• Andis Kudors

Latviešu “Rembo” - Roberts Preiss-Straume

Uzturoties ASV, kārtējo reizi secinu, ka mēs varam no dažādām nācijām paņemt labāko. No amerikāņiem varam mācīties, kā godināt nācijas tēvus un savus varoņus, kuri mūsu valstij (un tātad – mums) ir labu darījuši. Te mans nelielais pienesums varoņu piemiņas iedzīvināšanai un uzturēšanai.

11. novembrī piedalījos piemiņas pasākumā Rokkrīkas (Rock Creek) kapos Vašingtonā. Tā ir vieta, kur dus daudz cienījamu amerikāņu un arī latviešu. Pasākums bija labi organizēts, pie tā organizatoriski bija pielikuši roku gan Daugavas Vanagi, gan Latvijas vēstniecība Vašingtonā. Pie vairāku Latvijas aizstāvju un diplomātu atdusas vietām kāds no ASV latviešiem nolasīja vēstījumu par te apglabātajiem varoņiem. Viens no Latvijas diplomātiem man teica, ka šajos kapos atdusas kāds vīrs, kurš viens pats pieveicis vairākus sarkanarmiešus. Jokojām, ka viņš ir kā latviešu Rembo, vai ņindzja… Runa ir par Robertu Preisu-Straumi, kurš cīņā parādīja apbrīnojamu drosmi. Tagad, rakstot, spriežu, ka mums ir savs vārds, ko lietot, apzīmējot mūsu varoņus – tie ir mūsu Lāčplēši. Kad noliku ziedus pie Roberta kapa, tad pie manis pienāca Baiba Ozols un vaicāja, vai viņš man ir kāds radinieks. Teicu, ka ne, bet mani ir iedvesmojis viņa varoņstāts.


Roberts Preiss-Straume dzimis 1899. gada 6. decembrī Kraukļu pagasta lauksaimnieka ģimenē. Izglītojies Liezēres draudzes skolā. Šī detaļa man ir svarīga, jo Liezēres Astoņgadīgajā skolā es 1977. gadā sāku savas skolas gaitas. Mans tētis bija skolas direktors, bet mamma – klases audzinātāja un jaunāko klašu skolotāja. Padomju laikā par Robertu Preisu-Straumi mums neviens neko protams nestāstīja. Robertu iesauca Latvijas armijā 1919. gada 14. jūnijā. Viņš piedalījās kaujās pret boļševikiem Vidzemē un Latgalē līdz Neatkarības kara beigām. Robertu paaugstināja par kaprāli; 1921. gadā seržanta pakāpē viņš dienēja Satversmes Sapulces komandatūrā.


Deviņvīru spēks


1920. gada 9. janvārī Latgalē 2. Ventspils kājnieku pulka dižkareivis Roberts Preiss-Straume viens pats uzbruka Šķēļu vējdzirnavām, kurās atradās pretinieka artilērijas novērošanas punkts, sagūstot tajā deviņus sarkanarmiešus, tā paglābdams savu karavīru vienību no smagās artilērijas uguns. Pagaidām nezinu cīņas detaļas, bet varu tikai iedomāties, kā Roberts tika galā… Katrā ziņā viņa izlēmība tika novērtēta un Roberts tika apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni 1920. gadā. Roberts tika atvaļināts 1921. gada 30. novembrī; viņam tika piešķirta jaunsaimniecība Medzūlas pagasta agrākajā Gulbēres muižas teritorijā. Pēc lauksaimnieka gaitām sekoja darbs kooperatīvā Saldū. Sekoja dienests Rīgas preferktūrā. Roberts Otrā pasaules kara laikā devas trimdā; mūža nogali aizvadīja ASV, kur 1956. gadā atstāja šo pasauli. Viņš ir apbedīts Vašingtonā Rock Creek kapsētas latviešu nodaļā.[1]


Īsi pirms pasākuma uzzināju, ka viņsaulē ir aizgājis kāds cits mūsu Lāčplēsis – Satversmes aizsardzības biroja (SAB) direktors Jānis Maizītis. Viņš bija goda vīrs, kura Ģenerālprokuratūras vadīšanas laikā tika ierosinātas nozīmīgas, rezonējošas krimināllietas pret bēdīgi slaveniem likuma pārkāpējiem Latvijā. Lai viņam vieglas smiltis!


Saules mūžu Latvijai!

[1] Pateicos Baibai Ozols un Latvijas vēstnieka biroja vadītājai Annai Stepanovai par bukletu “Latvijas Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri un diplomāti”, kura saturs tika izmantots šajā rakstā. Pateicos arī Latvijas Republikas vēstniekam Mārim Selgam un Latvijas militārajam atašejam ASV, ģenerālmajoram Andim Dilānam par uzaicinājumu piedalīties Lāčplēša dienas piemiņas pasākumā Vašingtonā!

522 views