• Andis Kudors

Lukašenko troņa šūpošana

Updated: Jul 21

Aleksandrs Lukašenko 9. augustā jau sesto reizi plāno iesēsties prezidenta krēslā; daudziem Baltkrievijā un aiz tās robežām ir iebildumi pret to.


Minska atkal ir nemiera pilna. Milicija aizturēja cilvēkus, kuri galvaspilsētā stāvēja rindā pie Centrālās vēlēšanu komisijas, lai iesniegtu sūdzības par prezidenta amata kandidātu Viktora Babariko un Valērija Cepkalo nereģistrēšanu. Uz prezidenta amatu tēmēja arī blogeris Sergejs Tihanovskis, kuru arestēja un apsūdzēja par spēka pielietošanu pret milicijas darbiniekiem ielu protesta laikā. Viņa vietā kā kandidāte tika reģistrēta Tihanovska sieva Svetlana. Nav pirmā reize, kad kāds protestē Minskas ielās pret Lukašenko režīmu. Tomēr, šoreiz gaisā virmo vairāk satraukuma. Pirmkārt, daudziem tiešām ir apnicis ilggadējais valdnieks, kurš atkal stāsta par graudu ražas ievākšanu. Otrkārt, Austrumu vēji nes ziņas par neapmierinātību Kremlī. Varbūt, tomēr, vajadzēja ļaut maskaviešiem Baltkrievijā izveidot Krievijas militāro aviobāzi 2015. gadā? Protams, ka nevajadzēja, bet vai tas ir piedots? Lukašenko nesen norādīja, ka Krievijas oligarhi finansē Baltkrievijas opozīciju. Ar apsūdzību par nodokļu nemaksāšanu un naudas atmazgāšanu tikai arestēts nereģistrētais kandidāts, bijušais Belgazprombankas vadītājs Viktors Babariko, norādot, ka aiz viņa stāv “Gazprom” un Kremļa cilvēki. No vienas puses var teikt, ka stāsts par Krievijas iejaukšanos ir labs arguments komunikācijā ar Rietumiem, lai attaisnotu represijas pret opozicionāriem un protestētājiem, no otras – vai tiešām Maskava ir neitrāls vērotājs?

“Es visu redzu!”

Sava režīma sargātājs Aleksandrs Lukašenko jūnijā teica: "Es visu redzu. Svarīgākais, jūs nepārdzīvojiet. Īstajā laikā, īstajā vietā mēs visus atgriezīsim pie prāta.” Apvērsuma valstī nebūs. Maidana – vēl ne tik.”[1] Prezidents teica saviem ministriem: “Mēs šo valsti ne vienam neatdosim. [..] Es vēlos, lai to visi sadzirdētu. Un, lai visi tie, kuri kaut kā tur vēl kustas, šūpojas un nesaprot, atcerētos šo – šajā valstī ir mana dzīve… un daudzu jūsu.”[2]”Dzīve” un “dzīvība” krievu valodā skan vienādi. Ak, cik grūti ir atstāt varas krēslu, ja sēdi tajā kopš 1994. gada! Esi saaudzis ar to un pārvērties par vienu veselumu. Un pat, ja autoritārie vadoņi pagurst, un labāk jau makšķerētu ezera krastā, tad vai ir droši atdot scepteri citam? Ja nu iesit? Ja nu tiesas darbi? Ja nu jāatbild par to, kur pazuda 90. gados daži spilgtākie oponenti? Tāpēc jāturas, cik var, kamēr aiznes. Jauno kandidātu uz prezidenta amatu parakstu vākšanas kampaņa parādīja, ka liela daļa Baltkrievijas sabiedrības vēlas pārmaiņas. Bet, vai tikai vietējie ir tie, kuri vēlas, lai Baltkrievijā būtu jauns prezidents?

Grūž no visām pusēm

Lukašenko apsūdz gan oficiālo Krieviju, gan Poliju sevišķā ieinteresētībā ietekmēt prezidenta vēlēšanu iznākumu. Valdnieks nonācis grūtā situācijā; ir jāpārliecina savi vēlētāji balsot par viņu (var arī censties “pareizi” saskaitīt balsis, jo novērotājiem būs apgrūtinātas iespējas piedalīties klātienē), jānotur Kremļa roka, lai tā neko nesakārto pa savam; un jāpārdzīvo Eiropas Savienības kritika par vēlēšanu nedemokrātiskumu. Un tad vēl vietējie protestētāji tik kaitinoši apsaukājas par čībām un 3%...


Kopš 2014. gada notikumiem Ukrainā, Lukašenko par oficiālo Krieviju ir runājis lieliem burtiem un skaļiem vārdiem. Nesen Lukašenko norādīja, ka Baltkrievija ir “vienīgā postpadomju valsts, kura nav redzējusi bēdas. Dažiem baltkrieviem liekas, ka Ukrainu sagrāva kaut kur tālumā. Ir karš. Kaut kur tālu Moldova, kuru sadalīja uz pusēm. Ir aizmirsuši, ka Lietuvā karoja, ar kauju aizstāvēja neatkarību, suverenitāti savā laikā. Aizmirsuši, ka šodien vēl liesmo Kaukāzs: armēņi ar azerbaidžāņiem nevar vienoties. Aizmirsuši, ka Gruzija zaudēja teju trešdaļu savas teritorijas.”[3]Ir daudz kas dzirdēts no Baltkrievijas prezidenta, bet tik tieša norāde par gatavību karot par Baltkrievijas neatkarību, šķiet nav izskanējusi. Moldovu, Gruziju un Ukrainu sadalīja Krievijas vara, arī Kalnu Karabahā Maskava nav neitrāls vērotājs, tātad runa ir par gatavību ar spēku aizstāvēties pret Maskavas intervenci? Ja Lukašenko paliks pie varas, šos vārdus nāksies nolīdzināt sarunā ar Putinu par baltkrievu un krievu cīņām plecu pie pleca Lielajā Tēvijas karā… Bet burti tik lieli, ka nepatika abu autoritāro valdnieku starpā ir redzama jau ar neapbruņotu aci. Putinam gan nav tik svarīgi, kurš tieši valda Baltkrievijā, svarīgi, lai vietvaldis paliek īsā saitē, kuru var raustīt no Maskavas. Tomēr, citu autoritāru vadoni nezin vai baltkrievi pieņemtu, paliek jaunas demokrātiskākas varas iespēja, kas būtu liels risks Maskavas interesēm.

Asimetriskā atkarība

Manevri manevriem, bet pirmajā vizītē jaunais Baltkrievijas premjers 14. jūlijā devās uz Maskavu it kā runāt par Kodolelektrostacijas būvniecību. Vai tikai par to? Diemžēl Baltkrievijas ekonomikas gravitācijas centrs atrodas, ja ne gluži Krievijā, tad ļoti tuvu tai. Aptuveni puse no Baltkrievijas ārējās tirdzniecības ir ar Krieviju. Nevienai no bijušajām padomju republikām nav tādu rādītāju. Kas notiks, ja Krievija paaugstinās naftas un gāzes cenas līdz Eiropas līmenim? Baltkrievijas traktoru, trolejbusu un citu ražojumu cenas izaugs un būtiski apgrūtinās to pārdošanu ārvalstīs. Nereformēta ekonomika nemaz neļauj Minskai ātri pārmest savu ārpolitikas un ekonomikas vektorus uz Rietumiem. Ja Krievija aizgriezies krānu, tad šoks var izrādīties par lielu. Turklāt, vai Starptautiskais Valūtas fonds un Eiropas Komisija uzņems autoritāro Lukašenko ar atplestām rokām?

Pašinjana modelis

Lukašenko konkurenti šajā vēlēšanās nerunā agresīvi pret Krieviju, drīzāk ir gatavi sadarbībai, bet ne pārāk ciešai. Armēnijas prezidenta Nikola Pašinjana modelis attiecībās ar Krieviju varētu nostrādāt, ja jaunā vara piekristu pagarināt Ganceviču un Vileikas bāzu līgumus 2021. gadā un nesāktu šūpot Kolektīvās drošības līguma organizāciju (KDLO) un Eirāzijas Ekonomisko savienību (EES). Demokrātiskāka Baltkrievija uzsāktu valsts pārvaldes un ekonomikas reformas, kas sākumā būtu sāpīgas, bet toties pavērtu durvis finanšu ieplūšanai no Rietumiem, gan privāto investīciju gan SVF un, varbūt, Eiropas Komisijas aizdevumu veidā. Krievijai tad nebūtu jāsubsidē vairs brālīgais režīms. Te gan parādītos milzu riski un Kremlim būtu ļoti jāiespringst, lai šādā procesā nepieļautu aizslīdēt Baltkrievijai pavisam. Tad jau, iespējams, vieglāk ir negrūstīt pārāk stipri Lukašenko, kamēr viņš paliek pelēkajā zonā, pagarina bāzu līgumu un runā par 9. maija kopīgajām vērtībām. Te gan ir problēma – Lukašenko Baltkrievijas ekonomikas izaicinājumu dēļ vajag lielāku pretimnākšanu no Maskavas, ko tā nevēlas/nespēj dot. Krima taču ir jābaro.


Baltkrievijas valsts galva prasa, lai Krievijas dabasgāze tiek baltkrieviem par Krievijas iekšējām cenām, uz ko Maskava atbild, tad integrējamies līdz pilnīgai vienotībai! Kremlī labi zina, ka Lukašenko savu personalizēto varu neatdos, bet vienalga Maskava aicina uz to. Tā ir Putina metode, kā netērēt tik lielu naudu par Baltkrievijas lojalitāti. Krievijas ekonomika vienkārši vairs nevar pavilkt tik pamatīgi subsidēt Lukašenko režīmu. Kremļa intereses attiecībā uz Baltkrieviju pirmkārt ir militāri – stratēģiskas. Ģeogrāfijai ir nozīme. Tie, kuri Krievijā skatās uz pasauli caur kara brillēm, spriež, ka ir nepieciešama buferzona. Ja Maskava runā par procesa vērošanu no malas, tad visdrīzāk ir iesaistījusies un domā par plānu A, B un C. Visos variantos Baltkrievija stratēģiski nedrīkst aiziet no Maskavas sirsnīgās (lasi – dzelžainās) mīlestības. Citiem vārdiem sakot, ja būsiet gatavi draudēt, ka nepaildzināsiet 2021. gadā Vileikas un Ganceviču bāzu līgumus, tad gatavojieties kautiņam.

Ražas novākšana un kara laika kabinets

Ekonomikas krituma laikā Baltkrievijas prezidentam ir grūti piedāvāt pozitīvu dienaskārtību, var jau runāt par to, ka graudu raža ir jānovāc, neskatoties uz vēlēšanām, bet vai ar šādu retoriku pietiek 21. gadsimtā? Lukašenko, tiekoties ar Vitebskas apgabala pārstāvjiem 15. jūlijā, atgādināja, cik svarīgi ir saliedēti un optimālā laikā īstenot ražas novākšanas kampaņu.[4] Atceros, ka skatoties kādu Baltkrievijas TV ziņu raidījumu ar vēstījumu par lauksaimniecības darbiem valsts reģionos, bija sajūta, ka esmu atgriezies laikā; Padomju Savienības Centrālās televīzijas sižeti bija līdzīgi.


Baltkrievijas politikas apskatnieks Artjoms Šraibmans norāda, ka Lukašenko ir izveidojis “kara laika Ministru kabinetu”.[5] Siloviku ietekme krīzē pieaug, jo Lukašenkam jādomā par krīzes menedžmentu, kam viņaprāt spēka struktūru cilvēki der vislabāk. No valdības bija jāaiziet premjeram Sergejam Rumasam un daļai ministru, kuri kā finanšu un ekonomikas jomā atbildīgi domājošie vēlējās ekonomikas problēmas risināt ar reformu nevis naudas drukāšanas palīdzību. Toties spēka struktūru cilvēku skaits valdībā ir palielināts. Jaunais premjers Romāns Golovčenko ir strādājis Drošības padomē, Ģenerālprokuratūrā un Prezidenta administrācijā. Pēdējos desmit gadus viņš ir darbojies bruņojuma sfērā; ir bijis vēstnieks Persijas līča valstīs, kurām Baltkrievija tirgo ieročus. Cita starpā, Lukašenko TV kameru priekšā slavēja Golovčenko par raķešu izstrādi. Jaunais premjers ir saistīts ar diviem svarīgiem Viktoriem: Lukašenko vecāko dēlu Viktoru, un senu līdzgaitnieku Viktoru Šeimanu, abi ir daļa no prezidenta drošības balstiem. Izmaiņas valdībā un prezidenta retorika rāda, ka reformas tiek atliktas, Lukašenko gatavojas ielenktā cietokšņa cīņai. Lukašenko reiz teica, ka no Ļeņina ir mācījies, ka vara ir jātur ne jau trīcošās rokās.

Kur palika oponenti?

90. gadu beigās bez pēdām pazuda spilgti Lukašenko oponenti: Viktors Gončars, Anatolijs Krasovskis un Jurijs Zaharenko. 1999. gadā Gončara un Krasovska pazušanas vietā tika atrastas asins pēdas, automašīnas bremzēšanas nospiedumus un stikla lauskas. Pirms kāda laika vācu medijā DW parādījās viens vīrs – Garavskis no SOBR vienības, kurš apgalvoja, ka esot piedalījies režīma opozicionāru nogalināšanā Baltkrievijā. Jautājums ir, kāpēc tieši 2019. gada beigās šī cilvēka sirdsapziņa ir ierunājusies? Vai kāds viņam palīdzēja visu atcerēties? SOBR komandieris apgalvo, ka Garavskis nekad nav pie viņa dienējis.


Bijušais milicijas ģenerālmajors Zaharenko pirms pazušanas sniedza interviju, kura tika iekļauta filmā “Vienkāršais prezidents”. Te fragments no Zaharenko teiktā: “Šeimana klātbūtnē es runāju ar prezidentu, un viņš teica: “Tev ir jāizpilda jebkura mana pavēle.” Es viņam saku: “Aleksandr Grigorjevič, es uz cilvēkiem nešaušu, Konstitūciju nepārkāpšu.” – “Ja tu neizpildīsi jebkuru manu pavēli, tev uzliks roku dzelžus.” Tā ir iebiedēšana vai nav iebiedēšana? Tas ir prezidenta vadības stils. Vājākie salūzt. Stiprākos sit. Un sanāk paklausīga valsts mašīna, nedomājoša, kura piesit papēžus. Tas ir baisi. Tas ir baisāk par fašismu.”[6] Zaharenko pazuda bez pēdām 1999. gada 7. maijā. Gončara, Krasovska un Zaharenko tuvinieki uzskata, ka viņu tuvinieku nolaupīšanā ir iesaistītas valsts augstākās amatpersonas. Tiesas nav bijis, patiesība nav noskaidrota.

Kas mums no tā?

Lukašenko ir gatavs spriedzes pieaugumam pirms un pēc vēlēšanām gan ar Rietumiem, gan Krieviju. Varas saglabāšana ir viņa prioritāte. Ja mērķis tiks sasniegts, tad sekos mēģinājumi sarunāt kā ar vieniem, tā otriem. Vai Latviju pašlaik ar Baltkrievijas varu vieno kopīgas vērtības? Nē, jo autoritārisms nav tas, ko demokrātiskā Latvija ir izvēlējusies par savu ceļu. Lielākā daļa Latvijas pilsoņu visdrīzāk vēlas, lai mums blakus būtu drošs un demokrātisks kaimiņš. Mēs neaizmirstam, ka Baltkrievija ir Kolektīvās drošības līguma organizācijas (KDLO) dalībvalsts, tātad militāri ir sadevusies rokās ar Krieviju. Vai mums ir līdzīgas intereses? Daļa interešu sakrīt; vēlamies, ka baltkrievu tranzīts caur Latvijas ostām neizsīkst. Apzināmies, ka no rāšanās uz režīmu, tas nepaliek demokrātiskāks, tāpēc neesam ES normatīvās ārpolitikas flagmaņi attiecībās ar Baltkrieviju. Ja baltkrievi paši lems, ka vēlas demokrātisku varu, tad mēs apstiprināsim, ka arī to vēlamies un atbalstām viņus. Vai Lukašenko vara ir balstījusies tikai uz propagandu un iebiedēšanu? Ne tikai uz to, bet arī uz padomiski domājošiem cilvēkiem, kuri ir ļāvušies un atbalstījuši bijušā sovhoza direktora stingrās rokas vadīšanu. Pazīstu personīgi demokrātiski domājošos baltkrievus, un redzu, ka viņiem ir grūti nācies paciest intelektuālu vardarbību – dzīvot ar autoritāru propagandu piesātinātā režīmā nav nekas patīkams. Ja Baltkrievija vēlēsies aiziet no Maskavas varas orbītas, tad tikai priecāsimies, jo zinām, ka atrašanās minētajā orbītā kavē valstu attīstību. Bet šāda soļa speršanai ir jābūt pašu baltkrievu lēmumam, ne mūsējam.

Drošība ir svarīga!

[1] Лукашенко: переворота в стране не будет, майдана - тем более, BELTA, 10.06.2020.,https://www.belta.by/president/view/lukashenko-perevorota-v-strane-ne-budet-majdana-tem-bolee-394191-2020/ [2] Лукашенко пообещал не допустить переворота в Белоруссии, 10.06.2020., Interfax, https://www.interfax.ru/world/712641 [3] Turpat. [4] Лукашенко об уборочной: надо активизироваться, убрать хлеб, не глядя ни на какие выборы, 15.07.2020., BELTA, https://www.belta.by/president/view/lukashenko-ob-uborochnoj-nado-aktivizirovatsja-ubrat-hleb-ne-gljadja-ni-na-kakie-vybory-398616-2020/ [5] Кабинет военного времени. Зачем Лукашенко поменял реформаторов на силовиков в правительстве, 8.06.2020., https://carnegie.ru/commentary/81988 [6] 25 ЛЕТ У ВЛАСТИ. КАК ЭНЕРГИЧНЫЙ САША ЛУКАШЕНКО ПРЕВРАТИЛСЯ В НЕСМЕНЯЕМОГО АЛЕКСАНДРА ГРИГОРЬЕВИЧА, 19 июля 2019 года, Настоящее Время, https://www.currenttime.tv/a/lukashenko-25/30063378.html

181 views
  • Facebook
  • Twitter
  • YouTube

© 2020 Andis Kudors