Kas notiks, ja karu Ukrainā “iesaldēs”?

Iesaldēts, gruzdošs vai degošs konflikts ir tikai līdzekļi Krievijas plašajā paverdzināšanas ieroču arsenālā.

Satversmes aizsardzības birojs nesen norādīja: “Ja karš Ukrainā tiktu “iesaldēts” un bruņotie spēki vairs neciestu nozīmīgus militāros zaudējumus aktīvā karadarbībā, Krievijas militārais apdraudējums NATO būtiski pieaugtu.”[1] Jāpiekrīt minētajam, jo Ukraina pašlaik ir visas Eiropas vairogs. Krievija nespēj pieveikt Ukrainu, kā lai tā spētu vēl vienlaikus karot ar NATO?  Donalds Tramps it kā vēlas karu apstādināt; tas nozīmētu to iesaldēt, jo karadarbības atjaunošana  bez taisnīga miera būtu tikai laika jautājums. Vēstures propagandista Vladimira Medinska vadītā delegācija piedraudēja Stambulā, ka gadījumā, ja Ukraina nepiekritīs atdot četrus (Hersonas, Zaporižjes, Doneckas, Luhanskas) apgabalus pilnībā, tad tai drīz būs jāatvadās jau no sešiem. Šoreiz vēlos rakstīt par to, ko kara iesaldēšana nozīmētu Ukrainas reģioniem, kurus nelikumīgi kontrolē Krievija.

Iesaldēts, bet ne atrisināts

Ar jēdzienu “iesaldētie konflikti” apzīmē konfliktus, kuros aktīvā militārā fāze ir beigusies, bet nav noslēgts miera līgums, puses nav vienojušās par politisko risinājumu. Separātistu teritorijas iesaldētajos konfliktos parasti netiek atzītas starptautiski kā suverēnas valstis. Viens no Krievijas mērķiem konfliktu atklātai un slepenai atbalstīšanai ir pelēkās jeb buferzonas izveide ap Krieviju. Krievija karoja Gruzijā un joprojām karo Ukrainā, jo Kremlī savulaik izlēma, ka pat, ja Baltijas valstis ir aizgājušas, citiem vairs to neļaus darīt. Separātisma uzkurināšana vai tā imitācija ir veids, kā nepieļaut kaimiņvalstu Eiro-atlantisko integrāciju. Kaimiņvalstu kontrole bez teritoriju aneksijas – tā ir Kremļa tipiska metode, bet ne visos gadījumos.

 Krievija kopš 90. sākuma ir iesaistīta virknē konfliktu, kuros redzam gan līdzīgo, gan atšķirīgo. Par Krievijas kontrolēto “iesaldēto konfliktu” reģioniem mūsdienās uzskaitāma Piedņestra Moldovā, Dienvidosetija un Abhāzija Gruzijā. Kalnu Karabahu Azerbaidžānā nu jau var izņemt no šī saraksta, jo agrāko strīdus teritoriju tagad pilnībā kontrolē Azerbaidžāna. Kas vairāk vai mazāk vieno visus iesaldētos, gruzdošos un karstos konfliktus ar Krievijas iesaisti, ir līdzīgas destruktīvas sekas. “Starptautiskās tiesības” un “likuma vara” Maskavas kontrolētajos reģionos ir svešvārdi. Vietējās un starptautiskās naudas atmazgātāju grupu darbība, organizētā noziedzība, cilvēku tirdzniecība ir pseidovalstisko veidojumu ikdiena. Prakse rāda, ka šādas teritorijas realitātē pārvēršas par mirušajām zemēm, bez cerībām uz jebkādu attīstību. Tāpat šīs teritorijas var atrast to reģionu sarakstos, uz kuriem nav ieteicams ceļot nopietnu drošības apsvērumu dēļ.

“Laimīgie” abhāzieši

Lai labāk iztēlotos, kas sagaida Ukrainas apgabalus, ko kontrolē Krievija, ieskatīsimies vienā no reģioniem, kurā jau ilgstoši saimnieko Maskavas ielikteņi. Raksta nelielā apjoma dēļ neapskatu te abhāziešu un gruzīnu  visu komplicēto attiecību vēsturi un sāku uzreiz ar 1992. gadu, kad Abhāzija palsudināja neatkarību no Gruzijas un kautiņš eskalējās. Gruzija nepiedalījās NVS izveidē 1991. gadā un, līdzīgi kā Baltijas valstis, devās brīvā peldējumā, prom no impērijas. Abhāzijas separātisms, ko balstīja Krievija, sarežģīja visu. Eduards Ševardnadze televīzijā paziņoja, ka Krievija ir nospiedusi Gruziju uz ceļiem, un 1993. gadā tā tomēr iestājās NVS. Tas noveda pie vienošanās ar Abhāziju par pamieru 1994. gada maijā. Krievija izvietoja okupācijas spēkus Abhāzijā (viņi tos sauc par “miera uzturētājiem”) un konflikts tika iesaldēts. Abhāzijas “neatkarību” ir atzinusi tikai Krievija, Venecuēla, Nikaragva, Nauru un Sīrija. Nav jau nekādas neatkarības, ir Krievijas uzkundzēšanās.

Ik palaikam esam dzirdējuši par abhāzu neapmierinātību ar okupācijas ietekmi uz viņu dzīvi. Kārtējie neapmierinātības uzplūdi notika 2024. gada novembrī, kad Abhāzijā izcēlās protesti pret investīciju līgumu ar Krieviju. Simtiem protestētāju iebruka prezidenta administrācijā, saniknoti par plānu piešķirt Krievijas uzņēmumiem ekskluzīvas investīciju tiesības, kas ļautu tiem dominēt reģiona ekonomikā. Krievija šos protestus apspieda, cita starpā atslēdzot reģionam elektrību. Abhāzijas 200 000 iedzīvotājiem tas nozīmēja elektrības padevi tikai divas stundas dienā. Pārtikas cenas pieauga, skolu un slimnīcu darbība bija būtiski apgrūtināta, un ekonomika apstājās. Maskava jau vairākus mēnešus iepriekš bija iesaldējusi tiešos finanšu pārskaitījumus, atstājot vietējos ierēdņus bez atalgojuma kopš septembra. Līdz decembrim situācija bija kļuvusi īpaši kritiska. Valdību atbalstoši pārstāvji publicēja video ar bērniem, kuri lūdz palīdzību. Tieši pirms Jaunā gada Maskava izrādīja piekāpšanos un atjaunoja elektrības padevi, taču pirms tam sodīja opozīciju. Diviem galvenajiem protestu līderiem tika atņemtas Krievijas pases, faktiski iesprostojot viņus Abhāzijā, jo pārējā pasaule neatzīst separātiskā apgabala pases.

2025. gada sākumā (pirms Abhāzijas prezidenta vēlēšanām, kas notika 15. februārī) Suhumi ieradās viena no Kremļa augstākajām amatpersonām – Sergejs Kirijenko. Viņš tēloja pazudušā dēla atgriešanos mājās, atcerējās savu bērnību Abhāzijā, malkoja kafiju populārā pludmales kafejnīcā un nolika ziedus pie vietējo līderu kapiem. Taču aiz iestudētās sirsnības slēpās tas, no kā daudzi Abhāzijā bija baidījušies – Krievijas vara tiešā veidā iesaistījās gaidāmajās vēlēšanās. Kirijenko promotēja Kremļa virzītu kandidātu Badru Gunbu. Pēc tikšanās ar Kirijenko Gunba tika uzaicināts uz Maskavu, kur tikās ar virkni augstu stāvošiem Krievijas politiķiem. Vēstījums bija skaidrs – tikai Kremļa atbalstītais kandidāts beidzot izbeigs gadiem ilgušo pagrimumu, kas valda reģionā.

Vairākus gadus pirms minētajiem notikumiem, 21. gs. otrās desmitgades sākumā Vladislavs Surkovs (suverēnās demokrātijas ideju tēvs), kuram toreiz bija uzdots pārraudzīt Abhāzijas lietas Kremļa vārdā, izvēlējās tiešāku pieeju. Viņš centās piesaistīt Abhāzijas eliti, izmantojot kukuļošanu un piespiešanu. Nopludinātās e-pasta vēstules vēlāk atklāja, ka dažiem tika piedāvāti ienesīgi valdības amati, citiem – skaidra nauda. Pēc Krimas nelikumīgās aneksijas 2014. gadā Surkovs mēģināja iesaistīt Abhāziju Maskavas ārpolitikas slavēšanā, ko Suhumi darīja nelabprāt. Abhāzi sprieda, ka Krievijas agresija Donbasā grauj viņu pašu cīņu par neatkarību. Šodien Abhāzija ir atkarīga no Maskavas vairāk, nekā jebkad agrāk. Tās ekonomika brūk, vadība ir sašķelta, un iedzīvotāji arvien vairāk vīlušies. Tāpat kā vīlusies ir daļa Krimas iedzīvotāju un vēl jo vairāk Mariupoles un Melitopoles iedzīvotāji Krievijas okupētajos apgabalos Ukrainā.

Kas notiek okupētajā Mariupolē un Melitopolē?

Atbilstoši fašistiskās Krievijas konstitūcijai Zaporižjes, Hersonas, Luhanskas un Doneckas reģioni ir iekļauti Krievijas sastāvā. 2022. gada rudenī minētajos apgabalos tika rīkoti t.s. referendumi par to statusu. Putinam šo visu vajag, lai varētu lielīties par panākumiem Ukrainas “denacifikācijā” un “demilitarizācijā”. Ir maz ar ko lielīties, jo Krievijas okupācijas spēki nespēj izpildīt vadoņa noziedzīgos uzdevumus. Putina gādīgajām rūpēm par tautiešiem ir sekas. Četros okupētajos reģionos (neskaitot Krimu) no 6 miljoniem iedzīvotāju ir palikuši tikai 3 miljoni. Okupētajās daļās saimnieciskā dzīve ir gandrīz pilnībā paralizēta. Reģioni saņem Krievijas dotācijas 80,0 % apmērā. Vidējā alga un pensija minētajos apgabalos ir zemāka nekā jebkurā no Krievijas reģioniem. Mariupoles iedzīvotāji ieraksta videoraidījumus, kuros saka, ka ir kļuvuši par bomžiem un lūdz Vladimiru Putinu nodrošināt viņiem dzīvesvietu. Kādā no šādām video uzrunām okupētās teritorijas iedzīvotāja saka: “Mēs ticējām Krievijas Federācijai, un ko tagad? Esam piedzīvojuši pilnīgu vilšanos.”[2] Vai tā nav ar visiem, kuri paļaujas uz Maskavas kņazistes turpinājumu? Vai armēņi nav vīlušies Kalnu Karabahas jautājumā?

Lai dabūtu jaunu dzīvokli Mariupolē iepriekšējā sagraušanas dēļ, ir jāiesniedz ar īpašumtiesībām saistīti dokumenti. Bet ja tie ir aizgājuši bojā ar visu māju? Līdz 2023. gada beigām uz jaunu mitekli bija pieteikušies 13000 Mariupoles iedzīvotāju, bet to saņēma tikai aptuveni 2400 cilvēku.[3] Turklāt tie 13000 ir tikai aptuveni piektā daļa no visiem, kuri palika bez jumta virs galvas. Mariupolieši ieraksta raidījumus, kuros lūdz palīdzību Putinam – cilvēkam, kurš ir vainīgs, ka namu vairs nav… No 500 nojauktajām mājām, no jauna uzbūvēja tikai 70. Turklāt paziņoja, ka kompensējamos namus vairs nebūvēs. Tātad, vai nu pērc jaunu, vai dzīvo uz ielas! Daļa saņem finanšu kompensāciju, bet tādu, kas ir vairākkārt mazāka nekā reāla dzīvokļa tirgus cena. Lai paņemtu hipotekāro kredītu, nepieciešams darbs, bet daudziem tāda nav. Krievijas propaganda stāsta, ka viss ir jauki, viss atjaunots, visi laimīgi, jo ir atbrīvoti no ukraiņu nacistiem. Jā, jā, mēs zinām, - arī Baltijas valstis 1940. gadā tika atbrīvotas… Vēl tagad laimes sajūta nepāriet…

Savukārt, Melitopolē galvenā problēma ir nevis sagrauti nami, bet spēka struktūru un okupācijas administrācijas visatļautība. Tur joprojām ir spēkā komendantstunda. Tie, kuriem bija drosme protestēt pret jauno (ne)kārtību, sāka mīklaini pazust; jau ap 300 cilvēku ir pazuduši bez vēsts. Tie, kuri tikuši vēlāk atbrīvoti liecina par spīdzināšanu, kuras laikā esot skaļi atskaņota Krievijas himna un Gazmanova dziesmas.

Okupanti vajā kristiešus

Par notikumiem Melitopolē rakstīju jau 2023. gadā blogā Latvijasdrosiba.lv. Okupanti 2022. gada 9. martā izdzina kristiešus no Melitopoles draudžu namiem un izvietoja tur militārpersonas. Vienai no draudzēm tika ņemts skaists, plašs, moderns draudzes nams, kurā notika sludināšana, kristīga kalpošana, sapulces, svētdienas skola un kristīgie koncerti. Pēc iebrukuma pilsētā okupanti izdauzīja durvis un nozāģēja krustu nama priekšā, un sāka filmēt propagandas klipus, melojot, ka viņi to namu esot uzcēluši…

Tiem Latvijas kristiešiem, kuri ir uzķērušies uz Maskavas dezinformāciju par “garīgo” Krieviju, un saka, ka “viss nav viennozīmīgi”, iesaku izlasīt manu rakstu, kura fragmentu te pārpublicēju: “Ukrainā, Jaunajā Kahovkā 2022. gada 22. novembrī krievu okupanti sagrāba Vasarsvētku draudzes diakonu Anatoliju Prokopčuku (1970. gadā dzimušu) un viņa dēlu Aleksandru (2003. gadā dzimušu), spīdzināja abus un nogalināja. Diakonu un viņa dēlu atrada pēc četrām dienām; abi bija tā izkropļoti, ka viņus bija grūti atpazīt. Nomocītajam un nogalinātajam diakonam bija septiņi bērni, tātad mamma palika viena ar sešiem. Okupanti viņus apsūdzēja savā stilā – tie esot protestanti, “amerikāņu ticības” nesēji, spiegi. Vienīgie, kurus tik aktīvi nevajā krievu fašisti, ir Maskavas patriarhāta mācītāji Ukrainā, lai gan sagruvušajos namos maskavieši no Kijivas patriarhāta (kopš autokefālijas iegūšanas – “Ukrainas Pareizticīgā baznīca) ticīgajiem netiek nošķirti; krievu raķetes nogalina visus.”[4]

Lūk, kas notiek, ja zemē ienāk Putina vadītā un patriarha Kirila slavētā “krievu pasaule”, kas aprij veselas pilsētas un sagrauj likteņus. Tikai neprasiet vērtējumu par šo visu Latvijas politiķiem – Jūlijai Stepaņenko, Aleksejam Rosļikovam, Andrejam Elksniņam un tiem, kuri par viņiem nupat balsoja! Viņi atbildēs, ka nekas nav viennozīmīgi…

Nobeigums

Vladimirs Putins un viņa līdzgaitnieki pēc sava psiholoģiskā profila ir lielnieku pieejas turpinātāji, kuriem cilvēka dzīvība nav vērtība, bet kaimiņus vajag brutāli pakļaut un izkalpināt. Tā ir bināra sistēma – vai nu esi vergs, vai vergturis. Sevi cienoši un citus respektējoši pilsoņi, kuri apvienojas republikā (nejaukt ar padomju “republikām”!) – tas ir kas svešs Ivana Bargā un Staļina slavinātājiem. Un pats svarīgākais – putinisti, līdzīgi kā savulaik lielnieki, spēj domāt un darboties lokāli, reģionāli un globāli. Sist tikai savējos viņiem ir garlaicīgi, jo mērogs par mazu. Tad nu jācieš ir kaimiņu tautām. Iesaldēts, gruzdošs vai degošs konflikts ir tikai līdzekļi plašajā paverdzināšanas ieroču arsenālā. Ja Ukrainas apgabali paliks Krievijas kontrolē, tad nekas labs tajos nav gaidāms, tā vietā tikai vilšanās un ciešanas.

Raksta oriģināls publicēts portālā DELFI: https://www.delfi.lv/898102/versijas/120075839/andis-kudors-kas-notiks-ja-karu-ukraina-iesaldes

[1] SAB: Krievijas propagandas temperatūra kā valsts apdraudējuma līmeņa indikators. DELFI, 05.06.2025., https://www.delfi.lv/898102/versijas/120075222/sab-krievijas-propagandas-temperatura-ka-valsts-apdraudejuma-limena-indikators

[2] Михаил Ходорковский. Голод и разруха. Вся правда о жизни в "новых" регионах РФ, 05.2025., https://www.youtube.com/watch?v=fpeLLs2n6dY

[3] Turpat.

[4] Andis Kudors, Krievu okupanti vajā kristiešus Ukrainā, Latvijasdrosiba.lv, 28.02.2023., https://www.latvijasdrosiba.lv/post/krievu-okupanti-vaj%C4%81-kristie%C5%A1us-ukrain%C4%81