• Andis Kudors

Krievijas fašisms

Updated: May 11

Tie, kuri visskaļāk kliedza: “Sitiet fašistus!”, paši de facto runā un rīkojas kā fašisti.



Nepārstāstīšu fašisma izveides vēsturi, tikai atgādināšu, ka fašisms ir politiska ideoloģija un politiska kustība, kuru raksturo totalitārisms, militārisms, radikāls nacionālisms, revisionisms un ekspansionisms. Nacisms, savukārt, iepriekšminētajām pazīmēm pievieno vēl sekojošo – vienas nācijas (vai rases) paaugstināšanu pār citām. Arī etatisms ir bijis gan fašisma, gan nacionālsociālisma, gan padomju sociālisma būvētājiem tīkams, jo tas nosaka, ka valsts ir VISS, bet indivīds ir gandrīz nekas, ja nu tikai skrūvīte lielajā mehānismā, kas pastāv it kā tautas labā, bet praksē parasti tikai šaura loka izredzēto labā. Ja autoritāra sistēma kontrolē pārsvarā publisko telpu, tad totalitāra iespiežas arī cilvēka personiskajā dzīvē un nerespektē privātumu.


Vladimirs Putins ir panācis, ka Krievijā nav vēlēšanu, nav parlamenta, nav politisko partiju, un nav varas dalīšanas, kas piemēram, nodrošinātu tiesu darbības neatkarību. Ir visu nosaukto institūtu fikcija, kam pie fasādes piekārti tie paši nosaukumi, kas pie mums, bet saturs ir atšķirīgs. Nav brīvu mediju; vēl nesen bija, bet nu vairs nav. Nav pulcēšanās, vārda un reliģijas brīvības. Maskavas patriarhāts ir pacelts virs citiem un tā vadība apkalpo Kremli. Ir palikusi daļēja pārvietošanās brīvība (daļēja, jo parādniekus neizlaiž no valsts, ārzemju ceļošanas pases ir mazākumam); ir paredzams, ka Krievija zaudēs daudz iedzīvotāju, līdzīgi kā tas notika Austrumvācijā, kamēr Berlīnē sienu neuzcēla.


Jau pirms Krievijas masīvā kara uzsākšanas pret Ukrainu, politikas pētnieki ir skatījuši Vladimira Putina režīmu caur fašisma teorijas prizmu. Pirms vairākiem gadiem vācu pētnieks Andreass Umlands skaidroja, ka Aleksandra Dugina neoeirāzisma idejas lielā mērā atbilst fašisma rāmim. 2021. gadā ASV zinātniece, kura specializējas Krievijas un Centrālās Āzijas pētniecībā – Marlēna Laruelle (Marlene Laruelle) publicēja grāmatu ar nosaukumu “Vai Krievija ir fašistiska?” 2022. gada 24. februāra notikumi pavirzīja vairāku pētnieku vērtējumu par mūsdienu Krieviju kā fašistisku. Šis raksts ir neliels papildinājums diskusijai, kas jau ir izvērtusies visai plaša.


Pēctecība un mantojums


Kāpēc pēc pēc Otrā pasaules kara Padomju Savienībā par Vāciju runāja kā par fašistisku, nevis nacionālsociālistisku? – Jo vārds “sociālisms” drīkstēja parādīties tikai pozitīvā kontekstā valstī, kurā tika būvēts “parastais” un pēc tam arī “attīstītais” sociālisms. Tam bija jānoslēdzas ar komunisma izveidi 1980. gadā, kā to solīja enerģiskais Ņikita Hruščovs. Kāpēc Padomju Savienībā pēc kara detalizēti un publiski neanalizēja, kas ir fašisms? – Jo pārāk daudz tā pazīmju sakrita ar Padomju režīmu. Starp tiem arī militārisms, ko pasvītroja ikgadējās militārās parādes, kuras sākās nevis uzreiz pēc kara, bet vēlāk, kad patiesība par kara šausmām un nemākulīgajiem sarakanajiem karavadoņiem sāka aizmirsties. Viena no atšķirībām starp nacionālsociālismu (nacismu), fašismu un komunismu ir tāda, ka pirmie divi pieļauj privātīpašumu un uzņēmējdarbību, bet komunisti savā vājprātā un “jaunā cilvēka veidošanā” gāja tālāk un padarīja indivīdus par pelēku, nevarīgu masu. Pilsonisko sabiedrību veicina ne jau tikai NVO, bet arī no valsts varas finansiāli neatkarīgi indivīdi, kuriem ir dūša pateikt “nē” vadoņiem.


Harizma un vadoņa kults


Ja fašisma un nacionālsociālisma būvniecību parasti vada ar harizmu un oratora spējām apveltīti indivīdi (atceramies Hitlera treniņus žestikulācijā spoguļa priekšā), tad Krievijā pat tas nebija nepieciešams, jo tur katru apņēmības pilnu pilsoni varēja (un var) iecelt par caru. Paskatieties Staļina publisko runu ierakstus! Harizma – nulle, toties galvas var efektīvi nocirst, tāpēc baidieties! Nesaprotu īsti tos, kuri saka, ka Putins esot ļoti harizmātisks. Tā ir TV uzknonstruēta – dusmīga cilvēka – “harizma”; tādiem vēlas izrādīt lišķību traumētas dvēseles, kuras uz agresiju reaģē ar izdabāšanu. Redzējāt Putina svaigāko runu necauršaujamā stikla būrī stadionā? Kādā citā dzīvē, uz kādas citas planētas varētu notikt Borisa Ņemcova un Valdimira Putina TV debates tiešraidē. Kurš uzvarētu?


Fašistisku valstu līderi parasti sevi personificē ar visu tautu un valsti. Vjačeslavs Volodins paziņoja: “Ir Putins, ir Krievija. Nav Putina – nav Krievijas.” Lišķu svīta ir vēl viena autoritāru un totalitāru valstu pazīme. Arī fašismā neiztiek bez līdera kulta. Franču karalis Luiss XIV teica: “Valsts esmu es”, Hitlers turpināja: “Viena tauta, viena valsts (impērija), viens vadonis!” Putinu kā “nacionālo līderi” kultivē jau sen. Jau pirms vairākiem gadiem krievu meitenes rakstīja uz t-krekliem: “Porvu za Putina!” Tipisks personības kulta raidījums ir Rossija TV cepums – “Rossija, Kremļ, Putin”, kur Vladimirs Solovjovs ar savu kolēģi visu raidījumu jūsmo par vadoni: labs, gudrs, tālredzīgs, spēcīgs, utt. Savulaik arī Nils Ušakovs ziņoja, ka Putins ir labākais, kas mums var būt. Turklāt viņš kritizēja sankcijas pret Krieviju, kuras bija tās amatpersonām noteiktas agresijas pret Ukrainu dēļ. Tagad saskaņieši runā citādi. “Mazs karš”, kurā gāja bojā ap 14 000 cilvēku, bija pieņemams, bet “liels karš” nav? Ja desantnieki apmaldās atvaļinājumā Ukrainā un nogalina simtu, tad nav slepkavas, bet ja nogalina tūkstoti darba laikā, tad ir? Saskaņiešu prāti taču bija saskaņā ar kara sākumu, kāpēc ar TĀ PAŠA KARA turpinājumu vairs nav?


Militārisms, revanšisms


Ja Hitlers vēlējās novērst Versaļas līguma netaisnību, tad Putins vēlas pārskatīt pasaules kārtību pēc Aukstā kara beigām. Fašisma un nacisma militārisms un sevis kūdīšana uz karu arī visbeidzot noved pie kara. Vardarbības glorifikācija romantizē karu un sauc: “Varam atkārtot!” Fašistiem parasti veicas sākumā, bet tad tie neglābjami zaudē. Putinam tagad bajāri par sliktu – nemāk karot, izzaguši visu… Hitlers arī esot bijis vīlies, viņa armija neattaisnoja fīrera doto augsto misiju. Līdzība starp abiem vadoņiem aizvien pieaug. Putina režīms atšķiras no Hitlera veidotā, jo Krievijā zog un melo tādos apmēros, kādi eiropiešiem sapņos nav rādījušies. Un tad, kad vadonis saka “Vperjod Rossija!”, tad tāds konfetī (hlapuškas) paukšķis vien sanāk, jo tankos nav aprīkojuma… Te, protams, pārspīlēju, jo Otrajā pasaules karā pārbaudītā “lielgabalu gaļas” metode zināmā mērā joprojām strādā. Ja nav žēl savu kareivju, tad tā ir tāda sadistiska priekšrocība, kādu iegūst tas, kurš ļauj sev iedurt dunci kājā, tad izvelk to un nodur uzbrucēju.


Traģiskā situācijā nonāk tas mazākums Krievijā, kas vēlas un spēj dzīvot bez vadoņa stigrās rokas. Krievijā, bez šaubām, ir tādi cilvēki. Nesen noskatījos Youtube interviju ar cilvēku, kurš nebaidās no Putina – kinorežisoru Aleksandru Sokurovu.[1] Tas ir pats labākais, ko esmu skatījies un klausījies krieviski pēdējo divu mēnešu laikā. Intervija ir pilna lielu sāpju, ko izjūt inteliģenta personība, kura apzinās daudzu Krievijas iedzīvotāju politiskā vājprāta un morālās degradācijas mērogu. Tās ir sāpes, kas rodas iedziļinoties ordas sadisma tradīciju dzīvotspējā no Maskavijas līdz pat mūsdienu Krievijai, kuras kareivji slepkavo, spīdzina, izvaro un zog visu, ko var nozagt. Sokurovs jau ap 2007. gadu teica, ka, ja Kremlis tā turpinās, tad būs karš ar Ukrainu un Kazahstānu. Viņā, protams, neklausījās tie, kuriem vajadzēja piļīt naftas dolāru radīto budžetu. Tas, turklāt, bija jādala bez konkurentiem, tāpēc 2007. gadā Putins Minhenes Drošības forumā paziņoja, ka tiek nolaists jaunais dzelzs priekškars. Ja padomju komunisti runāja, par kādu utopisku, nepiepildāmu komunisma ideju un tāpēc karoja Aukstajā karā, tad putinisti nolaida priekškaru ar uzrakstu “Krievu pasaule”, bet patiesībā īstais mērķis bija piļīt budžetu, zagt un valdīt pār kaimiņiem.


Lielā ideja? Drīzāk lielā manipulēšana.


Vai Hitlers neoperēja ar stipri piepucētiem stāstiem par ģermāņu skaisto, harmonisko pagātni, kam bija jākaplo par utopiskas nākotnes tēlu? Hitlers (un Musolīni) daudz ko režīma ārējam ietērpam paņēma no Romas, gan gājienus ar ģērboņiem, ērgļiem un karogiem, gan rokas sveicienu. Pūlis, kas uzgavilē fīreream, darbojas kā manipulēšanas rīks, jo mūsu uztvere izstrādā jokus: ja redzam, ka kāds bariņš ir sajūsmā par uz postamenta stāvošo, tad mums var sākt likties, ka gan jau ir kāds nopietns iemesls, kāpēc visi ir sajūsmā. Šo metodi sabiedriskajās attiecībās lieto daudzi, pat tie, kuri spriež demokrātiski. Simboli ir svarīgi režīma tēla veidošanai. Ar Georgija lentīti nepietika; “Z” burts gan tikai vēl vairāk palīdz vilkt paralēles ar svastiku un nacistiem.


Krievi tiek palsudināti par labākiem, nekā ukraiņi. Krieviem drīkst būt valsts, ukraiņiem – ne. Denacifikācija Ukrainā patiesībā ir iecerēta kā de-ukrainizācija. Un šāda Kremļa pieeja līdzinās nacismam. Varbūt pašā Krievijā ir jāīsteno denacifikācija un demilitarizācija? Satrakojies “Krievu pasaules” būvētājs un PSRS mantinieks, kurš biedē pasauli ir kodolieročiem, neļauj normāli dzīvot savai tautai (tās daļai viņš gan patīk) un arī citām ne. Viss ukrainiskais tiek palsudināts par ļaunu fikciju un tiek runāts par “ukraiņu jautājumi galējo risinājumu”, līdzīgi, kā tika runāts par “ebreju jautājuma galējo risinājumu”.


“Marvel” kompānijas vadītājs reiz skaidroja vienkāršu Holivudas filmu “ģeometriju” – varonim noteikti vajag antivaroni. Varonim ir superspējas un arī antivaronim tādas ir, citādi nebūtu drāmas, bet bez drāmas nevar, jo skatītājs iemigs. Kremlim te viss sanāk tik neveikli. Putins biezā (lai gan ļoti dārgā – importa) pufaikā stikla būrī neveikli žestikulē, tautas sajūsma tāda pavāja, bet pagaidām pietiekama. Meklējam antivaroni – ja mūsējais ir antifašists, tad vajag fašistu. Ir atrasts – Ukrainas spēku virpavēlnieks Volodimrs Zeļenskis tiek izvēlēts par nacistu. Bet, ak vai, ebrejs taču! Nekas – Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs steidz paskaidrot, ka arī ebreji varot būt nacisti… Te komentāri lieki.


Reālā ideja: vara un nauda


Kā trāpīgi raksta Maija Kūle: “Kļūst redzams, ka Krievijas karam Ukrainā nav viltīgas filosofiski ideoloģiskas bāzes, izņemot izredzētības tēmu un slāvu identitātes vienādošanu.”[2] Filosofe turpina: “Ukraina pašlaik ne tikai karo, bet arī audzina pasauli. Tomēr pasaules vēsturiskajā gaitā patlaban ir iesaistījušies vēl lielāki “pūķi” nekā karš Ukrainā. Šo pavērsienu piedāvāju nosaukt par jauna Gribas laikmeta sākumu. Kad valda griba, dzīves formas mainās – vairāk spēka, lielāki izaicinājumi, mazāk argumentācijas utt.”[3]”Gribas laikmeta” ideja virza uz pārdomām. Georgijs Gurdžijevs esot mācījis gan Staļinu, gan nacistus kā vadīt pūli. Mēness visus pievelk, visa dzīvā radība tam pakļaujas; vajag tikai mēnesi, pūlis “pavilksies”. Stipra personība ar pārliecību un harizmu var aizvest pūli arī uz bedri. Un tad vēl Nīčes un Gurdžijeva “pārcilvēka” idejas, kuras var interpretēt tik dažādi. Rainis to tulkoja gandrīz bībeliskā izpratnē: tas spēj visu, kas spēj aizliegt sevi visu; pārvēršas par sirdsskaidro Antiņu, kurš tiek stikla kalnā. Tajā stāstā nav gribas laikmeta vardarbības. Savukārt, Hitleram līdzīgas idejas pārvēršas par “maksimizētās gribas cilvēka” valdīšanu pār neizlēmīgajiem un veselām tautām. Vai saientoloģija (scientology) nemāca ko līdzīgu? Vieni valda, otri pakļaujas. Nu, un tad tie gribas maksimizētāji, izmantojot pūļa vadīšanas tehnoloģijas, sasniedz visu, vai ļoti daudz, bet triumfa vietā ir katastrofa, jo Dievs apstādina augstprātīgos. Notiek kas negaidīts, Hitlera plānus pabojāja ziemas sals, kas būtiski traucē iekarot Krieviju. Un tad pašiem vadoņiem sakāpj galvā, viņi sajūtas lielāki kara speciālisti kā ģenerāļi. Hitlera lēmuma cena par pagriezienu uz Krievijas dienvidiem bija Maskavas neiekarošana. Vai Putins pareizi novērtēja Ukrainas gribu un spēju aizsargāties?


Paliek impēriska ideja, masīva propaganda un meli par visu, tai skaitā par Krievijas elites konservatīvismu. Daži Latvijas radikālie liberāļi palīdz Putinam melot, jo sasaista viņu ar konservatīvismu kā tādu. Tā ir ļoti virspusēja pieeja Putina režīma būtībai. Eiropas un ASV konservatīvisma politiskā ideoloģija atbalsta likuma varu, un tieši likuma vara un tiesiskums, nevis liberālisms, ir īstais Putina režīma ienaidnieks. Putina draugu loks drīzāk izskatās pēc zapadņikiem-hedonistiem, kuru mērķis ir baudu maksimizācija un vara, nevis tradicionālās vērtības. Pēdējo desmit gadu laikā ir redzams, kā karojošs mazākums Latvijā piemēra jaunā autoritārisma formas tērpus, pasludinot konservatīvu pārliecību par tumsonību un aizmirstot par toleranci brīdī, kad jārunā ar kādu, kurš domā atšķirīgi.


Nobeigumā: drosme un pazemība


Putins, nākot pie varas lēma, ka ir jāatjauno krievu pašapziņa un lepnums par valsti, kas bija cietusi, jo deviņdesmitajos gados viņi ieskatījās patiesībai acīs. Patiesībai par cilvēku nīdēšnau savā valstī un tādu pašu nīdēšanu kaimiņvalstīs. Ko tādā situācijā darīt? – Būt patiesam pret sevi, lūgt iedošanu kaimiņiem, kuri ir cietuši tevis dēļ. Un tad piedot arī sev pašam un dzīvot atšķirīgi no ierastā. Lai ko tādu paveiktu, ir jābūt drosmei un pazemībai. Abu šo elementu pietrūka Krievijā, un Putins izvēlējais ļaunu ceļu, ko ilustrē devīze: visi ir nelieši, citi nav labāki par mums, un ja kāds mums atgādinās par mūsu (vai mūsu priekšteču) vainu, tad tā dabūs pa galvu, ka maz neliksies… Ieskatīties patiesībai acīs par sevis nodarīto var būt sāpīgi, bet godīga refleksija par pagātni var būt pirmais solis ceļā uz brīvību. Nedomāju, ka vāciešiem un japāņiem tas nācās viegli. Putins un liela krievu daļa izvēlējās verdzību, ko agrākais KF kultūras ministrs Medinskis nosauca par “pozitīvo vēsturi” un pasludināja, ka Krievijas vēsturi rakstīs tikai un vienīgi pati Krievija. Praksē tas nozīmē selektīvu pieeju vēsturei, kas rezultējās kā Staļina popularitātes pieaugums Putina valdīšanas laikā. Ir cilvēki, kuri spēj būt tikai vergi vai vergturi; brīvība ir par sarežģītu, jo tā prasa uzņemties atbidību par sevi un pārtraukt vainot citus savās nelaimēs. Tagad, kad kritzējam putinistus, mūs atkal apsūdz rusofobijā. Protams, kurš gan šaubījās, ka latvieši pie visa vainīgi?! Mēs esam globāla nācija, bez mūsu ziņas nekas nenotiek…


Putins soli pa solim ir gājis Hitlera pēdās. Tie, kuri visskaļāk kliedza: “Sitiet fašistus!”, paši de facto runā un rīkojas kā fašisti. Ja radījums pēkšķ kā pīle, iet kā pīle, peld, lido un izskatās kā pīle, tad tā ir pīle. Līdera paaugstināšana (kults), propaganda, militarizācija, revanšisms, olimpiāde (kā līdera kulta katalizators), “Krievu psaule” (toreiz – ģeopolitiķa Haushofera “dzīves telpa”), jaunie putinisti – “Naši” (toreiz – Hitlerjugend), ukraiņu (toreiz – ebreju) jautājuma galējais risinājums, Krimas aneksija (toreiz – Čehoslovākijas regions), karš, ASV Lend Lease ukraiņiem (toreiz – PSRS, Lielbritānijai u.c.). Kāds būs fināls?


Raksta oriģināls pieejams DELFI: Andis Kudors: Krievijas fašisms - DELFI

[1] Александр Сокуров: «Война и мир» #ещенепознер / Aleksandr Sokurov: "War and Peace" - YouTube [2] Par mūsdienu Krievijas publiku, baudām un gribu - LV portāls (lvportals.lv) [3] Turpat

140 views