• Andis Kudors

Jurkāna RT šovs un informācijas kara indes caurules slēgšana

Updated: Apr 15

26. martā Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija skatīja jautājumu par Krievijas kanāla RT intervijas ar Jāni Jurkānu translāciju no Latvijas Televīzijas (LTV) telpām. Kā pētniekam, kurš vairāk nekā desmit gadus ir pētījis Krievijas dezinformācijas aktivitātes un skaidrojis to būtību un metodes gan Latvijā, gan ārvalstīs, man bija ļoti nepatīkama sajūta, klausoties LTV un Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) vadītāju runātajā.


Vai ekspertu darbs, pētot Krievijas informācijas kara metodes, ir bijis veltīgs? Izskanēja doma, ka galvenais iemesls ir t.s. cilvēciskais faktors. Darbinieks Harijs Lavkinaitis, kuru 25. martā (dienu pirms komisijas sēdes) LTV atlaida no darba, pārkāpis tāmes saskaņošanas un resursu izmantošanas instrukciju, sasaucis vēl septiņus darbiniekus, kuri nodrošināja tiešraides darbu, un palīdzējis Jurkānam apmelot Latviju. Vārdus "cilvēciskais faktors" bieži dzirdu, analizējot Krievijas TV kanālu "ziņu" raidījumus.


Minētais jēdziens Krievijā parasti tiek izmantots, kad jāmelo par lidmašīnu katastrofu iemesliem. Vai pietiek, ka pārmijnieks Harijs ir atlaists? RT akcija ar Jurkāna priekšnesumu ir vērtējama kā Krievijas spiegu uzbrukums Skripaļiem ar "Novičok", tikai informācijas kara laukā. Tā ir ņirgāšanās par visiem, kuri līdz šim ir nopietni uztvēruši Krievijas informācijas kara aktivitātes Latvijā un citās zemēs. Minētais notikums kārtējo reizi atgādina mums visiem par notiekošā būtību plašākā drošības kontekstā.


Kremlis neaizsargājas, tas uzbrūk


Krievijas institūcijas (daļa no tām maldināšanas nolūkos sevi dēvē par medijiem) aktīvi karo informācijas laukā jau kopš Vladimira Putina kļūšanas par prezidentu 2000. gadā (arī pirms tam, bet ar mazāku jaudu). Jau pirmajā Putina valdīšanas gadā tika pieņemta KF Informācijas drošības doktrīna, kurā kā viens no "aizsardzības" pasākumiem tika minēta "nepieciešamība Krievijas pārstāvniecībās un organizācijās ārvalstīs radīt apstākļus dezinformācijas par Krievijas ārpolitiku neitralizācijas darbam".[1] Būtisks pagrieziens šajā ziņā notika 2009. gadā, kad mediju darbība Krievijas kaimiņvalstīs tika pasludināta par nacionālās drošības jautājumu, norādot KF Nacionālajā drošības stratēģijā, ka ir jāizveido "vienota humanitārā un informatīvi telekomunikatīvā vide NVS telpā un kaimiņu reģionos". [2] Kas ir kaimiņu reģioni (papildus NVS), kur var reāli veidot vienotu mediju vidi ar Maskavu? Ne jau Ķīna vai Norvēģija, – tās ir Baltijas valstis. Atgādinu, par to lasām nevis miermīlīgā sabiedrisko mediju darba programmā, bet Krievijas nacionālās drošības dokumentā!


Kremlis izvieto savu informācijas karaspēku ārpus savām robežām, tai skaitā Latvijā, un mēs to mierīgi atļaujam, jo baidāmies aizstāvēt sevi. Baidāmies arī no sabiedroto reakcijas, jo slinkojam izskaidrot Krievijas mediju klātbūtnes mērogu, kāds ASV vai Francijā vispār netiktu pieļauts. Pat uz daudz vājāku maldināšanas instrumentu – RT un "Sputnik" – darbību Francijas prezidents Emanuels Makrons reaģēja asi, norādot Putinam, ka tie nav mediji un tajos strādājošie nav žurnālisti. Nacionālā drošība vispirms ir valsts institūciju atbildība. Vai informācijas drošības kontekstā Latvijas pilsoņi ir pasargāti? Atbilde ir noliedzoša. Viens no bezdarbības iemesliem bija naivi liberālā doma, ka demokrātija pati dziedināsies no toksiskas dezinformācijas, bez nekādas ārstnieciskas darbības. Starp citu, šāda nostāja ir arī antizinātniska. Kognitīvās zinātnes (kas pēta cilvēka domāšanas un uztveres īpatnības) saka, ka mūs diemžēl ir iespējams maldināt. Lai tas nenotiktu, ir nepieciešama izlēmīga un droša rīcība mediju jomā.


Mediji un demokrātija


Iztēlosimies ūdens tvertni, kurā ieplūst tīrs ūdens, ko lietojam slāpju veldzēšanai. Tie, kuru plānos ir sabojāt mūsu dzīvi, pievieno tvertnei cauruli, pa kuru plūst inde. Kad esam attapušies, ka veselība sāk bojāties, spriežam, ko darīt. Tā vietā, lai vienkārši aizgrieztu indes caurules krānu, pērkam dārgas zāles, lai iemestu tvertnē ūdens atindēšanai. Tomēr pērkam par maz. Daži saka, ka tāda jau tā dzīve ir – sūra bez gala, mūsu liktenis ir ciest netaisnību... Citi saka, ka mūsu veselība ir tik laba, ka nekas nekaitēs, visu izturēsim. Dzersim vienlaikus vitamīnu dzērienus, kas nomāks toksiskās vielas ietekmi. Tikmēr veselība neuzlabojas, daļa smagi slimo.


Šo līdzību attiecinu uz Latvijas mediju telpu – ūdens tvertni, kurā ieplūst informācija, pēc kuras esam izslāpuši. Diemžēl ieplūst arī inde, kas grauj mūsu veselību. Krievijas institūciju organizētās propagandas un dezinformācijas straumes destruktīvā ietekme uz Latvijas sabiedrību izpaužas divējādi – tiek deformēta demokrātija un mazināta drošība. Parasti kā iebildums izlēmīgākai rīcībai izskan viedoklis: nav vērts slēgt, jo internetā atradīs visi. Tiešām visi? Vai visi senioru vecuma skatītāji to izdarīs? Cits iebildums – mēs šai ziņā būsim līdzīgi Krievijai. Te vēlos norādīt uz principiālu atšķirību – Kremlis slēdz patiesības, bet mēs – melu kanālus. Ar izlēmīgāku rīcību mēs nevis vājināsim mediju brīvību, bet stiprināsim to.


Vai "Rossija RTR" ir medijs?


NEPLP šī gada 31. janvārī pieņēma lēmumu uz trim mēnešiem slēgt "Rossija RTR" kanālu par naida runas izplatīšanu. Lēmums ir pareizs – sadaļā par slēgšanu, bet ne par termiņu. "Rossija RTR" jau vairākkārt ir kurinājis naidu un izplatījis kara propagandu. Būtu tikai loģiski, ja, pārkāpumiem turpinoties, slēgšanas termiņš pieaugtu būtiski un līdz pat iespējamai licences atņemšanai. ES Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva, kura jāievēro arī Latvijā, nenosaka slēgšanas termiņus. Tad kāpēc ne uz gadu?


Parasti tiesu praksē par viena un tā paša nozieguma atkārtotu izdarīšanu sods pieaug. Citādi – sanāk tāda kā rotaļa. "Rossija RTR" tēlo, ka ir medijs, mēs tēlojam, ka ticam. Kremlis neaizsargājas, tas uzbrūk. Mēs savukārt ne īsti aizsargājamies, ne uzbrūkam. Mums priekšā ir darbs gan nacionālā līmenī, gan ES institūcijās. Latvijā ir nepieciešams reformēt NEPLP, atstājot tai tikai regulatora funkcijas, un LTV kapitāldaļu turētāja uzdevumus uzticēt citai institūcijai. Savukārt Briselē ir jāstrādā, lai jau pieņemtā mediju telpu regulējošā direktīva tiktu piemērota raitāk un efektīvāk.


[1] Доктрина информационной безопасности Российской Федерации

[2] Стратегия национальной безопасности Российской Федерациидо 2020 года


Publikācijas oriģināls DELFI

  • Facebook
  • Twitter
  • YouTube

© 2020 Andis Kudors