top of page
  • Writer's pictureAndis Kudors

Mārča Baloža raksts: “Turpināt iesākto jeb ko sagaidīt no NATO Viļņas samita?”

Publicējam Austrumeiropas politikas pētījumu centra (APPC) pētnieka Mārča Baloža rakstu.



Šī gada 11.-12. jūlijā Viļņā noritēs ikgadējais NATO samits, uz kuru, ņemot vērā Ukrainā notiekošo karu, tiek liktas lielas cerības. Pēdējā pusotra gada laikā jautājumi, kas ir tieši saistīti ne tikai ar militāro aizsardzību, bet mūsu drošību kopumā ir ieguvuši jaunu inerci un uzmanību. Likumsakarīgi, ka no tik augsta līmeņa pasākumiem tiek sagaidīti jauni lēmumi, lai modernizētu visu aliansi acīmredzama drošības apdraudējuma priekšā. Jārēķinās, ka šī gada samitā galvenā uzmanība tiks pievērsta pērn pieņemto lēmumu tālākai attīstīšanai, un strauja kursa maiņa nav gaidāma.


No Madrides līdz Viļņai


Iesākumā vērts atcerēties, ar ko pērnā gada Madrides samits bija īpašs. Samitā tika apstiprināts jaunais NATO Stratēģiskais koncepts, kas iezīmēja būtiskas pārmaiņas NATO kā kolektīvās drošības organizācijas darbībā. Līdz pērnā gada vasarai NATO atturēšana darbojās pēc tripwire principa, proti, NATO mūsu reģionā izvietoja skaitliski salīdzinoši mazus spēkus, kuru galvenais uzdevums ir kavēt, nevis atturēt vai pat apturēt Krievijas spēku virzību. Praktiski tas nozīmē, ka alianses spēki censtos bremzēt Krievijas spēku kustību, taču faktiski neliedzot tai spēju ieņemt teritoriju. Laika novilcināšana tika paredzēta kā daļa no plašākas stratēģijas, kuras noslēgumā Krievijas okupētās teritorijas tiktu atkarotas brīdī, kad NATO resursi tiktu pilnībā mobilizēti un ierastos reģionā. Saprotams, šāda veida pieeju pārskatīt lika Krievijas pastrādātās zvērības Ukrainā, kas viesa pārliecību, ka teritoriju jau sākotnēji nedrīkst atdot pretiniekam. Līdz ar to jaunais Stratēģiskais koncepts paredz ienaidnieka atturēšanu, izvietojot spēkus, kuri ir reāli spējīgi apturēt pretinieka uzbrukumu.[1] Lai to varētu nodrošināt, Stratēģiskajā konceptā tika deklarēta nepieciešamība investēt un pilnveidot dažnedažādākās NATO spējas un plānus. Piemēram, Madrides samita deklarācijā dalībvalstis piekrita palielināt pašreizējās alianses kaujasgrupas līdz brigādes izmēram.[2]


Līdz ar to sagaidāms, ka liela, ja pat ne lielākā daļa no sabiedroto diskusijām būs vērstas nevis uz jaunu, radikālu lēmumu pieņemšanu, bet gan uz to, kā pērnā gada plānus fiziski iedzīvināt. Piemēra labad vērts minēt, ka vairāku mēnešu garumā NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs ir runājis par dalībvalstu aizsardzības budžeta problemātiku. NATO stratēģiskās atturēšanas plāna izmaiņas prasa būtiskas investīcijas, kas savukārt prasa no dalībvalstīm ievērot apņemšanos aizsardzībai novirzīt 2% no IKP. Turklāt ģenerālsekretārs uzsvēris, ka 2% ir slieksnis, nevis grīda investīcijām nozarē. Diskusijas noteikti papildinās arī dažādas mācības, kas ir gūtas no Ukrainas kara, piemēram, par dalībvalstu aizsardzības industriju kapacitātēm. Ukrainai sniegtais plašais atbalsts ir izgaismojis pastāvošus trūkumus gan industriju kapacitātēs, gan dalībvalstu pieejās materiāltehnisko līdzekļu krājumu veidošanā, ko lielā mērā ir ietekmējis salīdzinoši ilgais miera periods Eiropā. Jāuzsver, ka jautājums skar ne tikai ražošanas un uzkrāšanas jaudas, bet arī piegāžu ķēžu noturību aktīva kara gadījumā, un no tā izrietošo nepieciešamību alianses valstīm sadarboties. Tas pats attiecas arī uz NATO kā alianses spēju uzkrāt munīciju teritorijās, kurās alianses izvietotajām kaujas grupām paredzēts operēt. Tas attiecas arī uz militāro mobilitāti – gadījumā, ja būtu nepieciešams strauji mobilizēt un pārvietot lielu daudzumu NATO spēku, par šķērsli kļūst ne tikai dažādu ceļu tehniskie parametri, piemēram, kravnesība, bet arī juridiskās procedūras robežu šķērsošanai. Šādā kontekstā vērts atzīmēt, ka Rail Baltica projekts tiešā mērā stiprina mūsu drošību, nodrošinot nepārtrauktu vienota sliežu platuma dzelzceļa savienojumu ar Rietumeiropu. Šie jautājumi var šķist bezgala vienmuļi un birokrātiski, taču tiem var būt pat dzīvības cena kara apstākļos – spēja praksē īeviest kolektīvi nolemto ir neatņemama atturēšanas politikas sastāvdaļa.


Problemātiku par plānu ieviešanu un ar to saistītajām viedokļu atšķirībām ilustrē Lietuvas pieredze. Pēc tam, kad Madrides samitā tika lemts palielināt NATO klātbūtni līdz brigādes līmenim, Vācijas ārlietu ministre Annalēna Bērboka paziņoja, ka Vācijas vadītā brigāde tikai daļēji tiktu izvietota Lietuvā, savukārt Vācijā izvietotajai brigādes daļai tiktu nodrošinātas ātras pārvietošanās iespējas. Lietuvas amatpersonas gan ir norādījušas, ka tas ir daļēji skaidrojams ar nepieciešamību uzlabot infrastruktūru Lietuvā, kas atkārtoti ilustrē investīciju nepieciešamību. Bet plašākā kontekstā tas iezīmē atšķirīgos redzējumus starp uzņemošajām un nosūtošajām valstīm. Loģiski, ka Baltijas valstis kā uzņemošā puse ir ieinteresētas nodrošināt permanentu sabiedroto klātbūtni brigādes līmenī, lai panāktu iespējami lielāku atturēšanas efektu un vairotu savu drošību. Tiesa, tas uzreiz saduras ar infrastruktūras pieejamības problēmu, kas nebūt nav unikāla Lietuvai. Turpretī nosūtošajās valstīs tas arīdzan saduras ar resursu pieejamību, proti, kopš PSRS sabrukuma vairums Rietumvalstu bruņoto spēku ir tikuši profilēti ekspedīcijas vai pretterorisma operācijām krīžu reģionos, nevis permanentai klātbūtnei ilgtermiņā. Tas, apvienojumā ar investīciju samazināšanu aizsardzības un drošības nozarei kopumā, samazina pieejamos resursus, ar kuriem nodrošināt nepārtrauktu kontingentu uz rotācijas pamata.


Ukrainas ambīcijas


Otrs aktuālākais jautājums ir par turpmāko atbalstu Ukrainai un tās potenciālo dalību NATO. Kā aprīlī norādīja NATO ģenerālsekretārs, visas alianses dalībvalstis esot vienisprātis, ka pēc kara beigām Ukraina iestāšoties NATO.[3] Taču pašreizējos apstākļos Ukrainas kontekstā svarīgi ir jautājumi par tādas dalības iespējamo laika ietvaru, par drošības garantijas līdz brīdim, kad Ukraina ir kļuvusi par pilntiesīgu alianses dalībvalsti, kā arī turpmāko militāri tehnisko atbalstu Ukrainai. Attiecībā uz Ukrainas iestāšanos NATO jāatzīst, ka kara laikā tas nav sagaidāms. Iestāšanos NATO kara laikā apgrūtina praktisks jautājums saistībā ar tūlītēju NATO 5. panta iedarbināšanu gadījumā, ja Ukraina kļūtu par alianses dalībvalsti. Tāpat pastāv bažas, ka solījums uzņemt Ukrainu NATO līdz ar kara beigām faktiski paildzina karu, jo sniedz papildus iemeslu Krievijai turpināt karadarbību, lai novilcinātu kara beigas. Vienlaikus NATO pusē pastāv nepieciešamība skaidrot tālākos soļus, lai neatkārtotu 2008. gada Bukarestes samitu, kurā Ukrainas un Gruzijas ambīcijas iestāties NATO tika uztvertas pozitīvi, bet bez skaidra redzējuma, kā tieši šis process notiktu. No tā attiecīgi izriet jautājums par sagaidāmā ceļa karti, proti, soļiem un laika ietvaru, kā šo procesu ir vismaz iespējams uzsākt. Ukrainai atbalsts ir nepieciešams šeit un tagad, tāpēc likumsakarīgi, ka viens no samita sarežģītākajiem jautājumiem būs saistīts ar drošības garantijām, kuras alianse kopīgi vai tās dalībvalstis individuāli varētu Ukrainai sniegt vismaz laika periodā līdz brīdim, kad Ukraina iestātos NATO.


Drošības garantijas ir tieši saistītas ar Ukrainas dalību NATO, proti, nevar izslēgt, ka domstarpību gadījumā Ukrainai tiktu piedāvātas drošības garantijas apmaiņā par atteikšanos no dalības NATO. Pēdējo mēnešu laikā informatīvajā telpā izskan spekulācijas par potenciālu drošības garantiju modelim, ko dēvē par Izraēlas modeli. Idejas uzdevums ir atvieglot Ukrainas piekļuvi Rietumvalstu, galvenokārt ASV, militārajām tehnoloģijām un pastiprināt sadarbību izlūkošanas informācijas apmaiņā. Modeļa mērķis ir palīdzēt Ukrainai sasniegt tādu militārās attīstības pakāpi attiecībā pret tās galveno draudu avotu – Krieviju -, ka dalība NATO un tās sniegtās kolektīvās aizsardzības garantijas nebūtu nepieciešamas. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis gan ir norādījis, ka Ukraina nepieņemšot risinājumus, kas aizvietotu potenciālu dalību NATO un Viļņas samitā sagaida konkrētus soļus NATO dalības virzienā Pieļaujams, ka tik strikta retorika ir daļa no diplomātiskajām cīņām, Ukrainai cenšoties izdarīt spiedienu uz Rietumvalstīm, lai panāktu sev izdevīgākas drošības garantijas un atbalstu. Neapšaubāmi, pašlaik jau dalībvalstu starpā norit sarežģītas diskusijas par Ukrainas turpmāko ceļu NATO virzienā, taču ir jārēķinās, ka kustība nebūt nebūs ātra.


Lai arī prognožu izdarīšana ir nepateicīga nodarbošanās, saistībā ar Viļņas samitu ir iespējams gana droši minēt gaidāmos lēmumus. Strauji pavērsieni vai revolūcijas kolektīvās aizsardzības jomā nav gaidāmi, un vairums lēmumu būs drīzāk tehniski vai administratīvi, taču tāpēc ne mazāk nozīmīgi. Latvija no tā ir tieša ieguvēja, jo pērn pieņemtie lēmumi un plāni tiek apaudzēti ar saturu, bez kura tie būtu praksē nepilnīgi. Vienlaikus tas ir kārtējais atgādinājums tam, ka mums ir ne tikai jāmudina mūsu sabiedrotos investēt aizsardzība, bet arī pašiem aktīvi jādarbojas valstiskā līmenī. Tam piemērs ir militārā mobilitāte – stratēģiskā līmenī ir svarīgi to uzlabot visā Eiropas kontinentā, atvieglojot pārvietošanos krīzes situācijās. Taču pat šādi uzlabojumi var nedot vēlamo efektu, ja lokālā infrastruktūra nav spējīga nodrošināt mūsu pašu vajadzības. Tāpēc arī nebūtu pārsteidzoši aicinājumi vēl vairāk paaugstināt aizsardzības budžetus, lai veicinātu nozares mošanos no dziļā miega. Līdzīgi arī Ukrainas jautājumā sagaidāms, ka tiks turpinātas jau uzsāktās diskusijas, līdz kuru noslēgumam ir vēl tāls ceļš ejams. Lai ilgtermiņā nodrošinātu Ukrainas drošību, tai ir jākļūst par daļu no alianses, taču politisku iebildumu dēļ tas visticamāk notiks tikai ilgi pēc kara beigām. Nemaz nerunājot par to, kā definēt kara beigas. Līdz ar to jautājums par Ukrainai pieejamajām garantijām un privilēģijām attiecībā uz militārtehnisko sadarbību kļūs arvien aktuālāks.




[1]Hans Binnendijk and Timo S. Koster, “Now for the hard part: A guide to implementing NATO’s new Strategic Concept”, The Atlantic Council, skat. 17.06.2023., https://www.atlanticcouncil.org/blogs/new-atlanticist/now-for-the-hard-part-a-guide-to-implementing-natos-new-strategic-concept/ [2]Ann Marie Dailey, “NATO Goes Back to Defense Basics”, CEPA, skat.17.06.2023., https://cepa.org/article/nato-goes-back-to-defense-basics/ [3]Dan Sabbagh and Jennifer Rankin, “All Nato members have agreed Ukraine will eventually join, says Stoltenberg”, The Guardian, skat. 17.06.2023., https://www.theguardian.com/world/2023/apr/21/all-nato-members-have-agreed-ukraine-will-eventually-join-says-stoltenberg

104 views0 comments

תגובות


bottom of page