top of page
  • Writer's pictureAndis Kudors

Krievijas diversanti Rietumos: senas tradīcijas

Krievija izmanto nekonvencionālās kara metodes kur vien spēj, un cik vien spēj.



Gan Latvijas Valsts drošības dienests, gan NATO dalībvalstu dienesti jau vairākkārt ir norādījuši, ka Krievija ir aktīvi ķērusies klāt dažādām ietekmes operācijām Rietumvalstīs. Runa nav tikai par informatīvo telpu, tostarp, troļļu un botu armiju aktivitātēm sociālajos tīklos, bet arī par sabotāžām un diversijām, kuras organizē Krievijas specdienesti. Minēto aktivitāšu līkne iet uz augšu.


Diversijas un sabotāža

 

Šā gada februārī Lielbritānija bāzētais Karaliskais apvienoto dienestu institūts (RUSI) nāca klajā ar detalizētu ziņojumu par Krievijas nekonvenciālās karadarbības radītajiem draudiem ne tikai Ukrainā, bet arī citās valstīs. Šajā ziņojumā aprakstītais laika posms ir no 2022. gada līdz 2024. gadam, un tā autori sniedz samērā detalizētu skaidrojumu par Krievijas diversiju un sabotāžas aktu mērķiem, to īstenošanā iesaistītajām Krievijas militārā izlūkdienesta GRU vienībām un to darbības veidiem.


Ziņojums dod ieskaitu Krievijas specdienestu “rokasgrāmatā”, kurā aprakstīts, kā tiek organizēti ietekmes pasākumi. Informācijas operācijas un aktīvie pasākumi tiek izmantoti, lai polarizētu sabiedrību, veidotu pamatu sabiedrības šķelšanai. Krievijas dienestu ambīcijas sniedzas līdz pat biznesa un politiskās elites kontrolei valstīs, kur tas ir iespējams. Savukārt, sabotāžas akti un diversijas ir veids kā ar provokāciju palīdzību palielināt psiholoģisko spiedienu sabiedrībā un eskalēt spriedzi tiktāl, ka konkrētajā valstī rodas sociālpolitiskā krīze. Rezultāti Krievijai kopumā gan nav tie spīdošākie, bet ārpolitikas izpētē tiek pievērsta uzmanība tikai rezultātiem, bet arī nolūkiem.

 

Līdz ar pavasari

 

2024. gada 21. martā NATO politisko lēmumu pieņemšanas struktūra – Ziemeļatlantijas padome – nāca klajā ar brīdinājumu, ka Krievija ir uzsākusi hibrīdaktivitāšu kampaņu virknē alianses dalībvalstu, tostarp, Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Polijā, Vācijā, Čehijā un Lielbritānijā. Kā šādas aktivitātes NATO identificēja sabotāžas aktus un vardarbīgus uzbrukumus, kiberuzbrukumus, dezinormācijas kampaņas sabiedroto valstu teritorijās. Vairākas NATO valstis paziņojušas, ka ir  nobažījušās par Krievijas hibrīdo aktivitāšu kampaņu militārās alianses teritorijā. NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs mediju platformā X publicēja vēstījumu, kurā norādīja, ka dažādas darbības, tostarp dezinformācija, sabotāža, vardarbības akti un kiberiejaukšanās, neatturēs NATO no atbalsta Ukrainai.


Norvēģijas Policijas drošības dienests pirms kāda laika ziņoja, ka Norvēģijas rietumu daļā darbojas Krievijas izlūki, kuri, iespējams, gatavo sabotāžas operācijas pret kritisko infrastruktūru. Šajā reģionā atrodas lielākā jūras spēku bāze Ziemeļeiropā Hākonsverna, kā arī vairāki svarīgi naftas un gāzes infrastruktūras objekti un spēkstacijas. Norvēģijas drošībnieki ir norādījuši, ka Krievijas izlūkdienestu aktivitātes Norvēģijas teritorijā ir pastiprinājušās kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā sākuma 2022. gada februārī. Kopš 2022. gada Norvēģijas varas iestādes aizdomās par izlūkošanas  darbībām izraidījušas vairāk nekā 15 Krievijas vēstniecības Norvēģijā darbiniekus.

 

Boļševiku pēdās

 

Atceros, ka pirms vairākiem gadiem, lasot izcilā vēsturnieka un sovietologa Ričarda Paipsa (Richard Pipes) grāmatu “A Concise History of the Russian Revolution”, kārtējo reizi konstatēju, cik globāli spēja domāt Krievijas revolucionāri. Ļeņina laikā aicinājums – “visu zemju proletārieši, apvienojieties!” tika domāts nopietni. Staļins vēlāk sašaurināja ideju, bet tikai tāpēc, ka nebija jaudas iekarot visu. Labi, ka poļu pani spēja apstādināt krievus ceļā uz Vāciju, kur bija iecerēts turpināt to pašu destrukciju, kas jau bija pastrādāta Krievijā. Bail iedomāties, kāda būtu Eiropas vēsture, ja poļi nepaklupinātu sarkanarmiešus. Ļeņinieši spēja domāt globāli, un Krievijas dienesti 21. gadsimtā turpina boļševiku (lielnieku) tradīcijas. Apvērsumu mēģinājumi, ķīmisko ieroču izmantošana indivīdu nogalināšanai, terora akti ir Krievijas ārpolitikas sastāvdaļa. Te grūti lietot vārdu “ārpolitika”, jo mūsu acu priekšā postu izplata barbariska valsts, ko pasaulē labi zināmais vēsturnieks un fašisma eksperts Timotijs Snaiders nosauca par fašistisku. Paši nemāk mierā dzīvot un arī citiem neļauj.

 

Padomju teroristi

 

Jau kopš lielnieku varas pirmsākumiem padomju izlūkdienesti ir bijuši ļoti aktīvi diversiju veicēji un apvērsumu mēģinātāji. Padomju dienesti jau 1923. gadā organizēja sacelšanos Hamburgā Hristofora Salnina vadībā. PSRS dienesti 1924. gadā Igaunijā organizēta apvērsumu (kas neizdevās) Karla Trakmana vadībā ar nolūku gāzt valdību Tallinā. Tajā pašā gadā krievu dienesti vēlējās sašūpot visu Rumāniju. Vēl pirms četriem gadiem – 1920. gada 8. decembrī norībēja sprādziens Rumānijas Senātā, ko sarīkoja padomju izlūkdienesta darbinieks M. Goldšteins. Teroraktā aizgāja bojā Rumānijas Senāta vadītājs, vairāki senatori un tieslietu ministrs. Lai arī daļa Krievijas diversantu mēģinājumu nenesa gaidītos augļus, Padomju Savienībā tika radīts teorētiskās literatūras kopums, kas joprojām ir Krievijas nekonvencionālā kara teorijas pamatā.


Attīstoties padomju nekonvencionālās karadarbības skolai, liels uzsvars tika likts uz divu pieeju kombināciju: 1) propaganda/dezinformācija; savienojumā ar 2) izlūkošanu un vardarbīgu destabilizāciju. VDK ģenerālmajors Jurijs Drozdovs šo sintēzi nostiprināja Krievijas specdienestu darbā ar nosaukumu “Drozdova binoms”. Tajā tika skaidrots, ka ir jākombinē nelegālo izlūkdienesta darbinieku (t.s. “nelegāļi” – izlūki bez diplomātiskā piesega) sadarbība ar operatīvo kaujas grupu. Drozdovs uzskatīja, ka jebkurš pretinieka objekts var tikt iekarots. Viss esot atkarīgs no izlūkošanas informācijas par objektu, spēku sagatavošanas līmeņa un kareivju kaujinieciskuma gara. Padomju metodes varas nomaiņā mērķa valstī ietver: elites kontroli, vervējot aģentus valsts politiskajā elitē; informācijas operāciju un diversijas izmantošanu, lai radītu politisko destabilizāciju; vardarbības eskalāciju, lai radītu krīzi, caur kuru Krievijas sabiedrotie var pārņemt varu. Viens no ilustratīviem piemēriem ir  operācija “Vētra-333” Afganistānā 1979. gadā, kad padomju specvienības nogalināja prezidentu Hafizullu Aminu, kura vietā stājās padomju ieliktenis Babraks Karmals. Starp citu, tai operācijā esot piedalījies arī vēlāk bēdīgi slavenais Rīgas omonietis Česlavs Mļiņņiks.

 

Džeims Bonds un citi

 

Viena no GRU vienībām, kas ir atbildīga par šādām un līdzīgām operācijām, ir “161. īpašo uzdevumu speciālistu apmācības centrs”, kas tika izveidots 1963. gadā un apmācīja gan cilvēku izlūkošanas, gan īpašo spēku personālu. Džeimsa Bonda filmas dažkārt vairāk līdzinās multiplikācijas filmām, nevis realitātei, jo retie specdienestu darbinieki spēj visu. Pārsvarā gadījumu valstu dienesti nodarbojas ar personāla šauru specializāciju. Tas nozīmē, ka cilvēku vervētāji tiek gatavoti atsevišķi, un šādu dienesta darbinieku kandidātu atlasē IQ ir svarīgs parametrs. Savukārt, diversanti, kuriem var nākties nogalināt, ir fiziski stipri un īpaši sagatavoti psiholoģiski, lai spētu izpildīt specifiskas pavēles. Krievijas GRU aizbēgušais virsnieks Viktors Suvorovs (Vladimirs Rezuns) rakstīja, ka Aukstā kara laikā izlūka galvenais ierocis jau nebija pistole, bet pildspalva (tagad gan jau rakstītu, ka dators vai gudrā ierīce).  Nu lūk, tad krievi ir mēģinājuši tomēr salikt divus vienā: i labi runāt māk, i šaut un lēkt ar izpletni. Tomēr, ja vērojam “Solsberi Novičok tūristu” Aleksandra Petrova un Ruslana Boširova interviju, tad viņu gadījumā nez vai varētu teikt, ka tas būtu izdevies…


GRU neizdevās arī īstenot apvērsumu Melnkalnē 2016. gadā, kura mērķis bija nepieļaut valsts pievienošanos NATO. Viena no metodēm, ko GRU izmatoja Balkānos, bija organizētās noziedzības pārstāvu iesaistīšana. Krievijai neizdevās arī destabilizēt Moldovu 2022. un 2023. gadā. Promaskaviskais politiķis, bijušais Moldovas prezidents Igors Dodons tika arestēts; oligarhs Ilans Šors uz brīdi paslēpās ārzemēs un Kremļa plāni tika izjaukti. Šors gan vēl varētu nepadoties centienos ievilkt Moldovu “krievu pasaulē”. Šā gada 20. oktobrī notiks valsts prezidenta vēlēšanas un referendums par iestāšanos ES. Gan jau Maskava gatavo kādu “hibrīdsveicienu” šim pasākumam. Baltieši ir aizgājuši, kamēr lācis gulēja, bet tagad tas nelaidīs (mēģinās nelaist) projām vairs nevienu. Turklāt Krievijai jau ir pieredze viena cita miljardiera izmantošanā Gruzijas savaldīšanai (lasi – paverdzināšanai!).

 

Nobeigumā


Kremlis izmanto brīvās pasaules stratēģisko nolaidību un cilvēku neapmierinātību ar Rietumiem gan Āfrikā, gan Tuvajos Austrumos. Krievija īsteno nekonvencionālu karadarbību (visdažādākās hibrīdkara metodes), lai stiprinātu savu redzējumu par daudzpolāru pasaules kārtību, kur Kremlis, radot haosu, pieprasa atļaut tam kontrolēt kaimiņvalstis. Krievija arvien izlēmīgāk darbojas arī Āfrikā, kur vāgnerieši gan “piesien dūšu” izšaudoties, gan risina zelta un citu resursu ieguves pārdales jautājumus, atbalstot kārtējo “demokrātisko tautas līderi”, kurš nācis pie varas ar apvērsuma palīdzību. Kopumā var teikt, ka Maskava darbina visus asimetriskos un nekonvencionālos rīkus, kādus vien spēj, un kur vien spēj.


Kad 2007. gadā pētniekiem Vašingtonā skaidroju mūsu nostāju par Krievijas tautiešu politikas un Kremļa kontrolēto mediju darbības destruktīvo raksturu, daļa no viņiem runāja par Krieviju, kā declining power – varu, kas noriet jeb samazinās, balstot savu vērtējumu pārsvarā uz Krievijas IKP, ekonomisko varēšanu un līdzīgiem rādītājiem. Tā bija stratēģiskas kalkulācijas kļūda, jo nav tik svarīgi vai un kā sabruks Krievija, bet gan, cik daudz nepatikšanu tā šajā procesā var radīt kaimiņvalstīm, Eiropai un pasaulei kopumā. Rietumiem ir strauji jāpārslēdzas un Aukstā kara stratēģisku pretstāvi ar Krieviju reģionāli un globāli, jo agresors ir jāapstādina, viņš pats nestāsies.


 Krievijas diversiju kontekstā ir jāizmanto visas priekšrocības, ko sniedz tehnoloģiju izmantošana izlūkošanā un pretizlūkošanā. Turklāt neatsverama Krievijas līdzsvarošanas metode ir NATO dienestu savstarpēja sadarbība. Pretizlūkošanas un izlūkošanas nozīme pēdējos gados ir strauji augusi un sasniegusi tādu pašu nozīmīgumu kā Aukstā kara laikā.

154 views0 comments

Comments


bottom of page