Divi atšķirīgi skatījumi uz Krievijas vēsturi. Diakons Andrejs Kurajevs – godīgi. Vladimira Putina padomnieks Vladimirs Medinskis – gļēvi.
Šajā rakstā vēršu jūsu uzmanību uz diviem ļoti atšķirīgiem skatījumiem uz Krievijas vēsturi un vēsturi kā tādu. Vienu pauž Krievu pareizticīgās baznīcas diakons Andrejs Kurajevs, kurš plaši zināms kā pasniedzējs un pareizticīgais domātājs. Otra nostāja, ko pārstāv bijušais Krievijas kultūras ministrs, tagad Putina padomnieks Vladimirs Medinskis, kura ir ne tikai tipisks Kremļa vēstures propagandas piemērs, bet arī ataino Krievijas sabiedrības daļas cinismu.
Baznīcas varas nežēlastībā kritušais Kurajevs
Krievu pareizticīgās baznīcas diakons Andrejs Kurajevs 29. martā sniedza interviju radio “Eho Moskvi” raidījumā “Sevišķais viedoklis”. Žurnāliste Olga Bičkova uzdeva jautājumu par Denisu Karagodinu, kurš jau vairākus gadus Tomskā pēta sava vecvectēva NKVD nogalināšanas apstākļus, centīgi rokoties arhīvos. Viņa mērķis ir izpētīt vecvectēva nogalināšanas apstākļus, atrast vainīgos vecvectēva nāvē Staļina represiju laikā. Diakona Kurajeva atbilde (komentārs) mani nedaudz pozitīvi pārsteidza. Viņa viedoklis ir tik vērtīgs un ir tik reta parādība mūsdienu Krievijas medijos, ka izlēmu iztulkot un pārpublicēt salīdzinoši lielu fragmentu. A. Kurajevs: “Tas, kas notika Krievijā 20. gadsimtā tiek saukta par nacionālo katastrofu. Domāju, ka visi tam piekrīt. Ja katastrofai ir nacionāls mērogs, tad nācija kopumā ir vainīga. Tātad arī nospiedumu, seku novēršanai arī ir jābūt visas nācijas kopējai lietai. Un skolu mācību grāmatu līmenī, televizora, televīzijas propagandas līmenī prezidenta runu līmenī un vienkārši godīgas sarunai visos līmeņos. Godīga saruna ar dokumentiem, arhīviem utt.
Ja mūsdienu vara liedz pieeju pie OGPU-NKVD trīsdesmito gadu arhīviem, tad tā ir mūsdienu varas diagnoze. Tas nozīmē, ka tā uztver sevi kā identisku (tā laika varai – aut. papild.). Un tam ir liels skaits liecību. Gan Deržinska portreti, kas atgriezušies mūsdienu čekistu kabinetos. Jubileju svinības, piemēram, kādas no FSIN (Federālais sodu izpildes dienests) pārvaldes jubilejas svinības netiek svinētas no 1991. gada, bet sākot no 1920. Un tā tālāk. Citiem vārdiem, tā neizstāstīšana, mēģinājums atjaunot Padomju Savienību 2.0, pie tam ar tās represīvo vēsturi, ir tas, kas tēmē uz mūsu nākotni. Ne tikai pagātne, bet arī nākotne. [..] Pievienosim vēl Lielā tēvijas kara arhīvu aizvēršanu pēc aizsardzības ministra pavēles. Un kļūst skaidrs, ka šī pagātne, tieši šī ir pagātne, uz kuru vēlas balstīties mūsdienu varas elite. Bet tas jau tieši skar mūs visus.
[…] Cik var lepoties ar to, ka manam vectēvam bija mauzers, kuru viņam personīgi uzdāvināja biedrs Dzeržinskis. Ja ar to mauzeri viņš staigāja un galināja cilvēkus. Tātad no vienas puses pieprasa, lai jūs noteikti atrastu ar ko lepoties. Lūk, “nemirstīgais pulks”. Mans sencis bija karā. Lieliski! Bet, kur vēl bija mani senči? Citiem vārdiem, ļoti dīvaina attieksme pret vēsturi – tā ir oficiālā attieksme. Arī no baznīcas viedokļa, kad saku, ka kaut kas ir mans, lūk mana māja, – tas nozīmē, ka atejas bedre arī ir mana šajā zemes gabalā. Jo tā ir mana māja. Ja tā ir mana māja, tad arī purvainā peļķe manu vārtu priekšā arī ir mana. Ja tā ir mana māja, un es pats to neesmu cēlis, esmu pārcēlies uz to, šai mājai ir vēsture, un šajā vēsturē, izrādās, ir bijušas dažādas epizodes. Varbūt šajā namā ir dzīvojis kāds gaišs cilvēks. Bet, varbūt, šo cilvēku kādu dienu aizveda tumšā automašīnā. Bet varbūt, šis nams pēc tam nonāca, atcerieties, tam personāžam, kurš… pagrabiņš, kur dzīvoja Meistars Bulgakova romānā. Tāds ziņotājs (стукачок), kuru Meistars uzskatīja par savu personīgo vienīgo draugu. Un lūk, izrādās, manas mājas vēsture ir sarežģīta. Un es nevaru teikt, ka rozes pie mana loga – tās ir manas. Bet atejas bedre nav nekādi saistīta ar mani.
Un tāpēc es runāju arī par attieksmi pret Pareizticīgo baznīcu. Ja esmu pareizticīgais, ja pieturos pie pareizticīgās tradīcijas, tātad pareizticīgie svētie ir mani. Tas ir ļoti patīkami. Bet arī pareizticīgie nelieši tad ir mani. Kā es varu no viņiem atteikties? Tas ir mans un tavs mantojums. Tā ir mūsu abu biogrāfija. Tas attiecas uz valsti, kurā Kungs mums deva piedzimt. Un arī šajā valstī ir bijis gan viens, gan otrs. Bija pilnīgi nelietīgi uzsākti plēsīgi kari. Bija cilvēku ar atšķirīgiem uzskatiem vajāšanas. Bija ciniska šo vajāšanu attaisnošana un ne mazāk ciniska paša fakta noliegšana. Ta’ ko jūs, mēs tak’ nekad nevienu neesam aiztikuši. Un paprasi kādam, kurš zina, ka gubernators Muravjovs pavēlēja pakārt deviņus katoļu priesterus Baltkrievijā. Cīņas ar ūniju ietvaros. Un Rietumkrievu apgabala (Западнорусского края) rusifikācija. Par to pie mums nav pieņemts runāt, atcerēties. Bet tikai jautā: bet mūs par ko? Nezin kāpēc pēkšņi pa perimetru mūs ne visai mīl. Bet kā mēs pret to izturējāmies? Citiem vārdiem sakot, lūk, bez šīs vēstures, tās skumjajām pusēm ir ļoti grūti saprast arī to mūsdienu atbalsis, mūsdienu reakcijas. Mēs it kā pie jums ar savu mīlestību, kāpēc jūs bēgat prom?”[1]
Kaut ko tādu no Kremli apkalpojošajiem TV kanālu raidījumiem nevar gaidīt. Vai Kurajevs nav Krievijas patriots? – Ir, tikai, atšķirībā no Putina padomnieka Vladimira Medinska, viņš ir godīgs un drosmīgs, jo spēj paskatīties uz savas zemes vēsturi, neattaisnojot slepkavas.
Medinska “pozitīvā” un “suverēnā” vēsture
Krievijas Izglītības ministrija nesen apstiprināja vēstures mācību grāmatu sēriju, kuras redaktors ir Putina padomnieks un Krievijas militārās vēstures biedrības priekšsēdētājs – Vladimirs Medinskis. Par grāmatu saturu vēl nevaram spriest, jo tās vēl tikai tiks publicētas aprīlī/maijā. Tomēr, varam izdarīt minējumu, ka redaktors Medinskis īpaši neatšķiras no Medinska – vēsturnieka, kurš ir ticis kritizēts no citu vēstures ekspertu puses. 2011. gadā Medinskis aizstāvēja disertāciju par XV-XVII gs. Krievijas vēstures atainošanu. Rietumu ceļotāju piezīmes par Krievijā redzēto neesot objektīvas. Biedrības “Dissernet” pārstāvji 2016. gadā iesniedza lūgumu anulēt Medinskim zinātnisko grādu, jo disertācijai neesot zinātniskās vērtības. Iesniegums netika atbalstīts.
Medinskis nosauca Staļina-Hitlera paktu par “PSRS diplomātisko triumfu”. Par Staļinu vēsturnieks un kultūras lietpratējs Medinskis izteicās, kā par “darbinieku (деятеле), kurš atbilda sava baisā un pretrunīgā laikmeta gigantiskajam mērogam”. Vēl kultūras ministrs nosauca 28 panfiloviešu varoņu stāstu par “svēto leģendu, kurai nedrīkst pieskarties”.[2] Kāpēc nedrīkst? – Jo ir vēlme paslēpt zem tepiķa to, ka jau 1948. gadā PSRS Galvenā prokuratūra izpētīja šo stāstu un atzina par avīzes “Krasnaja Zvezda” žurnālista izgudrojumu. Par to 2015. gadā sabiedrībai atgādināja arī KF Valsts arhīva direktors Sergejs Miroņenko. Kultūras ministrs Medinskis pavēstīja arhīva direktoram, ka sapratīs, ja viņš izlems atstāt amatu. 2016. gadā Miroņenko direktora amatu tiešām arī atstāja. Intervijā “Radio Svoboda” Miroņenko uzsvēra, ka stāsts par 28 panfiloviešiem ir nevis tikai mīts, bet falsifikācija, savukārt vēstures zinātne ir patiesības noskaidrošana.[3] Acīmredzot Medinskim ir cita izpratne par to, kādi ir vēstures pētniecības mērķi.
Intervijā “Eho Moskvi” pagājušā gada 26. novembrī Putina padomnieks Medinskis teica: “Ir jāvirza, jāstumj cauri (nado prodavļivatj), ar visiem pieejamiem maigās varas līdzekļiem aktīvi visur jāskaidro savu patieso (pravdivoje) skatījumu uz tiem vēsturiskajiem procesiem, kuri notika. Jo tas, kurš nosaka vēsturi, tas veido nākotni.”[4] Ak, vai! To esam jau dzirdējuši. Medinskis saka, ka 1991. gada pieeja – nojaukt visus padomju pieminekļus – esot bijusi nepareiza pieeja. Esot jāpieņem visa vēsture, kā sava. Bet te ir liela atšķirība, ko diakons Kurajevs, un ko Medinskis domā, kad saka, ka neko nevajag aizmirst. Medinskis teica, ka domājot par Staļina represijām, esot jāpēta represiju iemelsi. To galvenais iemesls esot nevis sliktais Staļins, bet gan sliktā sistēma, kas tika izveidota 1917. gadā. Medinskis pauda pārliecību, ka ja kāds Ivanovs, vai Sidorovs būtu bijis Staļina vietā, tad rezultāts būtu tas pats.
Tādējādi, kaut kāda abstrakta – no cilvēku gribas neatkarīga – “sistēma” tiek paaugstināta un indivīdu atbildība dzēsta. Nav brīnums, ka Putins iecēla par kultūras ministru tieši šādi domājošu cilvēku, kurš nav izņēmums krievu politiskās domas pamatstraumē. Ir viegli attaisnot jebko, sakot “tādi bija laiki”, “visi tā darīja”. Gan jau Kremļa saimnieki un siloviki arī tagad domā, ka “apstākļi spiež”, tāpēc jānogalina. Medinskis saka, ka nevarot vērtēt vēstures personāžus un viņu lēmumus no mūsdienu perspektīvas, jo mēs redzam, gala rezultātu. Bet te Medinskis nodod sevi, jo atbalsta vērtību relatīvismu. Jā, patiešām, cilvēku laicīgās vērtības mainās. Tiem, mainās, kuriem nav morāla kodola, kas saglabājas cauri gadsimtiem. Zagt un melot bija slikti Ivana Bargā un ir slikti arī Vladimira Melīgā, piedodiet, Vladimira Putina laikā. Neticība nekādām vērtībām ir viena no mūsdienu Krievijas elites tipiskām īpašībām. Tāpēc drīkst visu, ja “situācija spiež”, jo “laiki redz’ tādi”. Atceros, ka mana māte pirms daudziem gadiem teica – “Laiki” nav abstrakts jēdziens, laikus veidojam mēs paši.
Nobeigumā
Vēstures patiesību noskaidrošanai nav cita mērķa, kā patiesības noskaidrošana. Kremlī tā nedomā. Medinskis nāca klajā ar “Septiņām tēzēm par vēsturi”, kur ceturtā tēze skaidro, ka vēsturei ir jābūt pozitīvai.[5]Papildus tam, viņš runāja par “vēstures suverenitāti”, kas nozīmē, ka patieso Krievijas vēsturi skaidros tikai pati Krievija. Medinska un līdzīgu cilvēku dēļ, oficiālā Krievija lai negaida, ka kaimiņu tautas draudzīgi smaidīs klausoties un lasot, ko Krievijas vēstures propagandisti stāsta par savas un citu valstu pagātni. Latvijas, Ukrainas, Lietuvas un citu valstu akadēmiskā vēsture nekad nevarēs akceptēt Medinska “pozitīvo vēsturi”, kas ir mūsdienu Kremļa mūsdienu mērķiem pakārtota propaganda, kurā ir vieta gan izdomājumam par 28 panfiloviešiem, gan Staļina-Hitlera paktam kā “PSRS izcilas diplomātijas” piemēram. Medinskī klausīties ir ne tikai skumji, bet baisi, jo kā norādīja diakons Kurajevs, mūsu attieksme pret pagātni iestiepjas nākotnē. Kādu nākotni vēlas Medinskis un viņa biedri? Krievijā ir daudz medinsku, bet labi, ka tomēr ir arī kurajevi, kuriem ir drosme paskatīties uz savas zemes gaišajām un tumšajām lappusēm, neiekrītot ne ekstāzē, ne depresijā.
[1] Андрей Кураев: Эта нераскаянность целится в наше будущее, 30 марта 2021,Эхо Москвы, https://echo.msk.ru/blog/partofair/2813276-echo/ [2] Министерство одобрило учебники истории под редакцией Мединского, 27 марта 2021, Svoboda.org, https://www.svoboda.org/a/31172870.html [3] Тяжелое расставание с мифом, 20 июля 2015, Svoboda.org, https://www.svoboda.org/a/27138620.html [4]Аля Пономарёва, "Флюгер, возомнивший себя ветром". Блогеры об интервью Мединского, 27 ноября 2020, https://www.svoboda.org/a/30972034.html [5] Семь тезисов об истории, История.РФ, https://histrf.ru/biblioteka/b/siem-tiezisov-ob-istorii)https://histrf.ru/biblioteka/b/siem-tiezisov-ob-istorii