Nazarbajeva-Tokajeva tandēms noteikti bija viens no modeļiem, kas Kremlī tika izskatīts kā iespējamais Putina varas tranzīta modelis, kas nu sevi ir kompromitējis.
Mārcis Balodis ir Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks
Gada sākumu, papildus savā ziņā ierastajiem jaunumiem par situāciju Ukrainā, ieskandināja ziņas par sabiedrības neapmierinātību Kazahstānā, kas ātri vien pārauga plašos protestos un ir novedis pie zināmām izmaiņām režīmā. Ņemot vērā, ka Kazahstāna ir Krievijas sabiedrotā un arī iekļaujas reģionā, kuru Krievija uzskata par savu ekskluzīvo interešu sfēru, notikumiem Kazahstānā ir atbalss arī starptautiskajā politikā, kas netieši atsaucas arī uz mūsu reģionu.
Sociālā līguma problēma
Līdz pat šī gada sākumam Kazahstānu bija ierasts uzskatīt par valsti ar salīdzinoši attīstītu ekonomiku un stabilu iekšpolitisko situāciju. Līdz ar PSRS sabrukumu 1991. gadā pie valsts stūres atradās Nursultans Nazarbajevs, kurš oficiāli pameta valsts prezidenta amatu 2019. gadā, krēslu nododot Kasima Žomarta Tokajeva rokās. Autoritāri režīmi un to līderi nav slaveni ar labprātīgu atkāpšanos no varas, un Nazarbajeva režīms nebija izņēmums, proti, viņš saglabāja Valsts drošības padomes vadītāja amatu, turklāt ieguva arī nācijas līdera statusu. Būtiski, ka Kazahstānas konstitūcija noteica, ka Nazarbajevs ir tiesīgs vadīts Valsts drošības padomi uz mūžu.[1] Būtībā valstī izveidojās divu līderu situācija – valstī vienlaikus bija gan prezidents Tokajevs, gan arī “nācijas līderis” Nazarbajevs, kuram bija tieša ietekme uz valsts stratēģisko kursu. Zīmīgi, ka 2021. gada nogalē Sanktpēterburgā notika NVS valstu vadītāju sanāksme, kurā Kazahstānu pārstāvēja abas personas.[2] Taču līdz pat šī gada sākumam varēja gana droši uzskatīt, ka valsts reālais vadītājs bija Nazarbajevs. Tieši viņš bija izveidojis un attīstījis valsti, tai skaitā nodrošinot sev lojālu cilvēku atrašanos kritiski svarīgajos amatos. Par tādu tika uzskatīts arī Tokajevs, kura diplomāta pieredze nozīmēja, ka viņš nebija ambicioza figūra ar spēcīgu politisko aizmuguri, kas varētu izaicināt Nazarbajeva pozīcijas.[3]
Protestu iemesls ir meklējams ekonomikas reformā, kas tieši skāra iedzīvotājus. Kazahstāna ir petrovalsts, kuras lielāko daļu eksporta sastāda gāzes un naftas produktu eksports.[4] Par spīti dabas resursu pieejamībai, valstī regulāri trūka propāna un butāna. Līdz pat šī gada janvārim valsts subsīdijas mākslīgi pazemināja gāzes cenas, kā rezultātā gāzes ieguves uzņēmumi to izvēlējās eksportēt uz citām valstīm peļņas gūšanai. Attiecīgi šī gada janvārī subsīdiju mehānisms tika pārtraukts ar mērķi ļaut tirgum noteikt cenas, kas vienlaikus risinātu piegāžu problēmu. Taču vairumam plānu ir tendence sabrukt, kolīdz tos mēģina ieviest praksē, un Kazahstānā vienas nakts laikā propāna un butāna cenas dubultojās līdz 120 tengām jeb aptuveni 0,30 ASV dolāriem par litru. Turklāt, tas notika Kazahstānas rietumu reģionā, kas ir bagāts ar naftas resursiem, taču ekonomiskās attīstības (pareizāk, tās trūkuma) dēļ līdz pat 90 % transportlīdzekļu izmanto tieši propānu un butānu, jo benzīns un dīzeļdegviela maksā 180 – 240 tengas jeb 0,40 – 0,55 ASV dolārus. Turklāt sabiedrības neapmierinātību papildināja inflācija, kas tuvojās 9 % atzīmei,[5] kā arī valstī ilgstoši plaukusī korupcija un nevienlīdzīgā ekonomiskā attīstība. Un tas noved pie īpatnības, ar ko nākas saskarties autoritārām petrovalstīm, proti, šajās valstīs pastāv specifisks sociālais līgums jeb nerakstīta vienošanās starp sabiedrību un valsti plašākā kontekstā. Valsts apņemas nodrošināt ekonomisko stabilitāti vai pat izaugsmi un pieejamus dabas resursus, apmaiņā no sabiedrības saņemot piekrišanu pārāk neiesaistīties valsts politiskajā dzīvē un netraucēt autoritārajai iekārtai.[6] Un līdz šim valstij bija izdevies panākt salīdzinoši labu ekonomisko izaugsmi, kas arī tika uzskatīta par pamatu valsts politiskajai stabilitātei, taču jau iepriekšējos gados sistēmā bija redzamas plaisas.[7] Šī gada ekonomikas reforma kļuva par katalizatoru sabiedrības neapmierinātības izvirdumam, jo, raugoties no sabiedrības puses, valsts vairs nepildīja savas saistības, sociālais līgums tika pārkāpts un attiecīgi par to atbildība jāuzņemas valstij un tās līderim – Nazarbajevam.
Protesti strauji izplatījās valstī un daudzviet kļuva agresīvi, turklāt nereti protestētāji gāja ar saukli vecais, atkāpies![8] Tiesa, ir vērts atzīmēt, ka protestiem trūka skaidras vadības un līdera, līdz ar to protesta intensitāte mēdza atšķirties dažādās pilsētās un reģionos. Sākotnēji protestētāji pat spēja ieņemt svarīgus objektus, piemēram, valdošās partijas biroju un pat lielākās pilsētas Almatijas starptautisko lidostu,[9] kas radīja pašsaprotamu jautājumu par to, kur atrodas kārtībsargi. Saprotams, no tā izrietēja arī teorijas par notiekošo kā režīma īstenotu provokāciju, kas šķietami atbildētu uz jautājumu par policijas un bruņoto spēku neiesaistīšanos, lai vairākās vietās tika fiksētas gan bruņotas sadursmes.[10] Taču līdz ar protestu saasināšanos iniciatīvu uzņēmās prezidents Tokajevs, kurš paziņoja ne tikai par ministru kabineta atkāpšanos, Nacionālās drošības komitejas vadītāja jeb valsts galvenā drošības dienesta vadītāja Karima Masimova aizturēšanu.[11] Vienlaikus pats Tokajevs stājās Nacionālās drošības padomes vadītāja krēslā, nomainot Nazarbajevu.[12] Drīz vien Tokajevs izplatīja paziņojumu, ka protesti esot ārvalstu izplānota operācija, un bandītu skaits sasniedzot pat 20 000[13], kas atkārtoti lika uzdot jautājumus par to, kā valsts drošības dienesti pieļāvuši šādas situācijas izveidošanos.
Miera uzturēšana nemieros
Taču iekšpolitiskie nemieri ātri ieguva starptautisku statusu, kad Kazahstānas prezidents lūdza Kolektīvās drošības līguma organizācijas (turpmāk – KDLO) miera uzturēšanas spēku ierašanos.[14] Svarīgi atzīmēt, ka formāli KDLO tiecas līdzināties NATO kā militārā alianse, kurā piedalās Krievija, Baltkrievija, Armēnija, Kazahstāna, Kirgizstāna un Tadžikistāna. Taču faktiski organizācija ir fasāde Krievijas imperiālistiskajām ambīcijām sev tuvajos reģionos, slēpjot savu ietekmi aiz leģitīmas reģionālas drošības institūcijas. Organizācija iekšēji ir asimetriska, un primāri kalpo tieši Krievijas interesēm,[15] tāpēc KDLO formāla iesaistīšanās Kazahstāna ir jāvērtē kā Krievijas iesaistīšanās. Jau sākotnēji pastāvēja bažas, vai KDLO iesaiste ir juridiski pamatota, jo Kazahstānā notiekošais ir iekšpolitisks jautājums, kas daļēji skaidro Tokajeva paziņojumus par vārdā nenosauktu ārējo spēku klātbūtni, proti, tas tiek izmantots kā iegansts. Tāpat arī aizdomīga bija miera uzturētāju ievešana situācijā, kad valstī nav miera, ko uzraudzīt.
Oficiālā komunikācija liecināja, ka KDLO iesaistīsies stratēģisko objektu apsardzībā, un tieši pret protestētājiem nevērsīsies. Līdz ar to nebija šaubu, ka KDLO klātbūtne ir motivēta politiski gan no Kazahstānas, gan no Krievijas puses. Reģionālas organizācijas iesaiste ļauj Krievijai slēpt savas pēdas, turklāt ir svarīgi atzīmēt, ka līdz šim KDLO tika lielā mērā uzskatīta par formālu institūciju, jo praksē tā nebija darbojusies krīzes apstākļos. Tā pat bija nonākusi neērtās situācijās, piemēram, 2021. gadā, saasinoties Kalnu Karabahas konfliktam, organizācijas dalībvalsts – Armēnija – karoja pret Azerbaidžānu, kuru turklāt atbalstīja NATO dalībvalsts Turcija, kamēr KDLO ģenerālsekretārs notiekošo nodēvēja par robežkonfliktu un KDLO konfliktā pati neiesaistījās.[16] Taču Krievijas galvenā interese Kazahstānā ir tieši saistīta ar Krievijas ģeopolitiskajām ambīcijām. Proti, Krievijas mērķis ir skaidri un nepārprotami demonstrēt, ka Krievijas tuvā pierobeža atrodas Krievijas kontrolē, un tieši Krievija ir drošības un stabilitātes garants. Līdz ar to KDLO tika izmantots kā Krievijas ārpolitikas instruments ar skaidru vēstījumu, ka reģiona drošības jautājumi ir Krievijas pārziņā. Papildus tam, Krievijas fiziska klātbūtne samazina iespēju, ka Kazahstānā varētu notikt straujas pārmaiņas, it īpaši attiecībā uz Kazahstānas ārpolitisko kursu un lojalitāti Krievijai. To papildina apsvērums, ka autoritāras valstis kopumā, un it īpaši Krievija, ir ļoti jūtīgas jautājumos, kas skar sabiedrības spēju aktīvi iesaistīties iekšpolitiskajos procesos un mainīt politiskos uzstādījumus. Autoritāras valstis tiecas padarīt savas sabiedrības politiski pasīvas un nepieļaut tiešu ietekmi uz politiskajām struktūrām, tāpēc Kremlim bija un joprojām ir nepārprotama vēlme nepieļaut straujas pārmaiņas Kazahstānā.
Pāragri priecāties
Zīmīgi, ka KDLO iesaiste bija izdevīga arī pašam Tokajevam. Sākotnējā protestu efektivitāte un varas iestāžu pasivitāte tiek skaidrota ar to, ka viņam nebija uz ko paļauties, jo varas sistēmu veidoja Nazarbajevam lojālie. Savukārt KDLO klātbūtne piešķīra Tokajevam nepieciešamo atbalstu savu pozīciju stiprināšanai. Nevar arī izslēgt, ka Tokajevs KDLO klātbūtni arī izmantoja, lai Krievijai nepārprotami liktu saprast, ka viņa personīgo politisko pozīciju stiprināšanās neapdraud Kazahstānas ārpolitisko kursu. Varas iestādes ātri sāka vērsties pret protestētājiem, un šobrīd plašie protesti ir beigušies. Tika arī ātri paziņots, ka KDLO spēki Kazahstānu pametīs,[17] lai gan sākotnēji pastāvēja bažas, ka miera uzturētāji varētu aizkavēties, lai stabilizētu režīmu. Tokajeva režīms ir izziņojis ekonomikas reformas, piemēram, ir noteikti enerģētikas resursu un pārtikas cenu griesti, kā arī uzņēmumiem būšot jādalās ar peļņu ar sabiedrību.[18] Taču vienlaikus nav pamata pārsteidzīgi uzskatīt, ka Tokajeva režīms kļūtu liberālāks, jo autoritāriem režīmiem ir tendence uz sabiedrības protestu atbildēt ar grožu savilkšanu, nevis dialoga veidošanu.[19] Jāņem arī vērā, ka Krievijas sniegtais atbalsts visticamāk nozīmē, ka Tokajeva ārpolitiskā manevra iespējas ilgtermiņā saruks, jo Krievija savu atbalstu par brīvu nesniedz. Savukārt K. Masimovs visticamāk, tiek izmantots kā grēkāzis, kas iezīmē Tokajeva režīma stiprināšanos situācijā, kad pats Tokajevs nevar atklāti vērsties pret Nazarbajevu, neriskējot sastapties ar asu pretestību no Nazarbajevam lojālajiem.[20]
Kopumā Kazahstānas protesti nodemonstrēja, kā sociālekonomiskas problēmas var strauji pārtapt plašos un pat vardarbīgos nemieros, ja valstis nespēj reaģēt uz iedzīvotāju neapmierinātības iemesliem. Šobrīd prezidents Tokajevs tiecas konsolidēt savas pozīcijas, taču viņa panākumus nepārtraukti apdraudēs gan sabiedrības neapmierinātība ar korupciju un nevienlīdzīgo attīstību no vienas puses, gan esošo elites grupējumu centieni saglabāt savas pozīcijas un netikt atstumtiem no varas. Starptautiskā dimensijā Krievija nodemonstrēja savu pieeju un attieksmi jebkādiem straujiem pārmaiņu procesiem teritorijās, kuras tā uzskata par savām. Krievijas galvenā interese ir saglabāt sev lojālos režīmus, bet, ja tas nav iespējams, lojalitātei ir jāsaglabājas politiskajos uzstādījumos, neskatoties uz personībām. Kazahstānas protestu atbalss var sasniegt arī pašu Krieviju un izpausties kā vēl ciešāka grožu pievilkšana, lai nepieļautu sabiedrības politisko aktīvismu.
Un no tā izriet arī vēstījums mūsu reģionam – Krievija par savām interesēm ir gatava iestāties arī ar spēku, ja tas ir nepieciešams. Esošā ģeopolitiskā sasprindzinājuma apstākļos Kazahstānas notikumi Krievijai deva iespēju demonstrēt ne tikai to, ka sadarbība ar Krieviju ir izdevīga, bet arī Krievijas spēju un gatavību reaģēt. Nozīme ir arī KDLO iesaistei, kas to padara par šķietami rīcībspējīgu reģionālu organizāciju, kas ir spējīga operatīvi reaģēt uz situāciju. Atceroties, ka KDLO ir Krievijas fasāde, nākotnē ir iespējama organizācijas aktivitāte arī mūsu reģionā, uzstājoties kā miera nesējai ar sekmīgu darbības vēsturi. Līdz ar to Krievija tiecas stiprināt savu interešu sfēru, caur to panākot politisko lojalitāti, ko ir iespējams izmantot konfrontācijā ar Rietumiem. Vienlaikus Kazahstānas notikumiem ir atbalss arī Krievijas iekšpolitikā. Kazahstāna uzskatāmi demonstrēja, ka sabiedrības neapmierinātība var ātri pāraugt kustībā ar politiskiem uzstādījumiem pat bez skaidras vadības, un tas var sašūpot politisko kārtību. Turklāt Nazarbajeva-Tokajeva tandēms noteikti bija viens no modeļiem, kas Kremlī tika izskatīts kā iespējamais Putina varas tranzīta modelis, kas nu sevi ir kompromitējis. Tāpēc nebūs pārsteidzoša Krievijas vēršanās pret politisko opozīciju un režīmam nelojālajiem paša režīma saglabāša.
[1] Sanshiro Hosaka, “Moscow-Backed Tokayev’s Coup Against Nazarbayev?”, International Centre for Defence and Security, skat. 24.01.2022., https://icds.ee/en/moscow-backed-tokayevs-coup-against-nazarbayev/ [2] Assel Satubaldina, “President Tokayev Attends Informal Meeting of CIS Heads of State in St. Petersburg”, The Astana Times, skat. 24.01.2022., https://astanatimes.com/2021/12/president-tokayev-attends-informal-meeting-of-cis-heads-of-state-in-st-petersburg/ [3] Sanshiro Hosaka, “Moscow-Backed Tokayev’s Coup Against Nazarbayev?”, International Centre for Defence and Security, skat. 24.01.2022., https://icds.ee/en/moscow-backed-tokayevs-coup-against-nazarbayev/ [4] The Observatory of Economic Complexity, “Kazakhstan”, skat. 24.01.2022., https://oec.world/en/profile/country/kaz [5] Reuters, “Explainer: Why a niche fuel market reform triggered major Kazakh protests”, skat. 24.01.2022., https://www.reuters.com/markets/commodities/why-niche-fuel-market-reform-triggered-major-kazakh-protests-2022-01-05/ [6] Katrina Keegan, “Information Chaos in Kazakhstan”, The Diplomat, skat. 24.01.2022., https://thediplomat.com/2022/01/information-chaos-in-kazakhstan/ [7] Nygmat Ibadildin, Dinara Pisareva, “Central Asia in Transition: Social Contract Transformation in Nazarbayev and Post-Nazarbayev Kazakhstan”, skat. 24.01.2022., https://link.springer.com/chapter/10.1007/978-3-030-42775-7_7#Sec4 [8] Юрий Тарасовский, “Казахстан охватили акции протеста из-за удорожания автогаза. Штурмуют админздания и жгут авто. Правительство ушло в отставку, акции местных компаний падаю”, The Forbes, skat. 24.01.2022., https://forbes.ua/ru/news/kazakhstan-okhopili-aktsii-protestu-cherez-podorozhchannya-avtogazu-protestuvalniki-shturmuyut-adminbudivli-i-palyat-avto-uryad-pishov-u-vidstavku-05012022-3120 [9] Deutsche Welle, “Kazakhstan president confirms takeover of Almaty airport”, skat. 24.01.2022., https://www.dw.com/en/kazakhstan-president-confirms-takeover-of-almaty-airport/a-60335623 [10] Юрий Тарасовский, “Казахстан охватили акции протеста из-за удорожания автогаза. Штурмуют админздания и жгут авто. Правительство ушло в отставку, акции местных компаний падаю”, The Forbes, skat. 24.01.2022., https://forbes.ua/ru/news/kazakhstan-okhopili-aktsii-protestu-cherez-podorozhchannya-avtogazu-protestuvalniki-shturmuyut-adminbudivli-i-palyat-avto-uryad-pishov-u-vidstavku-05012022-3120 [11] Joanna Lillis, “Kazakhstan explainer: Who’s in, who’s out as Tokayev tries to take back control?”, EurasiaNet, skat. 24.01.2022., https://eurasianet.org/kazakhstan-explainer-whos-in-whos-out-as-tokayev-tries-to-take-back-control [12] Anadoly Agency, “Former Kazakh president’s nephew dismissed from National Security Committee”, skat. 24.01.2022., https://www.aa.com.tr/en/asia-pacific/former-kazakh-president-s-nephew-dismissed-from-national-security-committee/2476029 [13] BBC, “Kazakhstan unrest: Troops ordered to fire without warning”, skat. 24.01.2022., https://www.bbc.com/news/world-asia-59907235 [14] Catherine Putz, “CSTO Deploys to Kazakhstan at Tokayev’s Request”, The Diplomat, skat. 24.01.2022., https://thediplomat.com/2022/01/csto-deploys-to-kazakhstan-at-tokayevs-request/ [15] Austrumeiropas politikas pētījumu centrs, “Krievijas ekonomika: Putina 4. prezidentūras scenāriji,” 121.lpp, pieejams http://appc.lv/wp-content/uploads/2020/03/Research_Russian_Economy_2020.pdf [16] Ani Avetisyan, “Apparent inaction gives rise to criticism of CSTO in Armenia”, Open Caucasus Media, skat. 25.01.2022., https://oc-media.org/apparent-inaction-gives-rise-to-criticism-of-csto-in-armenia/ [17] Radio Free Europe/Radio Liberty, “Kazakh President Announces CSTO Troop Withdrawal, Criticizes Predecessor”, skat. 25.01.2022., https://www.rferl.org/a/kazakhstan-detains-10000-unrest/31648618.html [18] Temur Umarov, Alexander Gabuev, “Kazakhstan After the Crisis: What Next?”, Carnegie Moscow Center, skat. 25.01.2022., https://carnegiemoscow.org/commentary/86241 [19] Turpat. [20] Turpat.
Comments