Irānas-Izraēlas karš kā vēsturiska likumsakarība, neizbēgamība un nenovēršamība

Raksta autors: politologs Arnis Latišenko

Vairāk nekā 40 gadus ilgušais “aukstais” karš starp Irānu un Izraēlu ir pārgājis karstajā fāzē. Atšķirībā no 2024. gada, kad triecienu apmaiņa starp divām valstīm norima, šī gada 13. jūnija Izraēlas triecieni ajatollu režīma kodolprogrammas infrastruktūrai pārauga atklātā karā. Izraēlas premjerministrs Bendžamins Netanjahu paziņoja, ka Irānas spējās ir saražot deviņas kodolbumbas un Izraēlai ir jāveic preventīvas, Irānas slepeno programmu atomieroča patiesai izgatavošanai. Kā viens no Izraēlas argumentiem, protams bez tā izlūkdienesta atklātās informācijas, ir Irāna ražo urānu, kas bagātināts līdz 60 %,[1] kas ir augstāks bagātināšanas līmenis nekā valstīm bez kodolieroču programmām, tādējādi tas var kalpot par pamatojumu tam, ka Irāna pārkāpj savas kodolieroču neizplatīšanas saistības. Jā, var piekrist, ka no starptautisko tiesību skatu punkta Izraēlas darbības varētu būt uzskatāmas par agresiju. Tomēr ajatollu režīms gan vārdos, gan darbos nekad nav slēpis, ka šī režīma viens no galvenajiem mērķiem ir iznīcināt Izraēlu. Līdz ar to atomierocis ajatollu rokās ir uzskatāms par neatliekamu eksistenciālu draudu Izraēlai, kas kalpo par casus belli pamatu. Vilcināšanās, no Izraēlas vadības skatu punkta, būtu nepieņemama riska uzņemšanās Izraēlas tautai.

Konflikta un ar to saistīto notikumu attīstība ir tik ātra, ka uz šī raksta publicēšanas brīdi, daļa informācijas varētu jau būt novecojusi vai neaktuāla. Tomēr jau šobrīd iezīmējas noteiktas tendences un secinājumi, kas būtu jāaplūko.

Izraēlas panāk pārākumu

Karš Izraēlai ir sācies pamatīgi veiksmīgi. Kombinētās Izraēlas izlūk- un speciālo operāciju dienesta Mossad darbības kopā Izraēlas gaisa spēkiem ļāva ebreju valstis sasniegt būtiskus rezultātus jau pirmajā kara stundās. Līdzīgi kā Ukrainas Drošības dienesta operācijā “Zirnekļtīkls” pret Krievijas stratēģisko aviāciju, Mossad izdevās slepeni ievest Irānā dronus, kas tika izmantoti, lai apspiestu Irānas pretgaisa sistēmu. Pēc tam Izraēla, izmantojot ap 200 jaunākos ameriāņu F-35 iznīcinātājus veica uzlidojumus Irānas objektiem, kas saistīti ar tās kodolprogrammu, un militāriem objektiem, nogalinot Irānas armijas un Islāma revolucionārās gvardes korpusa virspavēlniecību, kā arī Irānas zinātniekus, kas strādāja Irānas kodolprogrammas ietvaros. Turklāt šie rezultāti, pēc Jeruzalemes sniegtās informācijas, tika sasniegti bez militārajiem zaudējumiem.

Irānai un Izraēlai nav kopīgas robežas – abas valstis atdala Jordānija, Sīrija un Irāka. Likumsakarīgi sauszemes karadarbība starp abām karojošajām pusēm ir praktiski izslēgta un galveno lomu spēlē gaisa un pretgaisa aizsardzības spēki, kā arī speciālo uzdevumu vienības. Šajā kontekstā būtiski atzīmēt, ka tamlīdzīgā karadarbībā centrālā nozīme ir organizētībai, informācijai, tehnoloģijām un radošai pieejai, nevis brutālam dzīvā spēkā pārspēkam. Vairs nav būtiski tas, ka Irānas teritorija ir ap 80 reižu lielāka, bet iedzīvotāju skaits ir 18 reizes (ap 90 miljoni iedzīvotāju pret 5 miljoniem iedzīvotāju) lielāks nekā Izraēlai. Ebreju valsts organizatoriskais un tehnoloģiskais pārākums pār sankciju un iekšējās nestabilitātes novājināto un represijās ieslīgušo ajatollu režīmu ir kalpojis par panākumu pamatu. Izraēla spēja sasniegt pirmo stratēģisko mērķi – divu dienu ietvaros tā panāca pilnīgu pārākumu pār Irānu tās gaisa telpā un faktiski bez pretestības var veikt turpmākas gaisa operācijas.

Iepretim Izraēlas iespaidīgajām operatīvajai kapacitātei, ajatollu režīma atbilde izskatās salīdzinoši bezpalīdzīga, vāja un, līdzīgi kā Krievijas darbības Ukrainā, – noziedzīga. Ja Izraēlas spēki veic operācijas primāri pret leģitīmiem mērķiem – pretinieka militāro infrastruktūru un kodolprogrammas elementiem, – turpretim Irāna neizvēlīgi veic raķešu triecienus jebkur, kur tikai spēj, lai nodarītu vismaz kaut kādu kaitējumu Izraēlai. Tostarp, pa civiliedzīvotāju blīvi apdzīvotiem rajoniem. Izraēlas pretgaisa sistēma nespēj pārtvert visu, un tā rezultātā mēs redzam arī bojāgājušos Izraēlas iedzīvotāju vidū. Tomēr Irāna nespēj likt pretim neko Izraēlas aizsardzības armijas un Mossad spējām. Jāpiebilst, ka Irānas atbildes vājināšanai tika sagatavota pamatīga augsne. Teherānas stratēģija pret ebreju valsti balstījās dažādu teroristisku grupējumu un cita veida starpniekspēkiem (proxy) atbalstā reģionā – Hamas Gazas sektorā, Hezbolla Libānā un hutiešiem Jemenā, Asada režīms Sīrijā - kas radīja attiecīgu reģionālu nestabilitāti. Izraēla ir būtiski iedragājusi visus šos spēkus savu robežu tuvumā, savukārt Asada režīms ir kritis.

ASV loma konfliktā

Neskatoties uz šķietamo ajatollu režīma vājuma, tas joprojām saglabā iespējas nodarīt kaitējumu reģionā un pat globāli. Vienlaikus Teherānas režīms līdz šim ir bijis piesardzīgs, jo bīstas no vēl smagnējākas atbildes, galvenokārt no ASV puses, un ar aprobežojas tikai ar triecieniem Izraēlai. Tomēr risks, ka konflikts pāries reģionālā plaknē, nav izslēgts, ja ajatollu režīms būs pilnībā iedzīts stūrī un sajutīs tā nenovēršamas bojāejas draudus. Teherānas rīcībā ir tādi instrumenti kā Ormūzas šauruma bloķēšana, kas nodarītu kaitējumu globālai naftas produktu starptautiskai tirdzniecībai, uzbrukuma veikšana ASV militārajiem objektiem reģionā vai Persijas līča arābu valstīm, kas ir ASV sabiedrotie. Neskatoties uz draudīgo un nepiekāpīgo retoriku, ajatollu režīms ļoti labi saprot, ka ASV iesaistes gadījumā tā situācija kļūs vēl smagāka, ja tas uzdrošināsies izmantot kādu no minētajām kārtīm.

Turpretim Izraēlai ASV tieša iesaiste konfliktā ir vitāli svarīga, lai varētu nodarīt unikālu kaitējumu Irānas kodolprogrammai. ASV spējas un kapacitāti vairākkārtīgi pārsniedz to, kas ir Izraēlai. To Netanjahu arī cenšas panākt. Tas ir skaidrojums, ka viena no divām Irānas urāna bagātināšanas rūpnīcām Fordova (blakus pilsētai Kumai) atrodas ap 80-90 metru dziļumā pazemē, un Izraēlas rīcībā nav tehnisku līdzekļu, lai to ātri un efektīvi iznīcinātu. Sauszemes operācija būtu pārāk riskanta, taču bez Fordovas rūpnīcas iznīcināšanas Jeruzalemes centieni un panākumi var izrādīties veltīgi. Iespējams, vienīgais ierocis, kas var iznīcināt šo rūpnīcu ir ASV rīcībā esošās GBU-57 bumbas (GBU-57 Massive Ordnance Penetrator), ko var pārnēsāt tikai ASV rīcībā esošie stratēģiskie bumbvedēji B-2.[2] 

Sākotnējā amerikāņu reakcija uz Izraēlas darbībām izrādījās ārkārtīgi piesardzīga, varētu teikt, ka pat bailīga, ņemot vērā sākotnējo neizpratni un neziņu kā konflikts attīstīsies. ASV valsts sekretārs Marko Rubio iepriekš sacīja, ka Izraēlas darbības ir vienpusīgas, ASV tajās nav iesaistītas un amerikāņu prioritāte ir savu spēku aizsardzība reģionā.[3] Tomēr redzot viennozīmīgos Izraēlas panākumus jeb, pāris dienu ietvaros ASV prezidenta administrācija kļuva arvien drosmīgāka savos izteikumus un darbībās. Amerikāņi sāka pārvietot savu militāro aviāciju uz Eiropu un Tuvajiem austrumiem,[4] savukārt ASV Jūras spēki gatavojas pārvietot ASV bāzes kuģi USS Gerald Ford izvietojot trešo bāzes kuģu trieciengrupu Tuvo Austrumu tuvumā. ASV prezidents Donalds Tramps atsāka savu stratēģiskās neskaidrības (strategic ambiguity) retoriku, paziņojot, ka, iespējams, uzbruks Irānai, bet, iespējams, arī, ne. Vēlāk gan Tramps paziņoja, ka šī lēmuma pieņemšana tiek atlikta uz 2 nedēļām. JNo vienas puses skatoties, ASV iesaiste, kad Izraēla jau paveica visu darba smagākos daļu, varētu būtu viegls mērķis Trampam, lai pārveidotu naratīvu ap sevi un nostiprinātu spēcīga līdera imidžu, ņemot vērā, ka “miera baloža” loma viņam pagalam nepadodas un Nobela miera prēmija šobrīd izskatās tik tāla kā nekad iepriekš. No otras puses skatoties, tas varētu atsvešināt daļu viņa elektorāta un sabiedroto, kas balsoja un aģitēja par Trampu kā miera kandidātu.

Karš, kas izbeigs karus Tuvajos Austrumos?

Irāna šobrīd ir galvenais nestabilitātes avots Tuvajos austrumos, kas lēnām, bet pakāpeniski sāk normalizēties. Irānas kā kodolvalsts statuss viennozīmīgi izraisītu kodolbruņošanās ķēdes reakciju reģionā. Sauda Arābijas kroņprincis Muhammeds bin Salmāns apstiprināja, ka viņa vadītā valsts iegūs atomieroci, ja to izdarīs Irāna.[5] Vēsturiski tik nestabilā reģionā, kurā darbojas virkne teroristisku un citu nevalstisku grupējumu, šādu ieroču izplatība ir apdraudējums globālai drošībai un mieram. Kā paziņoja Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs – Izraēla dara mūsu visu vietā nepieciešamo netīro darbu.[6]

Tomēr Irānas kodolprogrammas sagraušana pati par sevi nenozīmē, ka šī valsts zaudēs visas tehniskās zināšanas, iestrādes un tehnoloģijas, ko tā jau ir ieguvusi savā rīcībā. Zinātniekus un ģenerāļus var aizstāt ar citiem, un ņemot vērā to, ka Irāna zaudē savus sabiedroto reģionā vienu pēc otra, un tiek arvien vairāk iedzīta stūrī, tas tikai nostiprinās režīma apziņā nepieciešamību iegūt kodolieroci. Un mēs atkal potenciāli varētu atgriezties sākumpunktā pēc pāris gadiem. Ebreju valsts karš kļūs mūžīgs. Tādēļ Izraēlas premjerministrs kā vēl vienu Izraēlas operācijas mērķi nosauca nepieciešamību mainīt režīmu. Izraēlas operācijas nosaukums “Uzlēcošā lauva” (Rising lion) ir gan atsauce uz Bībeli, gan arī atsauce uz Persijas vēsturisko simbolu pirms islāma revolūcijas 1979. gadā – lauvu ar austošu sauli aiz muguras. Arī uzrunā Irānas iedzīvotājiem, Netanjahu faktiski aicināja tos gāzt ajatollas. Tomēr uzdevums, ko Netanjahu ir izvirzījis balstās uz augstām likmēm un ietver ne mazāk augstus riskus.

Līdz islāma revolūcijai Irāna bija viena no retajiem Izraēlas sabiedrotajiem reģionā, un attiecības abu tautu vidū bija labas. Arī neapmierinātība ar teokrātisko totalitārismu, atpalicību un nabadzību Irānā ir acīmredzama, ņemot vērā gadiem ilgstošos periodiskos protestus. Uz to ir likta Izraēlas cerība. Tomēr pretēji cerētajam Izraēlas “agresija” var konsolidēt tās iedzīvotājus ap ajatollu režīmu. Arī reģiona vēsture pierāda, ka pat režīms, kas ir cietis sakāvi karā var vēl ilgstoši pastāvēt un radīt draudus, piemēriem, Sadama Huseina režīms pēc Persijas līča kara 1991.gadā. Arī režīma krišana var izrādīties nevis par veiksmes stāstu, bet ievilkt Irānu kā daudznacionālu un daudzkonfesiālu ilgstošā starpetniskā vai reliģiskā pilsoņu karā, kas nekādā veidā nebūs stabilitātes veicinošs faktors tās kaimiņiem.

Turpmākā notikumu attīstība šobrīd ir atkarīga no neierobežota faktoru daudzumu, sarežģītas lielvaru saspēles un faktiski ir miglā tīta un neparedzama. Tādēļ Izraēlas iecerētais, vai vismaz publiski paustais, scenārijs būtu labākais ne tikai tādēļ, ka tas atbilst tās nacionālajām interesēm, bet tādēļ, ka tas būtu plašs solis miera, pārticības un stabilitātes solis pasaulei.

[1] The International Atomic Energy Agency, IAEA Director General's Introductory Statement to the Board of Governors, https://www.iaea.org/newscenter/statements/iaea-director-generals-introductory-statement-to-the-board-of-governors-16-june-2025

[2] The Center for Strategic and International Studies (CSIS), Options for Targeting Iran’s Fordow Nuclear Facility, https://www.csis.org/analysis/options-targeting-irans-fordow-nuclear-facility

[3] Reuters, Rubio calls Israeli strikes against Iran 'unilateral,' says US not involved, https://www.reuters.com/world/middle-east/rubio-says-us-not-involved-israeli-strikes-against-iran-2025-06-13/

[4] Newsweek, US Sends World's Largest Military Aircraft Near Iran's Border, https://www.newsweek.com/us-sends-largest-military-aircraft-near-iran-border-saudi-arabia-c5m-super-galaxy-2088354

[5] The Guardian, Crown prince confirms Saudi Arabia will seek nuclear arsenal if Iran develops one, https://www.theguardian.com/world/2023/sep/21/crown-prince-confirms-saudi-arabia-seek-nuclear-arsenal-iran-develops-one

[6] Deutsche Welle, Germany's Merz says Israel doing 'dirty work for us' in Iran, https://www.dw.com/en/germanys-merz-says-israel-doing-dirty-work-for-us-in-iran/live-72939104