• Andis Kudors

Kas īsti ir Aleksandra Dugina neoeirāzisms?

Aleksandra Dugina meitas Darjas nogalināšana lika daudziem atcerēties par neoeirāzisma ideju autoru un popularizētāju – Aleksandru Duginu.


Lai arī Dugina ietekme uz Vladimiru Putinu un viņa soļiem ārpolitikā ir tikusi Rietumos pārspīlēta, tomēr, nevar noliegt, ka Dugins ir noteiktas Krievijas sabiedrības daļas vērtību simbols. Aleksandrs Dugins cita starpā ir arī Jaunkrievijas (Novorossija) ideju kultivētājs, kurš, līdzīgi Girkinam (Strelkovam), būtu vēlējies plašu, konvencionālu iebrukumu Ukrainā jau 2014.-2015. gadā un sauca: “Putin, vvedi voiska!” (Putin, ieved karaspēku!) Virspavēlnieks lēma citādi un atlika plašo iebrukumu līdz 2022. gadam, tāpēc Duginu pastūma nost no mikrofona. Dugins ir bijis izdevīgs Kremlim impērijas idejas kultivēšanā, vienlaikus pēc Krimas aneksijas viņš bija drīzāk traucēklis Putinam, jo neviens nedrīkst norādīt vadonim, ievest, vai neievest karaspēku… To drīkst darīt tikai tad, kad “nacionālais līderis” jau pats ir izlēmis, kā to redzējām, kad Putins pazemoja Sergeju Nariškinu, kurš nemācēja lasīt līdera domas kolektīvās atbildības sadalīšanas sapulcē. Dugina meitas nogalināšana var kalpot Krievijas sabiedrības gatavināšanai t.s. tribunālam pār Azov pulka kareivjiem; Krievijas “mediji” jau rādīja it kā spridzinātājas, it kā Azov pulka apliecību.


Lai arī Dugins pēc skaļajiem saukļiem reti parādījās lielo (“elektorāli svarīgo”) Krievijas TV kanālu ekrānos, tomēr neoeirāzisma ideju sekotāji viņu varēja satikt TV kanālā “Spas” un dažādos pasākumos. Medijos šajās dienās daudzi sauc Duginu par “Krievu pasaules” ideju autoru, bet gluži atbilstoši tas nav. Aleksandrs Dugins ir specifiskas ģeopolitiskas koncepcijas – neoeirāzisma – kultivētājs. “Krievu pasaules” un neoeirāzisma idejas viena otru papildina, bet tās nav identiskas. Kādi ir neoeirāzisma pamatpostulāti? Studējot LU Sociālo zinātņu fakultātē, pētīju politiskās domas attīsību Krievijā, te – mikro daļiņa no pētītā.


Nacionālās identitātes meklējumos starp Eiropu un Āziju


Vācu domātājs Fridrihs Ratcels 1897. gadā publicēja grāmatu „Politiskā ģeogrāfija”, kurā pauda ideju par valsti kā dzīvu organismu, kurš sakņojas noteiktā augsnē. Turklāt, vēl agrāk – 1882. gadā Štutgartē tikai izdots Ratcela darbs „Antropoģeogrāfija”, kurā viņš formulēja savas pamatidejas par tautu evolūcijas un demogrāfijas saistību ar ģeogrāfiskajiem dzīves apstākļiem, kā arī par dabas vides ietekmi uz tautu kultūras un politisko attīstību. Ģeogrāfiskās politikas idejas atspoguļojas arī eirāzismā – tā pamatā ir pārliecība par krievu kultūru kā neeiropeisku fenomenu, kas sevišķā veidā apvieno Rietumu un Austrumu īpašības, tādējādi vienlaicīgi apkopo sevī Rietumus un Austrumus, tajā pašā laikā nepieder ne vieniem, ne otriem.


Klasiskā eirāzisma pamatideju tapšanas laiks bija no 1921. līdz 1929. gadam, kad krievu emigrantu vidē Eiropā 20. gadsimta divdesmitajos gados radās vēlme izprast dramatisko Krievijas pārmaiņu būtību un iemeslus. 1920. gadā Sofijā tika publicēja Nikolaja Trubeckoja grāmata „Eiropa un Cilvēce”. Tajā viņš rakstīja: „Mums ir jāpierod pie domas, ka romāņu – ģermāņu pasaule ar savu kultūru ir mūsu niknākais ienaidnieks”. 20. gadsimta divdesmito gadu vidū Pjotrs Savickis mēģina uz eirāzisma ideoloģiskās bāzes veidot politisko organizāciju, kuras mērķis bija darboties Padomju Krievijas pagrīdē. 1926. gadā Parīzē sāka izdot avīzi „Eirāzija”, tajā arvien izteiktāk tika paustas proboļševistiskas idejas. Eirāzisma kustība Eiropā sašķeļas divās daļās – padomju varai labvēlīgajā un konservatīvajā Prāgas pulciņā.


Ordas pēdās


Eirāzisti, kā pirmie no krievu filozofiem un vēsturniekiem, pozitīvi vērtēja tatāru–mongoļu jūga ietekmi uz Krievijas valstiskuma veidošanos, saskatot krievu – tatāru attiecībās eirāzisma valstiskuma avotus. Ordas periods, pēc eirāzistu domām, pārvērta dažas perifērijas saskaldītās austrumslāvu kņazistes nākotnes apvienotajā impērijā. Minētais periods esot ļāvis saglabāt seno slāvu kultūras savdabību. Eirāzistiem Krievija ir ne tikai Bizantijas mantiniece, bet arī Čingizhana impērijas mantiniece. No šejienes arī eirāzistu slēptās simpātijas pret totalitārismu.

Ir interesanti lasīt citu tā laika domātāju skatījumu uz eirāzisma idejām. Vācu ģeopolitisko ideju klasiķis – Karls Haushofers[1] savā 1931. gadā izdotajā darbā „Geopolitik der Pan-Ideen” (Pan–ideju ģeopolitika), rakstīja: „Šajā austrumslāvu plašajai dvēselei atbilstošajā telpā eirāzisti būvē savas nākotnes gaisa pilis, vienādā mērā attālinoties gan no Rietumeiropas, gan Āzijas kultūras. Lai gan ar pretēju Padomēm ideoloģiju reliģiskajā sfērā, tomēr ar radniecīgu – ģeopolitiskajā.” Hitleru ietekmējušais Haushofers kritizēja eirāzistus, kā pārāk neizlēmīgus un sauca viņus par „panaziātiem, kuri ietinušies panslāvistu ādā”. Vācu domātājs uzskatīja, ka panslāviskās un caristiskās idejas ir radušās tatāru mongoļu ietekmē, kuras vēlāk ietērptas padomju virsdrēbēs, bet joprojām ir un paliek telpiskā domāšana, kura izriet no panaziātiskas vēlmes paplašināt savu dzīves telpu, lai pakļautu sev piegulošās perifērijas kalpošanai centram.


Eirāzisma ideoloģiju analizēja arī Nikolajs Berdjajevs, kurš 1927. gadā savā darbā „Eirāzistu utopiskais etātisms” rakstīja, ka eirāzisti ir vairāk tatāru – mongoļu, vācu – Pētera un imperiālistisko ideju nesēji, nekā krievu garīgo meklējumu pēcteči. Berdjajevs uzsvēra noteiktu eirāzisma ideju bīstamību. Viņš rakstīja, ka eirāzisti absolutizē valsts lomu indivīdu domāšanas vadīšanā vienotā gultnē. Berdjajevs kritizēja eirāzistu viedokli par to, ka valstij ir jāpārņem visas cilvēka dzīves sfēras, kas ir etatisma pazīme. Viņš uzskatīja, ka eirāzisti ir gandrīz tik pat lieli kolektīvisti kā komunisti.


Eirāzistiem visa ļaunuma sakne bija Eiropa. Klasiskais eirāzisms gandrīz visā pretnostatīja sevi – Rietumeiropas kultūrai un civilizācijai: kontinents esot pretējs okeānam; klejojošā stepe (dinamiska un cikliska) ir pretstatā Eiropas nekustīgumam; krievu reliģiskā morāle pretstatā Rietumu ekonomiskajai pieejai; dzīvā intuīcija un atklāsme pret sauso racionālismu; kolektīvisms un kopība pret kaitīgo individuālismu un egoismu u.tml. Kā redzams, eirāzisti Eiropā labo neredzēja, savukārt Krievija ir labumlaba, ja tikai attālināsies no Eiropas.


Dugina neoeirāzisms


20. gadsimta deviņdesmitajos gados eirāzisma idejas piedzīvoja renesansi. Kā viens no galvenajiem eirāzisma ideju turpinātājiem Krievijā bija Aleksandrs Dugins, kurš vairākās grāmatās un mediju izdevumos ir formulējis neoeirāzisma pamatprincipus. Viņš atzina, ka ir ietekmējies no vairākiem Rietumu autoriem, ģeopolitikas klasiķiem – Haushofera un Makindera. Savā grāmatā „Konservatīvā revolūcija” Dugins raksturoja vācu nacionālsociālismu kā viņa izvēlētā „trešā ceļa” vispilnīgāko iemiesojumu… Viens no fundamentālākajiem Dugina darbiem ir 2000. gadā izdotā grāmata „Ģeopolitikas pamati. Krievijas ģeopolitiskā nākotne. Domāt telpiski.” Tajā viņš rakstīja, ka krievu tautai ir jārada Jaunā jeb Eirāzijas impērija, kuras mērķis esot atjaunot pasaulē līdzsvaru un, apvienojot vairākas zemes, dot pretsparu t.s. atlantistiem. Par atlantistiem eirāzisma ideoloģijā tiek dēvētas Rietumvalstis, NATO bloks ar ASV priekšgalā.


Neoeirāzisti uzskata, ka nāciju valstis mūsdienu veidolā vairs ilgi nepastāvēs. To vietā nākšot politiskie veidojumi, kuru pamatā būs „kontinentālās telpas” ar sarežģītu daudzlīmeņu nacionālajām, kultūras un saimnieciskajām autonomijām to iekšienē. Kā līdzīgu veidojumu daļējus piemērus varot ņemt kādreizējo Romas impēriju, tagadējo Eiropas Savienību un NVS. 2002. gadā izdotajā grāmatā „Eirāzisma pamati” Dugins apraksta eirāzisma redzējumu uz iekšpolitiku. Zīmīgi, ka aprakstot eirāzisma iekšpolitiskos principus, Dugins apskatīja toreiz vēl tikai teorētiksi iespējamās „Eirāzisma Savienības” nevis Krievijas iekšpolitiku. Administratīvajā uzbūvē viņš formulēja „eirāzisko federālismu”, kas paredz Federāciju, kuras sastāvdaļas ir nevis teritorijas, bet etnosi.[2]


Dugins izvēlas citu ienaidnieku


Ja klasiskie eirāzisti kritizēja Eiropu, tad Dugins zīmēja ģeopolitiskās asis, kas iet cauri Maskavai, Berlīnei un Parīzei, norādot, ka ar šīm galvaspilsētām Krievijai ir jāsadarbojas un jānostājas pret īsto ienaidnieku – ASV. Tas sakrita ar laiku, kad Krievija it kā modernizējās un it kā vēlējās sadarboties ar ES, bet drīzāk gribēja Eiropas naudu. Dugins uzsvēra, ka Eirāzijas Savienības veidošanas pamatā ir jābūt „kopējā ienaidnieka” principam.[3] Par šādu ienaidnieku tika izvēlētas Amerikas Savienotās Valstis. Dugins rullē ar lielu vērienu, skaidrodams, ka ASV izveide balstās liberālisma loģikā, anglosakšu filozofijā un protestantisma garā. Mūsdienu Rietumu kapitālistisko sabiedrību pamatā esot protestantisma ētika un vērtību sistēma, tādējādi protestantisma zonas palielināšanu varot uzskatīt kā sagatavošanas operāciju tālākai atlantisma invāzijai.[4] 2007. gadā grāmatā „Postmodernisma ģeopolitika” Dugins raksta: „Nekas nav tik populārs Krievijā šodien kā nepatika pret Ameriku. Antiamerikānisms – tā ir totāla aizraušanās. […] Tas ir ticības simbols. Antiamerikānisms – tas ir nopietni.”[5] Dugins uzskata, ka antiamerikānisms ir tā platforma, uz kuras jābalsta visas Krievijas sabiedrības konsolidācija. Tas došot iespēju apvienot gan „labēji”, gan „kreisi” noskaņotos. Tie, kuriem ir cits viedoklis par ASV, esot absolūtais mazākums, un antiamerikānisms esot kļuvis par Krievijas nacionālo identitāti.


Dugina ideju zelta laiki


Dugina daiļrades un popularitātes ziedu laiki bija Putina otrais prezidenta pilnvaru termiņš (2004.-2008.g.), kad Kremlis meklēja NVS kontrolēšanai noderīgas ideoloģikas konstrukcijas. Interesanti, ka toreiz Dugina agrāk izteiktie labvēlīgie spriedumi par nacionālsociālismu tika aizmirsti un piedoti. Vācu pētnieks Andreass Umlands uzskatīja, ka neskatoties fantasmagorajiem elementiem Dugina darbos, viņam tomēr bija izdevies nodibināt ietekmīgu intelektuālu kustību Krievijā. Dugina dibinātās starptautiskās „Eirāzijas kustības” Augstākajā padomē amatus savulaik ieņēma vairāki pazīstami Krievijas politiķi, valsts darbinieki un žurnālisti: Federācijas Padomes Ārlietu komitejas priekšsēdētājs Mihails Margelovs, bijušais Ārkartējais un pilnvarotais KF vēstnieks Latvijā Viktors Kaļužnijs, Dienviosetijas vadītājs Eduards Kokoiti, KF Federācijas Padomes vicespīkers Aleksandrs Toršins, 1. TV kanāla raidījuma „Odnako” vadītājs, žurnālists Mihails Ļeontjevs, kurš arī piedalījās „Eirāzijas kustības” dibināšanā. Vācijas laikraksts „Frankfurter Allgemaine” 2006. gadā publicēja Fēliksa Ingolda rakstu „Pēc Eiropas norieta: krievu neoeriāzistiem ir savs ģeopolitiskais redzējums”, kurā tika norādīts, ka eirāzisma ideju atbastītāju pulkā esot ne tikai pazīstami politiķi, bet arī mākslas sfēras pārstāvji – kinorežisors Ņikita Mihalkovs un kazahu dzejnieks Olžas Suleimenovs.


2008. gada februārī populārais TV raidījumu vadītājs Ivans Demidovs (vadīja popmūzikas apskatu “MuzAboz”) tika iecelts par politiskās partijas „Vienotā Krievija” Ideoloģiskā direktorāta vadītāju. Neilgi pirms tam, Demidovs paziņoja, ka esot Dugina skolnieks un kā sabiedrisko attiecību menedžeris izmantos savas zināšanas, lai popularizētu Dugina idejas.[6] Acīmredzot, Putina balstītāju partijai šāda Demidova pārliecība bija pa prātam. Vladislavs Surkovs (bijušais KF Prezidenta administrācijas vadītāja vietnieks, „Suverēnās demokrātijas” ideju autors) lekcijā „Krievu politiskā kultūra. Skats no utopijas” citēja vienu no klasiskā eirāzisma pamatlicējiem – Nikolaju Trubeckoju, kurš akcentēja krievu domāšanas atšķirību no eiropiešiem.[7] Minētajā lekcijā daudzkārt akcentēts krievu kultūras savdabīgums, kuram ir jāpielāgo arī politiskā realitāte. Ja vēlaties, pielāgojiet, tikai kāpēc no tā ir jācieš kaimiņu tautām?


Nobeigumā


Dugina vārsmas ir liels kokteilis, kur tiek žonglēts ar kontinentiem, ģeogrāfiju, ideokrātiju, konservatīvismu, liberālismu, imperiālismu, uzkundzēšanos un etatismu. Dugina idejas kopš 90. gadiem ir piedzīvojušas attīstību un izmaiņas. Neoeirāzisma ideoloģija tiek pielāgota politiskajai nepieciešamībai. Pazīstamā padomju disidente Valērija Novodvorska reiz teica, ka Dugins tikai piestrādājot par eirāzistu. Zīmīgi, ka 20. gadsimta deviņdesmitajos gados par NVS neoficiālo mērķi politiķi un eksperti izsteicās, kā par bijušās PSRS dalībvalstu (republiku) miermīlīgas šķiršanās nodrošinātāju. Arī toreizējie Dugina darbi vairāk tika pievērsti krievu izcelšanai, Krievijas kā impērijas definēšanai. Kā tikko 21. gadsimtā oficiālā Maskava piešķīra nozīmīgāku lomu NVS integrācijai, tad arī Dugina idejās bija vērojams lielāks akcents uz nākamās Eirāzijas Savienības daudznacionālo raksturu. Ja klasiskajā eirāzismā galvenais „ļaunumu izplatītājs” ir Eiropa, tad neoeirāzismā tās ir Amerikas Savienotās Valstis, kuras Dugins demonizē un ataino vienkāršotā veidā. Savukārt, Krievija Dugina darbos tiek pasniegta, kā augstas morāles glabātāja, apzināti aizmirstot par dramatiski sliktajiem demogrāfiskajiem rādītājiem Krievijā, kuri daļēji ir izskaidrojami ar alkoholismu, narkomāniju, noziedzību, sliktajiem ekonomiskajiem un sociālajiem apstākļiem reģionos. Lai arī Vācija un Francija vairākos aspektos ir liberālākas par ASV, Duginu tas netraucē zīmēt ģeopolitisko asi ar francūžiem, vāciešiem un aicināt pārraut transatlantisko saikni, kas Latvijas nacionālajai drošībai, starp citu, ir gandrīz vai dzīvības vai nāves jautājums. Krievijas kara pret Ukrainu kontekstā zīmīgs ir Dugina izvirzītais tālākais mērķis – NVS valstu valstiskās suverenitātes zaudēšana, tikai lai saglabātu etnisko identitāti Krievijas aizsardzībā... Ukraiņi zina, kas tā ir par “aizsardzību”. Viņu atbildes izskan artilērijas zalvēs.


Raksta oriģināls publicēts portālā DELFI: https://www.delfi.lv/news/versijas/andis-kudors-kas-isti-ir-aleksandra-dugina-neoeirazisms.d?id=54668436



[1] Haushofers izvirzīja idejas par vācu tautas „dzīves telpu” un „taisnīgām robežām”, kuras izmantoja Hitlers kara uzsākšanas pamatošanai. Pētnieku veidokļi par to, kurš no kura ietekmējās – Hitlers no Haushofera, vai Hashofers no Hitlera, atšķiras. [2] Дугин. A. Основные принципы евразийской политики. Книга: Геополитикa. Kласические школы геополитики. Современная российская геополитика. Хрестоматия. Санкт Петербург: Питер, 2007, c. 255. [3] Turpat, 245. [4] Дугин A. Геополитикa постмодэрна. Времена новых империй. Oчерки геополитики XXI веka. Санкт Петербург: AMФOРA, 2007, c. 16. [5] Turpat, 124. [6] Umland A. Who is Alexander Dugin? 26.09.2008. https://www.opendemocracy.net/en/who-is-alexander-dugin/ [7] Сурков П. Русская политическая культура. Взгляд из утопии. https://www.labirint.ru/books/158838/

252 views