top of page
  • Andis Kudors

Mārcis Balodis: Šolcings Šveicē jeb izaicinājums ar Leopardiem

Vācijas attieksme jau radījusi jaunu jēdzienu – Šolcings, proti, tendence runāt par saviem labajiem nodomiem, vienlaikus meklējot veidus, kā izvairīties no to īstenošanas praksē.


Mārcis Balodis ir Austrumeiropas politikas pētījumu centra (APPC) pētnieks


Pagājušajā nedēļā Šveices slēpošanas kūrortpilsētā Davosā norisinājās kārtējais Pasaules ekonomikas forums Davosā. Nosaukums jau skaidri vēsta, ka vairākas dienas ilgais pasākums ir orientēts uz pasaules ekonomisko izaicinājumu apspriešanu to risināšanai. Taču, tāpat kā arī pērnā gada forumā, lauvas tiesa uzmanības tika atvēlēta Ukrainai un tās cīņai par valsts un nācijas izdzīvošanu.


Ukraina Davosā


Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis savā uzrunā kārtējo reizi apliecināja savu un visas Ukrainas gatavību padzīt okupantus un atbrīvot visu Ukrainas teritoru, tostarp Krimu. Virkne Eiropas valstu līderu pauda apņēmību atbalstīt Ukrainu, cik ilgi vien tas būšot nepieciešams, ko pastiprināja arī ASV kongresmeņu delegācija, ko veidoja pārstāvji no abām partijām. Tiesa, kā atzīmēja V. Zelenskis, šobrīd neesot pamata optimismam par kara izbeigšanu sarunu ceļā, jo Krievija nav uzticams sarunu partneris. Ukrainai uzmanību pievērsa arī privātais sektors, piemēram, Ukrainas vicepremjers Mihailo Fjodorovs uzstājās ASV tehnoloģiju kompānijas Palantir paviljonā, daloties Ukrainas pieredzē par digitālo tehnoloģiju izmantošanu kara noziegumu izmeklēšanā. Davosā pat tika izveidots Ukrainas nams, kurā tika apspriestas iespējas investēt Ukrainas atjaunošanā, un kopējais vēstījums bija skaidrs – šī būs lielākā rekonstrukcijas programma kopš Otrā pasaules kara. Moldovas prezidente Maija Sandu izteicās, ka tiem, kuri vēloties gūt lielus ienākumus no ieguldījumiem, esot jābrauc uz Kijivu. Pasaules finanšu milži – Blackrock un Goldman Sachs – pauda optimismu par Ukrainas pēckara atjaunošanas plāniem un spējām piesaistīt investīcijas. Taisnības labad jāatzīmē, ka vairākkārt arī tika atgādināts, ka efektīvai atjaunošanai ir nepieciešamas institucionālas reformas pašā Ukrainā, kā arī valsts gatavība mazināt investīciju riskus. Būtiski, ka kopējo atmosfēru neapdraudēja Kremļa pārstāvju klātbūtne, jo viņi pasākumā ir pasludināti par nevēlamām personām.


Foruma ietvaros būtisku uzmanību izpelnījās arī Vācijas kanclers Olafs Šolcs. Viņš savā runā atzīmēja Vācijas spējas pērnā gada laikā izveidot jaunus dabasgāzes termināļus un palielināt dabasgāzes piegādes no Norvēģijas, lai kompensētu atteikšanos no Krievijas piegādātās gāzes. Viņš arīdzan uzsvēra, ka tas apliecinot Vācijas elastību un reakcijas ātrumu. Tiesa kas tiesa, Vācijas kā Eiropas Savienības ekonomiskā un politiskā motora atkarība no Krievijas dabas resursu piegādēm ilgstoši bija apdraudējuma avots visai Rietumu pasaulei. Viņš atgādināja, ka Vācija ir būtisks Ukrainas sabiedrotais, uzskaitot Ukrainai piegādāto bruņojumu, ko arī pavadīja apliecinājums turpināt atbalstīt Ukrainu cik ilgi vien nepieciešams. Taču O. Šolca runās bija manāms klusums citā svarīgā jautājumā – Vācijas vilcināšanās ar bruņojuma piegādēm Ukrainai, konkrēti par Eiropas valstu spējām piegādāt Ukrainai tankus Leopard. Gan Polija, gan Somija, kuru bruņojumā ir Vācijā ražotie Leopard tanki, ir paziņojušas par gatavību tos piegādāt Ukrainai. Taču Vācijai kā tanku ražotājvalstij ir jāapstiprina tanku nodošana Ukrainai. Un Vācijas nostāja šajā jautājumā ir skaidra – Vācija ir gatava apstiprināt gan tanku nodošanu, gan izskatīt iespēju piegādāt savā bruņojumā esošos tankus Ukrainai, ja pastāv vienprātība starp galvenajiem NATO sabiedrotajiem. Respektīvi, liek uzsvaru uz kolektīvu sabiedroto lēmumu, nevis vienpusēju rīcību. Kontekstā vērts atzīmēt, ka Lielbritānijas rīcība ir bijusi diametriāli pretēja – tā ir apstiprinājusi 14 savu Challenger tanku piegādāšanu Ukrainai, papildus vēl akcentējot, ka Krievija šobrīd cenšoties pārgrupēties un pārapbruņoties, līdz ar to neesot pamata atslābt.


Šolcings


Līdz ar to Vācija pēdējo nedēļu garumā atrodas ievērojama sabiedroto spiediena ietekmē. Vācijas attieksme jau radījusi jaunu jēdzienu – Šolcings, proti, tendence runāt par saviem labajiem nodomiem, vienlaikus meklējot veidus, kā izvairīties no to īstenošanas praksē. Lai gan neizpratne un neapmierinātība par Vācijas muļļāšanos ir saprotama, ir svarīgi saprast tās kontekstu. Mūsdienu Vācijas ārpolitikas un arī sabiedrības attieksmes pamatā ir Vācijas sāpīgā vēsture starpkaru un Otrā pasaules kara laikā, kā arī pēckara periodā veidotā nepieciešamība rast kopīgu valodu ar PSRS, ņemot vērā Vācijas sadalīšanu, un tā tika turpināta arī pēc PSRS sabrukuma. Šo politiku lielā mērā raksturo Vācijas atbalsts integrācijai Eiropas Savienībā un starptautiskiem sadarbības formātiem, kā arī diplomātiskā un ekonomiskā sadarbība. Pērnā gada 24. februāris kalpoja par kritisku brīdi Vācijas attīstībā, un savā 27. februāra uzrunā O. Šolcs paziņoja par pagrieziena punktu Vācijas ārpolitikā, atsakoties no salīdzinoši pasīvās Vācijas ārpolitikas un, piemēram, apņemoties palielināt aizsardzības budžetu. Kopš tā laika Vācija ir izpelnījusies gana daudz kritikas, un liela daļa no tās ir visnotaļ pamatota, taču svarīgi saprast, ka nav vēl pagājis gads kopš Vācijas apņemšanās mainīt jau desmitgadēs un paaudzēs iedzīvinātas tradīcijas un domāšanas veidus. Arī Vācijas sabiedrības viedoklis par Leopard sūtīšanu uz Ukrainu nav viennozīmīgs, un ir saprotams, ka daļai sabiedrības doma par Vācijas tanku došanos kaujā pret Krievijas tankiem raisa nepatīkamas asociācijas.


Attiecīgi Vācijas vilcināšanās, lai arī cik nepatīkama, ir saprotama, taču tik un tā rada problēmu. Ukrainai ir nepieciešams atbalsts, un nesen izziņotā atbalsta pakete, kas ietver kājnieku kaujas mašīnas, pretgaisa aizsardzības sistēmas un munīciju, ne tikai palīdzēs risināt tūlītējas bruņojuma problēmas, bet arī pavērs jaunas iespējas, piemēram, manevru veikšanā. Taču, gatavojoties pavasarī gaidāmajiem notikumiem, Ukrainai ir nepieciešami tanki, un šeit Vācijas nostāja ir galvenā barjera. Līdz ar to nav pārsteidzoši, ka, piemēram, Polija ir paziņojusi par gatavību piegādāt Leopard tankus pat bez Vācijas akcepta, kas palielina spiedienu uz Vāciju un nostāda to sarežģītā pozīcijā. Optimistiski raugoties, ir vērts atzīmēt, ka pērnā gada laikā Ukraina spēja saņemt palīdzību, kas kara sākumā šķita nepieejama. Taču jāatzīst, ka Rietumu sniegtais atbalsts visbiežāk ir bijis reaktīvs, proti, kā reakcija uz notikumiem frontē, nevis apsteidzošs.


Sabiedroto loma


No kopējās situācijas izriet vēl būtiskāks jautājums, proti, kāpēc no Vācijas tiek sagaidīta militāri aktīva un izlēmīga rīcība, ja kopš Otrā pasaules kara beigām tā ir darījusi visu, lai tieši netiktu uzskatīta par militāristisku un agresīvu valsti. Pirmkārt, Vācijai ir zināma taisnība sakot, ka ir nepieciešama vienprātība starp NATO sabiedrotajiem. Rietumvalstis līdz šim ir spējušas savstarpēji vienoties un uzturēt vienotu pozīciju pret Krieviju, kas neapšaubāmi ir spēcīgs rīks, ar ko iespējams atturēt Krieviju no rīcības. Tāpēc arī jautājumā par smago ieroču sistēmu nodošanu Ukrainai ir nepieciešams politiskais process, lai neveidotu asus šķēlumus starp valstīm, kas būtu izdevīgi Krievijai. Otrkārt, Vācija ir viena no spēcīgākajām Rietumvalstīm, un tās rokās ir tiesības ierobežot Leopard piegādes. Vācijas ārpolitiskā transformācija ir svarīgs priekšnoteikums, lai stiprinātu visas Eiropas drošību ilgtermiņā.


Raugoties no Latvijas pozīcijām, atbalsts Ukrainai ir nepieciešams jau šobrīd, lai saglabātu iniciatīvu un turpinātu atbrīvot savas teritorijas no okupantiem. Arī raugoties ilgtermiņā, tas Ukrainai palīdzētu nodrošināt spēcīgākas pozīcijas pie sarunu galda. Taču plašākā kontekstā runa ir par vienotas draudu izpratnes attīstīšanu attiecībā pret Krieviju un tās interesēm iejaukties Eiropas valstu suverenitātē. Mēs kā daļa no ES un NATO esam cieši sasaistīti ar mūsu partneru, tostarp Vācijas, spējām un gatavību mūs atbalstīt. Veidojot un attīstot vienprātību, iegūst mūsu pašu drošība. Tas nav jāuztver kā iegansts pašiem neinvestēt savā aizsardzībā, taču no stiprākiem un izlēmīgākiem sabiedrotajiem iegūstam arī mēs paši.





159 views
bottom of page