top of page
  • Writer's pictureAndis Kudors

Mārcis Balodis: Izlieto nesasmelsi jeb Krievijas plāni Moldovā

Moldova ir izdarījusi skaidru izvēli par labu virzībai uz Rietumiem. Kā reakcija uz to vērojams Krievijas plašais nemilitāro instrumentu izmatošana, mēģinot sašūpot situāciju.



Mārcis Balodis ir Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks


Līdz ar Krievijas plašo uzbrukumu Ukrainai pērnā gada 24. februārī, visās mūsu reģiona valstīs radās pavisam loģisks jautājums par to, kurš vēl un cik lielā mērā var tikt ierauts šajā karā un kā no tā aizsargāties. Vairumā gadījumu atbilde bija nomierinoša, ko noteica valstu dalība NATO un ES, kā arī valstu pašu militārās spējas. Taču jau no paša sākuma vienas Eiropas valsts - Moldovas - turpmākais liktenis raisīja bažas un tika nepārprotami saistīts ar Ukrainas spēju stāties pretim okupantiem.


Laivas šūpošana


Ņemot vērā Moldovas atrašanās vietu tieši blakus Ukrainai, neatrašanos bruņotās aliansēs, kā arī jau vairāk nekā 30 gadu garumā iesaldēto Piedņestras konfliktu, kā rezultātā Piedņestrā atrodas Krievijas bruņotie spēki, jau pērnajā pavasarī pastāvēja gana pamatotas bažas par kara ģeogrāfisku izplešanos. To aprīļa nogalē apstiprināja arī Krievijas bruņoto spēku ģenerālis R. Minnekajevs, tobrīd Centrālā kara apgabala komandiera vietnieks, sacīdams, ka viens no Krievijas armijas uzdevumiem esot kontroles iegūšana pār Donbasu un Dienvidukrainu, lai nodrošinātu koridoru uz Piedņestru, kur esot fiksēti krieviski runājošo iedzīvotāju apspiešanas gadījumi.[1]


Domas, ka ģenerāļa teiktais bija vien personiskas ambīcijas, tika apšaubītas vien pāris dienas vēlāk, kad starptautiski neatzītās “Piedņestras Tautas republikas” “galvaspilsētā” Tiraspolē ar granātmetējiem tika apšaudīta Valsts Drošības ministrijas ēka un uzspridzinātas divas radio antenas. Lai gan tas manāmi saasināja situāciju, tai tieša turpinājuma nebija, ko neapšaubāmi sekmēja arī Ukrainas militārie panākumi, kas Krievijas bruņotajiem spēkiem liedza iespēju izveidot jebkādu drošu savienojumu ar Piedņestru un līdz ar to arī ar Moldovu.


Jaunu nedrošību par Moldova notiekošo radīja Ukrainas prezidenta paziņojums šī gada februārā sākumā par to, ka Ukrainas drošības dienestiem esot izdevies pārtvert Krievijas drošības dienestu plānus panākt varas maiņu Kišiņevā. Šo plānu patiesumu apstiprināja arī Moldovas varas iestādes, un, kas ir vēl interesantāk, praksē bija iespējams novērot centienus tos šķietami īstenot. Pirmais etaps paredzot destabilizēt situāciju, izmantojot plašus sabiedrības protestus, kurus organizētu vietējie prokremliskie aktīvisti. Februārī savu darbību sāka aktivizēt vietējā milionāra I. Šora uzvārdā nosauktā politiskā partija, rīkojot pret valdošo varu vērstus mītiņus. Tiesa, mītiņu galvenais iegansts esot prasība saņemt valsts kompensāciju par komunālajiem pakalpojumiem. Vērts atzīmēt, ka Moldova vēsturiski ir bijusi atkarīga no Gazprom piegādātās dabasgāzes, turklāt Gazprom vairākkārt ir samazinājuši piegāžu apjomus, bet pērnā gada decembrī tika izziņots īstermiņa risinājums, izmantojot starptautiskos piegādātājus. Taču uz kara fona valsts ir piedzīvojusi augstus inflācijas rādītājus, kas saprotams ir auglīga augsne sabiedrības mobilizācijai. Tiesa, vienlaikus pastāv arī liecības, ka Šor maksā protestētājiem, no kā izriet galvenās aizdomas par Kremļa garo roku.


Otrais etaps paredzējis t.s. titušku izmantošanu, proti, gan vietējo, gan no Krievijas un tai draudzīgām valstīm – Baltkrievijas un Serbijas – iebraukušu kaujinieku izmantošana nekārtību radīšanai, ieskaitot sadursmes ar kārtības sargiem, valdības un parlamenta ēku ieņemšanu un pat ķīlnieku saņemšanu. Savukārt trešajā, noslēdzošajā, fāzē no Piedņestras teritorijas ierastos bruņotie spēki, kuri pārņemtu savā kontrolē galvaspilsētu un valsts pārvaldes institūcijas, kas faktiski pieliktu punktu Moldovas suverenitātei. Zīmīgi, ka neilgi pēc tam Kišiņevas lidostā tika aizturēti Belgradas futbola kluba fani un Melnkalnes boksa kluba biedri. Lai neļautu sabiedrībai atslābt, 23. februārī Krievijas Aizsardzības ministrija pat divreiz paziņoja, ka Ukraina vēloties iebrukt Piedņestrā.[2]


Stratēģiskie mērķi


Marta sākumā ASV Nacionālās drošības padomes pārstāvis Džons Kirbijs izteicās, ka Kremlis lūkojot gāzt kādu Eiropas demokrātiju, proti, prokrieviski aktori, tostarp saistīti ar Krievijas drošības dienestiem, mēģinot mākslīgi radīt nemierus, lai gāztu Moldovas valdību. Vien divas dienas vēlāk kā pēc plāna ielās devās protestētāji, protestējot pret prezidentes Maijas Sandu politiku. Taču visu šo kopējo protestu konteksts ir krietni plašāks par vienkāršiem sociālpolitiski motivētiem sabiedrības centieniem mainīt varas uzvedību un politiku. Izmeklējošo žurnālistu rokās ir nonācis dokuments Krievijas Federācijas stratēģiskie mērķi Moldovas Republikā, kas principā ir uzskatāms par Krievijas politisko ceļakarti attiecībā uz Moldovu šai desmitgadei līdzīgi pirms vairākām nedēļām noplūdušajam plānam attiecībā uz Baltkrieviju.


Saskaņā ar plānu, Krievijai būtu jāsasniedz vairāki uzdevumi: jāierobežo ES un NATO ietekme Moldovā; jāpiespiež Moldovu piedalīties Eirāzijas Ekonomiskajā savienībā, Kolektīvās drošības līguma organizācijā un citos Krievijas starptautiskajos projektos; jānodrošina īpaša statusa piešķiršana Piedņestrai; un jāveicina prokrievisks noskaņojums caur informatīvo telpu un izglītojošām aktivitātēm. Pirmajā acs uzmetienā plāns var šķist diezgan maigs, it īpaši salīdzinot ar Krievijas uzvedību attiecībā pret Baltkrieviju un Ukrainu, taču tāpēc tas nav mazāk bīstams – plāna esence ir liegt Moldovai patstāvību un de facto suverenitāti, faktiski to padarot par Maskavas satelītu. Dokuments nosaka, ka Krievija līdz pērnā gada beigām bija plānojusi pātraukt Moldovas centienus izslēgt Krieviju no Piedņestras jautājuma risināšanas, kas atļautu Krievijai saglabāt savu militāro klātbūtni. Tāpat tika plānots izmantot vietējos prokrieviskos politiķus, kā arī Moldovas ekonomisko un enerģētisko sasaisti ar Krieviju, lai neitralizētu Krievijai neizdevīgās ārpolitikas īstenošanu. Krievijas mērķis bija izmantot dabas resursu šantāžu – cenu paaugstināšanu un draudus par piegāžu pārtraukšanu -, lai saglabātu Moldovu vienpusēji atkarīgu, kā rezultātā tās iekšpolitika būtu viegli ievainojama, un Gazprom turpinātu saņemt naudu. Līdzīgi arī plānots nodrošināt Krievijas preču un pakalpojumu importu Moldovā, kā arī lobēt Piedņestras uzņēmumu intereses.


Nākamais mērķis ir prokremliskās informācijas izplatīšana Moldovā. Tāpat kā citviet, arī Moldovā Krievija mēģina pretoties centieniem ierobežot tās aso varu. Šo ieceri piezemēja tas, ka Moldova pērn pārtrauca sešu Krievijas televīzijas kanālu pārraidi. Tiesa, Kremlis savu ietekmi mēģina saglabāt, izmantojot arī, piemēram, nevalstiskās organizācijas. Saprotams, no tā izriet jaunas bažas par ietekmes aģentu slēpšanos zem nevalstiskā sektora lietussarga. Piemēram, Moldovā pastāv Moldovas-Krievijas biznesa savienība, kuras formālais uzdevums ir veicināt biznesa kontaktus un investīcijas, un to kopīgi dibināja bijušais Moldovas prezidents Igors Dodons un bijušā Krievijas ģenerālprokurora Igora Čaikas dēls. Par organizācijas darbību bažas ir arī ASV Finanšu ministrijai, kas to uzskata par rīku, ar kura palīdzību ietekmēt Moldovas parlamentu. Papildus instruments ietekmei ir Krievijas plāns līdz 2030. gadam pat palielināt Krievijas mediju skaitu Moldovā, un saglabāt krievu valodas pozīcijas, kas faktiski Krievijai ļautu saglabāt un pat palielināt ietekmi pār sociālajiem procesiem.


No tā izriet vēl viens loģisks mērķis – prokrieviski noskaņoto moldāvu politiķu elektorāls atbalsts un Krieviju atbalstošas atmosfēras radīšana politiskajā elitē, kā arī atteikšanās no rumanizācijas politikas. Pēdējais punkts ir būtisks, jo skar Moldovas un moldāvu kā nācijas piederības jautājumu. Starp Pirmā pasaules kara beigām un mūsdienu Moldovas teritoriju nonākšanai PSRS sastāvā tās bija daļa no Rumānijas, un tas joprojām ir redzams gan ārkārtīgi līdzīgajos karogos, gan arī moldāvu un rumāņu valodās, kuras faktiski ir identiskas, turklāt vairāk nekā 80 procentu moldāvu dzimtā valoda ir rumāņu.[3] Kopš PSRS sabrukuma Moldovā aktuāls ir jautājums par rumanizāciju, tas ir, integrāciju ar Rumāniju, ietverot pat pievienošanos tai, kas attiecīgi padarītu Moldovu par ES un NATO dalībnieci. Zīmīgi, ka šobrīd Moldovas parlaments skata likumprojektu, kas visā valsts likumdošanā, tostarp konstitūcijā, kā valsts oficiālo valodu norādītu rumāņu, nevis moldāvu. Būtiski, ka jautājums tieši tiek skatīts kā daļa no centieniem distancēties no Krievijas, un tuvoties Rietumvalstīm, kas izsaucis prokremliskās politiskās opozīcijas pārmetumus. Visbeidzot, attiecībā uz integrāciju Rietumvalstīs, Kremļa interesēs ir diskreditēt Moldovu, lai Rietumi no tās būtībā atteiktos un atstātu to Krievijas rokās.


Rezultātā Moldovā vērojamā spriedze ir tiešas sekas Kremļa centieniem sasmelt izlieto. Moldova ar tās prezidenti M. Sandu galvgalī ir izdarījusi skaidru izvēli par labu virzībai Rietumu virzienā un attālinoties no Krievijas. Kā reakcija uz to vērojams Krievijas plašais nemilitāro resursu klāsts, mēģinot dažādi sašūpot situāciju. Ilgstošā dabas resursu šantāža, lai gan sākotnēji biedējoša, ar laiku zaudē psiholoģisko efektu. Krievijas ārpolitiskā uzvedība pat ir uzskatāma par spēcīgāku instrumentu, un mudinājusi arī Moldovu meklēt alternatīvus piegādātājus. Ukrainas panākumi frontē un Rietumvalstu vienotība Moldovai ir izdevīga, jo pievērš uzmanību reģionam un mazina iespējas tai tikt aizmirstai. Vērts atcerēties, ka arī Ukraina ir norādījusi, ka pēc Moldovas valdības lūguma ir gatava sniegt militāru atbalstu un atrisināt Piedņestras jautājumu īsā laikā.[4] Taču akūtais jautājums ir par vietējās sabiedrības politisko mobilizāciju – Moldova ir viena no trūcīgākajām Eiropas valstīm, un lozungi par valsts pienākumiem finansiāli atbalstīt savus pilsoņus spēj aktivizēt sabiedrību. Tas ir nozīmīgs instruments to rokās, kuri vēlas redzēt Moldovu kā Krievijas satelītu, nevis suverēnu valsti. Skaidri redzams, ka Moldovas varas iestādes uz notiekošo reaģē adekvāti un apzinās situācijas nopietnību, ko papildus noteikti atbalsta arī citas reģiona valstis, pirmkārt jau Rumānija. Taču Kremļa angažētus sabiedrības protestus nedrīkst novērtēt par zemu.


[1] Юрий Федоров, “Сдерживаемые волнения””, Spektr Press, skat. 19.03.2023., https://spektr.press/sderzhivaemye-volneniya-yurij-fedorov-o-planah-moskvy-na-moldovu-i-glavnom-silovom-resurse-bezopasnosti-kishineva/ [2] Center Dossier, “Кремль будет вмешиваться в политику Молдовы через газовый шантаж”, skat. 17.03.2023., https://dossier.center/mld-gas/ [3] RFE/RL's Moldovan Service, “Moldovan Parliament Approves Final Reading Of Romanian Language Bill”, Radio Free Europe/Radio Liberty, skat. 17.03.2023., https://www.rferl.org/a/moldova-parliament-approves-final-reading-romanian-language-bill/32321571.html [4] The Odessa Journal, “Arestovich: Ukraine can solve the problem of Transnistria “in three days””, skat. 20.03.2023., https://odessa-journal.com/arestovich-ukraine-can-solve-the-problem-of-transnistria-in-three-days/

106 views
bottom of page