• Andis Kudors

Cerība Moldovā

Jaunievēlētā valsts prezidente Maija Sandu sola pārmaiņas

Moldovas prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā 15. novembrī uzvarēja proeiropeiski noskaņotā Maija Sandu, kura 2019. gadā piecus mēnešus bija Moldovas premjerministre. Sandu ir arī izglītības ministres un partijas "Darbība un solidaritāte" vadīšanas pieredze. Moldovas politiķe, kura runā vairākās svešvalodās, ir ieguvusi labu izglītību un strādājusi Pasaules bankā par tās izpilddirektora padomnieci Vašingtonā. Pats svarīgākais – Sandu, atšķirībā no sava priekšgājēja Igora Dodona, ir nopietni apņēmusies mazināt korupciju un nostiprināt likuma varu Moldovā. Visnabadzīgākās Eiropas valsts iedzīvotāji ir pelnījuši pārmaiņas, un Maija Sandu ir ļoti piemērota to īstenošanai.


Cīņas uz civilizāciju robežām: Sandu vs Dodons


Moldova politiski ir visai sašķelta, par Kremļa sabiedroto Igoru Dodonu pirmajā kārtā nobalsoja vairāk par 40 % vēlēšanās balsojošo. Vladimirs Putins pirms vēlēšanām novēlēja veiksmes Igoram Dodonam, politiķim, kurš visādi centies rādīt, ka ir lojāls Maskavai. Oficiālā Krievija ir jau ilgi centusies kavēt Moldovas tuvināšanos ar Rietumiem. Praksē tas ir kavējis arī Moldovas labklājības pieaugumu un tiesiskuma nostiprināšanu. Gadsimta sākumā Maskava izdarīja likmi uz komunistu Vladimiru Voroņinu, kurš kļuva par Moldovas prezidentu 2001. gadā. Sākumā viss gāja cerīgi, Voroņins solīja veidot savienību ar Krieviju un noteikt krievu valodu par otru valsts valodu. 2003. gadā Maskava piedāvāja parakstīt “Kozaka memorandu”, kas cita starpā paredzēja Moldovu pārveidot par federāciju, kurā Pārdņestra un Gagaūzija iegūtu neatbilstoši daudz svara. Dokuments paredzēja, ka Moldova kļūs par demilitarizētu valsti, kurā līdz 2020. gadam uzturēsies Krievijas militārais kontingents. Tātad, praksē memorands paredzēja Krievijas okupācijas spēku leģitimēšanu Moldovā. Turklāt, Krievijas puse vēlējās sava militārā kontingenta palikšanu Moldovā uz 49 gadiem, bet Voroņins esot uzstājis uz 2020. gadu. 2003. gadā 25. novembrī uz Kišiņevu posās Vladimirs Putins, lai pieņemtu Moldovas kapitulāciju, tomēr, esot iesaistījušies amerikāņi un Voroņins pēdējā brīdī atteicās parakstīt memorandu.


Maskavas cerības ir saistītas ar to, ka apvienojoties visām Moldovas daļām, promaskaviskie spēki Kišiņevā iegūs ap 300 000 promaskaviski noskaņotu pilsoņu, kas nosvērtu valsts politiku Maskavas virzienā. Līdzīgas cerības bija Donbasā, kam bija jākļūst par Ukrainas federālo subjektu, kas neļautu Kijevai integrēties ar Rietumiem. 2009. gadā Vladimira Voroņins atstāja valsts prezidenta amatu. No komunistu rindām 2011. gadā izsoļoja Igors Dodons, kurš izveidoja sociālistu projektu un pārņemtu Voroņina promaskavisko karogu savās rokās. Kamēr vēl komunisti bija pie varas, Dodons pakāpās no ekonomikas ministra vietnieka līdz pirmajam vicepremjeram 2008. gadā. Dodons ieguva kontaktus Krievijā un Kremlis sāka viņā investēt. Medijos paradījās slēptās kameras ieraksts, kurā redzams, ka Dodons atzīst, ka viņa partija saņem naudu no Krievijas. Pirms prezidenta vēlēšanām 2016. gadā Igoru Dodonu Moldovas informatīvajā telpā aktīvi balstīja NTV-Moldova un Pirmais kanāls.


Igors Dodons ir regulāri solījis nepieļaut Moldovas atdošanu Rietumiem, atrisināt Pārdņestras problēmu un uzlabot attiecības ar Krieviju. Viņš aizgāja pat tik tālu, ka kādā preses konferencē solīja lauzt asociācijas līgumu starp ES un Moldovu. Nekādus īpašos rezultātus Dodons nav sasniedzis. Viņa sabiedrisko attiecību zvaigžņu stunda bija 9. maijs, kurā Dodons bija vienīgais ārvalstu līderis, kurš atradās tribīnēs blakus V. Putinam, kuram tā noteikti nebija zvaigžņu stunda. Ar to nepietika nabadzīgajai Moldovai, kurai vitāli nepieciešamas atntikorupcijas reformas, kuras piedāvā labi izglītotā Maija Sandu. Nepalīdzēja Dodonam arī Krievijas Ārējās izlūkošanas vadītāja Sergeja Nariškina pirmsvēlēšanu paziņojums, ka ASV gatavo krāsaino revolūciju Moldovā.


“Ēnu valsts”


Jau tā nabadzīgā Moldova piedzīvoja lielu triecienu – pirms dažiem gadiem no rezerves fondiem tika izzagts aptuveni viens miljards ASV dolāru, kas ir ap 15 % no IKP. Korupcija un valsts institūciju vājums neveicina Moldovas saimniecisko uzplaukumu. Viens no “ēnu valsts” arhitektiem ir miljardieris Vlads Plahotņuks, kurš ir spējis pakārtot valsti saviem ēnu projektiem. Plahotņuka varas laiks gan nesen ir beidzies. Vēl cits “ēnu Moldovas” darbonis Vjačeslavs Platons izveidoja naudas atmazgāšanas shēmu, caur kuru no Krievijas uz rietumiem aizplūda vairāk kā 40 miljardu ASV dolāru. 2016. gada Moldovas prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā promaskaviskais Igors Dodons uzvarēja Maiju Sandu, iegūstot tikai par 67 tūkstošus balsīm vairāk. Dodonu atbalstīja Plahatņuks, kurš reizē ir palīdzējis gan promaskaviskajam Dodonam, gan eiropeiski noskaņotajiem Moldovas spēkiem, izveidojot labvēlīgus apstākļus savu uzņēmējdarbības mērķu sasniegšanai.


Aptaujas rāda, ka Dodona valdīšana ir panākusi pretējo – moldāvu vēlme integrēties ar ES ir pieaugusi. “Sabiedriskās domas barometrs” 2016. gada oktobrī parādīja, ka 38% moldāvu bija gatavi nobalsot par valsts pievienošanos ES, bet 37% - pret. 2020. gada oktobrī jau 58% bija gatavi soļot uz ES, bet pret bija tikai 20%.[1] Igors Dodons pirms šīm vēlēšanām atkal lika kārti uz nošķīruma starp Rietumiem un Austrumiem, tomēr sabiedrību vairāk nodarbina raizes par labklājību, korupciju un vāji funkcionējošām valsts institūcijām. Šādu jautājumu nav Dodona politiskajā dienaskārtībā.


Suverenitāte, teritoriālā integritāte un neitralitāte


Maija Sandu pēc uzvaras vēlēšanās ir aicinājusi aizstāt Krievijas karavīrus Pārdņestrā ar civilajiem novērotājiem, kas darbotos (EDSO) ietvaros. Krievijas puse, protams, tam nepiekrīt, Putina runasvīrs Dmitrijs Peskovs aicina nedestabilizēt situāciju. Krievijas Federācijas 2016. gada Ārpolitikas koncepcijas 58. punktā ir norādīts: “Krievija aktīvi atbalsta konfliktu politisko un diplomātisko noregulēšanu postpadomju telpā, tai skaitā sniedz ieguldījumu pašreizējā daudzpusējā sarunu mehānisma ietvaros Pārdņestras problēmas visaptverošā risināšanā, pamatojoties uz Moldovas Republikas suverenitātes, teritoriālās integritātes un neitrāla statusa ievērošanu [..].[2] Tur gan lietots vārds “Piedņestra”, bet skatos uz upi no rietumiem, tāpēc lietoju vārdu “Pārdņestra”. Kad Krievijas diplomāti runā vai raksta par Maskavas attiecībām ar Ķišiņevu, tad bieži tiek lietoti jēdzieni – “suverenitāte”, “teritoriālā integritāte” un “neitralitāte”. 1991. gads ir tālu aiz muguras, kāpēc joprojām jāpiemin Moldovas suverenitāte? – Jo Kremļa un Krievijas Ārlietu ministrijas cilvēki bažījas, ka var pienākt diena, kad moldāvi paziņos, ka vēlas apvienoties ar Rumāniju. Teorētiski, Moldovai tā būtu iespēja iekļauties ES un NATO ar vienu lēcienu. Tas gan nav iespējams ar neatrisinātu Pārdņestras situāciju, turklāt, liela daļa Moldovas pilsoņu nesteidzas atteikties no savas pašreizējās valsts. Daudzi Moldovas iedzīvotāji jau ir “iestājušies” Rumānijā de facto, jo ir ieguvuši tās pilsonību.


2006. gada septembrī Pārdņestrā notika referendums, kurā 97 % nobalsoja par neatkarību no Moldovas un pievienošanos Krievijai. Maskava neatzīst Pārdņestras neatkarību un nevēlas to sev pievienot, jo Kišiņeva varētu vienā brīdī pacelt cepuri un teikt – “Uz neredzēšanos! Paturiet to sev, mēs apvienojamies ar Rumāniju!” Pašlaik Moldova un Ukraina kopīgi administrē robežsardzes un muitas posteņus, lai monitorētu cilvēku un preču kustību cauri Pārdņestrai. EDSO mandāts ir dots miera uzturēšanas misijai, kuru īsteno Moldovas, Pārdņestras, Krievijas un Ukrainas spēki.


“Teritoriālā integritāte” tiek minēta Krievijas ārpolitikas konceptuālajos dokumentos, jo Kišiņeva pēkšņi lemtu par attiekšanos no Pārdņestras, ļautu tai ātrāk spert tuvināšanās soļus ar Eiropas Savienību un Rietumiem kopumā. Moldovas valdība jau tagad īpaši neklausās, kad Maskava aicina maksāt par Krievijas piegādāto dabas gāzi Pārdņestrai. Maija Sandu intervijā Ukrainas žurnālistam Gordonam nesen teica, ka Maskava uzskata, ka Moldova ir parādā kompānijai “Gazprom” 7,5 miljardus ASV dolāru. Kišiņevas nostāja ir vienkārša un saprotama: uzturiet paši tos, kurus esat ņēmušu savā paspārnē! Līdzīga ir oficiālās Kijevas attieksme pret Maskavas prasībām Krimā un Donbasā – okupējāt? – nu tad barojiet paši! Trešā vienība – “neitralitāte” –Maskavai rūp, jo tā nevēlas redzēt Moldovu kā NATO dalībvalsti. Kišiņeva jau arī nav īpaši kaitinājusi Maskavu šajā ziņā, jo pārsvarā runā par ES, nevis NATO.


Rupjība – Krievijas diplomātijas ikdiena


Dmitrijs Rogozins, kā Krievijas prezidenta īpašais pārstāvis Pārdņestrā un Krievijas–Moldovas starpvaldību komisijas līdzpriekšsēdētājs ekonomiskās sadarbības jomā 2012. gadā teica, ka “vēl neesmu muti atvēris, bet vistu kūtī jau tracis”. Rogozins šādi komentēja rakstu laikrakstā “Nezavisimaja gazeta” par to, ka viņš satricinās Pārdņestras sarunu formātu. 2013. gadā Rogozins preses brīfingā Kišiņevā vēstīja: “Enerģētika ir svarīga, sevišķi pirms sala un ziemas atnākšanas. Būs barga ziema. Ceram, ka jūs nenosalsiet!” Vēl citā savā izteikumā Rogozins aicināja Kišiņevu uzmanīties, lai tā savos eirointegrācijas līkločos nepazaudētu Pārdņestru. 2014. gadā Krievijas politiķis pēc “Uzvaras dienas” svinībām Pārdņestrā paziņoja, ka nevarot izlidot uz Maskavu, jo Rumānija esot aizvērusi viņa lidmašīnai gaisa telpu. Rogozins sociālajā platformā rakstīja, ka arī Ukraina nelaižot cauri viņa lidmašīnu un tāpēc “nākošreiz lidošu ar Tu-160 (stratēģiskais bumbvedējs)”. Kad 2016. gadā Anatols Šalaru atstāja Moldovas aizsardzības ministra posteni, Rogozins rakstīja “Twitterī”: “Moldovas Aizsardzības ministrija ir attīrīta no rumāņu higiēnista.”


2017. gadā Rogozinam tika piešķirts statuss “persona non grata”, kas nozīmē aizliegumu ieceļot Moldovā. Rumānijas un Ungārijas varas iestādes liedza šķērsot to gaisa telpu Rogozina lidmašīnai, kas bija ceļā uz Kišiņevu, kur bija paredzēta Rogozina un valsts prezidenta Igora Dodona tikšanās. Gaisa telpas šķērsošana tika liegta, jo Rogozins ir ES sankcijām pakļauta persona. Dmitrijs Rogozins “Twitter” vietnē 2017. gada 28. jūlijā atbildēja ar sevišķu “laipnību”: “Gaidiet atbildi, mērgļi!” Rogozins toreiz arī veltīja dzejoli ar rupjībām Moldovas varas virzienā, ko pēc pāris dienām izdzēsa no sava konta. Ir bijuši vēl citi aizskaroši Rogozina izteikumi par Moldovas delegāciju Maskavā, kā čigānu taboru, bet jau ar šiem pietiek, lai ilustrētu, kā oficiālā Maskava komunicē ar bijušajām padomju republikām, kuras ir izvēlējušās no Maskavas neatkarīgu ārpolitiku. Kad ap 2007. gadu biju Tbilisi un runāju ar Gruzijas ekspertiem, tad viņi teica, ka ar jums baltiešiem maskavieši runā pieklājīgi, bet, ja jūs redzētu kā viņi ar mums runā! Paternāliska un brīžiem rupja komunikācija ir Vladimira Putina režīma kaimiņu diplomātijas iezīme.


Nobeigumā


Novēlam veiksmi izglītotajai un zinošajai Maijai Sandu reformu īstenošanā! Latvijā daudzi izjūt solidaritāti ar tām nācijām, kuras vēlas izrauties no Maskavas ietekmes orbītas, kas bieži ir kontroles, nevis ietekmes orbīta. Sandu ir visas nepieciešamās zināšanas un motivācija, lai sakustinātu to, kas ilgi stagnējis. “Ēnu valsts” dekonstrukcija, uzticēšanās vairošana valsts institūcijām, likuma varas stiprināšana, korupcijas novēršana un apkarošana ir daļa no uzdevumiem, kas ir jaunievēlētās prezidentes dienaskārtībā. Kremlis atkal ir zaudētāja lomā. Varbūt, tomēr, ļausiet iet, tiem, kuri nevēlas ar jums palikt?! Maskava, protams, tāpat vien nevienu projām nelaiž, par brīvību ir jācīnās.

[1] Политик вместо политики. Почему Россия проигрывает выборы в Молдавии, https://carnegie.ru/commentary/83216

[2] Концепция внешней политики Российской Федерации, 1 December 2016, https://www.mid.ru/foreign_policy/official_documents/-/asset_publisher/CptICkB6BZ29/content/id/2542248?p_p_id=101_INSTANCE_CptICkB6BZ29&_101_INSTANCE_CptICkB6BZ29_languageId=ru_RU


132 views