Krievija pati rada saasinājumus un konfrontāciju, lai pēc tam piedāvātu situācijas noregulēšanu atbilstoši Kremļa interesēm.
Atskatoties uz 2021. gadu, starptautiskajā politikā Krievijas jautājums ir pievērsis sev gana daudz uzmanības. Kremlis ir asi vērsies pret citādi domājošajiem valsts iekšienē, kamēr valsts ārpolitikā ir redzamas nepārprotamas provokācijas un draudi. Lai gan mainīgā starptautiskā vidē valstis regulāri pielāgo savus politiskos uzstādījumus un darbības pastāvošajai situācijai, Krievijas gadījumā ir pamats runāt par kvalitatīvām izmaiņām, kuras ietekmēs kā dzīvi Krievijā, tā arī ārpus tās ilgtermiņā.
Savējie un svešie
Saprotams, Krievijas stratēģiskie ģeopolitiskie mērķi ir palikuši nemainīgi. Krievija sevi vēlas redzēt kā vienu no pasaules varas centriem, kuram ir ekskluzīvas tiesības tiešā veidā noteikt visas pasaules attīstību. Krievija vēlas iegūt savu vietu pie pasaules lielvaru galda, atdarinot Aukstā kara laika ģeopolitiku, kurā katrai lielvarai pienācās sava ekskluzīvo interešu teritorija, kurā tai bija ļauts dominēt. Līdzvērtīgi arī mūsdienu Kremļa domāšanā tam pienākas sava ekskluzīvā teritorija, kurā ietilptu daļa Austrumeiropas, ieskaitot Baltijas valstis, Ukrainu un Baltkrieviju, kā arī Centrālāzijas un Kaukāza reģions. Taču, spriežot pēc Kremļa amatpersonu dažādajiem paziņojumiem, Kremlis sāk mainīt to, kā Krievija sadarbojas ar citām pasaules valstīm savu mērķu sasniegšanai. Pareizāk sakot, Krievija ir noskaņota ierobežot sadarbības iespējas, mācoties no PSRS pieļautajām kļūdām. 1975. gadā PSRS parakstīja Helsinku vienošanos, kas pakāpeniski ļāva PSRS teritorijā un sabiedrībā iekļūt rietumnieciskām vērtībām, kuras fundamentāli nebija savienojamas ar pastāvošo sociālo kārtību. Idejiski līdzīgi tiek skaidroti pārkārtojumi Krievijā 20. gs. 90. gados, toreizējai varai pārmetot piekāpšanos Rietumiem, kas Krieviju esot nospiedis uz ceļiem.[1] Respektīvi, Kremļa redzējumā, sadarbība ar Rietumiem ļāva nostiprināties idejām par likuma varu, demokrātiju un individuālo brīvību, caur ko Rietumvalstis varēja iejaukties PSRS/Krievijas iekšlietās un veicināt iekšpolitisko haosu.[2]
Raugoties caur šādu prizmu, Kremļa asā pretdarbība sabiedriskajām kustībām un aktīvistiem kļūst loģiska. Kremlis, tāpat kā autoritāri režīmi kopumā, vēlas sabiedrību padarīt inertu un apātisku, proti, lai sabiedrība nepieprasītu atbildību no politiķiem un neapšaubītu viņu lēmumus. Kremlis vēlas, lai tā vietā sabiedrība klausītu valsts informatīvajiem kanāliem, kuri pateiks priekšā, ko domāt, kā justies un kurš ir vainīgs pie nejēdzībām. Šādā kontekstā politiskie un sabiedriskie aktīvisti, kā arī neatkarīgi mediji ir šķērslis, un Kremlis šī gada laikā ir nodemonstrējis skaidru apņēmību izstumt nelojālos no sabiedrības vai pat valsts. Zināmākais piemērs ir redzamākā opozicionāra Alekseja Navaļnija ieslodzīšana un tam sekojošā viņa pārstāvētās organizācijas Фонд борьбы с коррупцией (Korupcijas apkarošanas fonds, FBK) pasludināšana par ekstrēmistisku. Turklāt vēršanās pret organizāciju ir tikusi īstenota ar plašu vērienu, lai to iznīdētu ar visām saknēm. Krievijas Valsts dome pavasarī pieņēma drakonisku likumu par ekstrēmistiskām organizācijām, kas paredz atbildību ne tikai ekstrēmistisku organizāciju locekļiem un vadībai, bet pat jebkurai personai, kura ir bijusi iesaistīta organizācijas darbībā vai atbalstījusi ekstrēmistiskas organizācijas darbības. Respektīvi, likums paredz ārkārtīgi plašas interpretācijas iespējas par to, ko nozīmē atbalstīt vai būt iesaistītam organizācijas darbībā, ko ir iespējams izmantot pret režīmam nelojālajiem. Tāpat likums aizliedz finansēt šādas organizācijas, attiecīgi finansiāliem atbalstītajiem draud kriminālatbildība.[3] Likumsakarīgi, organizācija drīz tika slēgta. Drīz vien Internetā tika nopludināta datubāze ar Navaļnija atbalstītājiem, no kuriem vairāki ziņoja par draudiem atlaist viņus no darba par piedalīšanos Navaļnija organizētajos protestos.[4] Līdz ar to ir skaidri redzama režīma vēlme atbrīvoties no opozīcijas ne tikai tās līderu ziņā, bet arī nepārprotami likt sabiedrībai saprast, kāda ir cena par opozīcijas atbalstīšanu.
Tāpat Kremlis ir pastiprinājis cīņu ar tā dēvētajiem ārvalstu aģentiem, izmantojot to par ieganstu citādi domājošo ierobežošanai. Saskaņā ar Krievijas likumdošanu, gan fiziskas, gan juridiskas personas, kuras nodarbojas ar politisko darbību un saņem finansējumu no ārvalstīm, var tikt pasludinātas par ārvalstu aģentu bez iepriekšējas brīdināšanas un tiesas lēmuma.[5] Nav pārsteidzoši, ka Krievija kā autoritāra valsts ir radījusi likumu ar tik abstraktām robežām, ka teorētiski par ārvalstu aģentu var tikt pasludināta ikviena persona, kura ir nodarbojusies ar politisko darbību visplašākajā nozīmē. Bet saprotams, ka praksē likums tiek vērsts pret tiem, kuri nav vienisprātis ar režīmu. Tieši ar ārvalstu aģenta likumdošanas pārkāpumiem tiek pamatota režīma vēršanās pret cilvēktiesību aizsardzības organizāciju Memoriāls.[6] Tā ir viena no vecākajām un lielākajām cilvēktiesību aizsardzības organizācijām Krievijā, kura nav vairījusies kritizēt režīmu, turklāt īpaši jāuzsver, ka organizācijas darbs vēsturisko notikumu pētniecībā un skaidrošanā ir tiešā pretrunā ar Kremļa redzējumu. Likumsakarīgi, Memoriāls ir šķērslis Kremļa vēsturisko notikumu interpretācijas izplatībai un nostiprināšanai, un autoritāras valstis to negrasās pieļaut.
Ārpolitiskais uzbrukums aizsardzības vārdā
Kremļa iekšpolitiskajiem apsvērumiem ir tieša atbalss ārpolitikā, proti, Krievija ir gatava sadarboties tikai šaurā tēmu lokā, kas lielākoties skar stratēģisko un reģionālo drošību, un tikai uz tādiem noteikumiem, kas neļautu Rietumvalstīm ievazāt savu pasaules redzējumu Krievijas sabiedrībā.[7] Tas tiešā veidā skaidro Krievijas gatavību iesaldēt vai pat saraut diplomātiskās attiecības ar pārnacionālām struktūrām, piemēram, NATO, jo tās ietvaros Krievija ir viena pret veselu aliansi. Tā vietā Krievija vēlas veidot attiecības ar spēcīgākajām valstīm aci pret aci, kurā nav jārēķinās ar mazāko un pret Krieviju asāk noskaņotu valstu viedokļiem. Taču, iespējams, galvenā izmaiņa Krievijas stratēģiskajā domāšanā ir akūta nepieciešamība radīt provokācijas un karstos punktus. Kremļa redzējumā, Rietumvalstis atrodas vājās pozīcijās, proti, Rietumvalstis nav vienotas ne ārpolitikā, ne iekšpolitikā, tās arī nevēlas uzsākt jaunus karus, turklāt sistēmas spēcīgākā valsts – ASV – savu uzmanību sāk fokusēt arvien vairāk Dienvidaustrumāzijas reģionam. No tā izriet, ka Rietumvalstis ir ieinteresētas iespējami vairāk piekāpties Krievijai mīļā miera labad, lai tikai stabilizētu attiecības un novērstu saasinājumus.
Likumsakarīgi Krievijas stratēģija nosaka, ka labākais savu interešu aizsardzības veids ir uzbrukums. Ja Kremlis ir spējīgs radīt gana lielu apdraudējumu vai vismaz ilūziju par apdraudējumu, Rietumvalstis nekavējoties būs gatavas uzsākt politisko tirgu situācijas normalizēšanai, turklāt Rietumu it kā vājās pozīcijas veicinās to piekāpšanos.[8] Līdz ar to Kremļa rokās draudu projekcija kļūst par noteicošu instrumentu, lai piespiestu nogurušas Rietumvalstis piekāpties Kremļa vēlmēm bez būtiskas pretestības.
Šādā gaismā Krievijas rīcība Ukrainas pierobežā un amatpersonu izteikumi par Ukrainu iegūst papildus dimensiju. Krievijas stratēģiskais aprēķins nav mainījies, proti, Ukrainas virzība prom no Krievijas ietekmes un tam sekojoša valsts sadarbība ar NATO dalībvalstīm, tostarp bruņojuma piegādes, nav pieļaujama. Krievija vēlas būt moderna impērija, un Ukraina šeit ir centrāls elements politiski, militāri, ekonomiski un arīdzan simboliski kopīgā vēstures mantojuma dēļ. Šī gada pavasarī tika novēroti aktīvi Krievijas bruņoto spēku manevri Ukrainas pierobežā, taču tie vienlaikus bija netipiski atklāti, kas radīja bažas par to, ka tas ir komunikācijas, nevis kara instruments. Līdzīgi arī šobrīd tiek novērota Krievijas militārās klātbūtnes pastiprināšana pie Ukrainas robežām, kas jau otro reizi gada laikā ir devusi iespēju Putinam pārrunāt notiekošo ar ASV prezidentu, faktiski piespiežot viņu tikties. Taču tikpat nozīmīgas ir šogad publicētās Putina un bijušā prezidenta Dmitrija Medvedeva esejas, kas veltītas Ukrainai. Putins savā esejā izsaka domu, ka mūsdienu Ukraina ir padomju ēras produkts un tā ir veidojusies Krievijas vēsturiskajās teritorijās, vedinot domāt, ka Ukraina piederot Krievijai. Tāpat viņš skaidri norāda, ka patiesa Ukrainas suverenitāte ir iespējama tikai kopā ar Krieviju.[9] Līdz ar to abas amatpersonas ir izteikti agresīvā veidā centušās kā Ukrainai, tā visai pasaulei atgādināt, ka Ukraina ir Krievijas interešu zona un Krievija negrasās piekāpties. Apvienojumā ar Krievijas bruņoto spēku manevriem pie Ukrainas, Kremlis mērķtiecīgi tiecas veidot priekšstatu, ka Krievija ir gatava cīnīties par Ukrainu.
Krievijai allaž taisnība
Kopumā Krievijas pielāgotā ārpolitiskā pieeja ir savā ziņā pragmatiska, proti, Krievija pati rada saasinājumus un konfrontācijas, lai pēc tam piedāvātu miermīlīgu noregulēšanu pēc pašas Krievijas prasībām. Citiem vārdiem sakot, Krievija mēģina radīt gan pieprasījumu, gan piedāvājumu stabilitātei un mieram Eiropā. Novembra vidū Putins tikās ar Krievijas diplomātiskā dienesta pārstāvjiem. Uzstāšanās laikā viņš faktiski aizstāvēja domu, ka vienīgais veids, kā panākt Rietumu sadarbošanos, ir nepārtraukti radīt un uzturēt spriedzi. Raugoties nākotnē, šī ir pieeja, ar ko Krievija ir izcēlusies ne reizi vien un arī sagaidāms, ka aktualitāti tā nezaudēs. Vislabākā pretestība ir vienota Rietumvalstu nostāja, kas Krievijai spēj skaidri signalizēt, ka maksa par reālu reģionālās drošības apdraudēšanu būs ļoti augsta. Tiesa, Krievijas intereses reģionā, it īpaši Ukrainā, satur arī simbolismu, attiecīgi Krievijas aprēķinos finansiālas vai cilvēkresursu izmaksas var kļūt sekundāras, ja tās palīdz sasniegt imperiālistiskus mērķus. Tāpat arī nav pieļaujami Krievijas centieni mēģināt tirgoties par stabilitāti reģionā, kas Kremlim faktiski piešķirtu veto tiesības nacionālo valstu un NATO spēku izvietošanā.
Kremlis uzskata, ka piekāpšanās ir vājuma pazīme un kļūdu atzīšana, līdz ar to Krievijai vienmēr ir taisnība un Krievija savu vājumu negrasās atzīt. Turklāt Kremlis ir ieinteresēts sadarboties tikai jautājumos, kuros tam ir priekšrocības vai iespējas piespiest citus. Līdz ar to šī ir arī pārbaude Rietumvalstu izlēmībai un spējai savstarpēji vienoties, lai ieturētu vienotu politisko kursu. Taču Krievijas spēka draudi ir lietderīgs instruments tikai tik ilgi, kamēr pastāv pamats uzskatīt, ka Krievija ir gatava reāli pielietot spēku. Līdz ar to sagaidāms, ka agresīvi Kremļa paziņojumi turpināsies, taču diemžēl nav iespējams izslēgt bruņotas provokācijas reģionā, kas Kremlim ļautu uzturēt spriedzi. Papildus tam, ir jāmeklē instrumenti cilvēktiesību aizsardzībai pašā Krievijā. Kremlis pēdējo gadu laikā tiecas arvien ciešāk savilkt grožus jebkāda veida pilsoniskajām aktivitātēm, kas Kremļa redzējumā samazina ārvalstu spēju ietekmēt iekšpolitiskos procesus Krievijā. Pašam Kremlim tīk atgādināt, ka cilvēktiesības ir universālas visā pasaulē, un cilvēktiesību ievērošana var kļūt par fundamentālu prasību Rietumvalstu rokās, bez kuru ievērošanas pat ierobežota sadarbība nav iespējama.
[1] Владимир Фролов, “Разрядка 2.0”, Colta, skat. 16.12.2021., https://www.colta.ru/articles/society/28961-vladimir-frolov-rossiya-ukraina-voennyy-krizis-razryadka-2-0 [2] Turpat. [3] Сергей Сатановский, “Госдума спешно приняла "закон против ФБК". Какими будут его последствия?”, Deutsche Welle, skat. 16.12.2021., https://www.dw.com/ru/kakimi-budut-posledstvija-zakona-protiv-fbk/a-57572292 [4] Максим Ярыгин, “СМИ сообщили об увольнениях в метро после утечки с сайта Навального”, RBC, skat. 16.12.2021., https://www.rbc.ru/politics/14/05/2021/609e8ead9a79470057c9f68c [5] BBC, “Правозащитники попросили Путина смягчить закон об "иноагентах". Он не стал ничего обещать”, skat. 17.12.2021., https://www.bbc.com/russian/news-59594091 [6] Владимир Расулов, “«Мемориалу» оставили надежду”, Kommersant, skat. 16.12.2021., https://www.kommersant.ru/doc/5129961 [7] Владимир Фролов, “Разрядка 2.0”, Colta, skat. 16.12.2021., https://www.colta.ru/articles/society/28961-vladimir-frolov-rossiya-ukraina-voennyy-krizis-razryadka-2-0 [8] Turpat. [9] Peter Dickinson, “Putin’s new Ukraine essay reveals imperial ambitions”, The Atlantic Council, skat. 17.12.2021., https://www.atlanticcouncil.org/blogs/ukrainealert/putins-new-ukraine-essay-reflects-imperial-ambitions/
コメント