• Andis Kudors

Mārcis Balodis: Atliktā pusnakts jeb ASV un Krievijas kodolbruņojuma kontrole

Valstu savstarpējā neuzticēšanās apvienojumā ar kodolieročiem ir bīstams kokteilis. Sadarbība ir risinājums, lai nepieļautu pusnakts iestāšanos.


Mārcis Balodis ir Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks


Kopš 1947. gada darbojas kodolzinātnieku izveidots “Pastardienas pulkstenis” (Doomsday clock), kura mērķis ir metaforiski attēlot cilvēces attālumu no globālas katastrofas, kas iestāsies, kad pulkstenis sitīs pusnakti. Pēdējo gadu laikā, attīstoties saspīlējumiem starp pasaules lielvarām un kodolvalstīm, pulkstenis ir bijis vien dažu minūšu attālumā no pusnakts, vairākas reizes pat tiekot tuvināts pusnaktij. Šī gada janvāra beigās gan beidzot radās iemesls cerēt, ka pulkstenis tik drīz nepietuvosies izšķirošajam brīdim. Proti, janvāra beigās ASV un Krievija panāca vienošanos pagarināt 2010. gadā noslēgto kodolieroču ierobežošanas līguma New START (turpmāk tekstā – līgums) pagarināšanu uz pieciem gadiem. Būtiski, ka līguma nepārtraukšana bija viena no ASV prezidenta Džo Baidena stratēģiskajām iniciatīvām, atsaucoties uz iepriekšējā prezidenta Donalda Trampa nesekmīgajiem mēģinājumiem mainīt vienošanos.


Kodolbruņojuma kontroles nozīme


Līguma būtība paredz ierobežot ASV un Krievijas kodolarsenālu līdz ne vairāk kā 1550 kodolgalviņām un 700 raķetēm un bumbvedējiem. Taču, iespējams, būtiskāks aspekts ir inspekciju vizītes, lai abas valstis varētu savstarpēji pārliecināties par to, ka otra puse ievēro uzņemtās saistības.[1] Tādā veidā tiek nodrošināta sava konkurenta kodolarsenāla pārskatāmība. Saprotams, vienošanās izbeigšanās nenozīmētu pilnīgu informācijas vakuumu, jo izlūkošanas informācija spētu vismaz daļēji iegūt nepieciešamo informāciju. Taču pārskatāmības nodrošināšanas ziņā nav labāka līdzekļa par klātienes vizīti, kas ļauj pārliecināties par atbilstību starp otras puses oficiālo statistiku un reālo stāvokli. Turklāt vizīte klātienē sniedz lielisku iespēju pārliecināties par to, kur un kādā stāvoklī atrodas kodolbruņojums, kas netiek turēts kaujas gatavībā. Tā ir neatsverama izlūkošanas informācija par kodoltehnoloģiju glabāšanu un pārvietošanu, lai, piemēram, kliedētu bažas par to iespējamu nonākšanu kādas trešās puses rokās. Nedrīkst arī aizmirst, ka it īpaši aizsardzības un drošības nozarē pārskatāmības trūkums rada neskaidrību un nedrošību par otras puses reālo kapacitāti[2] un no tā izrietošajiem nodomiem.


Līdz ar to izgaismojas viens no fundamentālajiem aspektiem, kāpēc kodolieroču ierobežošanas līgumi ir tik nozīmīgi visai pasaulei. Šajā gadījumā runa ir par tehnoloģijām, kuras var dažu stundu laikā neatgriezeniski izmainīt visas pasaules turpmāko dzīvi vai pat pielikt punktu cilvēcei kā tādai. Tieši tāpēc kodolieročiem starptautiskajā politikā ir īpaša, pat priviliģēta loma. Kodolvalstu rokās ir trumpis, ko neviens nav spējīgs pārspēt, un tieši tāpēc kodolieroči politikā tiek uzskatīti par vissvarīgāko stratēģisko aizsardzības līdzekli. Gadījumā, ka kāds uzbrūk kodolvalstij, tā ir spējīga atbildēt ar iznīcinošu spēku, attiecīgi liekot savam oponentam aizdomāties, vai tādu cenu ir vērts maksāt. Līdz ar to atrašanās kodolvalstu starpā piešķir zināmu prestižu, taču uzliek arī atbilstošus pienākumus. Nedrošība un neskaidrība par otras puses nodomiem rada pārrēķināšanās risku, kam šādā kontekstā var būt katastrofālas sekas. Līdz ar to, aktīva komunikācija par līguma jautājumiem palīdz būtiski mazināt neskaidrību par notiekošo, mazina pārrēķināšanās risku un veicina savstarpēju uzticēšanos. Tāpēc divreiz gadā ASV un Krievija apmainās ar informāciju par tehnoloģijām un infrastruktūras objektiem, uz kuru attiecas līguma nosacījumi, tādējādi nodrošinot otru pusi ar aktuālo informāciju. Papildus tam, valstis viena otru informē arī gadījumos, ja tiek radīts jauns bruņojums vai arī esošais tiek pārvietots vai izvietots papildus. Šis aspekts ir kritiski svarīgs, lai neradītu situāciju, kurā vienas valsts militārie manevri varētu nejauši tikt uzskatīti par gatavošanos uzbrukumam.


Būtiski, ka paziņojums par vizīti uzņemošajai pusei tiek nosūtīts vien 32 stundas pirms speciālistu komandas ierašanās, savukārt konkrētā bāze, kuru paredzēts apmeklēt, tiek atklāta vien ierodoties uzņemošajā valstī. Tādā veidā uzņemošajai pusei ir sarežģīti, lai neteiktu neiespējami, maskēt savas nedeklarētās rīcības sekas, kas vistiešākajā veidā veicina noteikumu ievērošanu. Savukārt pašas vizītes atļauj pārbaudīt gan izvietoto, gan neizvietoto kodolbruņojumu militārajās bāzes līdz pat 10 reizēm ik gadu. Lai samazinātu maldināšanas iespējas, līgums paredz arī pārbaudīt neizvietoto bruņojumu glabāšanas vietās un testa poligonos. Tas tiek darīts ar mērķi pārliecināties ne tikai par aktīvā bruņojuma atbilstību oficiāli ziņotajam, bet arī par to, vai oficiāli neizvietots bruņojums netiek slepus turēts kaujas gatavībā.[3]


Līdz ar to ir skaidri redzams, ka līgums pats par sevi nodrošina divu būtisku mērķu sasniegšanu. Pirmkārt, līgums kļūst par pamatu tehniska līmeņa sadarbībai, lai pārliecinātos par kodolbruņojuma patieso stāvokli. Attiecībās starp ASV un Krieviju tas ir nozīmīgi, jo, saskaņā ar aprēķiniem, Krievijas un ASV bruņojumā kopā ir vairāk nekā 90% no pasaulē kopā esošajām aptuveni 13 500 kodolgalviņām.[4] Taču, iespējams, svarīgāks mērķis ir otrais, proti, savstarpējās uzticēšanās vairošana un neskaidrības kliedēšana. Ņemot vērā kodolieroču iznīcinošo potenciālu, jebkādas nesaskaņotas darbības ar kodolieročiem var raisīt bažas par gatavošanos uzbrukumam. Līgumā ietvertie pasākumi palīdz mazināt šādas bažas, tieši paredzot citu valstu bruņojuma pārredzamību arī neaktīvā bruņojuma ziņā. Abpusējas komunikācijas un uzticēšanās veidošanu nedrīkst novērtēt par zemu īpaši šobrīd, kad Krievijas un Rietumvalstu attiecības ir zemā līmenī. Krievija ir vairākkārt demonstrējusi nevēlēšanos ievērot savas saistības, kā arī pārkāpt starptautisko vienošanos uzliktās saistības, kā rezultātā starp Krieviju un Rietumiem jau vairākus gadus pastāv manāma spriedze. Šādos apstākļos ir viegli veidoties pārpratumiem par otras puses nodomiem, ko līgums tieši palīdz risināt. Tāpat arī ir svarīgi, ka esošais līgums nodrošina Krievijas līdzdarbošanos starptautiskajā sistēmā, kurā valda saistības un principi nevis tikai divpusējo attiecību aprēķins.


Nākotnes izaicinājumi


Tiesa, līguma pagarināšana rada arī vairākus izaicinājumus nākotnei par to, kā veidot kodolieroču ierobežojumu režīmus, kas sniegtu labumu pasaulei. 2018. gada martā Vladimirs Putins pasauli iepazīstināja ar jauniem ieročiem, kuri ir spējīgi nest kodolgalviņas, no kuriem divi – Kinzhal un Avangard – var būt operacionāli pagarinātā līguma darbības laikā.[5] Līdz ar to bruņojuma kontroles jomā aktuāls kļūst jautājums par to atbilstību līguma nosacījumiem un nepieciešamību sekot līdzi to attīstībai. Plašākā kontekstā šos ieročus bīstamus padara tas, ka to attīstīšana var būt mēģinājums apiet līgumu, attīstot tādu bruņojumu, uz kuru neattiecas pašreiz spēkā esošie ierobežojumi. Avangard jau šobrīd atbilst līguma nosacījumiem pēc tā darbības principiem, taču Kinzhal gadījumā pastāv zināma neskaidrība par to, cik lielā mērā tas atbilst līgumā noteiktajam. Šo neskaidrību gan nedaudz kliedē paša līguma pants, kas nosaka, ka līgums var tikt attiecināts uz jauniem stratēģiska mēroga ieročiem, kuri neatbilst līgumā noteiktajām definīcijām. Taču tik un tā Kinzhal pilnīgai iekļaušanai ir nepieciešama vienošanās starp ASV un Krieviju, jo līgums attiektos ne tikai uz pašu bruņojumu, bet arī uz aviotransportu un aviobāzēm, uz kurām līgums līdz šim nav attiecies.[6] Līdz ar to šajā jomā starp valstīm ir nepieciešams panākt vienošanos par līguma darbības principiem arī nākotnei. Savukārt atlikušie divi ieroči, ar kuriem iepazīstināja V. Putins – Poseidon un Burevestnik – diez vai būs kaujasspējīgi esošā līguma pagarinājuma ietvaros.[7] Tas nozīmē, ka nākotnē ir sagaidāmas diskusijas par moderna bruņojuma iekļaušanu līgumā.


Taču otrs izaicinājums pēc būtības ir vairāk politisks. Jau D. Trampa administrācija skaidri lika noprast, ka Ķīnu ir nepieciešams iesaistīt bruņojuma kontroles režīmos jau esošā divpusējā līguma ietvaros. Šāds aicinājums nav bez pamata, jo Ķīna līdz šim nav bijusi iesaistīta kodolbruņojuma ierobežošanas pasākumos, turklāt tā nav nodrošinājusi savas kodolbruņojuma programmas caurredzamību. Tiesa, esošais līgums būtu sarežģīts formāts, kurā iekļaut Ķīnu. Salīdzinot ar ASV un Krieviju, Ķīnas kodolbruņojuma apmēri ir ļoti mazi, un iesaistīšanās trīspusējā līgumā vien nostiprinātu tās lomu kā otrās šķiras kodolvalstij.[8] Neskatoties uz sarežģījumiem esošā līguma ietvaros, Ķīnas problemātika ir būtiska. ASV jau Baraka Obamas prezidentūras laikā sāka pievērst pastiprinātu uzmanību Ķīnas aktivitātēm. Pati Ķīna pēdējo desmitgažu laikā ir sākusi pakāpeniski apzināties ne tikai savu ekonomisko, bet arī politisko varu un spējas to izmantot. Tā rezultātā Ķīna ir palielinājusi arī savas politiskās ambīcijas sev tuvējā reģionā, kā arī uzsākot savas ietekmes eksportu uz citiem reģioniem, par savas pievilcības pamatu izmantojot ekonomiskās sadarbības potenciālu. Saprotams, neatņemama daļa no politiskās varas ir arī militārās spējas, kas rada acīmredzamu nepieciešamību iesaistīt Ķīnu kontroles mehānismos. Šāda pieeja ļautu zināmā mērā apmierināt Ķīnas ambīcijas, leģitimizējot to un piešķirot tai vietu pie lielo zēnu galda, vienlaikus arī uzliekot tai saistības kā pilnvērtīgai starptautiskās sistēmas dalībniecei. Ķīnai ir jāsaprot, ka vieta pie lielo zēnu galda piešķir ne tikai prestižu un zināmas privilēģijas, bet arī atbildību. Šādā kontekstā ir nepieciešams veidot konstruktīvu dialogu par Ķīnas bruņojuma kontroli, paredzot caurspīdības nodrošināšanu, kas ļautu arī mīkstināt iespējamos pārrēķināšanās riskus, ņemot vērā Ķīnas ambīcijas sev tuvajā reģionā.


Nobeigumā


Jāsecina, ka līguma pagarināšana viennozīmīgi ir vērtējama atzinīgi. Tas nodrošina, ka vismaz tuvākajā nākotnē turpināsies darboties sistēma, kas nodrošina Krievijas un ASV sadarbību un informācijas apmaiņu. Plašākā kontekstā tas arī palīdz nodrošināt savstarpējo uzticēšanos apstākļos, kad sarunas starp Krieviju un ASV bieži norit augstos toņos. Tādā veidā Krievija joprojām līdzdarbojas starptautiskajā sistēmā, kurā dominē principi un vērtības, nevis tiek celtas sienas. Tāpat arī sadarbībai ir savstarpējo nedrošību mīkstinošs efekts, no kā ieguvēja viennozīmīgi ir arī Latvija. Galu galā savstarpējā neuzticēšanās apvienojumā ar kodolieročiem ir potenciāli apokaliptisks kokteilis. Savstarpējā sadarbība ir risinājums, lai nepieļautu pusnakts iestāšanos.


[1] Associated Press, “Putin Signs Extension of Last Russia-US Nuclear Arms Treaty”, https://www.voanews.com/europe/putin-signs-extension-last-russia-us-nuclear-arms-treaty [2] Pranay Vaddi, “The Importance of the New START Treaty”, https://carnegieendowment.org/2019/12/04/importance-of-new-start-treaty-pub-80834

[3] Turpat. [4] Arms Control Association, “Nuclear Weapons: Who Has What at a Glance”, https://www.armscontrol.org/factsheets/Nuclearweaponswhohaswhat

[5] Pranay Vaddi, “Bringing Russia’s New Nuclear Weapons Into New START”, https://carnegieendowment.org/2019/08/13/bringing-russia-s-new-nuclear-weapons-into-new-start-pub-79672

[6] Turpat. [7] Turpat. [8] Turpat.

83 views