• Andis Kudors

Mārcis Balodis: Kas pats sevi sargā, jeb kā turpmāk aizsargāties no Krievijas

Ukrainas gatavība reāli pretoties Krievijas uzbrukumam ne tikai bremzē Krievijas spēku virzību, bet arī veicina palīdzības saņemšanu no saviem sabiedrotajiem.

Mārcis Balodis ir Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks


Diemžēl, taču Krievijai bija jāizvērš liela mēroga uzbrukums Ukrainai, lai Rietumvalstīs beidzot nostiprinātos izpratne par to, ka Krievija nav uzticams partneris, ar kuru ir iespējams vienkāršu sarunu ceļā atrisināt domstarpības. Tā vietā Krievija, acīmredzami, ir agresīva valsts, kuras mērķis ir atjaunot savu varenību uz citu neatkarīgu valstu rēķina. Tas neapšaubāmi prasa viest korekcijas Rietumvalstu, un tātad arī Baltijas valstu, drošības plānošanā, lai ilgtermiņā nodrošinātu agresora atturēšanu un, galējas nepieciešamības gadījumā – spēcīgu atbildi.


Krievijas galvenais sasniegums


24. martā norisinājās ārpuskārtas NATO samits, kura galvenais vadmotīvs nepārprotami bija alianses spēja atbildēt uz Krievijas agresiju kā NATO teritorijā, tā arī spēja sniegt atbalstu Ukrainai karā par valsts aizsardzību. Viens no galvenajiem ieguvumiem kopš 24. februāra ir tieši Rietumvalstu gatavība stāties pretī Putina Krievijai. Lai gan ierastos apstākļos tas šķistu pašsaprotami, tas iezīmē pagrieziena punktu Rietumvalstu politiskajā domāšanā. Rietumvalstu, it īpaši Eiropas, politiskā doma balstās principā, ka diplomātija ir piemērotākais instruments, ar kuru iespējams risināt domstarpības, neļaujot tām pāraugt fiziskā agresijā. Traģisko vēstures notikumu rezultātā Eiropā pastāv skaidra izpratne par nepieciešamību izvairīties no fiziskas agresijas cik vien tas ir iespējams, tāpēc piekāpšanās un kompromisu meklēšana ir loģisks solis. Un tieši šo gatavību piekāpties mīļā miera labad Krievija ir atkārtoti izmantojusi pret Rietumiem. Mūsdienu Krievijas ārpolitikā ir zināmi huligānu principi, proti, Krievija var provocēt Rietumvalstis, skaidri apzinoties, ka Rietumi piekāpsies, lai izvairītos no liekas konfrontācijas.[1] Krimas aneksija un Donbasa tautas republikas, aviolainera notriekšana un iejaukšanās ASV vēlēšanās 2016. gadā, lai gan raisīja neizpratni un pakāpeniski atvēra Rietumvalstu acis, tomēr nespēja izsaukt tik vienotu un asu pretdarbību par spīti tam, ka visi šie notikumi pārkāpa ne tikai pieņemtus starptautisko attiecību principus un saistības, bet arī demokrātijas pamatus. Tādā ziņā, iespējams, lielākais Kremļa ārpolitiskais sasniegums 21. gadsimtā ir bijusi spēja saliedēt ierasti dažādi domājošās Eiropas valstis un pat veicināt faktisku revolūciju Vācijas drošības un aizsardzības politikā,[2] kas sakņojas desmitgadēs ilgās tradīcijās un principos. Rietumi ir demonstrējuši negaidīti lielu saliedētību un gatavību iestāties par principiem, un šobrīd galvenais uzdevums ir nepieļaut šādai vienprātībai izplēnēt. Ir svarīgi nemitīgi cīnīties ar daudzajiem Kremļa taustekļiem teju visās nozarēs, ar kuriem Kremlis jau gadiem ir ietekmējis un arī šobrīd mēģina ietekmēt valstu rīcību.


Šī tēze NATO dalībvalstu samitā tika pamatota ar lēmumiem, lai gan jāatzīmē, ka par konkrētām detaļām tiks lemts nākamjā samitā, kas ir plānots jūnijā. Taču tik un tā ir ticis saņemts atbalsts NATO paplašinātās klātbūtnes kaujas grupu izvietošanai Bulgārijā, Ungārijā, Rumānijā un Slovākijā tāpat, kā tie ir izvietoti Baltijas valstīs un Polijā. Papildus tam, plānots, ka Eiropas austrumos tiks ne tikai palielināts spēku skaits, bet arī dažādoti to veidi. Proti, ir plānots stiprināt NATO klātbūtni gaisa telpā un tās aizsardzībā, kā arī NATO jūras spēku klātbūtni.[3] Turklāt, kas ir ne mazāk būtiski, NATO dalībvalstīs jaunu impulsu gūst arguments par nepieciešamību palielināt dalībvalstu aizsardzības budžetus un līdz ar to iesaisti savas drošības stiprināšanā.[4]


Atelpai par agru


Attiecīgi, raugoties no Latvijas pozīcijām, kopējā tendence ir apsveicama, neskatoties uz Krievijas agresiju mūsu reģionā. Gan kvalitatīvi, gan kvantitatīvi palielināta NATO spēku klātbūtne mūsu reģionā palielina ne tikai atturēšanas spējas, bet arī palīdz nosegt savus spēju iztrūkumus. Turklāt šādi plāni tiek izvērsti vairākus gadus uz priekšu, līdz ar to mūsu drošība tiek stiprināta ne tikai šeit un tagad, bet arī nākotnē. Taču lēmumu pieņēmējiem arī izriet atbildība šos notikumus skaidrot plašākai sabiedrībai, jo militarizācija un arvien biežāk uz ceļiem redzamas ārzemju tehnikas kolonnas var raisīt bažas, vai nenotiek eskalācija un lielā lāča provocēšana. Tieši tāpēc ir svarīgi pasvītrot, ka mūsu austrumu kaimiņš (šādā kontekstā Baltkrieviju varam droši uzskatīt par Krievijas turpinājumu, nevis suverēnu valsti) ir agresors, kurš pret mums izvērš informatīvu karu, savukārt pret Ukrainu jau kopš 2014. gada tiek izvērsta militāra kampaņa, kas nav attaisnojama. NATO rīcība apzināti ir reaktīva, proti, NATO un dalībvalstu rīcība ir tieša un samērīga atbilde Krievijas agresijai.


Taču mūsu sabiedroto atbalsts nekādā mērā nav jāuztver kā attaisnojums sēdēt rokas klēpī salikušiem, un par savu drošību ir jārūpējas ar pašiem. Ukraina pašlaik acīmredzami un nepārprotami demonstrē, ka cīņā par savas valsts pastāvēšanu ir jābūt gataviem cīnīties pašiem. Saprotams, mums ir pieejama tāda ērtība kā spēcīgi militārie sabiedrotie un NATO 5. pants, taču ir vērts atcerēties, ka NATO austrumu flanga lielākais trūkums ir nevis militārā spēka deficīts, bet gan pieejamība. Pat ja Krievijas bruņotie spēki atrastos skaitliska mazākuma apstākļos, salīdzinot ar NATO, Krievijai joprojām būtu iespējams savus spēkus izvietot pie Baltijas valstīm ātrāk nekā NATO spētu pārvietot savus spēkus uz Baltijas valstīm.[5] Kara situācijā, kad aktīvi notiek cīņa ne tikai par kontroli pār sauszemi, bet arī gaisa telpā un uz ūdens, Baltijas valstu pieejamība no Eiropas puses ir šķērslis. Tieši tāpēc Latvijas drošībai vērtīga ir ne tikai NATO klātbūtne Latvijā vai Baltijas valstīs, bet arī Polijas un citu Eiropas valstu stiprināšana, palielinot kopējo sabiedroto spēku koncentrāciju mūsu tuvumā. Taču pat tādos apstākļos ir jārēķinās, ka ienaidnieka fiziska atturēšana gulsies arī uz mūsu pašu pleciem. Ir pamats secināt, ka Ukrainas gatavība reāli pretoties Krievijas uzbrukumam ne tikai bremzē Krievijas spēku virzību, bet arī tieši veicina palīdzības saņemšanu no saviem sabiedrotajiem, jo visiem bija skaidri redzama Ukrainas gatavība un mērķtiecība.

Un šo patiesību ir svarīgi saprast tāpēc, ka šobrīd nav pamata runāt par kādām būtiskām izmaiņām Krievijas ārpolitikā, kas dotu pamatu optimismam. Krievija viennozīmīgi ir uzskatāma par valsti, kur ārpolitika ir iekšpolitikas turpinājums, un šāda savstarpējā atkarība strādā abos virzienos. Līdz ar to neveiksmes ārpolitikas dimensijā var tikt interpretētas kā iekšpolitisks apdraudējums, it īpaši režīma stabilitātei. Atkarībā no Krievijas (ne)veiksmēm karā pret Ukrainu militārie aprēķini var mainīties, taču Krievijas agresīvās un imperiālistiskās tendences nemazināsies. Tāpat, atrodoties starptautiskā izolācijā, Krievija var mēģināt spert provokatīvus soļus, lai lauztu pašlaik pastāvošo Rietumvalstu vienotību attiecībās ar Krieviju. Maskava ierasti ir izmantojusi dažādas hibrīdmetodes, proti, paņēmienus, kuri savā intensitātē nesniedzas līdz konvencionālam karam, piemēram, dezinformācija un iejaukšanās vēlēšanās, taču situācijā, kurā Kremlis notiekošo saredz kā tiešu stabilitātes apdraudējumu, nav izslēdzamas arī galējas rīcības. Tādā veidā Kremlis mēģinātu piespiest Rietumus piekāpties mīļā miera labad, un censtos izvest pats sevi no izolācijas.


Zelta maliņa un mūsu mājasdarbi


Cik daudzveidīgas ir Krievijas metodes, tik daudzveidīgai ir jābūt arī mūsu aizsardzībai. Aizsardzības budžeta palielināšana līdz 2,5% no IKP ir vērtīgs solis,[6] taču ir jāskatās arī citos virzienos. Pirmkārt, jāturpina stiprināt informatīvo telpu, tai skaitā nodrošinot komunikāciju ar krieviski runājošo sabiedrības daļu. Krievija mērķtiecīgi cenšas pielietot Rietumvalstu atvērtās mediju telpas, lai tajās izplatītu klaji naidīgus vēstījumus, slēpjoties aiz vārda brīvības un viedokļu dažādības jēdzieniem. Taču demokrātijām nav pienākums būt iecietīgām pret neiecietīgām idejām, un tās informatīvajā telpā ir jāierobežo ne tikai ar atspēkošanu un atmaskošanu, bet arī informācijas kanālu ierobežošanu, to vietā piedāvājot objektīvu Latvijā radītu saturu. Un šim saturam ir jābūt pieejamam arī krieviski runājošajai sabiedrības daļai, jo tieši to Kremlis tiecas uzrunāt un izmantot kā politisko instrumentu. Likumsakarīgi, jebkādi centieni cīnīties ar Kremļa dezinformāciju sastapsies ar pārmetumiem par cilvēktiesību un demokrātisko principu pārkāpšanu, un tas noved pie otrā argumenta. Vienai no valsts prioritātēm ir jābūt stratēģiskajai komunikācijai, lai tā apsteigtu Krievijas pārmetumus. Ir nepieciešams, lai sabiedrībai operatīvi būtu pieejama aktuāla informācija un skaidrojums par procesiem valstī, lai nepieļautu informācijas vakuuma veidošanos, kuru Kremlis mēģinātu aizpildīt. Karš Ukrainā ir labs piemērs tam, ka karš notiek arī informatīvajā telpā, un viens no patīkamākajiem pārsteigumiem ir bijusi Zeļenska komandas aktīvā komunikācija. Pats prezidents nav vairījies izrādīt emocijas un atteikties no diplomātijai raksturīgās neitralitātes, vienlaikus valstij aktīvi izplatot informāciju caur dažādiem kanāliem,[7] lai stiprinātu savas pozīcijas gan informatīvajā telpā, gan cilvēku sirdīs un prātos. Treškārt, ir nepieciešams mazināt atkarību no Krievijas resursiem, galvenokārt dabasgāzes un naftas. Saprotams, šāda pāreja nav nedz ātra, nedz lēta, taču Krievija ir vairākkārt demonstrējusi gatavību izmantot dabas resursu piegādes piespiešanai un iebiedēšanai.[8] Turklāt peļņas samazinājums no dabas resursu eksporta samazina režīma spējas realizēt savus imperiālistiskos plānus.


Ja katram mākonim ir zelta maliņa, tad Krievijas uzbrukums Ukrainai ir devis jaunu impulsu savu un arī Krievijas ievainojamību pārvērtēšanai. Rietumvalstu iepriekš nepieredzētā vienotība jau ir sasniegums, taču, lai nodrošinātu politikas ilgtspēju, vārdiem ir jāsakrīt ar darbiem. Turklāt, ņemot vērā Krievijas ietekmes sviru skaitu, visefektīvākā atbilde ir tieši saliedēta rīcība. Daudzos jautājumos, it īpaši dabas resursu jomā, valstis vienpusēji nav spējīgas veikt straujas izmaiņas, turklāt enerģētiskā drošība ir jautājums, kas sniedzas pāri valstu politiskajām robežām, līdz ar to risinājumi ir jāmeklē kopīgiem spēkiem.


Attiecībā uz Latviju ir jābūt veselīgi paškritiskiem, un sistemātiski jāvēršas pret savām ievainojamībām visdažādākajās sfērās. Mums ir patiešām spēcīgi sabiedrotie, kuri beidzot ir sapratuši, ka mierīga līdzāspastāvēšana ar mūsdienu Krieviju nav iespējama tikai ar draudzīgām sarunām, un šis impulss ir jāizmanto arī savās interesēs. Ja mums nav pamata pieņemt, ka Krievijas agresīvā ārpolitika varētu strauji pāriet miera fāzē, mums ir jābūt gataviem vērsties pret jebkādiem izaicinājumiem, ar kādiem varam sastapties. Tāpēc aktuāls ir jautājums ne tikai par militārās aizsardzības spējām, bet arī vispārēju sabiedrības spēju pretoties dažādām ietekmes operācijām arī ārpus fiziska kara lauka.

[1] Ilya Timtchenko, The Atlantic Council, “Fear of provoking Putin is leading the Western world toward disaster”, skat. 28.03.2022., https://www.atlanticcouncil.org/blogs/ukrainealert/fear-of-provoking-putin-is-leading-the-western-world-toward-disaster/ [2] Florian Gathmann et al, “Inside Germany's Foreign and Security Policy Revolution”, Spiegel International, 28.03.2022., https://www.spiegel.de/international/germany/standing-up-to-putin-inside-germany-s-foreign-and-security-policy-revolution-a-31fd2aba-bc08-4711-bb98-bd9fab99d908 [3] Sargs, “NATO ārkārtas samitā vienojas par vēl četru NATO paplašinātās klātbūtnes kaujas grupu izveidi”, skat. 27.03.2022., https://www.sargs.lv/lv/nato/2022-03-24/nato-arkartas-samita-vienojas-par-vel-cetru-nato-paplasinatas-klatbutnes-kaujas [4] Turpat [5] Raphael S. Cohen, “Europe After the Ukraine War”, Lawfare, 28.03.2022., https://www.lawfareblog.com/europe-after-ukraine-war?utm_source=AdaptiveMailer [6] LSM, “Valdība atbalsta aizsardzības budžeta palielināšanu līdz 2,5% no IKP 2025. gadā”, skat. 27.03.2022., https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/valdiba-atbalsta-aizsardzibas-budzeta-palielinasanu-lidz-25-no-ikp-2025-gada.a449073/ [7] Charlie Warzel, “The Information War Isn’t Over Yet”, The Atlantic, skat. 27.03.2022., https://www.theatlantic.com/technology/archive/2022/03/russia-ukraine-war-propaganda/626975/ [8] Kataryna Wolczuk, “Here we go again: Russia’s energy ‘diplomacy’ in Moldova”, Chatham House, https://www.chathamhouse.org/2021/12/here-we-go-again-russias-energy-diplomacy-moldova

180 views