top of page
  • Writer's pictureAndis Kudors

Francijas nemieri, imigrācija un eiropiešu pašiznīcināšanās

Updated: Sep 15, 2023

Francijas ieceļotāju nemieri nav tikai drošības problēma, tā ir arī kreisi-radikāli-liberālo ideju tuvredzīguma sekas.

Situācija uz Latvijas-Baltkrievijas robežas ir saasinājusies, jo atkal pieaudzis to skaits, kuri vēlas iešmaukt Latvijā nelegāli – tātad izdarīt likuma pārkāpumu. Vienlaikus turpinās diskusija publiskajā vidē par imigrācijas jautājumiem. Daži uzņēmēji un kreisi-radikāli-liberāli noskaņotie aicina uz imigrācijas plūsmas palielināšanu, jo trūkst darba roku. Tikmēr par dzimstības veicināšanu šajā kontekstā runāt nevēlas, jo modernas, progresīvas sievietes neesot domātas dzemdēšanai.


Arī Francija savulaik (līdzīgi kā citas Rietumeiropas valstis) lēma, ka laist vairākus bērnus pasaulē ir atpakaļrāpulība; sievietēm visi spēki jāvelta karjerai, nevis ģimenei. Lai brauc jaunie strādnieki no islāma valstīm, mēs viņus visus integrēsim! Un kā ir veicies ar to? Šī vasara Francijas varas iestādēm bija sevišķi nemierīga, jo kārtējo reizi bija redzams pie kā noved vāji kontrolēta migrācija no valstīm ar stipri atšķirīgu kultūru.


Francijas nemieri


Jūnija un jūlija nemieri sākās pēc tam, kad policists bija nošāvis 17 gadus vecu alžīriešu izcelsmes likumpārkāpēju. Nahels Merzouks (Nahel Merzouk) sastrēguma laikā brauca ar savu auto pa sabiedriskā transporta joslu un tika policistu apstādināts. Noteikumu pārkāpējs atteicās uzrādīt vadītāja apliecību un metās bēgt ar auto. Policists raidīja šāvienus un ievainoja Nahelu rokā un krūtīs, jo baidījās, ka jaunietis, ātri braucot, varētu ievainot citus. Policists lietoja ieroci atbilstoši 2017. gadā pieņemtajiem likuma labojumiem, kas dod policijai plašākas tiesības lietot šaujamieroci, ja autovadītājs neklausa policista likumīgām prasībām un apdraud policistu dzīvību.


Ieceļotājiem no Āfrikas un viņu pēcnācējiem minētais notikums kalpoja par ieganstu uzsākt plašus grautiņus ne tikai Parīzē, bet arī Marseļā, Lionā un citās pilsētās. Parīzē tika sadedzināti desmitiem autobusu, veikalu un citu ēku logi tika izsisti. Parīzes piepilsētā Dransijā tika nodedzināts lielveikals, savukārt, Marseļā liesmas apņēma lielāko bibliotēku. Un lai par maz neliktos, trakotāji aizdedzināja arī Parīzes 2024. gada Olimpiādes biroju Sēnā-Saint-Denī.


Grautiņi un cilvēku drošība


Aģentūra “Reuters” 2. jūlijā ziņoja, ka nemiernieki (lasi – noziedznieki!) uzbruka Parīzes piepilsētas mēra Vincenta Žanbruna (Vincent Jeanbrun) privātmājai, kurā tajā laikā atadās viņa sieva ar piecus un septiņus gadus veciem bērniem. Kad mēra dzīvesbiedre Melānija bēga caur pagalma durvīm no vajātājiem, tad uz viņu un viņas bērniem tika raidīti salūta šāviņi. Rezultātā Melānija tika ievainota, viņai tika lauzta kāja, turklāt tika ievainots arī viens no bērniem. Policija ierosināja lietu par slepkavības mēģinājumu, tomēr nav ziņu, ka kāds būtu ticis arestēts.


Demolēšanai Francijā nu jau ir stipras tradīcijas. 2005. gadā trīs nedēļas ilgo nemieru laikā tika aizdedzinātas 10000 automašīnas un 230 sabiedriskās ēkas. Materiālie zaudējumi pārsniedza 200 miljonus eiro. Policija arestēja gandrīz 2900 nekārtību cēlēju, bet sadursmēs ievainoti 126 policisti un ugunsdzēsēji. Ja 2005. gadā ielu nemieri aprobežojās ar Parīzes priekšpilsētām un tā sauktajiem sarežģītajiem rajoniem, tad šoreiz tika ietekmēta visa valsts. Nemiernieki vērsās pret visu, kas kaut kādā veidā bija saistīts ar valsti un pašvaldībām; cieta policijas iecirkņi, valsts institūciju un pašvaldību ēkas, skolas, bibliotēkas.


Radikālie musulmaņu nemiernieki, ejot Francijas pilsētu ielās, laupot un dedzinot automašīnas, ne reizi vien izsauca vārdus: “Allahu akbar!” Ar šiem vārdiem uz lūpām tika izdemolēta arī holokausta piemiņas vieta Parīzes piepilsētā Nanterē. Šis notikums radīja spriedzi Francijas ebreju kopienā, kas bažījas, ka nemiernieku skaitam un vardarbībai palielinoties, uzbrukumi varētu tikt vērsti arī pret pašu kopienu.

Eiropeiskā pašiznīcināšanās


Izdevumu “Spectator” un “The Wall Street Journal” publicists, vairāku grāmatu autors un radikālā islāmisma kritiķis Duglass Marejs (Douglas Murray) savā grāmatā “The Strange Death of Europe: Immigartion, Identity, Islam” sprieda, ka Eiropa nomaina savus iedzīvotājus un izdara pašnāvību, īstenojot masu migrācijas politiku, jo liels skaits nelegālo imigrantu nedemonstrē pat minimālu tieksmi vai vēlmi integrēties apkārtējā sabiedrībā un kultūrā un absorbēt demokrātijas normas un uzvedību.


Pēc franču sabiedrības pārstāvju liecībām, neseno nemieru laikā ielās izgāja imigranti, kuri nav kautrējušies apgalvot, ka viņi ienīst Franciju, ka viņi šādi atriebjas Francijai par koloniālisma gadiem. Par migrāciju kā karmisku sodu, kas nāk pār eiropiešiem – “kolonizatoru pēctečiem”, solidāri piebalso viens otrs ultra-liberālu, radikālu pārmaiņu apoloģēts Latvijā. Daļa intelektuāļu, kuri smeļas idejas kreisajās utopijās (nomaskētās mūsdienu specifiskā liberālisma mērcē) ir apmaldījušies, bet paši to vēl nesaprot. To varētu salīdzināt ar ainu, kurā redzams pašnāvnieks, kurš pirms nolēkšanas no augstceltnes jumta lasa dzeju un izpaužas kādā filozofiskā monologā – nu tā, lai viss izskatās intelektuāli un glīti. Bet pašnāvība ir un paliek pašnāvība. Demogrāfijas tendences un statistikas dati ir spītīga lieta – eiropieši izmirst.


Ideoloģija


Dzimstības veicināšana – nē, tas ir par tumsonīgu, lai par to runātu. Demogrāfijas lietu ministrija – nē, labāk cēli izglābsim vienu zīriņa ligzdu, un domāsim kā samazināt govju (piedodiet) purkšķināšanu. Bērnu laišana pasaulē – tā taču ir tumsonība… Tikai šovinistiski noskaņoti vīrieši varēja izgudrot to, ka valsts iedzīvotāju skaits varētu pieaugt dabiskā veidā, vai ne? Hei, vīrieši, dzemdējiet paši!


Jau vismaz gadus divdesmit skaidri redzam kreisi-radikāli-liberālās domas bankrotu. Politoloģija atpaliek no prakses un jaunajam ideju degmaisījumam nav vēl precīza jēdzieniska apzīmējuma. Mūsdienu Woke ideoloģiskais kokteilis zināmā mērā izskatās kā protests pret visu normālo un pārbaudīto. Esi cīkstonis, bet jūties kā sieviete – labi, vari piedalīties cīņas sacensībās un sist sievietes cik uziet! Pēc tam droši ej uz sieviešu SPA, jo dzimuma identitāte taču ir tikai sociāli konstruēta, vai ne? Pārspīlējums, jo Latvijā pagaidām nekas tāds nenotiek? Katrā ziņā redzam, ka tā destrukcija, par ko brīdināja Latvijas konservatīvie pirms kāda laika, ir jau ielauzusies mūsu izglītības saturā. Bērniem tik skaidrots, kas ir trans, un kas ir cis.


Rodžers Skrūtons to skaidro sekojoši: “Augstskolu pasniedzēji izsmej tādu mācību programmu, ko radījuši “miruši baltie eiropieši”. […] Maigā iekļaušanas aizstāvība slēpj nepavisam ne maigu vēlmi izslēgt iepriekšējo izslēdzēju – citiem vārdiem sakot, atteikties no mūs raksturojoša kultūras mantojuma.” Skrūtons turpina: “Šāda “nost ar mums” mentalitāte nododas senu un neilgstpējīgu lojalitātes veidu izskaušanai. Kad iet bojā vecie lojalitātes veidi, tad iet bojā vecā piederības forma. Apgaismība, kas šķiet, pati no sevis ved uz noraidījuma kultūru, tādējādi iznīcina apgaismību, graujot pārliecības, uz kurām balstās pilsoniskums. Tam esam bijuši liecinieki Rietumu intelektuālajā dzīvē.”[1]Atgādināšu, ka mūsdienu liberālā ideoloģija (atšķirībā no klasiskā liberālisma) skata valsti kā vēsturisku nejaušību, apstākļu sakritību un ne vairāk. Tāpēc armijā nevajag dienēt, un kara laikā bēdziet, jo patriotisms ir seno laiku relikts… Un ja tomēr jākaro, tad obligāti sievietes ir jāiesauc dienestā; bērni nav tik svarīgi kā sieviešu līdztiesība… Eiropieši izmirst? – Nu un tad? – Nost ar mums!


Nobeigumā: politkorektums kā jaunā cenzūra


Nepolitkorektie fakti: Francijas nemiernieku grupas galvenokārt veidoja imigranti no Āfrikas. Neskatoties uz to, ka viņi ilgstoši bijuši nodarbināti dažādos Francijas uzņēmumos, tajā skaitā IT un augsto tehnoloģiju uzņēmumos(!), un dzīvojuši franču sabiedrībā, viņi tā arī nav spējuši pieņemt Eiropas vērtības un dzīvesveidu. Virknē Francijas uzņēmumu islāmticīgajiem ir iespējams darba laikā apmeklēt mošejas. Tā teikt – īpaša pieeja darbiniekiem. Taču tajā pašā laikā daļa no viņiem neslēpj naidu pret Franciju un franču kultūru, tradīcijām. Rodžers Skrūtons raksta: “Politkorektums mūs mudina būt pēc iespējas “iekļaujošākiem” – ne domās, ne vārdos, ne darbos nediskriminēt etniskās, seksuālās un reliģiskās minoritātes vai cilvēkus ar atšķirīgu uzvedību. Lai mēs būtu iekļaujoši, mūs mudina nomelnot to, ko uzskatām par īpaši mūsējo.”[2] Vai tas ir pārsteigums, ka tieši Eiropas kreisi-radikāli-liberāli noskaņotie iziet ar plakātiem pretī imigrantu pūlim ar plakātu: “Welcome!” (laipni lūdzam). Stokholmas sindroms visā krāšņumā.


Atceros, ka ap 2007. gadu domnīcā “Austrumeiropas politikas pētījumu centrs” (APPC) domājām, kā Latvijai labāk reaģēt uz Rietumeiropas valstu pārstāvju kritiku par krievu it kā neintegrēšanu Latvijā. Toreiz spriedām, ka Rietumeiropas valstis, sasniedzot noteiktu imigrantu īpatsvaru pie sevis, pārtrauks kritizēt Latviju, jo konstatēs, ka paši neko nespēj “integrēt”. Mūsu prognoze piepildījās ātrāk nekā bijām gaidījuši. Francijas valdībai nākas cīnīties ar iepriekš plaši atvērto imigrācijas vārtu sekām. 2023. gada sākumā tika izstrādāts jauns imigrācijas likums, kas cita starpā paredz ātrāku izraidīšanas no valsts procedūru. Vai mēs vēlamies Francijas problēmas Latvijā?



[1] Rodžers Skrūtons. Kā būt konservatīvam. Rīga: KODOKA, 2014, 124. lpp. [2] Turpat, 123. lpp.



615 views0 comments

Comments


bottom of page