• Andis Kudors

Bēgošā Krievija un tās žurnālisti Latvijā

Mums nav pienākuma pamatīgi ieguldīties Krievijas demokratizācijā, kamēr krievi paši nekļūst kā ukraiņi, kuri drosmīgi cīnījās Maidanā un tagad frontē.


Alekseja Navaļņija līdzgaitnieki Leonīds Volkovs un Ivans Ždanovs nesen aicināja uz nopietniem protestiem, kuros varētu izmantot arī nekonvencionālas metodes, tas nozīmē telpu demolēšanu, kara komisariātu dedzināšanu un vēl vairāk par to. Krievijas vēsture liecina, ka krievi (un citi Krievijā dzīvojošie) spēj rīkot revolūcijas un apvērsumus. Tam gan vēl būtu nepieciešama elites šķelšanās. Bet vai krievi spēj izveidot konsolidētu demokrātiju un nodrošināt likuma varu? Laiks rādīs. Pagaidām neko nopietnu no tā Krievijas vēsturē neatrodam. Ir protams bijusi Novgorodas Veče, īsais parlamentārisma posms 20. gs. sākumā un Borisa Jeļcina valdīšanas laiks, bet neko ilgtspējīgu mēs šajā ziņā neesam vēl redzējuši. Novēlu, lai tas kādreiz izdotos, bet pagaidām neticu labam rezultātam. Ticēšu, ja redzēšu. Volkovs un Ždanovs saprot, ka Putins ir pārkāpis neformālo vienošanos ar tautu: nelieniet politikā (lasi – netraucējiet zagt!) un mēs jūs neaiztiksim, turklāt nedaudz padalīsimies ar naftas dolāriem! Karš, ko ierindas krievi ignorēja, nu ir pieklauvējis pie daudzu pilsoņu durvīm. Tikmēr mēs tiekam kaunināti par nesapratni.


Mums atkal māca demokrātiju


Daudzi steidz pamest Krieviju, veidojot rindas pie Kazahstānas un Gruzijas robežām. Zīmīgi, ka daļa bēgošo pirms izbraukšnas nav padomājuši, ka Z burtu un Georgija lentīti vajadzēja noņemt no automašīnām, un bija pārsteigti, ka ne gruzīniem, ne kazahiem nekas tāds pie sirds neiet. Kādi krievu tūristi pamatīgi sakaitināju gruzīņu sievietes, ar vārdiem “Slava Rossiji”. Gruzīnietes nav latvietes, un situācija kļuva tik karsta, ka rezultātā “tūristiem” nācās izkāpt no mikroautobusa. Tikmēr TV Doždj žurnāliste Jekaterina Kotrikadze un daži Krievijas opozīcijas politiķi kaunina Latviju par solidaritātes trūkumu ar no Krievijas bēgošajiem vīriešiem, kuri nevēlas tikt mobilizēti. Krievijas propagandists Dmitrijs Kiseļevs izmantoja Kotrikadzes intervijas fragmentus no sarunas ar Rīgas mēru Mārtiņu Staķi savā raidījumā, lai ar Doždj TV žurnālistes palīdzību kritizētu Rietumus un Latviju tai skaitā. Nedomāju, ka Kotrikadze bija priecīga tikt parādīta Kiseļeva propagandas raidījumā, bet fakts paliek fakts – šoreiz Kremļa un daļas demokrātisko Krievijas žurnālistu vēstījumi lielā mērā sakrita. Kiseļevs bija pietiekami piesardzīgs un veidoja savu sižetu tā, ka Staķa atbildes nebija iekļautas.


Atceramies 90. gadus, kad Eiropas emisāri mācīja mūs, ka vēsturiskais taisnīgums nepastāv, mums viss ir jāaizmirst un jāizdabā Krievijas tautiešu politikas prasībām krievu valodas, pilsonības un izglītības jomā. Tagad mūs kaunina citi. Jekaterīna Kotrikadze saka: kā jūs spēsiet nodalīt ieceļojošos labos no sliktajiem? Tāpēc ielaidiet visus! Žurnālistes argumentu lietosim pret viņu pašu – tur jau tā lieta, ka nevaram nodalīt, nav tādu iespēju, tāpēc pagaidām nelaidīsim gandrīz nevienu. Kremļa lakstīgala Margarita Simoņana kādā TV raidījumā teica, ka uz Eiropu atkal var nākties braukt tūristiem, kuri apjūsmos baznīcu torņus... Tas ir mājiens ar mietu par GRU slepkavu eventuālo ieceļošanu.


No “demokrātiem” uz “liberāļiem”


Agrāk, kad vēl braucu uz Krieviju uz dažādiem politikas semināriem un konferencēm, ievēroju, ka demokrātiski domājošos krievos bieži vien bija klātesošs spilgts neiecietības elements pret citādi domājošiem, tāda melnbalta pieeja, kas diskusijā ar atšķirīgi domājošiem var radīt spriedzi. Ap 2005.-2008. gadu Krievijā Putina opozīciju nesauca par liberāļiem, toreiz vēl bija spēkā 90. gadu sadalījums: demokrāti pret autoritārsima atbalstītājiem un dažādiem hozaistveņņikiem (saimniekotājiem). Arī diskusiju tēmas bija saistītas ne ar LGBT un līdzīgiem jautājumiem, bet par godīgām vēlēšanām, preses brīvību, likuma varu, ko demokrātiskās valstīs atbalsta kā sociāldemokrāti un liberāļi, tā arī konservatīvie. Kremlis samainīja virsrakstus, demokrāti pēkšņi kļuva par liberāļiem. Daļa demokrātisko krievu to pat nepamanīja, savukārt cita daļa piekrita, jo apzinājās sevi tieši kā liberāļus, nevis kā citu politisko ideoloģiju aizstāvjus.


Jēdzienu nomaiņa Kremlim kalpoja ar sevišķu mērķi. Ap 2007. – 2009. gadu, Krievijas ārpolitikas konceptuālie dokumenti tika piesātināti ar “civilizāciju dialoga/sadursmju” un “Krievu pasaules” idejām. Kremļa propagandistiem bija grūti skaidrot savai tautai, ka likuma vara un demokrātija ir slikta, tāpēc Putina un viņa draugu nenomainībai bija jāvelk citas konfrontācijas robežas, kurās varēja ievilkt arī daļu Rietumu, proti – “tradicionālā Krievija” pret “izvirtušo Eiropu”. Kā kristietis saku: jā, Eiropā ir ļoti daudz grēka, bet vērojot Krievijā notiekošo, vēlos paust: Krievijā grēka ir katastrofāli daudz, turklāt valsts aprūpētā Baznīca ir sakompromitējusi sevi ar nespēju pateikt taisnību valdniekam par pareizticīgo ukraiņu nogalināšanu. Maskavas patriarhāta vadības atbalsts Krievijas agresijai ir nožēlojama parādība; gļēvums nav garīgums. Savukārt, ja atbalsts ir pārliecības, nevis gļēvuma dēļ, tad aina nav īpaši labāka.


Ja sadursmē – “demokrātija pret autoritārismu” Maskavai bija grūti atrast sabiedrotos Eiropas Savienībā un ASV, tad pretstāvē – “tradicionālisms (un konservatīvsims) pret liberālismu” labi der arī Eiropā un Amerikā, lai mantotu Lēpēnu un citus. Latvijas liberāļi un kreisie spītīgi nevēlas atzīt, ka vairums Polijas un Baltijas konservatīvo labāk redzētu Putinu ejam, nevis nākam. Tā vietā viņi palīdz Putinam melot, ka viņš ir konservatīvais, kurš pats protams saka, ka cīnoties Ukrainā pret “geijropu”. Patiesībā viņš cīnās par savu varu un viņa draugu, miljardieru netraucētām iespējam izzagt Krieviju. Kā konservatīvisma ideju atbalstītājs ceru, ka Putina režīms aizies pa pieskari, jo tad Eiropas radikālajiem liberāļiem (tiem, kuri de facto ir pa kreisi no centra) vairs nebūs iespējams sasaistīt nesaistāmo – Eiropas konservatīvismu un putinismu. Kāds sakars ir konservatīvisma ideju pamatlicējam, britu domātājam Edmundam Bērkam ar Ļeņingradas pašpuiku – Putinu? – Nekāds! Bet tie, kuri mūsdienās koķetē ar Marksu, lamā Eiropas konservatīvos un līdz ar to palīdz Kremlim stāstīt pasakas. Atgādināšu, ka Latvijā tieši nacionālkonservatīvie pirmie iestājās par Kremļa dezinformācijas ierobežošanu un okupekļa gāšanu, kamēr liberāļi vēl ilgi runāja par “multi-kulti” un Eiropu kā caurstaigājamu sķūni. Putins palīdzēja lielai daļai liberāļu attapties un attieksmē pret Krievijas tautiešu politiku nostāties vēstures pareizajā pusē, kur viņus jau sen gaidīja Latvijas un Polijas nacionālkonservatīvie. Lamāsiet poļus tāpat kā daļa no jums kopā ar Ragozinu lamāja azoviešus? Polija līdz ar Ukrainu kļūs par svarīgu gravitācijas centru Eiropas nākotnes drošības arhitektūrā. Tieši konservatīvā Polija spēj iestāties pret putinisko Krieviju tā, kā reta valsts to spēj. Liberālā Francija un Vācija pat tuvu nestāv.


Ar Krievijas demokrātu pārdēvēšanu par liberāļiem, Kremlim izdevās viņus ievilināt idejiskā slazdā, samazinot iespēju, ka Krievijas konservatīvi domājošie iedzīvotāji nostātos pret Putinu autoritāro režīmu. Ja nespējat kādu kustību apturēt, tad nostājieties tās vadībā un novirziet tās darbības virzienu jums vajadzīgajā gultnē! Ar jauno šķeļošo līniju Kremlim zināmā mērā izdevās sašaurināt un kompromitēt demokrātijas ideju to krievu acīs, kuri ēd TV propagandu rītā un vakarā.


Liberāla impērija?


Atgriežoties pie Jekaterinas Kotrikadzes un TV Doždj vēstījumiem par to, ka Latvijai un pārējām Baltijas valstīm būtu jāielaiž visi (vai lielākā daļa) no Krievijas izceļot gribošie, vēlos paust, ka viņas vēstījums vairāk iekļaujas kreisā liberālisma ietvarā, un ne tik daudz impērismā. Tā spriežu, jau vairākus gadus klausoties Katrikadzes vēstītījumos RTVi kanālā (agrāk) un tagad Doždj TV. Kotrikadze ir vairākus gadus kritizējusi Putina politiku kā reti kurš Krievijas žurnālists. Cienu viņu par to. Bet nav jau arī tā, ka liberālisms krievu gaumē nekad un necik nebūtu savienojams ar impērismu. Krievijas politiķis Anatolijs Čubaiss pirms daudziem gadiem izteicās, ka Krievija varot būt “liberāla impērija”. Pirms dažiem mēnešiem viņš tika nobildēts Turcijā no bankomāta izņemot naudu... Mums nekas īpaši no tā nemainās, jo vienalga, – vai motivācija ir radikāls liberālisms vai impērisms – šoreiz Krievijas demokrātisko žurnālistu un putinistu vēstījums sakrīt – ļaujiet krieviem darīt pie jums, ko viņi vēlas!


No mums atšķirīga nostāja migrācijas un dažādos ārpolitikas jautājumos ir arī citiem, kurus par Putina draugiem nenosauksi. Mihails Hodorkovskis reiz teica, ka Kaukāzu nedrīkst atlaist, jo Krievija ir karojusi par to. Vispilgtākais negatīvais piemērs laikam ir Ukrainu kauninošais Leonīds Ragozins, kurš ar vārdiskiem uzbrukumiem latviešiem un ukraiņiem Twitter platformā ir daudzus sakaitinājis Latvijā. Lielbritānijā (un Jūrmalā) dzīvojošais Jevgēņijs Čičvarkins izteicās negatīvi par Latvijas pilsonības politiku, jo tā esot atgrūdusi krievus. Lielas impērijas pēctečiem laikam ir grūti saprast skaitliski mazu nāciju ilgas pēc brīvības un pašnoteikšanās. Dārgie krievu kolēģi, varbūt jums kādreiz izdosies panākt savā zemē, to, ko mācāt pie mums? Lūdzu, neaizmirstiet, ka Latvija ir unitāra nācijvalsts, nevis federatīva, daudznacionāla valsts, kā jūs dēvējat Krieviju. Atzīšos, ka ar interesi klausos gan Hodorkovski, gan Kotrikadzi un Čičvarkinu, kad viņi ir runā par Putina režīma destruktīvo raksturu. Viņiem jau nav arī jāiekļaujas ne manā, ne kāda cita cilvēka vērtību rāmī. Nevajadzētu skatīties ne uz vieniem cilvēkiem kā dieviem, vai velniem. Te gan ir cits jautājums – vai Latvijai ir jābūt par krievu demokrātisko media hub (mediju tiltu) uz Krieviju un tās iedzīvotāju prātiem un sirdīm?


Jekaterina Kotrikadze kādā no raidījumiem, runājot par nepieciešamību ietekmēt situāciju Krievijā, savienoja Rietumos un Krievijā dzīvojošos labas gribas cilvēkus un lietoja apvienojošo “mēs”. Doma iskanēja aptuveni šādi: mums kopā ir jādara viss, lai Putina režīms pārtrauktu karu. – Jā, tikai kā? Pirmkārt, Latvija, atbalstot Ukrainu karā, jau zāģē Putina varas pīlāru. Otrkārt, mums nav jāieliež pie sevis tūkstoši to, kuri līdz šim bija mierā ar agresīvo kleptokrātu režīmu Krievijā. Vēl vairāk – ja nu krievu vīriešu palikšana Krievijā veicinās Putina režīma krišanu, ko mēs labprāt piedzīvotu? Kotrikadzes lietotais “mēs” un “mums” raisīja pārdomas arī par pilsonisko sabiedrību bez robežām. Ap 2005. gadu ANO ietvaros tika aktīvi kultivēta ideja – “responsibility to protect” (pienākums aizstāvēt), kas daļēji aizvietoja pirms tam lietojo jēdzienu “humanitārā (jeb humānā) intervence”. Jēdziena būtība ir tāda, ka starptautiskajai sabiedrībai ir jāiejaucas, ja kādā no valstīm tiek rupji pārkāptas cilvēktiesības. Ja notiek genocīds, etnīskā tīrīšana, tad šaubu nav, bet ja kas mazāk? Kur ir robeža, pēc kuras sākas iejaukšanās citas valsts iekšējās lietās un teiritoriālās integritātes neaizskaramības pārkāpums? Liberālā doma šajā jautājumā ir tāda, ka valstu robežām nav jāspēlē tik liela loma kā agrāk, un valsts A un B pilsoniskajai sabiedrībai ir jāsoļo pāri robežām un jāpalīdz valsts C pilsoniskajai sabiedrībai cīnīties par viņu tiesībām. Solidaritāte ir laba lieta, bet kā lai palīdz tiem, kuri nemaz nevēlas demokrātiju un likuma varu?


Dibini Krievijā partijas, cik gribi, bet galā vienmēr sanāk komunistiskā


Krievijas demokrātiski domājošo pilsoņu traģēdija ir tāda, ka viņi ir mazākumā savā valstī. Atskatoties Krievijas vēsturē varam novērot (novērojums, starp citu, ir viena no zinātniskām metodēm), ka tur valda specifiska noturība pret demokrātiju. Angliski šo vārdu var tulkot kā resilience. Minētais jēziens pirms dažiem gadiem kļuva populārs, runājot par sabiedrības noturību pret propagandu un dezinformāciju. Resilence ideja ir tāda, ka objektam pēc trieciena vai spiediena ir jābūt spējīgam atjaunot iepriekšējo formu. Objekts šajā kontekstā ir sabiedrība, tās uzskati un noskaņojums, kam ar dezinformāciju uzbrūk ārējs aktors. Nu lūk, – lai kādas demokrātiskas reformas Krievijas Impērijā, Padomju Savienībā un Krievijas Federācijā būtu notikušas, tās ilgst salīdzinoši neilgu laiku, un cilvēki atkal meklē caru, tātad atgriežas atpakaļ ierastajā formā. Pat, ja nemeklē, tad vismaz padevīgi pakļaujas pirmajam, kurš piesakās valdīt. Kāpēc mums sist ar Konstitūcijas tekstu pa galvu tam, kurš saka – vai kā mīlu to caru, kurš piecēla Krievzemi no ceļiem!


Tad nu kam mums palīdzēt? Ceru, ka kādreiz Krievija būs demokrātiska, un tajā beidzot būs vārda un reliģijas brīvība, bet nezinu vai pieredzēšu. Te uzsveru, ka rakstu par ilgtermiņa izmaiņām, nevis kārtējo revolūciju vai apvērsumu, kas protams ir iespējams. Pirms pāris mēnešiem Jeila Universitātē (ASV) runāju ar kādu ASV armijas virsnieku, kurš izteica sajūsmu par ukraiņu kareivjiem, kuri drosmīgi un veiksmīgi cīnās. Tieši pašu ukraiņu sniegums bija tas izšķirošais faktors, kas lika amerikāņiem un citiem mainīt nostāju par viņu palīdzības Ukrainai raksturu. Ja sākumā tas bija – demage control (kontrolēt jeb mazināt bojājumu apjomu), tad ukraiņu kaujas spars to mainīja uz – help to win (palīdzēt uzvarēt). Un kā lai palīdz Krievijas pilsoniskajai sabiedrībai? Diemžēl būtiskām izmaiņām Krievijā varētu palīdzēt drīzāk Vācijas un Japānas pieredze, nevis demokratizācijas programmas un granti. Tas, ko Doždj TV dara Krievijas virzienā, ir labi, bet mums nav pienākuma pamatīgi ieguldīties Krievijas demokratizācijā, kamēr krievi paši nekļūst kā ukraiņi, kuri drosmīgi cīnījās Maidanā un tagad frontē. Un vēl mazāk mums ir jādomā par no Krievijas bēgošo uzņemšanu Latvijā. Atgādināšu, ka mēs savas “uzņemšanas kvotas” jau esam ar uzviju pārpildījuši padomju okupācijas laikā.


Nobeigumā


Jekaterina Kotrikadze nesaņēma atbalstu savām idejām par migrāciju, kad intervēja ideoloģiski tuvos Andreju Judinu, Mariju Golubevu un Mārtiņu Staķi. Kā nesen trāpīgi norādīja Bens Latkovskis – tas ir tāpēc ka kreisi liberālā ideoloģija saskaroties ar nacionālās drošības realitāti, sabirst drumslās. Nacionālās drošības sfērā starp Latvijas konservatīvajiem un liberālajiem šodien galvenajos jautājumos valda konsensuss, ko palīdzēja panākt Putins, iebrūkot Ukrainā. No pamatstraumes gan atšķiras kreisi noskaņoto jauniešu skatījums uz Valsts aizsardzības dienestu. Ja valsts ir izveidojusies netīšām, un ja tai ir tikai ekonomiski mērķi, tad jau indivīds tos var sasniegt arī citā valstī, kura nekaro, vai ne tā, jaunie marksisti?


Šādos apstākļos Krievijas neatkarīgie mediji kļūst par tādu kā glābšanas riņķi Krievijas absolūti sagrautajam tēlam un ietekmei. No represijām paglābušies, šie mediji kritizē Krievijas karu un aizstāv Ukrainu. Taču vienlaikus apšauba ES sankciju lietderību, padomju pieminekļu nojaukšanu, aizstāv Krievijas pilsoņu arī turpmāku brīvu ceļošanu Eiropā. Kad 2000. gadā pirmo reizi devos uz kādu kristīgu konferenci ASV, tad zināju, ka ierēdnim uz robežas ir vara mani neielaist, pat ja man ir vīza. Ja radīšu neuzticību, zīmogu pasē neiespiedīs, un dodies mājās! Atceros, ka respektēju to, jo sapratu, ka man ir tiesības pieteikties, bet viņiem tiesības ielaist vai neielaist. Mani iebraukšanu neliedza, bet ja tas nebūtu noticis, es neteiktu, ka manas cilvēktiesības ir pārkāptas, jo varu taču doties uz daudzām citām valstīm, turklāt bez vīzas. Tad nu, draugi, respektējiet arī jūs Latvijas tiesības izvēlēties, kurus ielaist, kurus ne! Ja esat pilsoņi vārda īstajā nozīmē, tad esat atbildīgi par to, ko jūsu valsts dara. Ja esat nomadu piemājotāji teritorijā ar nosaukumu “Krievija”, tad tā ir cita lieta. Tad protams, ja vēlaties, varat doties arī uz citām “teritorijām”. Savukārt, ja izvēlēsities doties uz īstām valstīm, kurās ir pilsoņi, tad respektējiet mūsu brīvību teikt “jā” vai “nē”. Krievijā pašlaik nepastāv valstiskums tajā izpratnē, kādā par valsti spriežam Rietumos. Par to – kādā no nākošajiem rakstiem.


Raksta oriģināls pieejams portālā DELFI: https://www.delfi.lv/news/versijas/andis-kudors-begosa-krievija-un-tas-zurnalisti-latvija.d?id=54820954



121 views