pievienošanās NATO: Vai Turcija (ne)ļaus tam notikt?

Zviedrijas un Somijas valdības cenšas iegūt maksimālu atbalstu no pārējām dalībvalstīm, piesaistot tās spiediena izraisīšanai uz Turciju, kas attiecīgi varētu stiprināt zviedru un somu sarunu pozīcijas.

Krievijas agresija Ukrainā ievieš būtiskas korekcijas starptautiskajā politikā un ģeopolitikā, kā arī spiež vairākas valstis pārskatīt savas drošības politikas uzdevumus. Somija un Zviedrija, valstis, kas ir ilgstoši ieturējušas stingru neitralitātes kursu, tagad tiecas kļūt par NATO trīsdesmit pirmo un otro dalībvalsti. NATO ģenerālsekretārs Jens Stoltenbergs vēl šī gada aprīlī apgalvoja, ka tas varētu notikt ļoti ātri. Abas Ziemeļvalstis ir ilgstoši sadarbojušās ar NATO, atbilst nepieciešamajiem iestāšanās kritērijiem un būtu svarīgs ieguldījums Alianses drošības stiprināšanā, tomēr šobrīd jaunu dalībvalstu uzņemšanu aizēno šķietami negaidīts šķērslis – Turcijas noraidošā pozīcija. Turcijas prezidents Redžips Tajips Erdogans paziņoja, ka nepieļaus Somijas un Zviedrijas iestāšanos NATO, jo tās atbalsta terorismu.


Turcijas spēle


Atbilstoši Ziemeļatlantijas līguma 10.pantam, Alianse var uzaicināt jebkuru Eiropas valsti, kas var veicināt šī līguma principu ievērošanu un sniegt ieguldījumu Ziemeļatlantijas reģiona drošībā, pievienoties šim līgumam. Taču šādam uzaicinājumam ir nepieciešama vienbalsīga visu NATO dalībvalstu piekrišana, kas nozīmē, ka jebkura dalībvalsts var faktiski bloķēt turpmāko Alianses paplašināšanos. Tas ir spēcīgs politisks instruments jebkuras NATO dalībvalsts arsenālā, un to līdzekli draud izmantot Turcija. Tas noteikti varētu patikt Kremļa saimniekam, kura ārpolitikas doktrīna rietumu virzienā balstās uz NATO paplašināšanās nepieļaušanu un pat Alianses atsviešanu tālāk uz rietumiem.


Taču, vai Turcija konkrētā gadījumā sniedz pakalpojumu Kremlim? Daļēji varētu piekrist, jo Zviedrijas un Somijas iestāšanās kavēšana, kalpo iepriekš minētajam Putina mērķim. Tomēr šis pakalpojums nebūt nav Turcijas nolūks. Erdogans savas pozīciju nepamato ar nepieciešamību “nekaitināt”. Nē, Turcijas retorika nav par to. Vēl jo vairāk, Turcijas kā reģionālas lielvaras intereses ar Krieviju saduras vairākos “karstajos punktos” – Sīrijā un Lībijā. Turcija atbalsta Azerbaidžānu konfliktā ar Krievijas sabiedroto Armēniju, un pat ir panākusi Kremļa akceptu Turcijas bruņoto spēku izvietošanai Kalnu Karabahā, proti, Dienvidkaukāza reģionā, ko Kremlis ilgstoši ir uzskatījis par savu ekskluzīvo ietekmes sfēru. Visbeidzot Turcija ir nodrošinājusi Ukrainai nepieciešamās tehnoloģijas un bruņojumu cīņā ar Krieviju, kā arī aizvērusi Bosforas šaurumu Krievijas karakuģiem.


Argumenti par Somijas un Zviedrijas atbalstu terorismam izriet primāri no Zviedrijas simpātijām kurdu neatkarības cīņas centieniem. Turcija ir viena no valstīm, kur ir liela kurdu minoritāte, jau kopš 1970. gadu beigām ir konfliktā, kas periodiski pāriet militārā fāzē, ar kurdu vadošo politisko spēku – Kurdistānas Strādnieku partiju (PKK). Savukārt Zviedrija ir uzņēmusi ap 100 tūkstošiem kurdu bēgļu, tās parlamentā ir kurdu pārstāvji un tās valdība uztur kontaktus ar kurdu politiķiem un organizācijām, piemēram, Sīrijā. Somija un Zviedrija kopš 2019. gada ir ieviesušas ieroču embargo pret Turciju pēc tās lēmuma ieviest bruņotos spēkus Sīrijā. Somija šajā diplomātiskajā strīdā šķietami ir nokļuvusi krustugunīs, jo tajā nav tik lielas un ietekmīgas kurdu kopienas, un tās bruņojuma eksports Turcija pirms 2019. gada ir bijis salīdzinoši mazs.


Diplomātiskā risinājuma perspektīvas


Aplūkojot situāciju plašākā kontekstā, redzams, ka Somija un Zviedrija nav tik “vainīgas”, kā to cenšas pasniegt Turcija. Zviedrija ir pirmā valsts pēc Turcijas, kas ir atzinusi PKK par teroristisku organizāciju 1984. gadā. Arī Somija pieturās pie kopējās ES politikas attiecībā uz organizāciju atzīšanu par teroristiskām, un uzskata PKK par teroristisku organizāciju. Ieroču embargo pret Turciju ir ieviest kopējā ES embargo ietvaros. Attiecīgi Zviedrijas un Somijas īstenotajā ārpolitikā nav saskatāma būtiska novirze no citām ES dalībvalstīm. Vienlaikus, Erdogans uzsver, ka abām Ziemeļvalstīm, pirmkārt, ir publiski jānosoda PKK, kam drīzāk ir politiska un simboliska, nevis praktiska nozīme. Otrkārt, tām ir jāpārtrauc ieroču embargo.


Šķietami Turcijas rokās ir visas nepieciešamas sviras, lai nepieļautu NATO paplašināšanos, iekams nebūs izpildītas tās prasības. Turklāt minētajām prasībām ir tālejošas sekas, un tas var radīt nevēlamo precedentu, kas diskreditēs NATO “atvērto durvju” principu. Tādā gadījumā katru nākamo Alianses paplašināšanos atsevišķas dalībvalstis var uztvert kā kārtējo iespēju panākt konkrētas intereses uz kopējās drošības rēķina. Vai tas tiešām nozīmē, ka patreizējos apstākļos Somijas un Zviedrijas dalība NATO ir neiespējama? Lai gan Somijas un Zviedrijas ad hoc diplomātu komandas vizīte Ankarā šī gada maija beigās nedeva rezultātus, skandināvu rīcībā joprojām ir politiska un diplomātiska rakstura risinājumu iespējas.


Viens no acīmredzamākajiem risinājumiem ir sākt piekopt reālpolitiku un piekāpties Turcijas prasībām, ciktāl tas nepieciešams, minimizējot attiecības ar kurdu organizācijām un slāpējot to lobiju. Stokholmas vizītē Stoltenbergs jau paziņoja, ka Zviedrija ir sākusi reformēt savus normatīvos aktus pretterorisma jomā, kas nepieļaus, ka tās ražotie ieroči nonāk teroristu rokās. Šīs reformas paredzēts pabeigt šī gada jūlijā. Vienlaikus arī šādai pieejai ir ierobežojumi. Šī gada septembrī Zviedrijā notiks Riksdaga vēlēšanas, un pārlieka piekāpšanās no valdošo politiķu puses Erdoganam no vēlētāju puses var tikt uztverta kā to vājuma pazīme.


Līdz ar to Zviedrijas un Somijas valdības cenšas iegūt maksimālu atbalstu no pārējām dalībvalstīm, piesaistot tās spiediena izraisīšanai uz Turciju, kas attiecīgi varētu stiprināt zviedru un somu sarunu pozīcijas. To parāda arī Zviedrijas premjerministres un Somijas prezidenta vizīte Vašingtonā, kuras ietvaros ASV prezidents Džo Baidens izteica skaidru atbalstu to uzņemšanai NATO. Jāņem vērā, ka arī Erdogana šantāžas iespējas nav neierobežotas. Ja Turcija uztver šo situāciju kā iespēju logu konkrētu interešu sasniegšanai, un nebūs gatava pieņemt nekādu kompromisu, izņemot pilnīgu Stokholmas un Helsinku diplomātisko “kapitulāciju”, tā riskē vispār izgāzt sarunas un nesasniegt nekādus rezultātus. Turklāt tas arī kaitētu jau tā iedragātajam Turcijas imidžam citu sabiedroto acīs. Tas viennozīmīgi būtu zaudējums ne tikai Aliansei, bet arī Turcijai un Erdoganam.


Nobeigumā


Somija un Zviedrija, kuras Aukstā kara laikā, bet Zviedrija vēl arī veselu gadsimtu pirms tam, ieturēja stingru neitralitātes kursu ārpolitikā, šobrīd pilnībā pārskata savu drošības stratēģiju, savu lomu Baltijas reģionā un globāli. Šādu kursa pagriezienu un abu Ziemeļvalstu apņēmību nevajadzētu novērtēt par zemu. Ir skaidrs, ka Ankara šajā situācija vēlas iegūt maksimālu labumu, un tās nepiekāpība sarunā – Somijas un Zviedrijas dalības NATO bloķēšana – var tai dārgi maksāt. Šie apsvērumi arī paver ceļu kompromisam.


176 views