Ārvalstu diplomātiem ir jāzina, ka ir joma, kurā nav vērts iet iekšā, jo latvieši tur nosprauž robežas.
Pirms neilga laika uzzinājām, ka Amerikas Savienoto Valstu (ASV) vēstniecība ir izveidojusi kanālu "Telegram" platformā, kurā komunicē ar Latvijas sabiedrību krieviski. Vēstnieks Kristofers Robinsons īstenoja publisko diplomātiju, komunicējot ar plašāku sabiedrību, izplatot savu uzrunu krievu valodā. No vienas puses, tā ir ierasta prakse – publiskajā diplomātija censties sasniegt mērķa valsts auditoriju bez starpniekiem. Šoreiz ir mēģinājums uzrunāt krievus bez “starpniekvalodas”, lai noskaņotu labvēlīgi pret amerikāņu diplomātiem un ASV kā tādu. Publiskā diplomātija vienmēr ir pakārtota valsts ārpolitikas mērķiem, citādi to nevarētu saukt par publisko diplomātiju. Kāds ASV mērķis tad tiek sasniegts ar uzrunu krieviski Latvijā? Neredzu ieguvumus ne ASV, ne Latvijai ar šādu komunikāciju.
Stratēģiskā sadarbība
ASV ir neaizvietojams stratēģiskais Latvijas Republikas sabiedrotais nacionālās drošības sfērā. Apzināmies, ka situācija nav simetriska, jo mēs neesam tik svarīgi Vašingtonai, kā Vašingtona ir mums. Vienlaikus, nevajadzētu arī aiziet sevis noniecināšanā un domāt, ka ar mums nesaistās nekādas ASV intereses. Papildus sadarbībai NATO ietvaros, mūs vieno vērtības – brīvības mīlestība. Esam vienoti arī demokrātijas, brīvā tirgus un likuma varas jomā. Amerikāņi (kuri ir informēti par Baltijas valstīm) novērtē mūs kā drosmīgus komunikācijā ar Krieviju un veiksmīgus demokrātijas un brīvā tirgus atjaunošanā. Latvijas sadarbība ar ASV ir jāturpina, esam vairāk kā ieinteresēti uzturēt labas attiecības ar Vašingtonu un ASV kopumā. Bez Vašingtonas atbalsta 90. gadu otrajā pusē mēs nekļūtu par NATO dalībvalsti 2004. gadā. Bet šoreiz ir jāparunā par vienu komunikācijas aspektu. Ja amerikāņi mums dos padomus, kā komunicēt Amerikā, neaizskarot viņus, tad ņemsim ieteikumus vērā. Ir atšķirības komunikācijā un kultūras niansēs, kuras labāk zināt, lai nenodarītu postu. Tāpat ir jautājumi, kuri ir sensitīvi Latvijā, un viens no tiem ir ārzemnieku izvēle par labu krievu valodai saziņā ar Latvijas pilsoņiem.
Publiskā diplomātija
Viens no publiskās diplomātijas mērķiem ir savas valsts tēla popularizēšana un labas reputācijas uzturēšana. Ko vēstnieks ir sasniedzis ar savu komunikāciju? Pieļauju, ka ne to, ko ir vēlējies, proti, saērcinājumu un nepatiku latviešu vidē. Daudzu gadu laikā esmu ievērojis, ka Rietumvalstu organizāciju un vēstniecību darbinieki ierodas ar vienu priekšstatu un pamet Latviju ar citu. Ja ierodoties, viņi spriež “multi-kulti” kategorijās, tad dodoties mājās, labāk saprot, kas ir nācijvalsts un kā jūtas mazskaitlīga nācija lielo valstu pulkā, cīnoties par savas identitātes saglabāšanu. Atgādināšu mums pašiem un godātajam vēstniekam, kāpēc mēs (dauzi no mums) neuzskatām dažu diplomātu ideju runāt ar Latvijas pilsoņiem krieviski par labu esam.
Nācijas grib pašnoteikties
Pirmkārt, latviešu valoda atrodas augstas konkurences situācijā, sacenšoties ar krievu un angļu valodu. Lai latviešu valoda izdzīvotu, nevar ļaut procesam notikt pašplūsmā. Latvija mediju ziņā ir atvērta valsts; angļu un krievu valodas ir ekonomiski izdevīgas, tāpēc latviešu valodai ir nepieciešami sevišķi atbalsta pasākumi. Katra Latvijas pilsoņa pienākums ir sargāt latviešu valodu kā Latvijas un pasaules kultūras mantojuma neatņemamu sastāvdaļu. Ja politikas mērķis būtu tikai pilsoņu ekonomisko labumu iegūšana un drošības veicināšana, tad kāpēc mums neapvienoties vienā valstī ar Igauniju un Lietuvu? Mēs taču ieekonomētu uz administratīvajiem izdevumiem? – Nedarām to, jo Latvijas Republika tika dibināta ne tikai pilsoņu labklājības un drošības mērķu dēļ, bet lielā mērā latviešu kultūras un valodas saglabāšanai un attīstīšanai.
Nāciju vēlmē pašnoteikties liela nozīme ir vēlmei saglabāt unikālu, no citiem atšķirīgu kultūru, kurā jūtamies ērti, droši, komfortabli, jo esam starp savējiem un viens otru saprotam no pusvārda. Kreisā ideoloģija skata valstu izveidi kā vēsturisku nejaušību, bez kāda lielāka mērķa. Ja tā, tad patriotisms ir vēstures relikts un kara laikā ir jābēg uz citu valsti, jo arī tur varēs paēst. Savukārt, klasiskais liberālisms un mūsdienu konservatīvisms skata valsti ar virsuzdevumu – saglabāt un attīstīt savu kultūru. Valoda šajā sistēmā nav tikai saziņas rīks, bet vērtību pārnesēja. Rīdziniekam, filozofam Johanam Gotfrīdam fon Herderam bija daudz labu domu par šo. ASV tika veidota atšķirīgi no Vācijas, Zviedrijas, Polijas un Latvijas. ASV kā melting pot (kausējamais katls) ilgu laiku spēja absorbēt un integrēt dažādu kultūru pārstāvjus, bet vai spēs vienmēr? Var pienākt laiks, kad amerikāņi mācīsies no mums, kā saglabāt savu identitāti konkurējošā vidē.
Vienotībā – spēks
Otrkārt, latviešu valodas plaša lietošana Latvijā ir nacionālās drošības jautājums. Skaitliski lielās nācijas var neapjaust mazskaitlīgu nāciju saasināto apdraudējuma sajūtu. Latvieši izmirst, demogrāfija dzied raudu dziesmas, turklāt, daudzi krievi Latvijā joprojām nesazinās ar mums latviski. Tas ir cieņas un necieņas jautājums. Vēstnieka kungs, ja Jūs runājat ar mums nevis angliski vai latviski, bet krieviski, tad radāt sāpes un uzplēšat vēl tikai dzīstošas brūces, ko mums nodarīja padomju okupācija un tās ierocis – rusifikācija. Latvijas demokrātijas un nacionālās drošības interesēs ir veidot vienotu nāciju, kurā dominē latviešu valoda kā vienojošā saistviela. Mēs neesam federatīva valsts un arī ne daudznacionāla. Mēs esam unitāra nācijvalsts, kur saliedētība notiks tikai uz latviešu valodas bāzes un ne kā citādi. Visi, kuri ir centušies mūs pamācīt atšķirīgi, nav sasnieguši mērķi, jo sevišķa statusa nodrošināšana krievu valodai, ar laiku novestu pie latviešu valodas iznīkšanas, vai vismaz nopietnas pozīciju vājināšanas. Latvijai vissvarīgākais nacionālas identitātes elements ir valoda; atteikties no tās nozīmētu pašlikvidēties. Mēs to nevēlamies, tāpēc Latvijā, lūdzu, respektējiet vietējās tradīcijas, citādi jūsu publiskā diplomātija šķels, kaitinās, vairos spriedzi, nevis draudzību. Latviskumam Latvijā ir ekskluzīvas tiesības, jo citur tam nav nekādu tiesību. Latvija ir vienīgā valsts, kur latviešu kultūrai un valodai ir iespējas tikt pasargātai.
Krievijas asā vara
Daudzus gadus pētu Krievijas tautiešu politiku un mediju izmantošanu informācijas karā. Krievija, īstenojot aso varu[1] pret Latviju, jau sen mēģina apkarot padomju okupācijas seku novēršanu, t.i. rusifikācijas pārtraukšanu. Daļa Krievijas mūs joprojām skata kā viņu impērijas sastāvdaļu. Vēlos teikt, ka krievu identitāte necik nav apdraudēta Latvijā, lai cik Kremļa rupori melotu par šo tēmu. Krievu valoda ir pašpietiekama, turklāt, blakus mums ir lielā Krievija ar aptuveni 140 miljoniem krieviski runājošo. Nedrīkst prasīt 1,8 miljoniem uzņemties nastu – 140 miljonu valodas saglabāšanu; tas nav taisnīgi, un tas nav mūsu pienākums. Krievija pati tiks galā ar krieviskās identitātes, kultūras un valodas saglabāšanu. Tie latvieši, kuri Aukstā kara laikā kļuva par ASV pilsoņiem, brīvi pārvaldīja angļu valodu, turklāt saglabāja latvisko identitāti ar svētdienas skolu un Baznīcas palīdzību, bet ne par amerikāņu nodokļu maksātāju naudu. Arī krievi Latvijā var saglabāt savu identitāti, neviens viņiem to neliedz, bet ne uz Latvijas valsts finanšu un latviešu ciešanu rēķina!
Ne tikai padomju rusifikācija un Maskavas organizēta mākslīga imigrācija nodarīja postu latviskuma attīstībai, bet arī Vladimira Putina iniciētā Krievijas tautiešu politika ir grāvusi Latvijas vienotību. Latvijas institūcijām ir nācies grūti pretoties Kremļa šķeļošajai tautiešu politikai. Krievija politizēja valodas jautājumu, jo sevišķi, sākot ar 2006. gadu, kad tika iedarbinātas federālās programmas ārvalstīs dzīvojošo tautiešu (krievu) kūdīšanai pret demokrātisko valstu – Latvijas, Igaunijas un Ukrainas valdībām. Arī Latvija īsteno tautiešu politiku, bet atšķirībā no Krievijas, mēs nekūdām Lielbritānijā un Īrijā dzīvojošos latviešus, lai tie pieprasītu britu un īru likumu izmaiņas. Savukārt, Maskava daudzus gadus ir iedrošinājusi un finansējusi Latvijā dzīvojošo krievu aktīvistu prasības izmainīt valodas, pilsonības, izglītības politiku un pat Satversmi. Kremļa stutētā krieviskā vide Latvijā ir ērts lauks Krievijas spiegu destruktīvajai darbībai un sabotāžas aktu īstenošanai. Mūsu robežas ar Krieviju ir NATO un ES ārējās robežas. Ja degs te, tad ASV iegūs jaunu problēmu.
Ukrainas piemērs
Ir cits – labāks ceļš, kas paredz latviskās vides nodrošināšanu izglītībā un medijos, kas ilgtermiņā būtiski mazinās sabiedrības sašķeltību, ko Maskava izmanto saviem mērķiem, līdzīgi kā tā darbojās Ukrainas krieviskajā vidē pirms 2014. gada. Rezultāti ir visiem zināmi. Ir zīmīgi, ka šo saprot Ukrainā, un kopš 2014. gada ukraiņi ir būtiski izlabojuši ukraiņu valodas lietošanas pozīcijas. Saeimas 2023. gadā apstiprinātā Latvijas Nacionālās drošības koncepcija paredz Latvijas valsts finansētu mediju darbību tikai valsts valodā, sākot ar 2026. gadu. Diemžēl, mums ir savi šī procesa iekšējie sabotieri – promaskaviski politiķi, daži SEPLP darbinieki un daži Latvijas Sabiedriskā medija žurnālisti, kuri sevi uzskata par lielākiem drošības ekspertiem, nekā tos, kuri jau desmitgadēm nodarbojas ar nacionālās drošības jautājumiem. Jo ilgāk Latvijā medijos un izglītībā tiks saglabāta krieviska vide, jo vieglāk Kremlim būs te darboties, cīnoties par prātiem un sirdīm. Līdzīgi kā Ukraina nevar atļauties būt federatīva valsts, kurā pāris reģionus kontrolētu Krievija, tāpat Latvija nevar atļauties būt divkopienu valsts, kur Krievijas propagandistiem būtu ērta darba vide.
Nobeigumā
ASV ir ļoti ietekmīga valsts, tās ietekme iesniedzas arī Latvijas iekšienē. Ja ASV vēstnieks ar savu komunikāciju nepalīdz Latvijas vienotībai, tad tas ir iedrošinošs signāls tiem politiķiem Latvijā, kuri apstrīd latviešu valodas statusu un nespēj atbildēt uz jautājumu: “Kam pieder Krima?” Ir jāuzmanās no tādas komunikācijas, kas tieši vai netieši atbalsta Kremlim tīkamo divkopienu valsts ideju un apgrūtina mūsu centienus vienot sabiedrību uz valsts valodas pamata. Tas ir kā pielikt kāju priekšā tam, kurš jau tāpat iet ar grūtībām. Ja ārvalstu diplomāti uzrunās Latvijas pilsoņus krieviski, tad ar to viņi palīdzēs Krievijas tautiešu politikas īstenotājiem, kuri par katru cenu ilgus gadus ir centušies “diasporizēt” krievus Latvijā, lai viņi te neintegrētos, bet skatītos uz Krievijas caru kā uz savu priekšnieku. Kremlis jau sen ir politizējis un drošībojis krievu valodu; mums nav citas izejas kā tikai aizstāvēties. Putina varas finansētajā "krievu pasaules" koncepcijā valoda nav tikai saziņas līdzeklis, bet gan Kremļa agresijas instruments. Ne jau dzejnieks Puškins soļo pāri robežām, bet gan propagandisti un dezinformatori meklē kā paturēt Latvijā dzīvojošos krievus Maskavas ideju orbītā. Jo vairāk Latvijā dzīvojošie krievi jau no bērnības būs iesaistīti latviskā vidē, informācijas un kultūras telpā, jo mazāk viņi klausīsies austrumu autoritārajos un impēriskajos vējos. Ja Krievijas vara vēlas rūpēties par nacionālajām minoritātēm, tad lai apstādina Krievijā dzīvojošo tautu valodu un identitātes izzušanu. Krievija, atšķirībā no Latvijas, tiešām ir daudznacionāla valsts un arī federatīva, tomēr neviens no šiem Krievijas konstitūcijā minētajiem principiem praksē netiek ievērots.
Tie, kuri mani zina tuvāk, zina, cik pozitīvi es kopumā skatos uz ASV. Es teiktu, ka mans labvēlīgais skatījums uz ASV ir virs vidējā Latvijas rādītāja; Vašingtona man ir sevišķi mīļa pilsēta, un šis gadījums to nemainīs. Bet draugiem ir jāspēj runāt atklāti, un visiem ārvalstu diplomātiem ir jāzina, ka ir joma, kurā nav vērts iet iekšā, jo latvieši tur nosprauž robežas. Tas nav agresijas, bet taisnīguma un izdzīvošanas vēlmes dēļ.
[1] Kudors A. Russia and Latvia: A Case of Sharp Power. NY: Routledge, 2023. https://www.routledge.com/Russia-and-Latvia-A-Case-of-Sharp-Power/Kudors/p/book/9781032534923
Comments