• Andis Kudors

Karš par Kalnu Karabahu

Updated: Oct 5

Kalnu Karabahas karā savijas vairāki interešu vektori, gan iekšpolitiskie, gan ģeopolitiskie.

Azerbaidžānas vēstnieks Krievijā nesen aicināja militāro konfliktu Kalnu Karabahā saukt par “atbrīvošanas karu”, jo Azerbaidžāna karo savā teritorijā pret okupantiem. Starptautiskās tiesības drīzāk ir Baku pusē, jo 1991. gadā ANO atzina Armēnijas un Azerbaidžānas valstiskumu tā laika robežās, kuras neparedzēja Kalnu Karabahai ne neatkarību, ne būšanu Armēnijas sastāvā. Atgādināšu, ka Armēnija kontrolē ne tikai vēsturisko Kalnu Karabahas teritoriju, bet vēl septiņus rajonus, kas ar to saskaras. Ir redzams, ka armēņi iepriekšējo konfliktu laikā ir rīkojušies vadoties pēc militāri stratēģiskiem, nevis tiesiskiem principiem. Kalnu Karabahas Republikas neatkarību nav atzinusi neviena valsts, tai skaitā Armēnija un Krievija. Armēnijas premjerministrs Nikols Pašiņans pirms pāris dienām teica, ka šāda iespēja pastāvot, ja situācija saasināsies vēl vairāk. Tas gan nedotu neko daudz, jo plaša starptautiskā atzinība nesekos, kā to jau parāda arī Dienvidosetijas un Abhāzijas piemēri. Azerbaidžānas-Armēnijas karš notiek daudzdimensionālā vidē, kur saskaras dažādi interešu vektori, gan iekšpolitiskie, gan ģeopolitiskie. Astotajā oktobrī Erevānā bija plānota trīs opozīcijas partiju masveida akcija, lai paustu neapmierinātību ar Nikola Pašiņana valdības darbu. Līdz tam netika, jo 27. septembrī situācija mainījās, opozīcija patriotiski apvienojās Armēnijas interešu aizstāvībai Kalnu Karabahā. Armēnijas iekšpolitikā tuvojās zināma turbulence, kas, sākoties karadarbībai, aizgāja otrajā plānā.

No PSRS mantotā “tautu draudzība” un ieroči

Padomju Savienības laikā Armēnija, Azerbaidžāna un Gruzija ietilpa Aizkaukāza Kara apgabalā, kura štābs atradās Baku. Aizkaukāza Kara apgabals atbildēja par karošanu ar Turciju, ja sāktos Trešais pasaules karš (ja par tādu neskaita Auksto karu). Sabrūkot PSRS, valstis mantoja padomju ieročus. Daļa gan bija jau izvesta uz Krieviju Gorbačova pārbūves laikā. Padomju armijā skaitliski dienēja vairāk armēņu virsnieku nekā azerbaidžāņu, kuri kultūras ziņā palika tālāki no krieviem nekā armēņi. Līdz ar to, pirmā Kalnu Karabahas kara laikā 90. gadu sākumā Armēnijas spēki rīkojās profesionālāk, turklāt izšķiroša bija Krievijas palīdzība. Citādi jau Azerbaidžāna ar saviem desmit miljoniem iedzīvotāju pret Armēnijas trīs miljoniem izskatās pārliecinošāk. Kā daļa Armēnijas, tā arī Azerbaidžānas armijas virsnieku ir studējusi Krievijā. Abās valstīs darbojas obligātais militārais iesaukums. Azerbaidžāna ir mērķtiecīgi strādājusi pie savu kaujas spēju palielināšanas un ap 2010. gadu tērēja jau aizsardzībai aptuveni trīs reizes vairāk absolūtajos skaitļos nekā Armēnija, kuras militāro varēšanu ierobežo vājā ekonomika. Armēnijai nav naftas dolāru, kas balsta Azerbaidžānas bruņoto spēku attīstību. Arī Turcijas un Azerbaidžānas blokāde necik neveicina Armēnijas uzplaukumu. Ja salīdzina dažādus bruņojuma veidus, tad vidēji Azerbaidžānas spēku rīcībā esošās vienības ir 2:1, salīdzinot ar Armēniju.


Azerbaidžāna iepērk ieročus Krievijā, Turcijā un Izraēlā. Baku iepērk bezpilota lidaparātus un izmanto turku militāros konsultantus dronu lietošanas apmācībai. Gan Azerbaidžānā, gan Armēnijā liela daļa ieroču un bruņojuma ir Krievijā ražoti. Ja karadarbība ieilgs tad būs nepieciešamas jaunas piegādes no Krievijas. Maskavai būs jāizšķiras, kurai pusei tā sniegs palīdzību. Ja abām, tad tas izskatīsies sevišķi nelāgi. Visdrīzāk jau turpmāko palīdzību saņems Armēnija, kas atšķirībā no Azerbaidžānas ir “Kolektīvās drošības līguma organizācijas dalībvalsts”, kur Krievija spēlē dominējošo lomu.

Kas īsti ir “Kolektīvās drošības līguma organizācija” (KDLO)?

Maskavai bija raizes par eventuāli iespējamiem scenārijiem Centrālajā Āzijā, kur ieplūda radikālā islāma dvesmas un tuvā Afganistāna nebija nekāds miera avots. Krievija un Ķīna spēj sadzīvot Centrālajā Āzijā, kur Pekina respektē Maskavas drošības intereses, bet Maskava – Pekinas ekonomiskās ambīcijas. Kremļa dominēšanas vēlmes neaprobežojās tikai ar Centrālajā Āziju, tāpēc pēc Kremļa iniciatīvas 1992. gada 15. maijā uz 5 gadu termiņu (ar iespēju to pagarināt) tika slēgts “Kolektīvās drošības līgums”, ko parakstīja Armēnija, Uzbekistāna, Kazahstāna, Kirgīzija, Krievija un Tadžikistāna. 1993. gada septembrī līgumam pievienojās Azerbaidžāna, Baltkrievija un Gruzija. 1999.gada aprīlī līguma pagarināšanas protokolu parakstīja jau tikai sešas valstis. No iepriekšminētajām, tām vairs nepievienojās Azerbaidžāna un Gruzija. Uzbekistāna 2006. gadā ielēca vilcienā, bet vēlāk, vīlusies komunikācijā ar pasažieriem un sevišķi ar mašīnistu, 2012. gadā izlēca ārā.


2002. gada Maskavas sesijā sākās KDL pārveides process par starptautisku organizāciju – Kolektīvās drošības līguma organizāciju (KDLO) (Организацию Договора о коллективной безопасности (ОДКБ)). Līdzīgi kā NATO ir “piektais”, tā KDLO ir savs “ceturtais” pants: „Agresijas akta gadījumā, kurš būtu vērsts pret jebkuru no valstīm dalībniecēm, visas pārējās valstis – dalībnieces sniegs tai nepieciešamo palīdzību, ieskaitot militāro, kā arī sniegs palīdzību ar tiem līdzekļiem, kuri atrodas to rīcībā [..].” Vai tuvojas 4. panta iedarbināšana?

Kremlis – “miera nesējs”

Starptautisko tiesību izpratnē Kalnu Karabaha nav Armēnijas teritorija, tāpēc Azerbaidžānas spēka akcija savā teritorijā īsti neatbilst KDLO (lasi – Krievijas!) iesaistes priekšnosacījumiem. Ja kāds šāviņš “netīšām” aizlidos uz Armēnijas teritoriju, tad situācija var mainīties. Tomēr, aktīvas, atklātas iesaistes gadījumā Maskava arī oficiāli pazaudēs vidutāja statusu. Kremļa – “miera nesēja” – tēls ir iekrāsots ar cilvēku asinīm gan Gruzijā, gan Moldovā.

Kremlis jau sen ir ielicis kāju durvīs, lai Armēnijas vara tās nevarētu tik viegli aizvērt. Armēnijā ir Krievijas 102. kara bāze, kas atrodas Gjumri un Erevānā. Tajā ietilpst trīs motostrēlnieku pulki, artilērijas pulks, zenītraķešu pulks, tanku bataljons, apgādes vienības. Ja varam ticēt atklātiem avotiem, tad bāzes rīcībā ir līdz 100 tanku, ap 300 bruņumašīnu, artilērijas sistēmas un raķešu kompleksi S-300. 3624. aviobāzē Erebuni atrodas 700. aviācijas vadības punkts un dislocēti iznīcinātāji Mig-29. Iespējams, ka Armēnijā ir ap 5000 Krievijas militārpersonu.

Kādas ir oficiālās Krievijas intereses militārā konflikta kontekstā? Pirmkārt, jau Maskava ir ieinteresēta, lai konflikts netiktu līdz galam atrisināts. Iesaldēts konflikts, kas jebkurā brīdī var pāriet karstajā fāzē, patur Armēniju Maskavas orbītā, jo Erevāna ir atkarīga no Krievijas drošības garantijām. Ja Azerbaidžāna panāktu savu – izveidotu kontroli pār visu valsts teritoriju, tad zustu iespēja kontrolēt Armēnijas ārpolitiku. Krievija jau labu laiku kontrolē Armēnijas energosektoru, un Turcijas/Azerbaidžānas īstenotās blokādes dēļ, ietekmē arī tās ekonomiku kopumā. Konflikta neatrisināšana ir izdevīga Maskavai, kas varēs turpināt tēlot miera uzturētāju un vidutāju konfliktos, ko pati ir iniciējusi, vai vismaz balstījusi NVS valstīs. Otrkārt, Krievijai ir izdevīgs līdz galam neatrisināts konflikts, jo Armēnijai un Azerbaidžānai ir nepieciešams iegādāties Krievijas ieročus un bruņojumu, ja pastāv reāli kara draudi.

Turcija vs Krievija


Turcijas prezidents nesen aicināja ASV, Franciju un Krieviju neiejaukties Azerbaidžānas aktivitātēs. Turcijas un Krievijas attiecībām ir gara vēsture, te nebūs vietas no apskatīt. Tikai atgādināšu, ka viens no areāliem, kur Ankarai un Maskavai ir konkurējošas intereses ir Melnā jūra, ko Aukstā kara laikā PSRS uzskatīja par “Padomju ezeru”. Gan krievu-turku karš 19. gadsimtā, gan un Otrā pasaules kara cīņa par Sevastopoli joprojām ieņem svarīgu vietu Krievijas identitātes un vēsturisko mītu kontekstā. Aukstā kara laikā 2935 km Melnās jūras krasta līnijas atradās PSRS pārziņā. Pēc Padomju Savienības sabrukuma Turcija ieguva savā kontrolē garāko Melnās jūras krasta līniju. Mūsdienās Krievija oficiāli kontrolē 465 km, bet realitātē, pēc Krimas aneksijas, kopā ar Abhāzijas 220 kilometriem, Maskavas kontrolētā josla ir ievērojami garāka.[1]


2011. gada karadarbība Sīrijā bija viens no svarīgākajiem faktoriem, kas saasināja attiecības starp Turciju un Krieviju. Pēc tam, kad Turcijas spēki notrieca Krievijas militāro lidmašīnu (2015. gada 24. nov.), sociālajos medijos parādījās diskusijas par iespējamiem Kremļa atbildes soļiem un Ankaras reakciju uz tiem. Viens no pieminētajiem scenārijiem ideja par Bosfora jūras šauruma slēgšanu Krievijas kara kuģu kustībai. Krievijai šāds pavērsiens būtu ļoti apgrūtinošs, jo tas ir viens no svarīgākajiem piegādes ceļiem Krievijas spēkiem Latakijā, Sīrijā.


Šauruma slēgšanas kārtību apraksta 1936. gadā Montro Konvencija (Montreux Convention), kas cita starpā nosaka, ka "kara laikā lemšana par kara kuģu šķērsošanu, tiek atstāta pilnā mērā Turcijas valdības ziņā". Varam pieņemt, ka Turcijas vadība šādu soli izmantotu tikai ārkārtējā situācijā. Krievijas ekonomikai nav izdevīgi zaudēt Turciju kā sadarbības partneri energosfērā, arī Turcijai ir vitāli nepieciešami Krievijas energoresursi. Kopīgās intereses ir pietiekami lielas, tāpēc konfliktu, kas radās pēc Krievijas lidmašīnas notriekšanas, noregulēja salīdzinoši ātri. Turcija ir piespiedusi Krieviju rēķināties ar sevi Sīrijā, Lībijā, un tagad Ankara parāda savas ambīcijas arī Dienvidkaukāzā. Šķiet, Erdoganu vilina Osmāņu impērijas atblāzma debesu pamalē.

Negaidītais kopsaucējs – Soross

Lai arī formāli Turcija un Krievija savu protežē dēļ atrodas Kalnu Karabahas kara frontes līnijas pretējās pusēs, tomēr, tām ir uzradies jauns kopsaucējs – “sorosīts” Pašiņans. Vēl pirms militārā konflikta sākšanās Krievijas RT kanāla propagandiste Margarita Simonjana kritizēja savu etnisko tautieti Nikolu Pašiņanu par liberālu strāvojumu atbalstīšanu Armēnijā, ieceļot amatos agrākos Džordža Sorosa balstītu organizāciju pārstāvjus un Krievijas interešu nodošanu. Pašiņans noraidīja apsūdzības un apliecināja armēņu un krievu draudzības nesatricināmību. Ja tie bija pirmie putni, tad tagad jau ir redzams vesels kāsis. Turku preses izdevumā “Aydinlik” nesen tika publicēta intervija ar “Putina pavāru” Jevgēņiju Prigožinu, kurš norādīja, ka Turcijai ir tiesības iejaukties Karabahas konfliktā. Turklāt Prigožins norādīja, ka Armēnijā ir parādījušās daudz ASV balstītas nevalstiskās organizācijas. Tātad kara algotņu kūrētājs Prigožins norāda, ka tradicionālo vērtību aizstāvjiem turkiem un krieviem nav pa ceļam ar “liberāli” un ASV protežē – Pašiņanu. Armēnijas eksperti, savukārt, skaidro, ka Turcija un Azerbaidžāna ir autoritāras valstis un ar to režīmiem ir grūti vienoties.


Pēc visa spriežot, Kremlī ir satraukušies, ka Nikola Pašiņana reformas var ar laiku attālināt Armēniju no Krievijas. Ja Pašiņans ir kļuvis netīkams, viņu varētu mēģināt nomainīt uzreiz pēc kara karstās fāzēs beigām, jo tauta redzēs, ka “rezultāti nav gana labi Armēnijai”, vai arī ilgstošas kara darbības dēļ, kurā Armēnija zaudēs kontrolētās teritorijas un lēnām asiņos. Ātri uzvarētos karos politiķi kļūst populāri, bet ilgstošos konfliktos, kuros regulāri tiek ziņots par kritušajiem – varas vīru reitingi krīt. Vēl atcerēsimies, ka karš – tas ir dārgi.

Par ko vajadzēs vienoties?

Ir vairāki jautājumi, kas iesaistītajām pusēm un vidutājiem būs jārisina kara laikā un pēc tā. Kā pirmais jautājums priekšplānā ir un būs Kalnu Karabahas statuss. Azerbaidžāna ir gatava runāt par reģiona autonomiju 1988. gada robežās, bet tikai pēc Armēnijas militāro spēku atvilkšanas uz Armēnijas teritoriju. Tas attiecas arī uz Kalnu Karabahu septiņu kaimiņu reģionu atdošanu Baku kontrolei. Divi no tiem savieno Armēniju ar Kalnu Karabahu un pieci veido buferzonu starp separātisko reģionu un Azerbaidžānas varas kontrolēto zemi. Otrs ir tehnisks jautājums par satiksmes koridoru (un tā platumu) starp Armēniju un Kalna Karabahu. Trešais ir jautājums par azerbaidžāņu bēgļu atgriešanos Kalnu Karabahā un armēņu – Baku (ja būs, kas to vēlēsies). Un visbeidzot būs jārisina drošības garantijas abām pusēm, jo sevišķi armēņiem Kalnu Karabahā. Šo uzrakstīt uz papīra, protams, ir vieglāk nekā to panākt dzīvē.


Latvijai Armēnijas-Azerbaidžānas kara jautājumos ir jārīkojas ES kopējās ārpolitikas ietvarā un izvēršot darbību arī ar EDSO un ANO instrumentiem. Šodienas reakcijai nevajadzētu būt arī pretrunā ar jau pausto ANO viedokli deviņdesmito gadu sākumā. NATO nostājas nozīmīgums pieaugs principiāli, ja tās dalībvalsts Turcija iesaistīsies konfliktā atklāti, nevis slēpti. Tāds scenārijs ir teorētiski iespējams, bet mazticams. Tāpat arī Krievijas puse visdrīzāk būs līdzdalīga vairāk slēpti, nekā atklāti. Vai Krievija vēlas karot ar militāri jaudīgo Turciju? Drīzāk jau ne, ja nu tikai uz īsu brīdi, tad ātri izlīgt un beidzot tikt pie ilgi gaidītās “Jaltas – 2”, kur varētu sēdēt pie galda, kur lemj likteņus… Uz okupēto Jaltu gan neviens pieklājīgs Rietumu politiķis nebrauktu, un Putins, iespējams, jau ir samierinājies ar atstumtā lomu. Rietumu džentelmeņu klubā viņu vairs neaicina, ja nu tikai Emanuels Makrons atkal grib kāpt uz grābekļiem, uz kuriem tik daudzi jau uzkāpuši.

[1] Kudors A., Krievija pret Turciju: stratēģiju sadursme Melnajā jūrā. Laiks pasaulei, Rīga: 2016.

  • Facebook
  • Twitter
  • YouTube

© 2020 Andis Kudors