Vācijā joprojām paliek politiķi un politiskie spēki, kas ir gatavi spiest roku Kremļa saimniekam un kārtot darījumus ar autokrātiem.
2021. gada 26. septembrī Vācijā notika tās parlamenta – Bundestāga vēlēšanas. Ar 25,7% vēlētāju balsīm uzvaru guva Sociāldemokrātiskā partija (SDP), otrajā vietā ar 24,1% ierindojās Kristīgi demokrātiskā savienība (CDU/CSU). Palielinot iegūto mandātu skaitu, labus rezultātus guva arī Zaļā partija (Grüne) un liberāldemokrātiskā Brīvā demokrātiskā partija (FDP), attiecīgi 14,8% un 11,5%. Savukārt populistiskās partijas – galēji labējā AfD un galēji kreisā Linke – ir vēlēšanu zaudētājas un tās, visticamāk, nespēlēs tik būtisku lomu Vācijas politikā turpmākajos gados. No tā arī izriet pirmais vēlēšanu secinājums. Vācieši izvēlējās nevis sabiedrību graujošo populismu, bet pro-Eiropeisku un pro-Eiroatlantisku politiku, ko pārstāv dažādu ideoloģiju partijas, kas ir centriski noskaņotas. Taču vai tas ir vienīgais rezultāts?
Šrēderizācija un korporatīvais lobisms
Šī gada Varšavas drošības samita ietvaros bijušais Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess, uzrunājot publiku, brīdināja par rietumvalstu tā saukto šrēderizāciju kā vienu no nopietnākajiem Rietumu izaicinājumiem cīņā ar autokrātijām, it sevišķi, Krievijā valdošo Vladimira Putina režīmu.[1] Šrēderizācija ir termins, ko Ilvess radīja pirms 15 gadiem un ar to apzīmē rietumvalstu uzņēmēju, politiķu un amatpersonu līdzdalību dažādu ārvalstu režīmu asās varas darbībās, par to saņemot dāsnus biznesa darījumus, kooptēšanu režīmu kompānijās vai organizācijas, kā arī citas dāvanas. Termins tika radīts pateicoties bijušā Vācijas kanclera Gerharda Šrēdera izteiktam atbalstam “Nord Stream” izbūvei, kad viņš vēl ieņēma Vācijas valdības vadītāja amatu. Pēc kanclera amata pamešanas Šrēders kļuva par akcionāru komitejas vadītāju kompānijā, kur dominējošā loma ir “Gazprom”, bet 2017. gadā viņš kļuva par “Rosneft” direktoru padomes priekšsēdētāju. Šrēdera gadījums iespējams ir zināmākais, tomēr šrēderizācija un korupcija ir skārusi ne tikai Vāciju. To parāda arī Fransuā Fijona un Karīnas Kneisles piemēri.
Cita raksturīga Vācijas iekšpolitikas iezīme, kas ietekmē ārpolitiku, ir spēcīgs korporatīvais lobisms. Tas arī noteiktā ziņā ir likumsakarīgi, jo lielās vācu korporācijas ir Vācijas ekonomikas motors un dzinējspēks. Korporatīvais lobisms faktiski arī piespieda Angelas Merķeles valdību politiski atbalstīt “Nord Stream 2” izbūvi. Biznesa mērķis ir gūt peļņu, un ja biznesam ir izšķirošā loma pār ārpolitiku, tad bieži vien ārpolitiskie lēmumi ir par labu tūlītēja ekonomiska labuma gūšanai, nevis ilgtermiņa ģeopolitikai vai vērtībām. Tā lieliska vide, kas ļauj Putinam un citām diktatūrām īstenot aso varu. “Transparency International” 2021. gada globālais korupcijas barometrs parāda, ka 62% vāciešu uzskata, ka atsevišķas privātas intereses kontrolē valsts politiku, turklāt 35% vāciešu uzskata, ka tieši uzņēmumu vadītāji ir iesaistīti korupcijā.[2] Protams šrēderizācija un korporatīvais lobisms nav Vācijas ārpolitiku definējošās pazīmes, taču šie aspekti ilgstoši ir bijuši klātesoši, un ir radījuši Vācijai un citām Eiropas valstīm būtiskas ilgtermiņa problēmas, kā piemēru var minēt to pašu divu “Nord Stream” gāzesvadu izbūvi. “Nord Stream” viennozīmīgi ir Eiropu šķelošs projekts, kas krasi pretnostata Vācijas un Austrumeiropas un Ziemeļeiropas valstu intereses. Un šobrīd “Nord Stream 2” faktiski ir pabeigts un Eiropai nāksies rēķināties ar tā sekām.
Vācijas ārpolitikas nākotne
Sociāldemokrātiskā partija un Kristīgi demokrātiskā savienība vēl pirms vēlēšanām paziņoja, ka vairs neveidos kopīgu koalīciju jeb tā saukto “lielo koalīciju” (Grand coalition).[3] Turklāt ņemot vērā vēlēšanu rezultātus partijām nepietiek mandātu, lai izveidotu divu partiju koalīciju, un tām jebkurā gadījumā būtu jāņem koalīcijā trešā partija. Līdz ar to Zaļā partija un Brīvā demokrātiskā partija kļūst par vadošajiem spēkiem, kas noteiks, vai nākamais kanclers būs sociāldemokrāts vai kristīgais demokrāts. Ņemot vērā koalīcijas sarunas šobrīd vislielākais potenciāls ir izveidot trīs partiju koalīciju starp sociāldemokrātiem, zaļajiem un liberāldemokrātiem jeb tā saukto “luktura koalīciju”.[4] Tas nozīmēs, ka sociāldemokrāts Olafs Šolcs (Olaf Scholz) varētu iegūt premjera amatu. Savukārt ārlietu ministra amatu potenciāli varētu iegūt Zaļā partijas vai Brīvā demokrātiskā partijas pārstāvji, turklāt pēc Vācijas politisko apskatnieku prognozēm tieši šīs divas partijas varētu būt nākamie Vācijas ārpolitikas veidotāji.[5] Un tas varētu nozīmēt kvalitatīvu pavērsienu Vācijas ārpolitiskajā pieejā un tās attiecībās ar Putina režīmu.
Atšķirībā no sociāldemokrātiem vai kristīgajiem demokrātiem, kuri atbalsta labu ekonomisko attiecību uzturēšanu ar Krieviju, liberāldemokrātu un zaļo pozīcija attiecībās ar autoritārajiem režīmiem ir vairāk ideoloģiski diktēta un līdz ar to mazāk pielaidīga. Liberāldemokrātu līderis Kristians Lindners (Christian Lindner) intervijā “Deutsche Welle” pat ir izteicies, ka “Nord Stream” nav vienkāršs biznesa projekts, bet gan ģeopolitisks projekts, un tādēļ Eiropas līmenī ir nepieciešama vienošanās šajā jautājumā, ņemot vērā arī Ukrainas intereses. Tāpat Lindners norādīja, ir nepieciešams ieviest personīgās sankcijas pret tām autoritāro valstu amatpersonām, kuras ir saistītas ar cilvēktiesību pārkāpšanas politiku.[6] Taču vēl kritiskāku pozīciju pret Putina režīmu uztur zaļie, kas pēdējā laikā ir galvenie Kremļa kritiķi Vācijā. Zaļā partija skaidri norāda, ka Vācijai nav nepieciešams “Nord Stream 2” un to, ka Eiropai ir nepieciešama stingrāka politika attiecībā pret Krieviju par tās darbībām Ukrainā. Kā norāda “Bloomberg”, Kremlis identificē Zaļās partijas vadītāju Annalēna Bērboku (Annalena Baerbock) kā draudu tās interesēm Vācijā. Pirmsvēlēšanu periodā zaļie pat saskārās ar kiberuzbrukumiem, lai gan nav tiešu pierādījumu, ka aiz tā stāv Kremlis.[7]
Secinājumi
Koalīcijas izveides sarunas Vācijā ir fināla fāzē. Lai arī kurš ieņems Vācijas ārlietu ministra posteni, ir skaidrs, ka Vācijas ārpolitiku ietekmēs Zaļā partija un Brīvā demokrātiskā partija, un tas nozīmē Vācijas pāreju no “bizness kā parasti” (business as usual) režīma attiecībās ar autokrātijām uz vērtībās balstītu post-pacisfisma politiku. Ja šī prognoze piepildās un koalīcija to pierāda ne tikai vārdos, bet arī darbos, tuvākajā laikā ārpolitiskajā arēnā varēsim ieraudzīt citu Vāciju. Tādu Vāciju, kas ir atskārtusi esošo ģeopolitisko situāciju un saskata riskus tajā. Vai tas nozīmēs Vācijas šrēderizācijas beigas? Tā varētu būtiski mazināties, taču Vācijā joprojām paliek politiķi un politiskie spēki, kas ir gatavi spiest roku Kremļa saimniekam, kārtot darījumus ar autokrātiem vai pārdot tiem savas balsis parlamentā vai starptautiskajā organizācijās kā Eiropas Padome. Vienlaikus esošā situācija iezīmē vairākas pozitīvas tendences un potenciālas pārmaiņas, kuras varētu apbēdināt Kremli un Ķīnas komunistus, bet raisīt optimismu spēkos, kas cīnās par brīvību autoritārajos režīmos.
[1] ERR.ee, Toomas Hendrik Ilves: Alexei Navalny and the West's Schröderizatsiya, https://news.err.ee/1608362130/toomas-hendrik-ilves-alexei-navalny-and-the-west-s-schroderizatsiya [2] Transparency International, Germans concerned that big businesses dominating political decisions, https://www.transparency.org/en/blog/gcb-eu-2021-corruption-survey-germany-business-dominating-politics-lobbying# [3] Politico, What are the coalition options after Germany’s election?, https://www.politico.eu/article/germany-election-coalition-options/ [4] Euronews, German election: Traffic light coalition moves closer to forming a government, https://www.euronews.com/2021/10/15/german-election-traffic-light-coalition-moves-closer-to-forming-a-government [5] Youtube, Сигнал Путину: лидер немецких либералов о Навальном, санкциях и "Северном потоке-2". DW Новости, https://www.youtube.com/watch?v=_HRSfxam5aQ&t=459s [6] Turpat [7] Bloomberg, Kremlin Targets Germany’s Green Candidate Over Anti-Moscow Stance, https://www.bloomberg.com/news/articles/2021-07-28/kremlin-targets-germany-s-green-candidate-over-anti-moscow-stance
Comments