• Andis Kudors

Mārcis Balodis: Ieroču žvadzināšana pie Ukrainas – ko Krievija mēģina panākt?

Krievija vicina zobenu Ukrainas tuvumā, lai pašapliecinātos un atkal tiktu aicināta pie lielo zēnu – Ķīnas un ASV – galda, un iegūtu iespēju diktēt visas pasaules attīstību.


Mārcis Balodis ir Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks


Šī gada pavasarī mūsu reģiona drošību ir sašūpojis jauns saasinājums – Krievijas militārās aktivitātes Ukrainas pierobežā. Lai gan Krievijas varas iestādes apgalvo, ka uztraukumam neesot pamata, apjomīgos militāros manevrus pavada agresīvi valsts amatpersonu un valsts mediju izteikumi par Krievijas gatavību aizstāvēties pret Ukrainas agresiju. No tā izriet pašsaprotams jautājums, proti, vai šobrīd notiekošais ir kāds jauns Krievijas izaicinājums pasaulei jau esošā konflikta ietvaros vai arī Krievija gatavojas karam ar Ukrainu?


Militārais aprēķins


Marta beigās atvērto avotu pētnieki Conflict Intelligence Team publiskoja informāciju, tai skaitā video materiālus, ka uz Ukrainas pierobežas rajoniem tiek pārvietotas Krievijas bruņoto spēku daļas. Saskaņā ar pieejamo informāciju, Ukrainai tuvojas motorizēto kājnieku, artilērijas, gaisa desantnieku un tanku grupas. Svarīgi atzīmēt, ka šāda Krievijas bruņoto spēku aktivitāte ir novērojama vismaz kopš februāra, lai gan plašāku uzmanību ir izpelnījusies tikai pēdējo nedēļu laikā.[1] Drīzumā Krievijas amatpersonas centās kliedēt bažas ar apgalvojumiem, ka manevri esot saistīti ar jau iepriekšplānotām Dienvidu kara apgabala mācībām.[2] Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu papildināja, ka notiekošais esot daļa no kaujas gatavības pārbaudēm un norit mācību procesa ietvaros.[3] Papildus tam, tiek pausts viedoklis, ka manevru būtība ir atturēt Ukrainas bruņotos spēkus, kuri esot pastiprinājuši savu militāro klātbūtni Austrumukrainā.[4]


Militārie eksperti gan norāda, ka šādi attaisnojumi neizturot kritiku vairāku apsvērumu dēļ. Pirmkārt, aizdomas par Kremļa patiesajiem nodomiem rada tas, ka oficiāls skaidrojums par militārajām aktivitātēm parādījās tikai pēc tam, kad tika publiskota informācija. Turklāt Krievijai kā EDSO dalībvalstij ir pienākums savlaicīgi informēt citas valstis par plānotajiem militārajiem manevriem.[5] Otrkārt, tiek pārvietoti spēki no dažādiem Krievijas reģioniem, tai skaitā no Pleskavas apgabala un pat Dagestānas. Tas rada bažas, ka Krievijas plānos ir ofensīva. Tāpat arī Krievijas spēku dislokācijas vietas dod pamatu aizdomām par Krievijas agresīvajiem nolūkiem. Daļa Krievijas spēku ir izvietoti Voroņežas tuvumā, kura robežojas nevis ar pašpasludinātajām Donbasa republikām, bet gan ar Kijevas kontrolēto Ukrainas teritoriju.[6] Ja reiz Krievija apgalvo, ka manevri ir paredzēti Donbasa republiku aizsardzībai, spēkiem būtu jābūt izvietotiem tiešā Donbasa tuvumā. Tiesa, lai arī nav konkrētas skaidrības par Krievijas skaitlisko klātbūtni Ukrainas pierobežā, šī ir lielākā Krievijas bruņoto spēku koncentrācija pie Ukrainas robežām kopš 2014.-2015. gada.[7]


Tiesa, militārie eksperti arī norāda uz Krievijas darbību īpatnībām, kas varētu liecināt par Krievijas vēlmi iebiedēt, nevis izraisīt karu. Interesanta manevru iezīme ir to pamanāmība, ko veicina arī amatpersonu un valsts kontrolēto mediju darbība. Tas garantē uzmanības piesaistīšanu, un līdz ar to arī diskusijas par notiekošā mērķiem, taču atņem stratēģisku priekšrocību – pārsteiguma efektu. Turklāt Austrumukrainas klimatiskie apstākļi rada interesantu izaicinājumu, proti, zeme pagaidām nav izžuvusi,[8] kas labākajā gadījumā būtiski apgrūtina smagās tehnikas iespējas ātri pārvietoties. Lai nodrošinātu mobilitāti, ir nepieciešams nogaidīt vismaz līdz maija sākumam. Attiecīgi, raugoties no šādas perspektīvas, Krievija ārkārtīgi savlaicīgi informējusi savus oponentus, kas šķiet iracionāli. Turklāt šobrīd Krievija nav sakopojusi tik skaitliski lielus spēkus, lai varētu īstenot masveida uzbrukumu.[9]


Par Krievijas vēlēšanos iebiedēt, nevis karot liecina arī ekspertu spriedumi par iespējamajiem Krievijas mērķiem Ukrainā, kur tiek izdalīti trīs scenāriji. Krievija varētu mēģināt īstenot pilna mēroga karu ar Ukrainu, taču Krievija šobrīd nav pulcējusi gana daudz spēku, turklāt šāda mēroga karš ir riskants politisku apsvērumu dēļ. Tiek pieļauta iespēja, ka Krievija ir ieinteresēta sagrābt mazākas teritorijas, piemēram, pie Krimas pussalas, kas ļautu risināt Krimas ūdensapgādes problēmas. Militārie eksperti atzīmē, ka izlaušanās operācija no pussalas ir tehniski un militāri sarežģīta, turklāt pagaidām nav liecību, ka manevros būtu iesaistīta aviācija, bez kuras atbalsta šāda operācija nav īstenojama. Turklāt kaujas aviācijas izmantošana liegtu iespēju Krievijai attaisnoties ar saasinājumu kā vietējo iedzīvotāju izraisītām aktivitātēm[10], ar kurām Krievijai neesot nekā kopīga. Visbeidzot ir iespējama konflikta saasināšanās Donbasa reģionā, taču tas nesaskan ar pašreiz aktivizēto bruņoto spēku mērogu un dislokācijas vietām. Līdz ar to militārie eksperti secina, ka šī brīža tendences liecina drīzāk par politisku, nevis militāru mērķu vadītu aktivitāti.


Krievijas politiskās ambīcijas


Arī politiskā līmenī Krievijas rīcība nav viennozīmīga. Marta nogalē Latvijas informatīvajā telpā izskanēja ASV politologa un Amerikas Uzņēmējdarbības institūta profesora Leona Ārona tēze, ka Krievija savu iekšpolitisko likstu risināšanai vai novēršanai varētu izšķirties par labu maza, uzvaru nesoša kara uzsākšanai.[11] Raugoties no vienas puses, šādai idejai ir pamats. Krievijas iedzīvotāju vidū pastāv neapmierinātība gan ar sociālajiem, gan politiskajiem, gan ekonomiskajiem procesiem valstī, kurus globālā pandēmija ir vēl pastiprinājusi. Tāpat šogad rudenī ir plānotas Valsts domes vēlēšanas, un valdošās partijas “Vienotā Krievija” reitingi ir zemi[12], tādējādi nevar izslēgt ideju par Kremļa plāniem novērst sabiedrības uzmanību ar izdomāta ārējā ienaidnieka palīdzību. Papildus Krievijas informatīvajā telpā tiek izplatīts viedoklis, ka Ukraina ir agresorvalsts, pret ko Krievijai var nākties aizsargāties. Šim ugunskuram eļļu ir pielējušas arī augstas Krievijas amatpersonas. Krievijas Prezidenta administrācijas vadītāja vietnieks Dmitrijs Kozaks izteicies, ka gadījumā, ja Kijeva Donbasa reģionā sarīkos jaunu Srebreņicas slaktiņu, Krievija būšot spiesta iejaukties savu pilsoņu aizsardzībai. Zīmīgi, ka D. Kozaks arī norāda, ka Kijevas agresijas iemesls neesot ASV spiediens,[13] kas ir interesanta atkāpe no Kremlī tik bieži piesauktās ASV garās rokas. Savukārt Krievijas Drošības padomes sekretārs Nikolajs Patruševs izteicies, ka notiekošais esot Ukrainas mēģinājums novērst savas sabiedrības uzmanību no iekšējām problēmām, taču Krievija paliek gatava atbildēt tā, kā tas būs nepieciešams.[14] Tiek veidota ilūzija, ka Ukraina ir agresorvalsts, un Krievijas pašreizējie manevri ir domāti pašaizsardzības nolūkiem, turklāt nedrīkst izslēgt iespēju, ka Krievijai varētu nākties aizstāvēt savus pilsoņus ārpus Krievijas robežām.


Taču, raugoties no otras puses, iekšpolitiskie procesi nenodrošina labvēlīgu vidi konflikta eskalācijai. Galvenais iemesls ir tas, ka mūsdienu Ukraina vairs nebūt nav tā pati Ukraina, kas 2014. gadā. Lai gan Krievijai joprojām pieder kvalitatīvs un kvantitatīvs pārspēks, Ukraina šobrīd var izrādīt sīvu pretestību Krievijai arī militāri, kas Krievijas pusei nozīmētu nepieļaujami augstus upurus. Saskaņā ar Levada centra martā veikto aptauju, 83% Krievijas iedzīvotāju par valsts prioritāti uzskata labklājības vairošanu. Rezultātā karš, ar no tā izrietošajiem cilvēku upuriem un resursu tērēšanu, Kremli var nostādīt bīstamās pozīcijās, ko vēl varētu papildināt Rietumvalstu sankcijas kā atbilde uz Krievijas agresiju. Vairāku gadu laikā Ukraina no ASV ir saņēmusi materiāltehnisku atbalstu, tai skaitā prettanku raķešu sistēmas Javelin,[15] savukārt no Turcijas ir iegādāti bezpilota lidaparāti.[16] Tā rezultātā Kijeva ir būtiski palielinājusi savas spējas izrādīt sīvu pretestību Krievijas bruņotajiem spēkiem, kam vairs nav garantēta ātra un vienkārša uzvara.


Tāpēc šobrīd ticamāka ir ideja, ka Krievijas rīcību ir motivējusi vēlme pašapliecināties. Krievija ir reģionāla lielvara ar globālas lielvaras ambīcijām, kas tai piešķirtu vietu pie lielo zēnu – Ķīnas un ASV – galda, un no tā izrietošo iespēju diktēt visas pasaules attīstību. Taču, pateicoties pašas Krievijas rīcībai, tā atrodas starptautiskā izolācijā, un valstis sāk arvien vairāk apzināties un pretdarboties Krievijas destruktīvajai ietekmei. Par spīti jau septiņiem kara gadiem, Ukraina joprojām nepiekāpjas jautājumos par Austrumukrainas teritoriju piederību, turklāt februārī Ukraina vērsās pret Kremļa ietekmes aģentu un Putina tuvu līdzgaitnieku Viktoru Medvedčuku.[17] Savukārt jaunā Balta nama saimnieka Džo Baidena retorika vairākkārt ir demonstrējusi konsekventi stingru attieksmi pret Krieviju, pretstatā iepriekšējo prezidentu neviennozīmīgajai vai samiernieciskajai pieejai. Domājams, ar to Kremlis saprot, ka nav sagaidāma attiecību atsalšana, un zināmā mērā ir nepieciešams pārbaudīt jaunā ASV prezidenta gatavību ne tikai praksē apliecināt nodomus, bet arī demonstrēt atbalstu Ukrainai.


Modrības un pacietības pārbaude


Jāuzsver, ka Krievijas bruņoto spēku manevrus Ukrainas pierobežā nedrīkst ignorēt. Spēku samērs ir Krievijas labā, turklāt aktivizētie spēku veidi un to daudzveidība liek uzturēt modrību. Jāņem vērā, ka jebkāda liela mēroga bruņoto spēku kustība saspīlētos apstākļos pati par sevi palielina iespēju, ka var veidoties pārpratumi vai provokācijas, kas neplānoti izraisītu karadarbību. Taču pašreizējie notikumi gan Ukrainas pierobežā, gan ģeopolitikā liecina par Kremļa vēlmi pārbaudīt Rietumvalstu reakciju, kā arī mēģinājumu izpelnīties uzmanību. Krievija izmanto iebiedēšanas vai pat šantāžas taktiku, lai testētu Ukrainas pacietību un stresa noturību, vienlaikus arī pārliecinoties, cik uzticams ir Ukrainas atbalstītāju loks. Savukārt Rietumvalstīm šī ir kārtējā situācija, kad ir nepieciešams izrādīt konsekventu un saliedētu pretestību Krievijai. Papildus var pieņemt, ka viens no Kremļa mērķiem ir Rietumvalstu sanaidošana savā starpā. Ja ASV ir gatava uzņemties spert izlēmīgus soļus un izrādīt sīvu pretestību Krievijai, Eiropas politiski spēcīgākās valstis parasti ir izvēlējušās samiernieciskāku pieeju. Tādā kontekstā Krievijas spēka demonstrācija kļūst par komunikācijas rīku. Krievija mēģina atturēt Rietumvalstis un Ukrainu no aktīvas rīcības, žvadzinot savu zobenu. Jāatzīst, ka šoreiz Rietumvalstis ir izrādījušas saliedētību, kas Kremlī noteikti tika ņemts vērā.


Būtībā Krievija mēģina virzīt savas imperiālistiskās ambīcijas, Ukrainu izmantojot kā nosacītu placdarmu. Krievija saasina situāciju, vienlaikus pati kļūstot par daļu no situācijas atrisinājuma. Tādā veidā Krievija cenšas izcīnīt savu vietu pie vareno valstu galda, taču ilgtermiņā var panākt pretēju efektu. Krievijas rīcība atkal un atkal apliecina, ka tā nav uzticams partneris un Rietumiem ir iekšēji jārod kopīga valoda darbam ar Krieviju. Jāuzsver, ka piekāpšanās Krievijai Kremlī tiek interpretēta kā vājums, kas noteikti tiks izmantots. Tāpēc ir nepieciešams veidot izpratni, ka Ukrainas drošība ir daļa no Eiropas drošības. Šādā kontekstā pozitīvi vērtējama ir ASV aktīvā iesaiste, kas atsaucas arī uz Latvijas drošību. ASV ir apliecinājusi savu gatavību un ieinteresētību atbalstīt mūsu reģiona drošību, kas arī Kremlī nepaliek nesadzirdēts. Taču tikpat svarīgi ir atcerēties, ka par savu drošību ir jārūpējas arī pašiem.




[1] The Insider, “«Такой концентрации российских войск у границ Украины не было с 2015 года» — Conflict Intelligence Team”, skat. 16.04.2021., https://theins.ru/politika/240826 [2] RIA Novosti, “Военные объяснили видео с переброской техники в Крым”, RIA Novosti, skat. 16.04.2021., https://ria.ru/20210401/krym-1603790491.html [3] RBC, “Шойгу объявил о проверке боеготовности армии”, RBC, skat. 16.04.2021., https://www.rbc.ru/politics/06/04/2021/606c4ad19a7947466f4f68b2 [4] Vedomosti, “Минобороны объяснило переброску войск к границе Украины контрольными проверками”, Vedomosti, skat. 16.04.2021., https://www.vedomosti.ru/politics/articles/2021/04/06/864883-minoboroni-obyasnilo [5] Александр Гольц, “Хвост виляет медведем. Александр Гольц о том, как демонстрация силы может обернуться реальной войной”, The Insider, skat. 16.04.2021., https://theins.ru/opinions/golts/240914 [6] The Insider, “«Такой концентрации российских войск у границ Украины не было с 2015 года» — Conflict Intelligence Team”, skat. 16.04.2021., https://theins.ru/politika/240826 [7] Turpat [8] Александр Гольц, “Хвост виляет медведем. Александр Гольц о том, как демонстрация силы может обернуться реальной войной”, The Insider, skat. 16.04.2021., https://theins.ru/opinions/golts/240914 [9] Turpat [10] Turpat [11] LETA, “Putins vēlētos uzvarošu karu Baltijas valstīs, modelē ASV politologs”, DELFI, skat. 16.04.2021., https://www.delfi.lv/news/arzemes/putins-veletos-uzvarosu-karu-baltijas-valstis-modele-asv-politologs.d?id=53028773 [12] Иван Преображенский, “Анатомия слухов: разминка перед штормом”, Rosbalt, skat. 16.04.2021., https://www.rosbalt.ru/russia/2021/03/12/1891640.html [13] Tass, “Козак: начало боевых действий в Донбассе со стороны Киева станет началом конца Украины”, TASS, skat. 16.04.2021., https://tass.ru/politika/11098963?utm_source=yxnews&utm_medium=desktop&nw=1617960740000 [14] Елена Черненко, “«Надеемся, что в Вашингтоне все же возобладает здравый смысл»”, Kommersant, skat. 16.04.2021., https://www.kommersant.ru/doc/4762137 [15] Reuters, “Ukraine gets U.S. military aid, including Javelin anti-tank missiles”, Reuters, skat. 16.04.2021., https://www.reuters.com/article/us-security-ukraine-us-idUSKBN23O140 [16] Clement Charpentrau, “Ukraine flies its first Turkish-made armed drone over Donbas”, AeroTime, skat. 16.04.2021., https://www.aerotime.aero/27677-ukraine-flies-its-first-turkish-made-armed-drone-over-donbas [17] Toms Pastors, “Rietumu atbalsts iedrošina Zelenski vērsties pret Ukrainas oligarhiem un Putinu”, LSM, skat. 16.04.2021., https://www.lsm.lv/raksts/zinas/arzemes/rietumu-atbalsts-iedrosina-zelenski-versties-pret-ukrainas-oligarhiem-un-putinu.a395652/



118 views