• Andis Kudors

Mārcis Balodis: NATO 2030 – kā veidot attiecības ar Krieviju?

Mārcis Balodis ir Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks




Šī gada decembra sākumā NATO prezentēja ģenerālsekretāra Jensa Stoltenberga pieaicinātās ekspertu darba grupas ziņojumu “NATO 2030: vienoti jaunā laikmetā” (NATO 2030: United for a new era). Ziņojuma mērķis ir konceptualizēt šajā desmitgadē sagaidāmos drošības politikas izaicinājumus militārajai aliansei, kur būtiska vieta ir atvēlēta arī Krievijas radītajiem draudiem. Pēdējo sešu gadu laikā Krievija ir īstenojusi izteikti agresīvu ārpolitiku, atkārtoti pārkāpjot starptautiskās vienošanās, kā arī starptautiskajā sistēmā pieņemamas uzvedības normas. Turklāt sagaidāms, ka politika pati no sevis netiks būtiski mainīta, kā rezultātā Krievija, ekspertu redzējumā, visticamāk būs galvenais NATO militārais drauds periodā līdz 2030. gadam. Lai reaģētu uz Krievijas radītajiem izaicinājumiem, ekspertu darba grupa ir izstrādājusi rekomendācijas, kas var kalpot par vadlīnijām NATO politikai attiecībā uz Krieviju.


Politiskās vienprātības nozīme


Pirmkārt, eksperti norāda, ka attiecības ar Krieviju ir jābalsta uz atturēšanas un dialoga principa pamatiem.[1] Šī duālā pieeja faktiski ir tas, ko NATO ir īstenojusi jau pēdējo gadu laikā, paturot atvērtus konkrētus komunikācijas kanālus pārpratumu novēršanai, vienlaikus vienotu Krievijas iegrožošanas politiku. Otrkārt, NATO atbildei uz Krievijas rīcību ir jābūt politiski vienotai un konsekventai, un atgriešanās pie agrāk ierastajām attiecībām ir iespējama vien tad, kad Krievija pārtrauks savu agresīvo uzvedību un pilnībā ievēros savas starptautiskās saistības.[2] Ar to NATO atkārtoti norāda, ka pret Krieviju īstenotā politika ir loģisks Krievijas agresīvās ārpolitikas rezultāts, un bumba ir Krievijas laukuma pusē. Vienlaikus jānorāda, ka atslēgvārds šajā kontekstā ir NATO vienotība. Attiecībās ar Rietumvalstīm Krievija izmanto “skaldi un valdi” pieeju, lai traucētu produktīvu diskusiju un nepieļautu vienprātības panākšanu.


No tā izriet nākamais princips, proti, NATO dalībvalstīm, veidojot nacionālo aizsardzības un drošības nozares politiku, ir jāievēro NATO noteiktās vadlīnijas. Šis princips ir kritisks, lai nodrošinātu konsekventu alianses politiku. Svarīgi ir saprast, ka Krievija nevilcināsies izmantot kādas atkāpes no NATO kopējās ieturētās politikas, kas vistiešākajā nozīmē samazina alianses lietderību. Līdz ar to kolektīvās drošības vārdā nacionālajām valstīm ir pienākums pārņemt NATO principus nacionālā līmenī, kas arī palīdz nodrošināt to turpināšanos nākotnē.

Attiecībā uz bruņojuma un finansēšanas jautājumiem, eksperti norāda, ka aliansei ir jāsaglabā spēja ātri reaģēt uz agresiju visā NATO teritorijā, it īpaši tās austrumu pusē. Tāpat arī tiek uzsvērts, ka dalībvalstīm ir jānodrošina adekvāts militārais un finansiālais ieguldījums, lai līdzsvarotu ASV ieguldījumu un dalībvalstu spēju attīstību.


Komunikācijas loma politikā


Paralēli spējai atturēt Krieviju no rīcības, NATO ir jāpatur atvērti komunikācijas kanāli, lai ļautu veidoties dialogam. Taču, kā uzsver eksperti, dialogam ir jābūt balstītam konkrētos principos, un dialogs nedrīkst aizvietot Krievijas starptautiskās saistības.[4] Respektīvi, tiek norādīts, ka dialoga vārdā nav pieļaujama starptautiski pieņemto principu un saistību upurēšana, no kā izriet jau iepriekšminētā nepieciešamība pēc vienotības NATO iekšienē. Papildus tiek uzsvērts, ka ir jārada pārliecība, ka NATO politika ir atbilde uz Krievijas valdības rīcību, un nav vērsta pret Krievijas sabiedrību.[5] Šis jautājums ir būtisks informatīvajā telpā, kur prokremliskie mediji Rietumvalstis bieži apsūdz mēģinājumos vērsties pret Krievijas sabiedrību vai tautu kā tādu, apsūdzot Rietumus rusofobijā un šķietami attaisnojot Krievijas ārpolitiku. Ņemot vērā vairāku NATO dalībvalstu iedzīvotāju etnisko un lingvistisko piederību, šāda dezinformācija var vistiešākajā mērā diskreditēt NATO (un Rietumvalstu kā tādu) ārpolitiku pret Krieviju. Tieši tāpēc NATO (un Rietumvalstīm kopumā) ir nepieciešama skaidra komunikācija gan alianses iekšienē, gan ārpus tās, lai neļautu iesakņoties šādiem vēstījumiem.


Politiskajai komunikācijai ar Krieviju ir jānorit, izmantojot NATO-Krievijas padomi, kas atļautu NATO stiprināt uzticības veidošanu ar Krieviju, vienlaikus skaidri iezīmējot alianses aizsardzības un atturēšanas spēju stabilitāti. Attiecībā uz savstarpējās uzticēšanās veidošanu, aktuāls ir jautājums par iespēju apspriest abām pusēm tūlītēji svarīgus jautājumus, piemēram, par bruņojuma kontroli. Pastāvot abpusējai neuzticībai, palielinās risks, ka vienas valsts rīcība var tikt interpretēta nepareizi, kas rada auglīgu augsni krīžu veidošanai.[6] Tieši tāpēc starp iesaistītajām pusēm ir nepieciešama skaidra komunikācija dekonfliktēšanas nolūkos, lai mazinātu pārpratumus.


Ko nes nākotne?


Raugoties nākotnē, NATO galvenais uzdevums ir ieturēt jau līdz šim īstenoto duālo pieeju. No vienas puses tas paredz politisko komunikāciju riska un pārpratumu mazināšanai, no otras puses – turpinot atturēšanas politiku tādā mērā, kas atļautu ne tikai atjaunot, bet arī pastiprināt pret Krieviju vērsto politiku, piemēram, pastiprinot sankcijas. Eksperti paredz, ka šāda pieeja atļaus saglabāt NATO iekšējo vienotību, vienlaikus mazinot konfrontāciju ar Krieviju.[7] Visbeidzot NATO Drošības un izlūkošanas nodaļas (Joint Intelligence and Security Division) ietvaros ir jāizveido atsevišķa institūcija, kas sekotu līdzi Krievijas un Ķīnas sadarbībai militārajos, politiskajos un tehnoloģiskajos jautājumos, ietverot arī to iespējamu koordināciju hibrīdkara un dezinformācijas jautājumos. Svarīgi norādīt, ka ekspertu vērtējumā Ķīnas augošā ietekme to padara par konkurentu un, iespējams, arī draudu avotu aliansei ilgtermiņā.[8] Līdz ar to nepieciešamība sekot līdzi abu valstu sadarbībai, it īpaši ņemot vērā to investīcijas liberālo demokrātiju graušanā, ir pilnībā pamatota.


Kopumā ekspertu rekomendācijas nav revolucionāras. Tās drīzāk papildina un turpina līdz šim piekopto praksi, piešķirot tām ietvaru. Taču nozīmīgāka ir paša ziņojuma lietderība, proti, šis ziņojums ir viens no dokumentiem, ko NATO ģenerālsekretārs var ņemt vērā, izstrādājot savas vadlīnijas, kuras prezentēt NATO samitā. Tāpat ziņojuma būtība ir daļa no NATO pašrefleksijas procesa. Krievijas uzvedība starptautiskajā arēnā ir agresīva un nav vērsta uz labu kaimiņattiecību politikas uzturēšanu, un būtu naivi cerēt, ka Krievija pati no sevis mainītu savu uzvedību. NATO ir nepieciešams nākt klajā ar konkrētiem priekšrakstiem, kā veidot un uzturēt attiecības Krieviju, lai panāktu tās uzvedības izmaiņas, vienlaikus to nebaidot. Saprotams, ka viens no ierobežojošajiem faktoriem alianses politikā ir nacionālo valstu uzstādījumi un iekšējie konflikti, un arī Krievija nevairās tos radīt un izmantot savās interesēs. Tieši tāpēc kritiski svarīgs ir jautājums par vienotu un nepārprotamu Krievijas draudu interpretāciju visā aliansē. Ja alianse nespēs rast iekšēju vienprātību, tā nespēs pielāgoties Krievijas radītajiem izaicinājumiem, kas savukārt apdraud pašas alianses eksistenci.

[1] NATO, NATO 2030: United for a New Era. Analysis and Recommendations of the Reflection Group Appointed by the NATO Secretary General, 25 November 2020, 25. [2] Turpat [3] Turpat, [4] Turpat, 26. [5] Turpat. [6] Turpat. [7] Turpat. [8] Turpat.

  • Facebook
  • Twitter
  • YouTube

© 2020 Andis Kudors