top of page
  • Writer's pictureAndis Kudors

Krievijas opozīcijas apspiešana

Updated: Jan 17

Raksta autors: politologs Arnis Latišenko.



Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gadā Kremļa režīms ir pastiprinājis iekšējās represijas, kā arī sagrāvis pēdējās pilsoniskās sabiedrības un demokrātiskās opozīcijas paliekas.  Jebkāda kara kritika vai protesti tiek uzskatīti par Krievijas armijas diskreditāciju, par ko draud cietumsods līdz pat 10 gadiem ieslodzījumā. Kara atbalstītāji jeb “patrioti” tiek pretnostatīti “tautas nodevējiem”. Valsts vara un ekonomika ir sagrābta specdienestu korporācijas rokās. Valsts mediji un Krievijas Pareizticīgā baznīca ir kara propagandas mašinērijas neatņemamas sastāvdaļas. Krievijas vēstures mācību grāmatas tiek pārrakstītas, lai sludinātu Putina karu Ukrainā kā Krievijas varenības atdzimšanas sākumu jaunajai paaudzei, kā arī atspoguļo Kremļa alternatīvo realitāti par pasaules vēsturi un pašreizējiem notikumiem starptautiskajā politikā. Internets ir pieejams, taču tiek cenzēts, savukārt lietotāju komunikācija izsekota.


Faktiski Krievija ir pārgājusi no nobrieduša autoritārisma stadijas totalitāras valsts stadijā. Kaut arī tai trūkst vienotas, saskaņotas vadošās ideoloģiskās paradigmas, tā atbilst visām citām totalitāras valsts pazīmēm, kādas ir atzītas politikas zinātnē. Krievijā valdošais etatisms, vadoņa kults, imperiālisms, anti-rietumnieciskums, militārisms un revanšisms ir drīzāk ideoloģijas pazīmes, taču, iespējams, ir jāatmet iepriekšējie dogmatiskie priekštati par obligātu totalitāra režīma raksturojošo iezīmju kopumu un jākonstatē, ka šīs valsts varas īstenošanas formas un mērķi pēc būtības neatšķiras no vēsturiskajiem piemēriem, kādi ir bijuši PSRS, nacistiskajā Vācijā un fašistiskajā Itālijā.


Opozīcija totalitārā valstī nevar pastāvēt, tā tiek nežēlīgi apspiesta, savukārt tauta tiek apvienota ap "nacionālo līderi" un viņa idejām. Šīs tendences likumsakarīgi pastāv arī Krievijā. Kremļa lielākie pretinieki no Krievijas demokrātiskās opozīcijas – Aleksejs Navaļnijs, Vladimirs Kara-Murza un Iļja Jašins – ir iesēdināti cietumā. Tiem izvirzītas apsūdzības un notiesājošo spriedumu termiņi pat nav svarīgi – var tikt izvirzītas arvien jaunas apsūdzības un jauni termiņi. Faktiskais termiņš zināmākajiem opozicionāriem ir mūža ieslodzījums jeb tik ilgi, cik režīms pastāvēs vai cik tas būs nepieciešams režīmam. Piebilstams, ka šobrīd Krievijā ir vairāk nekā tūkstotis politieslodzīto,[1] kas ir rekordliels skaitlis Krievijas Federācijas vēsturē kopš tās izveides, turklāt tas pārsniedz politieslodzīto skaitu pat PSRS vēlīnajos gados. Šķietami, ka Krievijas opozīcijai nav absolūti nekādu izredžu gūt plašu atbalstu vairākumā sabiedrības. Ja tā, vai tiešām šāda opozīcija ir vajadzīga? Un vai tiešām visas cerības ir veltīgas?


Putina “vēlēšanas” 2024


Šī gada 17. martā Krievijā notiks tā sauktās prezidenta “vēlēšanas”, tas ir, pēc PSRS sabrukuma notikušā Krievijas īsā demokratizācijas procesa rezultātu imitācija. To “uzvarētājs” tiks inaugurēts 7. maijā, tas ir, bez liekas kavēšanās.  Korektāk šo procesu būtu nosaukt par Putina formālu apstiprināšanu kārtējam sešu gadu termiņam. Tas ir pasākums vai “specoperācija” ar Kremļa administrācijas pilnīgi no sākuma līdz galam kontrolētu scenāriju, kurā nevar būt un nebūs pārsteigumu. Vai Kremlis šogad plāno pārspēt pats sevi, padarot “vēlēšanas” vēl nebrīvākas? Jā, Kremlis ir spējis rast veidus kā padarīt absurdu vēl absurdāku. Paredzams, ka šogad pirmo reizi vēlēšanu novērotāji netiks pielaisti vēlēšanu iecirkņiem. Rezultāti pa iecirkņiem netiks publicēti. Attiecīgi nebūs pat iespējas novērot elektorālās krāpniecības metodes kā tas ir bijis iepriekšējās Krievijas “vēlēšanās”. Vēlēšanu digitālā sistēma tiks izmantota ar pilnu jaudu. Tas kopsummā nozīmē, ka Kremlis faktiski var uzrakstīt jebkādu “vēlēšanu” rezultātu ciparus bez vismazākās piepūles.


Reāla opozīcija, pats par sevi skaidrs, netiks pielaista šim procesam. Reālas debates, kurās Putins piedalās kopā ar citiem kandidātiem, Krievijā nekad nav notikušas  Kā citi “vēlēšanu” kandidāti ir atlasīti Krievijas domnieki – mazpazīstamas, gados vecas, birokrātiskas pelēcības – kas pat nav pieminēšanas vērti. Citu kandidātu vienīgā funkcija kā parasti ir lai novecojošais Putins izskatās labi uz to fona. No naratīva kontroles skatu punkta, Kremlis nav pielaidis vēlēšanām maigo opozicionāri Rževas pilsētas domnieci Jekaterinu Duntsovu un turbopatriotu teroristu Igoru “Strelkovu” Girkinu, kurš turklāt arī ir iesēdināts cietumā par kritiskiem komentāriem pret Kremli. Viņi nav pielaisti vēlēšanām nevis tādēļ, ka jebkādā veidā būtu apdraudēta Putina pārapstiprināšana amatā, bet tādēļ ka šo personu viedoklis vai publiskie izteikumi var kaitēt Kremļa naratīvam par esošās situācijas normālību un veicināt Kremlim nevajadzīgu apmulsumu sabiedrībā. Kremļa naratīva vistrauslākā daļa ir neveiksmes karā ar Ukrainu. Duntsova kritizēja Putina karu no humānām pozīcijām, savukārt Girkins atbalsta karu, bet kritizēja Putinu un Šoigu par to nekompetenci kara vešanā.


Krievijas opozīcijas politika


Krievijas opozīcija nav vienots “organisms” un to var sadalīt vairākās grupās. Primāri jānodala nedemokrātiskā opozīcija no demokrātiskās opozīcijas. Nedemokrātiskā opozīcija, pie kuras varētu pieskaitīt jau pieminēto Girkinu, dažādas sugas komunistus, turbopatriotus, monarhistus, pro-krieviskos neonacistus un citas skaitliski nelielas neapmierināto grupas,  ir tā, kas pēc būtības atbalsta Kremļa totalitāro un agresijas kursu, taču uzskata, ka to varētu īstenot efektīvāk, iespējams, kāds cits cilvēks, bet ne Putins. Šī opozīcija, kamēr tās atsevišķu pārstāvju uzvedība nepārkāpj noteiktas sarkanās līnijas, nav bīstama režīmam, tas ir specdienestu uzraudzīts ganāmpulks, kam ļauts “nolaist tvaiku”, un nepieciešamības gadījumā tā var tikt izmantota režīma mērķiem. Šī opozīcija mums nav interesanta.


Svarīgi vispirms ir saprast, kas ir organizētā demokrātiskā opozīcija Krievijā. Lai to labāk saprastu, to vērtīgi iedalīt pēc to esošā stāvokļa, darbības mērķa un iespējām. Pirmkārt, Jau pieminētajiem opozicionāriem cietumā ir primāri simboliska loma, kas ir pielīdzināma tai, kāda kādreiz ir bijusi Nelsonam Mandelam Dienvidāfrikas aparteīda režīmā. Citiem vārdiem, sakot šim opozīcijas stratam piemīt noteikts nācijas sirdsapziņas simbolisms, kas var kalpot kā pastāvīgs atgādinājums tai Krievijas sabiedrības daļai, kas slepenībā ir pret Putinu, taču šo opozicionāru faktiskās iespējas ietekmēt politisko procesu Krievijā šobrīd ir niecīgas.


Otrkārt, jauna grupa, kas ir aktivizējusies ar Putina plaša mēroga iebrukumu Ukrainā, ir krievu bruņotā opozīcija režīmam, ko pamatā pārstāv Ukrainas Starptautiskā teritoriālās aizsardzības leģiona sastāvā karojošās vienības “Brīvība Krievijai” un Krievu brīvprātīgo korpuss, kā arī iespējams pastāvošās partizānu grupas Krievijas iekšienē. Šīs grupas apmēri nav publiski zināmi, bet pēc aplēsēm šobrīd tā ir relatīvi neliela. Šķietami tā individuāli pašlaik nevar radīt draudu Kremļa represīvajai mašinērijai, taču 2023. gada jūnijā Prigožina dumpja incidentā varējām novērot, ka arī salīdzinoši mazas “Vagner” kaujinieku grupa darbības rezultātā atklājās Putina režīma iekšējais vājums, kad tas saskaras ar “opozīciju”, kas ir gatava pielietot spēku. Vienlaikus nav arī šaubu, ka Kremlis ir guvis noteiktu mācību un strādās pie tā, lai novērstu pieļautās kļūdas, jo pašsaglabāšanās un varas noturēšana šāda tipa režīmiem ir viennozīmīga prioritāte.


Treškārt un visbeidzot, ir organizētā politiskā opozīcija trimdā. Šī opozīcijas daļa ietver plašu opozicionāro politiķu, Krievijas sabiedriski aktīvo pilsoņu un dažādu interneta blogeru kopu. Šī grupa primāri darbojas divās sfērās. Viena ir izglītojošs darbs ar to sabiedrības daļu Krievijā, kas kā primāro informācijas avotu izmanto internetu. Problēma ir tāda, ka pamatā šīs grupas publika ir tā Krievijas sabiedrības daļa, kuras uzskati jau tāpat lielākā vai mazākā mērā sakrīt ar Krievijas demokrātiskās opozīcijas uzskatu pamatnostādnēm un attieksmi pret karu Ukrainā. Iespējas palielināt publiku un sasniedzamību Krievijā izriet no Krievijas sabiedrības neapmierinātības pieauguma ar valdošā režīma politiku. Piebilstams, ka, pēc organizāciju “Russian Field”[2] un “Levadas centrs”[3] aptauju datiem,  Krievijas sabiedrības atbalsts karam Ukrainā pamazām, bet krītas, ko ietekmē arī tādi faktori kā dzīves līmeņa kritums un bailes no atkārtotas mobilizācijas. Otrs tās darbības lauks ir sadarbības un lobisma darbs dažādas Rietumvalstu struktūrās un nevalstiskajās organizācijās, kas veicina šīs opozīcijas leģitimitātes pieaugumu.


Rezumējums


Vai Krievijas demokrātiskā opozīcija vispār ir vajadzīga un jēdzīga, ja tās iespējas ir tik acīmredzami ierobežotas? Uz to var atbildēt, aplūkojot vēsturiskos piemērus kā dažāda veida autoritārie un totalitārie režīmi pasaulē ir krituši. Pozitīvie demokratizācijas piemēri, protams, ir komunisma krišana Austrumeiropā, militāro huntu krišana Dienvidamerikā, un autoritārisma pāriešana demokrātijā Austrumāzijas valstīs kā Dienvidkoreja un Taivāna. Tas pierāda, ka pārmaiņas ir iespējamas pat šķietami bezcerīgos gadījumos. Opozīcijas sabiedriskās aktivitātes var veicināt noskaņojuma maiņu sabiedrībā kā tas ir bijis ar “Solidaritāti” Polijā 1980. gados. Taču papildus tas ir arī svarīgs aktīvs, jo varēs kalpot kā fundaments iespējamai demokrātiskas sistēmas izbūvei Krievijā nākotnē pēc Putina režīma bojāejas, neatkarīgi no tā vai tā būs miermīlīga bojāeja, vai arī ne. Jebkurā gadījumā, lai Rietumi varētu runāt ar Krieviju pēc minētajām iespējamajām nākotnes pārmaiņām, ir jābūt kādam sarunu galda otrā pusē. Vissvarīgākais arguments, protams, izriet no mūsu vērtībām – Rietumu demokrātijām ir jāatbalsta pro-demokrātiskie spēki visur un vienmēr – tāds ir demokrātiju morālais pienākums, it sevišķi, režīmu brutalitātes pieauguma brīžos. Politiskā cinisma cena ir daudz augstāka.


[1] Meduza, With over 1000 political prisoners in Russia, Putin says mass repressions must never be repeated,  https://meduza.io/en/news/2023/12/05/with-over-1000-political-prisoners-in-russia-putin-says-mass-repressions-must-never-be-repeated

[2] Russian Field, «Специальная военная операция» в Украине: отношение россиян. 13 волна (21-29 октября 2023), https://russianfield.com/13volna

[3] Levada Center, КОНФЛИКТ С УКРАИНОЙ: ОЦЕНКИ НОЯБРЯ 2023 ГОДА, https://www.levada.ru/2023/12/08/konflikt-s-ukrainoj-otsenki-noyabrya-2023-goda/

136 views0 comments

Comments


bottom of page