top of page
  • Writer's pictureAndis Kudors

Krīze Vašingtonā

Raksta autors: politologs Arnis Latišenko



Karš Ukrainā turpinās jau gandrīz 2 gadus. Tas ir koalīciju karš, kurā nebrīvā pasaule ir uzrukusi brīvajai pasaulei. Diktatūras kā Ziemeļkoreja un Irāna attiecīgi piegādā lādiņus un dronus Krievijai. Ķīna ļauj Krievijai apiet sankcijas, vienlaicīgi neaizmirstot audzēt savu ekonomisko ietekmi pār to. Tieši tādēļ Rietumu pasaules pastāvīga un nepārtraukta atbalsta nodrošināšana Ukrainai ir vitāli svarīga. Rietumu militārais un ekonomiskais atbalsts ir tas, kas līdzās ukraiņu tautas pašaizliedzībai un drosmei ir ļāvis Ukrainai izturēt Krievijas pārspēku.


No visām Rietumvalstīm ASV ir lielākais militārās palīdzības donors Ukrainai. Uz iepriekšējā gada 31. oktobri tās palīdzības apmērs sasniedz vairāk nekā 46 miljardus ASV dolāru. Iepriekšējā gada oktobrī ASV prezidenta Džozefa Baidena administrācijas izstrādā palīdzības pakotne Ukrainai rekordaugstas summas – 60 miljardu ASV dolāru vērtībā joprojām buksē un nav pieņemta ASV Kongresā.  Krievija 2024.gadā plāno vairāk par 30 % no sava federāla budžeta jeb vairāk nekā 350 miljardus ASV dolāru (ne visi šie tēriņi, protams, tiks novirzīti konkrēti karam Ukrainā) tērēt militārajām vajadzībām, kas liecina par gatavošanos ilgstošam karam. Kā zināms ilgstošā tā sauktajā nodila karā (war of attrition) uzvar tā puse, kurai ir vairāk resursu, ko var mobilizēt karam. Objektīvu apsvērumu dēļ Ukraina viena pati nespēj mobilizēt šādus resursus. Tādēļ kļūst svarīgs palīdzības sniegšanas temps un “ikkatrs cents”, lai ukraiņi var izturēt šāda tipa karu tik ilgi līdz Krievijas ekonomika sastapsies ar kolapsu.

Ja tas ir tā, tad Baidena iesniegtās palīdzības pakotnes pieņemšana ir objektīva un acīmredzama nepieciešamība ASV interesēm. Kādēļ tad Kongress vilcinās ar tik stratēģiski svarīgu lēmumu?


ASV prezidenta vēlēšanas


Lai atbildētu uz minētu jautājumu, būtu jāsāk ar to, ka 2024. gads ir patiesi vēlēšanu gads. Elektorālais process demokrātijās, kā arī vietējo diktatoru pārapstiprināšana autoritārajos un totalitārajos režīmos kopumā skars vairāk nekā 60 valstis. Taču visvarīgākais politiskais notikums šogad būs ASV prezidenta vēlēšanas 5. novembrī. Tas būs notikums ar visaugstākajam likmēm, kas noteiks ASV demokrātijas turpmāko attīstību un globālās politikas likteni tuvākajos gados vai, iespējams, pat vēl ilgāk. Šobrīd abas ASV vadošās politiskās partijas, Demokrātu partija un Republikāņu partija, ir kandidātu priekšvēlēšanu (primaries) stadijā. Jāatzīst, ka abu partiju kandidatūras vadošie līderi – Donalds Tramps un Džozefs Baidens – drīzāk izraisa neizpratni un bažas, nevis stingru pārliecību. Primāri to nosaka kandidātu vecums. Tramps ir 77 gadus vecs, savukārt Baidenam ir 81, un tas liecina par esošās politiskās līderības krīzi Vašingtonā. Tas, ka ASV nevar producēt un izvirzīt jaunākus, enerģiskākus un populārākus līderus, kas spēs pārliecinoši pretoties plēsīgiem tirāniem visā pasaulē, zināmā mērā demonstrē iekšēju un ārēju vājumu, ko diktatūras arī steidz izmantot.


Demokrātu nometnē priekšvēlēšanu process savā ziņā ir klusāks un mierīgāks, taču nebūtu jāizdara secinājums, ka tā ir laba ziņa. It kā pastāvošais konsenss un Baidena uzstājīgā vēlme kandidēt atkārtoti drīzāk liecina nevis par stabilitāti partijā, bet par īsu maiņas soliņu. Iespējams, demokrātu vidū individuālā līmenī neviens cits arī īsti nevēlas šajās vēlēšanās pretoties Trampam, ņemot vērā, cik ļoti vēlēšanu cīņa ASV ir kļuvusi “netīra”, un tādēļ nekas cits neatliek kā Baidenam noskriet šo maratonu atkārtoti. ASV Tieslietu ministrijas speciālā padomnieka Roberta Hura izmeklēšanā par Baidenu secināts, ka Baidens ir “labu vēlošs, gados vecs vīrietis ar sliktu atmiņu”. Pret ASV prezidenta pieklājīgo vecumu un senioriem kopumā viennozīmīgi jāattiecas ar cieņu. Taču šāda atziņa viennozīmīgi ir satraucoša. Apstākļos, kad konkrēta persona vēlas kļūt par ASV prezidentu, var paust  jebko, bet nevar apgalvot, ka problēma vispār nepastāv. ASV prezidentam virzot savu politiku ir pārliecinoši jāspēj strādāt gan ar iekšpartejisko (it sevišķi no demokrātu radikāli kreisā flanga) un iekšpolitisko opozīcijas spiedienu, gan pretoties globālajiem izaicinājumiem. It sevišķi pašreizējos apstākļos.


Republikāņu partijā, kopš Trampa ielaušanās politikā, ir novērojamas plaisas starp Trampa atbalstītājiem un tradicionālajiem republikāņiem, kas saistītas gan ar radikāli atšķirīgu skatījumu uz ārpolitiku, gan Trampa ietekmi uz partijas politiku. Nikija Heilija, kas ir Trampa galvenā pretiniece republikāņu priekšvēlēšanās, ir drošāks kandidāts, jo ir Ukrainu konsekventi atbalstošs politķis, kas kritizē Baidena administrāciju konkrēti par nepietiekamu rīcību saistībā ar karu Ukrainā. Taču viņa vismaz uz šo momentu pēc reitingiem un priekšvēlēšanām četros štatos atpaliek no Trampa. Vienlaikus Trampam ir izvirzītas kriminālapsūdzības vairākās  pavalstīs. Tas, protams, ir bezprecedenta gadījums ASV vēsturē, un šobrīd vēl nav skaidrs kā tās varētu ietekmēt Trampa izredzes tikt nominētam par Republikāņu partijas kandidātu. Sev ierastā manierē Tramps izceļas ar destruktīviem publiskiem komentāriem. Apgalvojumi, ka viņš neaizstāvēs savus sabiedrotos un pat aicinās Putinu veikt agresiju pret NATO dalībvalstīm, kas neizpilda savas saistības, grauj transatlantisko vienotību un uzticamību ASV. Pat ja teorētiska Trampa rīcība būtu citādāka, paši par sevi šie izteikumi ir nodarījusi būtisku kaitējumu, un likumsakarīgi ir arī izraisījuši krasi negatīvu reakciju gan no ASV un sabiedroto līderiem, gan no Pentagona.

Saasinājums Kongresā


Tas, kas notiek Kongresā faktiski ir viens no šīs vēlēšanu cīņas atspoguļojumiem. Abiem kandidātiem aptuveni līdzīgi reitingi – Trampam vidēji 45%, savukārt Baidenam 43% – kas nozīmē, ka šajā stadijā abiem ir vienlīdzīgas iespējas uzvarēt. Abi kandidāti spēja pietiekami iztirzāt viens otra personību un “netīro veļu” jau iepriekšējo vēlēšanu debatēs. Abi ir labi zināmi publikai un abi ir bijuši prezidenti, kuru politiku sabiedrība varēja pieredzēt. Līdz ar to šajās vēlēšanās vēl jo lielāku lomu spēlēs sabiedrībā sasāpējušās tēmas, starp tām viennozīmīgi situāciju pie ASV-Meksikas robežas un migrācija. 2023.gada decembrī šo robežo šķērsoja aptuveni 300 tūkstošu cilvēku, kas ir bijis vislielākais jebkad reģistrētais skaitlis. Tas arī bija sākotnējais republikāņu iebildums Baidena pakotnei, pieprasot, ka imigrācijas politikai ir jābūt daļai jebkura likumprojekta par palīdzības sniegšanu Ukrainai. Jāņem vērā, ka šī pakotne ietver palīdzību ne tikai ukraiņiem 60 miljardu ASV dolāru apmērā, bet arī palīdzību Izraēlai, Taivānai, kā arī humāno palīdzību citviet. Sākotnēji republikāņi izgāza pakotni, lai tajā ietvertu sev tik ļoti svarīgo jautājumu par robežas stiprināšanu un migrācijas ierobežošanu.


Varētu apgalvot, ka jautājumi par palīdzību ārvalstīm un robežas stiprināšanu ir šķietami nesaistīti, bet tomēr tos varētu apvienot kopējā drošības tēmā. Republikāņi spieda uz to, ka nav iespējams veicināt citu valstu drošību pirms nav sakārtota savējā. Lai izietu no šī strupceļa, senators Džeims Lankfords kā galvenais sarunu vedējs no republikāņu puses, līdzās demokrātu kolēģim Kristoferam Mērfijam un neatkarīgajai senatorei Kirstenai Sinemai uzsāka darbu pie pakotnes pilnveidošanas, iekļaujot finansējumu robežai. Mēnešu darbs noslēdzās ar konsensa pakotnes izstrādi un 20 miljardu piešķiršanu ASV robežas aizsardzībai, respektīvi, ārkārtīgu demokrātu piekāpšanos republikāņu prasībām. Tās būtu nozīmīgākās izmaiņas imigrācijas un robežas aizsardzības politikā pēdējās desmitgadēs, ko atbalstīja arī ASV robežsardzes arodbiedrība.


Taču apstākļos, kad Ukrainai ir būtiska katra diena, ko tā iztur bez palīdzības sniegšanas, likumprojektam atgriežoties balsojumam Kongresa augšpalātā Senātā, tas tika atkārtoti izgāzts, savukārt senatoru Lankfordu pro-trampiski noskaņotie republikāņu kolēgi faktiski “pameta zem tanka”. Kā ticamākais skaidrojums šādam pro-trampisko republikāņu pavērsienam un bezatbildīgam, valsts interesēm kaitējošam politiskam aktam ir tāds, ka robežas jautājuma saasinājuma atrisinājums kaitētu Trampa vēlēšanu kampaņai, ņemot vērā, ka robežas aizsardzības vienmēr ir bijis viņa kampaņas stūrakmens. Apzinoties, ka situācija ir nonākusi līdz nepieņemamam stāvoklim, jau ASV politikas “smagsvari” Senāta demokrātu vairākuma līderis Čaks Šumers un republikaņu mazākuma līderis Mičs Makkonels ķērās klāt kritiskās situācijas atrisināšanai un pārstrādāja pakotni, izslēdzot no tās risinājumu robežai, lai nodrošinātu tik ļoti nepieciešamo Ukrainai. Senāts 13. februāri apstiprināja pēdējās cerības likumprojektu ar 76 balsu pārsvaru pār 29. Tagad pakotne tiks nodota Kongresa Pārstāvju palātai, kur tas saskarsies ar atkārtotu pretestību ne tikai no pro-trampiskajiem republikāņiem, bet arī kreisi noskaņotajiem demokrātiem, kas nevēlas palīdzības sniegšanu Izraēlai.


Neskaidrā nākotne


Novērojot minētos notikumus neviļus nonākam pie secinājum – jo sarežģītāka situācija ir Vašingtonas politiskajos koridoros, jo arvien lielāku lomu ilgtermiņā ir jāuzņemas Eiropai. Tas attiecās uz palīdzību Ukrainai, savu militāro un militāri industriālā kompleksa spēju attīstību, kā arī aktīvāku un pārliecinošāku ārpolitiku, kas nebaidās no konfrontācijas, ja tāda ir neizbēgama. Tas nenozīmē transatlantisko attiecību vājināšanu, bet gan Rietumu pasaules Eiropas pīlāra stiprināšanu, ņemot vērā, ka Eiropa kopš Otrā pasaules kara un, it īpaši, Aukstā kara ir pārāk aizrāvusies ar paļaušanos uz ASV spēku klātbūtni un aizsardzības garantijām, vienlaikus atstājot pilnīgā novārtā un degradējot savu bruņoto spēku kapacitāti. Ārpolitikai ir jāturpina balstīties uz “atvērto durvju” politiku transatlantiskajās organizācijas un Eiropas Savienībā, lai nodrošinātu ilgstošu mieru un stabilitāti Eiropā nākotnē, tostarp, pēc Zviedrijas uzņemšanas NATO, uzturot to kā viennozīmīgu un skaidru perspektīvu Ukrainai, Moldovai un Bosnijai.


Demokrātijas tādēļ jau ir demokrātijas, ka uzvarētāju vēlēšanās bieži vien nav iespējams paredzēt. Prezidenta Baidena politiskā tēla vājums un Trampa bezatbildība un totāla neprognozējamība ir realitāte, ar kuru šobrīd Rietumiem ir jāsadzīvo. Baidens ir šķietami drošāks kandidāts, kaut arī viņa administrācijas politika Ukrainas jautājumā ir tāla no perfektas, viņš vismaz izpilda nepieciešamo minimumu un pasaka pareizos vārdus. Trampa ievēlēšanas gadījumā pastāv riski, taču demokrātiskajās sistēmās iebūvētie pārbaudes un līdzsvaru (checks and balances) mehānismi likumdevēja un tiesu varas līmenī neļauj acumirklī viena cilvēka diktātam sagraut desmitiem gadu rūpīgi veidoto ārpolitiku. ASV valsts aparāta sistēma, ja tā spēs rast nepieciešamās ietekmes sviras un argumentus, var būt spējīga ietekmēt Trampa lēmuma pieņemšanu un slāpēt viņa negatīvās tendences vai pat pozitīva iznākuma gadījumā novirzīt viņa impulsivitāti pretestībai diktatūrām, kā tas ir bijis ar pretošanos Nord Stream 2 izbūvei un pirmo letālo ieroču piegādi Ukrainai Trampa pirmās prezidentūras laikā.


Visbeidzot jāņem vērā, ka amerikāņu demokrātiskā sistēma ir piedzīvojusi vairākus satricinājumus un skandālus tās vēsturē. Tā ir vairākkārt demonstrējusi savu elastību un spēju atjaunoties, atjaunot demokratizācijas tendences un atgriezties pie atbildīgas politikas. Atbalsts Ukrainai ir pašu amerikāņu interesēs, jo demonstrē to uzticību alianšu idejai. Politikā partejiskām un elektorālajām interesēm mēdz dot priekšroku pār valsts interesēm vai tūlītēju krasu nepieciešamību labot noteiktu problēmu. Neskatoties uz grūtībām, Kongress ir demonstrējis, ka tajā ir atbildīgi politiķi. Taču palīdzības apstiprināšana Senātā ir vien puse no pašreizējās krīzes atrisinājuma. Tikmēr karš Ukrainā turpinās.

 

182 views

Comments


bottom of page