top of page
Writer's pictureAndis Kudors

Kolektīvā amnēzija Krievijā

Updated: 2020. g. 15. apr.

2019. gada pavasarī Krievijā tika fiksēts jaunāko laiku rekords. Ne sporta sasniegumos, bet cilvēku prāta aptumšošanās izplatībā. Martā Staļina lomu kā pozitīvu lietu valsts dzīvē atzina 70% aptaujāto. Kam ir jānotiek cilvēka prātā, lai ignorētu tos drausmīgos noziegumus, ko iniciēja, vadīja un atbalstīja tirāns? Te gan uzreiz jāpiebilst, ka ne visi lielajā kaimiņvalstī domā vienādi.


Jūlijā vairākas dienas Maskavas ielas ir pildītas ar cilvēkiem, kuriem ir pašcieņa un kuri pieprasa cieņpilnu attieksmi arī no valsts varas. Šoreiz cilvēki ir ielās, jo iestājas pret nedemokrātisku varas attieksmi kandidātu reģistrēšanā pirms Maskavas pašvaldības vēlēšanām. Levadas centra veiktā aptaujā uz jautājumu – "Ja notiks masveida protesta akcijas, vai Jūs personīgi piedalīsieties tajās?" 2019. gada jūnijā 27% atbildēja apstiprinoši, savukārt 69% teica, ka nepiedalīsies. [1]

Nevar, protams, bez atbilstošiem pētījumu datiem viennozīmīgi apgalvot, ka visi, kuri nevēlas protestēt, pozitīvi spriež par Staļinu, tomēr, puslīdz droši var pieļaut, ka jaunieši, kuri pārliecības dēļ gatavi riskēt saņemt traumas no sitieniem ar stekiem, nav nekādi jūsmotāji par "tautu tēvu". 2005. gadā Vladimirs Putins, vienā no savām uzstāšanās reizēm teica, ka PSRS sabrukums bija 20. gadsimta lielākā ģeopolitiskā katastrofa. Tā nebija vienkārši mirkļa atklāsme, bet gan skaidrs uzstādījums vēstures politizācijā turpmākajiem gadiem. Šoreiz paskatīsimies, ko spriež tie 70% cilvēku par PSRS un Krievijas vēsturi, kuri piekrīt Kremļa saimniekam.


Atmiņas traucējumi


Socioloģisko pētījumu centra Levada 2019. gada maijā publicētie aptauju dati parādīja, ka Kremļa iniciētā vēsturiskā propaganda ir devusi būtiskus augļus. Salīdzinot 2008. un 2019. gadā Krievijas iedzīvotāju sniegtās atbildes uz vieniem un tiem pašiem jautājumiem ir skaidri redzama tendence, proti, PSRS negācijas sāk aizmirsties, tā vietā nostiprinās padomju laika propagandas veidots skatījums. Mūsdienu Krievijas varas veidotā vēstures specifiskā interpretācija lielā mērā sakrīt ar padomju pasakām, līdz ar to "jaunais" ir tas pats "vecais" tikai mūsdienu mērcē. Uz Levadas centra aptaujas jautājumu – "Kas, jūsuprāt, bija raksturīgs tam vēsturiskajam ceļam, pa kuru mūsu valsts virzījās padomju varas laikā?" 2008. gadā 29% respondentu izvēlējās atbildi – "Valsts rūpes par vienkāršajiem cilvēkiem". [2]

2019. gadā šo atbildi izvēlējās jau 59%. Tas ir vairāk kā būtisks lēciens! Kas notika? Vai Krievijas iedzīvotāji piekļuva slepenai informācijai par "labo dzīvi" Padomju Savienībā, kas pirms tam nebija pieejama? Aptaujā bija iespējams atzīmēt vairākas atbildes vienlaikus. Variantu – "Pastāvīga cilvēku dzīves uzlabošana" 2008. gadā atzīmēja 14%, bet 2019. gadā jau 39% aptaujāto. [3] Tas ir vairāk kā divas reizes salīdzinājumā ar atbildēm pirms vienpadsmit gadiem.

Kolektīvā amnēzija iet plašumā, ar to saslimst aizvien vairāk Krievijas pilsoņu. REN TV ir aizgājis līdz tādam absurdam, ka stāsta, ka deficīta apstākļos kaut ko dabūt (dostatj) veikalos esot bijis pat interesanti... Tauta piebalso – kā PSRS posmu raksturojošu atbildi "Rindas, deficīts, kartiņas" 2019. gadā izvēlējās vairs tikai 24 %, iepretim 42% – pirms vienpadsmit gadiem. [4] Kopš Ņikitas Hruščova valdīšanas perioda viens no PSRS saukļiem attiecībā uz sacensību ar trūdošā kapitālisma zemēm ekonomiskajā izaugsmē bija dagnatj i peregnatj (panākt un apdzīt). Jurijs Gagarins gan bija pirmais cilvēks, kuram izdevās nokļūt kosmosā un atgriezties uz Zemes, tomēr no šāda sasnieguma tautu cietuma iedzīvotāji netika labāk paēduši.

Tikai 13% aptaujātie 2008. gadā izvēlējās kā PSRS raksturojošu lietu – "Atpalicību no attīstītajām zemēm ražošanā, produkcijas kvalitātē." 2019. gadā šādu atbildi izvēlējās vēl mazāk – tikai 9 %. [5] Lai arī PSRS plānveida ekonomika saražoja daudz brāķa, nekvalitatīvu preču un nekādi netika galā ar totālu deficītu (ja bija nauda lai nopirktu automašīnu, bija jāgaida rindā daži gadi), 2019. gadā 43% lielās kaimiņvalsts iedzīvotāju padomju saimniekošanas raksturošanai izvēlējās atbildi – "Veiksmīga ekonomikas attīstība, bezdarba neesamība", ko 2008. gadā atzīmēja 31% aptaujāto. Šī "veiksmīgā ekonomikas attīstība", starp citu bija viens no PSRS sabrukuma iemesliem. Bet kam gan tas interesē? Ja Putins teica, ka katastrofa, tātad katastrofa. Tie kuri uzskata, ka propaganda un dezinformācija nestrādā un nevienu neietekmē, padomājiet vēlreiz!


Staļins – "efektīvs menedžeris"


2019. gada martā Krievijas iedzīvotāju pozitīvā attieksme pret Staļinu sasniedza visaugstāko punktu Levadas centra aptauju vēsturē. Uz jautājumu – "Kādu lomu Staļins ir spēlējis valsts dzīvē?" – 70% atbildēja ka "kopumā pozitīvu" vai "drīzāk pozitīvu". Par savu apbrīnu, cieņu vai simpātijām pret vadoni ir norādījis katrs otrais aptaujātais (51%). Cieņu Staļinam šogad pauda 41%, savukārt nepatiku, bailes vai riebumu pret "tautu vadoni" izjūt 14% respondentu. [6]

2008. gadā "cieņu" apliecināja 22%, tātad gandrīz divas reizes mazāk nekā šogad. V. Putina laika tendence ir skaidri izteikta – gan attieksme pret PSRS, gan pret diktatoru Staļinu ir kļuvusi labvēlīgāka nekā Borisa Jeļcina laikā. Aleksandrs Čepurenko Levadas centra Sabiedriskās domas vēstneša 2019. gada pirmā pusgada izdevumā pauda viedokli, ka Staļina modernizācija radīja daudz grandiozu projektu un grandiozu solījumu, kas radīja notiekošā racionalitātes ilūziju. [7] Pētnieks atgādināja Jurija Levadas rakstīto par to, ka ar šādiem paņēmieniem sasniedzamais rezultāts neizbēgami izrādījās īstermiņa, jo "fasādes nobruka (korupcija), bet reformas dreifēja drudžainas potjomkina sādžu būvniecības virzienā". [8]

Līdzīgi kā Staļina laikā, tagad Soču olimpiāde, futbola čempionāts, Kerčas tilts, cauruļvadu izbūve un citi lielie projekti ir tēmēti uz režīma leģitimitātes vairošanu un "izrāviena" uz saulaino nākotni simbolizēšanu. Vienlaikus A. Čepurenko atgādina, ka 21. gadsimtā Krievijā joprojām 2000 skolu nav silto tualešu, un aptuveni 20% slimnīcu nav siltā ūdens. [9] Putina runas par ekonomisko un tehnoloģisko izrāvienu nu jau šķiet traģikomiskas, sevišķi ņemot vērā, cik ilgi viņš jau vada valsti. Hruščovs arī savulaik solīja, ka 1980. gadā PSRS būs komunisms... Gorbačovs solīja, ka 2000. gadā katram padomijā būs savs dzīvoklis.


Kolektīvais Putins


Ņemot vērā gan minētos aspektus, gan Staļina režīma izlieto asiņu, radīto ciešanu un salauzto likteņu (gan indivīdu, gan veselu tautu) kopumu, zīmīgas ir Stokholmas sindroma pārņemtās sabiedrības daļas atbildes sabiedriskās domas aptaujās. Uz jautājumu "Kā jūs domājat, pa kādu vēsturiskās attīstības ceļu ir jāiet Krievijai?" 2008. gadā 14% aptaujāto atbildēja – "Jāatgriežas uz ceļa, pa kuru gāja PSRS." [10] 2019. gadā līdzīgi domā jau 28% respondentu. Tā ir gandrīz trešdaļa! Bez Putina mediju politikas skaitļi būtu atšķirīgi, jo vienkārši nebūtu tādu vēsturiskās propagandas kampaņu, kuru vēstījumi ir sastopami ar kinofilmās. Te palīdz ar Komunistiskā partija, kura godina "efektīvā menedžera" piemiņu. Tomēr, runa ir ne tikai par maldinātājiem un propagandistiem, bet arī par to lielo auditorijas daļu, kas ēd visu, ko tai liek priekšā. Nevajadzētu domāt, ka ar Vladimira Vladimiroviča aiziešanu viss ātri un brīnumaini izmainīsies. Ir ne tikai Putins – indivīds, bet arī "kolektīvais Putins" un liels pulks ļaužu, kam pietiek, ja TV sejas skaidro, ka lielākais mūsdienu sasniegums ir tas, ka Krievija ir "piecēlusies no ceļiem." Šie cilvēki ar savu domāšanas veidu nekur uzreiz neizzudīs. Putinisms, ietērpjoties kādā citā ārējā tērpā, var pastāvēt arī bez Putina.



 

 
24 skatījumi0 komentāri

Comments


bottom of page