Raksta autors: politologs Arnis Latišenko
ASV vēlēšanu kampaņa ir nonākusi finiša taisnē. Līdz 5. novembrim, kad amerikāņi dosies pie vēlēšanu urnām, ir palicis vien pusotrs mēnesis. Tā būs 2024. gada jeb tā sauktā vēlēšanu gada kulminācija, kad tiks izšķirts, kurš vadīs pasaules vadošo ekonomiku un militāro lielvaru, brīvās pasaules līderi. Tas būs izšķirošs brīdis ne tikai ASV iekšpolitikai, bet ietekmēs arī citas valstis un reģionus, it sevišķi, konkrētajā gadījumā mums interesē Ziemeļeiropa un Austrumeiropa – Ukrainas kara liktenis.
ASV politika Ukrainā – kas ir, un kas nav panākts?
Neskatoties uz sākotnējo panisko noskaņojumu Vašingtonā pirms Krievijas iebrukuma un tā sākotnējā stadijā, Ukraina pretēji visām prognozēm spēja izturēt triecienu, kas izraisīja noteiktu morālo pacēlumu Rietumos. Ukraina ir sabiedrotais, par ko ASV varēja vien sapņot. Tā negāja Afganistānas vai Dienvidvjetnamas ceļu, kad Kabula 2021. gadā un Saigona 1975. gadā krita ienaidnieka rokās, bet ASV diplomātiskajiem pārstāvjiem nācās apkaunojošā veidā evakuēties. Ukraina ir augsti motivēts, Rietumu demokrātijas idejām lojāls un inovatīvs sabiedrotais, kas spēj pārsteigt pat ļoti sarežģītos apstākļos. Viennozīmīgi tāda sabiedrotā pamešana ienaidnieka varā, iespējams, būtu ASV un Eiropas valstu ārpolitikas zemākais punkts modernajā vēsturē.
Aizejošā prezidenta Džozefa Baidena Ukrainas politiku var gan uzslavēt, gan norādīt uz tās būtiskiem trūkumiem. Pie pozitīvajiem aspektiem vispirms būtu jāatzīmē diplomātiskos panākumus un plašas starptautiskas Ukrainas sabiedroto koalīcijas izveidi, kuras iemiesojums ir Ukrainas aizsardzības kontaktgrupa jeb tā sauktā Ramšteinas grupa. Tā ir alianse, kas aptver 57 valstis un kura koordinē bruņojuma piegādi Ukrainai. Cits pozitīvais faktors ir visaptveroša sankciju režīma ieviešana pret Krieviju, proti, kopš Krievijas iebrukuma 2022. gada 22. februārī uz šī gada augustu jau tika ieviesti 19535 dažādu ierobežojošo pasākumu.[1] Neatkarīgi no diktatora Putina vai Krievijas propagandas apgalvojumiem, sankcijas pakāpeniski ieved tās ekonomiku krīzē. Krievijas IKP pieauguma augstos un bezdarba zemos rādītājus pagaidām nodrošina militārās rūpniecības apjomu pieaugums. Taču pēc Krievijas Centrālās bankas vadītājas Elvīras Nabiulinas teiktā, ekonomikai draud pārkaršana, kas var novest pie stagflācijas.[2] Sankciju apjoms patiesi ir pamatīgs, bet vienlaikus ne būt nav optimāls, un to vājākais posms izpildes panākšana. Šāda sankciju režīma apstākļos arvien pieaug sekundāro sankciju loma, kas motivēs tos starptautiskās sabiedrības aktorus, kas palīdz Kremlim apiet sankcijas, pārtraukt šādas darbības.
Savukārt tas, par ko Baidena administrācijai būtu jāizpelnās vislielākā kritika, ir piesardzība militārās palīdzības nodrošināšanai Kijivai un dažāda veida ierobežojumu uzlikšana, kas liedz Ukrainai izmantot amerikāņu ieročus efektīvāk. Palīdzības ir konstanti pārāk maz un tā nāk pārāk lēnu, kara apstākļos par to ukraiņi maksā ar dzīvībām. Ukrainas prezidentam Volodimiram Zelenskim ir bez maz vai jāizlūdzas ASV atļauja triecienu veikšanai Krievijas teritorijā ar ATACAMS raķetēm[3]. Piebilstams, ka Eiropas kopējais atbalsts apsteidza ASV palīdzību jau vismaz 2023. gadā. Pēc Ķīles institūta aprēķiniem, uz šī gada 30.jūliju eiropieši Ukrainai ir snieguši palīdzību 110 miljardu apmēru un plāno sniegt vēl 77 miljardu apmērā, savukārt amerikāņi ir snieguši 75 miljardus un plāno sniegt 23 miljardus.[4] No vienas puses Baidena administrācija savā retorikā izsaka pilnīgu atbalstu Kijivai un patiesi ir veikti soļi, kas ir ļāvuši Ukrainai nezaudēt. Taču no otras puses, ja aplūko ASV prezidenta administrācijas politiku detalizētāk, itin bieži var saskarties ar viedokļiem, ka šī retorika nesaskan ar darbiem, piemēram, F-16 iznīcinātāju piegādes un to pielietošanas apmācības jautājumā, kur kavējošais faktors bija tieši administrācijas liktie šķēršļi.[5]
Jauns prezidents – jaunas iespējas?
Pēc ASV prezidenta kandidātu, Donalda Trampa un Kamalas Herrisas, debatēm 10. septembrī šķietami konkrēti prezidenta kandidātu debašu vairs nebūs un vienīgās sagaidāmās ir starp to izvēlētajiem viceprezidentiem Džeimsu Deividu Vensu un Timotiju Volcu. Tramps atteicās no otrajām debatēm, apgalvojot, ka ir uzvarējis debatēs un Herrisa vēlas revanšēties. Līdz ar to debašu formātā visticamāk vairs nebūs iespējams redzēt, kā kandidāti izaicina viens otru Ukrainas kara jautājumā. Piebilstams, ka priekšvēlēšanu aptauju jaunākie rezultāti uzrāda nelielu Herrisas pārsvaru pār Trampu – attiecīgi 50% pret 46%.[6] Tomēr kā parāda iepriekšējie vēlēšanu cikli, šis minimālais pārsvars tikai 4 procent punktu apmērā var būt maldinošs. Aptaujas 2016. gadā arī rādīja, ka uzvarētāja būs Hilarija Klintone un viņa patiešām uzvarēja pēc vēlētāju balsu skaita, tomēr zaudēja pēc štatu elektoru skaita. ASV sabiedrības polarizācijas rezultātā faktiski var apgalvot, ka Trampam un Herrisai ir apjomīgs uzticīgais elektorāts, kas balsos par savu kandidātu augstas lojalitātes dēļ vai arī lai nepieļautu otra kandidāta uzvaru, jo uzskata to par apdraudējumu ASV demokrātijai. Tādēļ galvenā cīņa šobrīd notiek par neizlēmušajiem vēlētājiem un svārstīgajiem štatiem. Paredzams, ka intriga saglabāsies līdz pat vēlēšanu dienai un ne vienu no kandidātiem nevarētu nosaukt par izteiktu sacensības līderi.
ASV prezidenta rīcība var atšķirties no tā, kas tiek apgalvots priekšvēlēšanu kampaņā. Prezidenta rīcību var ietekmēt piekļuve speciālai ierobežotai informācijai (kādas kandidātiem var nebūt), administrācijas komandas sastāvs un to uzskati un analīze, kā arī Kongresa viedoklis, kas var nosvērt prezidenta lēmumu par labu vienai vai citai opcijai.
Jāņem vērā, ka neatkarīgi no tā, kurš uzvarēs vēlēšanās, Tramps vai Herrisa sastapsies ar identiskiem izaicinājumiem Ukrainas jautājumā, un kāds no viņiem kļūs par vienu no izšķirošajiem faktoriem turpmākai notikumu gaitai. Lai arī Tramps apgalvo, ka spēs apturēt karu 24 stundās – tas ir praktiski izslēgts scenārijs pat, ja Tramps būtu gatavs piekāpties Kremlim vai izbeigt palīdzību Kijivai. Arī tas, ka Tramps tiešām varētu dod Putinam Ukrainā visu, ko Putins vēlas, būtu jāuztver ar skepsi, jo tādā gadījumā Tramps saskartos ar augstu pretestību administrācijā un Kongresā. Tas nostādītu ASV un tās sabiedrotos vājākā pozīcijā un iedrošinātu citus potenciālos agresorus kā Ķīnu, un Tramps tiktu vainots šajā nodevībā. Bet šis scenārijs ir jāaplūko arī no otras puses – ja Putins nepiekritīs Trampa darījumam, tad ASV prezidentam neatliks nekas cits, kā palielināt palīdzību Ukrainai. Lai arī kā, bet Tramps apgalvo, ka viņam ir plāns. Tomēr attiecībā uz Trampa kandidatūru galvenais jautājums ir nevis, cik ātri nākamais prezidents spēs apstādināt kara darbību, bet uz kādiem nosacījumiem un kā šis karš beigsies – vai prezidentam ir uzvaras stratēģija.
Attiecībā uz Herrisas kandidatūru galvenais jautājums ir par to, vai un cik ļoti viņas prezidentūras pieeja atšķirsies no Baidena prezidentūras, vai tas būs iepriekšējā kursa turpinājums vai arī tā būs pilnīgi jauna pieeja ar jaunu komandu administrācijā. Kā minēts, Baidenam bija noteikti panākumi, taču kopumā viņa politika Ukrainā cieta no daudziem trūkumiem. Nav šaubu, ka Herrisa atbalsta Ukraina, kā pati to ir vairākkārt apgalvojusi, un pastāv augsta varbūtība, ka palīdzība Ukrainai pēc viņas ievēlēšanas nemazināsies. Tomēr acīmredzami, ka Baidena kursa turpināšana pats par sevi nav risinājums. Līdz ar to, Herrisas prezidentūras veiksme Ukrainā ir atkarīga no tā, vai Herrisa spēs ieviest nepieciešamās izmaiņas militārā atbalsta sniegšanas politikā un vai viņa spēs īstenot agresīvāku politiku pret Putinu.
Secinājumi
Primāri būtu jāsaprot divi apsvērumi, ko varam secināt no notikumiem ASV un to ietekmi uz karu Ukrainā. Pirmkārt, apgalvojumi par to, ka uzvarēs kāds konkrēts kandidāts pagaidām ir vien spekulācijas. To parāda gan ASV vēlēšanu vēsture, gan arī nosaka īpatnējā mažoritārā vēlēšanu sistēma, kur kandidāts var uzvarēt nevis saņemot vēlētāju vairākuma atbalstu, bet taktiski uzvarot vēlēšanas tam būtiskākajos štatos un savācot nepieciešamo elektoru skaitu. Otrkārt, neskatoties uz plašajām diskusijām, mēs nekad nevarēsim pārbaudīt, kurš kandidāts būtu bijis labāks Ukrainas kara problēmas kontekstā konkrētajā brīdī. Alternatīvās vēstures eksperiments ir iespējams tikai teorētiski. Pēc četriem gadiem politiskā situācija būs mainījusies un pulksteni vairs nevarēs pagriezt atpakaļ. Eiropai un Ukrainai būs jebkurā gadījumā jāsadzīvo ar amerikāņu izvēli, neatkarīgi no tā, kāda tā būs, un jāpielāgo sava ārpolitika jaunajiem apstākļiem. Ņemot vērā, ka ASV prezidenta nomaiņa ir neizbēgama, amerikāņu sabiedrotajiem ir būtiski sagatavoties, lai novērstu riskus, ko tā var nest, un izmantot iespējas, ko tā var pavērt.
[1] Castellum.AI, Russia Sanctions Dashboard, https://www.castellum.ai/russia-sanctions-dashboard
[2] BBC News, Ресурсы на грани исчерпания. Почему российская экономика перегрелась и грозит ли это кризисом, https://www.bbc.com/russian/articles/c035rjv44vqo
[3] The Kyiv Independent, Zelensky urges US to allow Ukraine to strike Russia with ATACMS missiles, https://kyivindependent.com/zelensky-pushes-us-to-allow-ukraine-to-strike-russia-with-atacms-missiles/
[4] Kiel Institute for World Economy, Ukraine Support Tracker, https://www.ifw-kiel.de/topics/war-against-ukraine/ukraine-support-tracker/
[5] Kyiv Post, 30 Pilots Grounded and Worse: The Sad Truth About Ukrainian F-16s, https://www.kyivpost.com/opinion/34641
[6] The New York Times, Election 2024 Polls: Harris vs. Trump, https://www.nytimes.com/interactive/2024/us/elections/polls-president.html
Comments