• Andis Kudors

Maskavas patriarhāts un karš Ukrainā

2014. gadā daudzi Maskavas patriarhāta priesteri okupētajās teritorijās Ukrainā aktīvi atbalstīja Kremļa kaujiniekus. KPB oficiālais pārstāvis Vsevolods Čaplins toreiz aicināja Ukrainu nepretoties "miera nesējiem".


2014. gada 18. martā, tikko pēc Krimas nelikumīgās pievienošanas Krievijai dokumentu parakstīšanas, Putins teica: “Un šajā sakarā es vēlos pateikties ukraiņu militārpersonām, un tas nav mazs kontingents – 22 tūkstoši cilvēku ar pilnu apbruņojumu. Es vēlos pateikties tām Ukrainas militārpersonām, kuras negāja uz asinsizliešanu un neaptraipīja sevi ar asinīm.”[1]Putins izteica morālu vērtējumu, norādot, ka ja Ukrainas karavīri būtu atbilstoši zvērestam aizsargājuši savas valsts teritoriālo integritāti, tad būtu “aptraipījuši sevi ar asinīm.” Tas būtu tas pats, ja Hitlers teiktu – paldies sarkanarmiešiem, kuri padevās un nekaroja pret nacistsisko Vāciju un neaptraipīja sevi ar asinīm… Šādi vēstījumi Kremlim nepalīdzēja karā Donbasā, jo sākot no 2014. gadu Ukrainas spēki sāka aizstāvēt savu zemi un drosmīgi dara to līdz pat šodienai. Kara laikā vienmēr tiek mēģināts uzrunāt pretējās puses kareivjus, virsniekus un civilās personas, lai noskaņotu uz padošanos. Vai Krievu pareizticīgā baznīca (KPB) ir palīdzējusi Kremlim uzrunāt ukraiņus un krievus šajā kontekstā? – Jā. Palīdzība izpaudās kā aicinājumi nekarot pret Krievijas “miera uzturētājiem” 2014. gadā un līdzīga komunikācija turpinās arī šogad.

Maskavas patriarhāta komunikācija 2014. gadā un vēlāk


Maskavas patriarhāta Baznīcas un sabiedrības attiecību sinodiālās nodaļas vadītājs Vsevolods Čaplins 2014. gada 1. martā teica, ka Krievija tās vēstures labākajos laikos ir aizstāvējusi tos cilvēkus, kuri ir tuvi tai pēc ticības, un kuru dzīvība un brīvība ir bijusi briesmās.[2] Čaplina paziņojums notika tajā pašā dienā, kad Krievijas Federācijas padome (Parlamenta augšpalāta) pieņēma likumu, kas atļāva Putinam izmantot Bruņotos spēkus Ukrainā. Čaplins intervijā ziņu aģentūrai “Interfax-Religia” norādīja: “Jau 1995. gadā “Pasaules Krievu tautas sapulce” paziņoja, ka krievu tauta – sadalītā nācija savā vēsturiskajā teritorijā ir tiesīga atkal apvienoties vienotā valstiskā ķermenī, tā ir vispārpieņemta starptautiskās politikas norma.” Tas, ka patiesībā nav tādas normas, netraucēja Čaplinam paust atbalstu Krimas okupācijai un anektēšanai.


KPB oficiālais pārstāvis Čaplins turpināja: "Vienlaikus cerēsim, ka Krievijas kareivju misija šo cilvēku brīvības un identitātes, un pat dzīvības aizsardzībai nesastapsies ar sīvu pretošanos, kas novedīs pie liela mēroga sadursmēm. Neviens nevēlas asinsizliešanu un tās šķelšanās padziļināšanu, kas jau pastāv starp pareizticīgajiem cilvēkiem vēsturiskās Krievzemes telpā.”[3] Šie vārdi nepārprotami liecina, ka KPB aicināja Ukrainas pusi nepretoties Krievijas agresijai. Šāda nostāja precīzi atbilda Krievijas mērķiem Krimas teritorijas okupācijā un sekojošā anektēšanā, proti, šim procesam bija jānotiek ātri, bez Krievijas karavīru bojāejas un ukraiņu pretestības. Polijas pētniece Jolanta Darczevska savulaik norādīja, ka “Krimas operācija” perfekti parādīja informācijas kara esenci: agresijas upuris – kā tas bija Krimas gadījumā – nepretojas. Čaplina teiktais, protams, neizšķīra operācijas likteni, tomēr KPB atbalstītais stāsts par Krievijas kareivjiem – miera nesējiem – atbilda Krievijas ārpolitikas īstenotāju un militārā resora mērķiem.


Roka roku mazgā


Maskavas patriarhāta vadība un Kremlis viens otru papildināja, runājot par vienu un to pašu tikai no dažādiem redzes leņķiem. KPB galva Kirils nepiedalījās svinīgajā pasākumā 2014. gada 18. martā par godu Krimas okupācijai un aneksijai, tomēr viņa teiktais neilgi pēc šī notikuma parādīja drīzāk viņa atbalstu Kremļa rīcībai, nekā tās nosodījumu. Kirils sprediķa laikā runāja par Krievijas teritorijas pieaugumu, kas ļāva tai izaugt no nelielās Maskavas Kņazistes līdz lielai valstij “no okeāna līdz okeānam”.[4] KPB vadītājs skaidroja, ka vēsturiski jaunu teritoriju apgūšana bija veiksmīga, jo esot notikusi nevis mantkārīgos nolūkos, bet kā garīguma izpausme. Patriarhs tajā pašā reizē izteica cerību, ka “brālis nekaros pret brāli”.[5] No amatiem atceltais pareizticīgais diakons un filozofs Andrejs Kurajevs, analizējot minēto Kirila sprediķi, norādīja, ka, lai gan KPB vadītājs tieši nepieminēja Krimu, tomēr slavināja Krievijas vēsturisko teritoriālo izplešanos, kas, pēc diakona domām, liecina, ka Kirils šo jautājumu sasaistīja ar mūsdienu notikumiem. Kurajevs ar ironiju rakstīja par Kirila vēstījumu: “Mēs lūgsim par to, lai brālis nekaro ar brāli, kurš pulcina zemes zem Maskavas valdnieka labās rokas.”[6]


Maskavas patriarhāta Ukrainas Pareizticīgās baznīcas vadības nostāja


2019. gada 5. janvārī Ekumēniskais Konstantinopoles patriarhāts paziņoja par jaunas baznīcas izveidošanu (apvienojot daļu no esošajām) un atzina Ukrainas Pareizticīgās baznīcas neatkarību no Maskavas patriarhāta. Joprojām pastāv arī Maskavas patriarhāta Ukrainas Pareizticīgā baznīca, kuras vadība šogad ir vērsusies pret Krievijas agresiju, ignorējot sava Maskavas vadītāja Kirila pozīciju. Arī 2014. gadā ne visi MP UPB garīdznieki runāja par nepieciešamību integrēties ar Krieviju. Metropolīts Pereslavs-Hmeļņickis norādīja: “Mēs esam divas pareizticīgas tautas. Bet ukraiņu tautai ir sava vēsture, sava kultūra, sava mentalitāte, visbeidzot, savas politiskās un ģeopolitiskās intereses.[7] Metropolīts Onufrijs 2014. gadā Ukrainas Baznīcu padomes vārdā aicināja bruņotā konfliktā iesaistītos nolikt ieročus: "No jauna pasvītrojam mūsu agrāk pausto pozīciju, ka Ukrainas teritoriālā vienotība, kas ir mums Dieva dāvināta, ir vērtība mūsu tautai, bet tāpēc pieļaut tās sadalīšanu mums nav tiesību tāpēc, ka tas ir grēks Dieva un mūsu tautas nākotnes paaudžu priekšā.”[8] Diemžēl, neskatoties uz vadības nostāju, daudzi MP UPB priesteri okupētajās teritorijās nostājās Kremļa kaujinieku pusē un atbalstīja savas valsts šķelšanu.


Savu (?) karavīru pārliecības stiprināšana


Viens no būtiskiem publiskās diplomātijas uzdevumiem kara laikā, atbilstoši Entonija Pratkaņa teorētiskajiem uzstādījumiem, ir savas puses karavīru morāles stiprināšana. Daļa Maskavas patriarhāta Ukrainas pareizticīgo priesteru vairoja kaujas noskaņojumu nevis saviem, bet agresora kareivjiem. Piemēru ir daudz, te izmantošu tikai dažus. 2014. – 2018. gadā tika konstatēta MP UPB Sumu, Simferopoles, Feodosijas, Luhanskas, Ziemeļdoņeckas, Roveņku, Gorlivkas un Slovjanskas, Doņeckas un Mariupoles, Odesas eparhiju garīdznieku sadarbība ar Kremļa vadītajiem/balstītajiem kaujiniekiem. Ukrainas pētniece Tatjana Derkača, pētot Maskavas patriarhāta eparhiju iesaisti Krievijas agresijas atbalstīšanā 2014. - 2018. g. laika posmā, secināja, ka vislielāko atbalstu Krievijas intervencei izrādīja Harkivas eparhija.[9]Pieņemu, ka Krievijas šāviņi Harkivā šogad nešķiroja, kurš pieder pie Kijivas, kurš pie Maskavas patriarhāta… Acīmredzot, arī Putinam tas neinteresē; “Krievu pasaules” garīgā vienotība ir fikcija, kuru vadonis izmanto tikai kā vienu no vēstījumiem informācijas karā.


Doņecka nonāca Kremļa vadīto kaujinieku rokās 2014. gada 5. jūnijā, kad pilsētā ieradās Krievijas pilsoņa, bijušā (tā viņš pats saka) FSB virsnieka Igora Girkina (Strelkova) kareivji, kuri atkāpās no Slavjanskas. Medijos ir pieejams fotoattēls, kurā redzams, kā 2014. gada 10. jūlijā Igoru Girkinu svētī MP UPB Doņeckas eparhijas Svēto Jaunmocekļu dievnama vadītājs Andrejs Maničs.[10] 2014. gadā Slavjanskas Maskavas patriarhāta dievnamā notika Girkina vienības karoga iesvētīšanas ceremonija, kuras laikā priesteris Oļegs Hižņakovs teica, ka viņš nešķiro Ukrainu un Krieviju, jo tā visa esot Svētā Krievzeme.[11] Girkins teica, ka visu karošanas laiku ir sajutis Maskavas patriarhāta garīdznieku atbalstu: “Pirmkārt, jau no paša “Slovjanskas epopejas” sākuma kā Slovjanskā, tā Doņeckā mēs pastāvīgi jutām Krievu pareizticīgās baznīcas priesteru un mūku atbalstu. Vispirmām kārtām no Svjatogorskas Lavras. Viņi, neskatoties uz iespējamām represijām atklāti brauca un svētīja zemessargus. Visi priesteri, kurus man nācās satikt, atbalstīja mūsu cīņu. Turklāt, darīja to nevis nacionālās, bet garīgās motivācijas dēļ: viņi saprata, kas un kurš ir nonācis pie varas Kijevā.”[12]


Maskavas patriarhāta virspriesteris Ziņkovs 2016. gadā sniegtā intervijā Krievijas interneta medijam “Segodnja.ru” pauda atbalstu Ukrainas pievienošanai Krievijai. Viņš atgādināja Lavrentija Čerņigovska teikto, ka dalīt krievus, ukraiņus un baltkrievus “ir tas pats, kas dalīt Svēto Trīsvienību, un tas ir nāves grēks.”[13]Atbilstoši Ziņkova paustajam, Ukrainas neatkarība ir skatāma kā garīgi nepieņemama. Līdzīgu piemēru ir ļoti daudz, raksta apjoms neļauj iekļaut vēl daudz ko citu. Šādā veidā Maskavas patriarhāta priesteri palīdzēja demonizēt ukraiņus un noskaņot pret Ukrainas varu karojošos kaujiniekus par to, ka viņa dara garīgu lietu. Kā norādīja diakons Kurajevs, kara sakralizācija parasti noved pie noteiktām sekām, pretinieki tiek demonizēti un pieskaitīti absolūtajam ļaunumam, līdz ar to tiek eskalēta agresija.


Kirils pret Ukrainu 2022. gadā


Šā gada 9. martā Krievu pareizticīgās baznīcas galva Kirils teica: "Mums ir jādara viss, lai nomierinātu un klusinātu sirdis, lai cilvēku ienaidnieks nespētu sagraut mūsu garīgo vienotību, ap kuru ir veidojusies mūsu vienotās – krievu un ukraiņu – tautas reliģiskā un kultūras dzīve."[14] Pati Krievija to vienotību sagrāva, atsūtot zaļos cilvēciņus uz Krimu 2014. gadā un ar draudiem un viltu atņemot to, kas tai jau sen vairs nepiederēja. Lielais karš risinājās jau vairāk par mēnesi un Maskavas patriarhāta vadītājs 2022. gada 3. aprīlī sludināja: "Šodien mums ir īpaša lūgšana par Bruņotajiem spēkiem, par mūsu kareivjiem, ar kuriem ir saistīta cerība uz drošību, uz brīvību, uz mūsu valsts īstu neatkarību.”[15] Kas ir apdraudējis jūsu neatkarību? Jūsu kareivji ir iebrukuši svešā zemē! Putins ar jaunu noziegumu steidz apklāt 2014. gada nozieguma sekas, uztraucoties par to, ka Ukraina tūlīt iestāsies NATO un uzbruks Krievijai…


Diakons Kurajevs pamāca, ka Kirila atbalsts “apsteidzošajai aizsardzībai” ir nekristīgs, jo ir pretrunā ar Kristus teikto par nezūdīšanos par rītdienu. Kurajevs skaidro: jūs nedrīkstat īstenot agresiju pret citiem, lai novērstu rītdienas hipotētisko agresiju pret sevi. Maskavas patriarhāta vadība ir nostājusies agresora pusē. Kirils šā gada 3. aprīlī teica, ka uzskata Krieviju par miermīlīgu valsti, bet krievus par ļoti miermīlīgu daudz cietušu tautu: "Mums nav nekādas tieksmes uz karu vai to, lai darīt kaut ko, kas varētu nodarīt kaitējumu citiem, bet mēs esam tā visas mūsu vēstures audzināti, ka mīlam savu Tēvzemi un būsim gatavi sargāt to tā, kā tikai krievi spēj sargāt savu valsti.”[16] Pēc šī gribas tikai jautāt Kirilam – Jūs vispār saprotat, ko sakāt?! Jūs zināt, kas notika Bučā un citur?! Ak vai!


Pareizticīgie pret Krievijas agresiju


Ne jau visi pareizticīgie atbalsta Kremli. Amsterdamas Krievu pareizticīgā baznīca norobežojas no Maskavas patriarhāta un meklēs vienotību ar Konstantinopoles patriarhātu. Maskavas patriarhāta Ukrainas Pareizticīgās baznīcas vadītājs Onufrijs savā aicinājumā konstatēja, ka Krievija ir iebrukusi Ukrainā un salīdzināja to ar Kaina grēku, kurš noslepkavoja savu brāli Ābelu.[17] Šāds paziņojums, turklāt pašā lielā kara sākumā, ir sevišķs notikums. Konstantinopoles patriarhs Bartolomejs nosauca invāziju par neizprovocētu uzbrukumu un cilvēktiesību pārkāpšanu. Rumānijas pareizticīgais patriarhs Daniēls nosauca to par “karu, ko Krievija uzsākusi pret neatkarīgu valsti.”[18]


Vēl bija 290 (skaits var palielināties) KPB priesteru un diakonu, kuri parakstīja vēstuli ar aicinājumu pārtraukt karu. Viņi raksta: “Mēs skumstam par tiem pārbaudījumiem, kuriem nepamatoti tika pakļauti mūsu brāļi un māsas Ukrainā.”[19] Cienu viņus par drosmi. Lietuvas metroplīts Inokentijs vēstīja: “Pareizticīgās baznīcas Lietuvā pozīcija ir nemainīga – mēs strikti nosodām Krievijas karu pret Ukrainu un lūdzam Dievu par tā ātru pārtraukšanu. Kā jūs, droši vien jau esat ievērojuši, mums ar patriarhu Kirilu ir atšķirīgi politiskie uzskati un atšķirīga aktuālo notikumu uztvere. Viņa politiskie izteikumi par karu Ukrainā – tas ir viņa personīgais viedoklis. Mēs Lietuvā nepiekrītam tam.”[20] Inokentijs turpināja: “Vēlētos te atklāti pateikt par to, ka mums, pareizticīgajiem Lietuvā, šodien ir iespēja neatkarīgi lemt savus iekšējos draudzes (Baznīcas) jautājumus, arī turpmāk tieksimies pēc vēl lielākas Baznīcas neatkarības, ticot, ka Kungs to dāvās savā laikā. Mēs dzīvojam brīvā, demokrātiskā valstī. Lietuva – tā nav Krievija.”[21]Veselīgi.


Nobeigumā: ārpus politoloģijas


Latvijas Pareizticīgā baznīca (LPB) ir publicējusi metropolīta Aleksandra paziņojumu, kurā tiek nosodīta “agresija Ukrainā”, īsti neminot, kurš uzbrūk, un kurš aizstāvas. Cita starpā teikts: “Mūsu Latvijas Pareizticīgā Baznīca nav atbildīga par citu valstu darbību. Mūsu pienākums ir veicināt Latvijas sabiedrības saliedētību, un mēs pilnībā atbalstām mūsu valsts Ministru prezidenta Kariņa kunga nostāju, aicinot nekurināt naidu pret krieviski runājošiem šeit Latvijā un viņa sacīto 1. martā: „Mums Latvijā ir ļoti svarīgi palikt vienotiem, mēs visi esam mūsu valsts un zemes visdziļākie patrioti, mēs runājam dažādās valodās bet visi esam patrioti.””[22] Vienotība ir laba lieta, tikai ap ko? Negrasos neko pieprasīt LPB – nekādus paziņojums un nekādu detalizētu pozicionēšanos nelūdzu, jo ticīgajiem Latvijā tiešām nav jāatbild par Putina un viņa slepkavnieku rīcību. Pareizticīgie paši lems, ko viņiem teikt un darīt politiskos jautājumos. Respektēju jūsu tiesības un reliģisko brīvību. Tomēr, kā tas ir – būt par Maskavas patriarhāta daļu, nepiekrist savai vadībai Maskavā, bet neteikt to?


Kā kristietis spriežu šādi – ja manas konfesijas biedri (Krievijā) atbalstītu karu pret citiem manas konfesijas biedriem (Ukrainā), tad, ja ne publiski, tad vismaz personīgi uzrunātu savus ticības brāļus un teiktu: “Brāļi (tie, kuri Maskavā), pārtrauciet, lūdzu, atbalstīt slepkavošanu Ukrainā! Vai esat jau uzrunājuši jūsu draudzes locekli – Vladimiru Putinu un aicinājuši viņu pārtraukt grēku? Ja viņš nepiekrita, vai izslēdzāt viņu no draudzes? (Mat. 18:15-18) Ja jūs to nedarāt, brāļi, tad mēs nevaram būt vienoti, jo uzbrukt, aplaupīt, izvarot un nogalināt kaimiņus ir grēks.” Neesmu pareizticīgais, tāpēc šādu vēstuli nesūtīšu.


[1] Обращение Президента Российской Федерации. 18 марта 2014, г. Москва, Кремль, http://kremlin.ru/events/president/news/20603

[2] Протоиерей Всеволод Чаплин рассматривает миссию России на Украине как миротворческую. 01 марта 2014 года. http://www.interfax-religion.ru/?act=news&div=54620 [3] Turpat. [4] Андрей Кураев. Патриарх Кирилл о присоединении Крыма к России, https://diak-kuraev.livejournal.com/648006.html [5] Turpat. [6] Turpat. [7] УПЦ: утверждения о том, что Украина и Россия один народ, противоречят реальности, 12 июня 2015., Glavnoe.ua, https://glavnoe.ua/news/n229829 [8] Временный глава УПЦ Московского патриархата призывает ополченцев сложить оружие 11 июля 2014., Newsru.com, https://www.newsru.com/religy/11jul2014/onufrij.html [9] Татьяна Деркач, Казаки-разбойники: ЧВК на службе УПЦ МП? Часть 6. Харьковская епархия, 09.10.2017., https://petrimazepa.com/churchandmercenaries6.html [10] Татьяна Деркач, Казаки-разбойники. ЧВК на службе у УПЦ МП. Часть 15., 02.01.2018., https://petrimazepa.com/kazaki_razboiniki_cvk_na_sluzbe_u_upc_mp_cast_15_doneckaa_eparhia_heppi_end [11] Освящение знамени первого добровольческого батальона, Информационный Корпус, 2014., https://www.youtube.com/watch?app=desktop&v=wj64r6ao16A [12] Татьяна Деркач, Казаки-разбойники. ЧВК на службе у УПЦ МП. Часть 15., 02.01.2018., https://petrimazepa.com/kazaki_razboiniki_cvk_na_sluzbe_u_upc_mp_cast_15_doneckaa_eparhia_heppi_end [13] Борис Джерелиевский, Нас никому не разделить, 16.03.2016., Segodnia.ru, http://pda.segodnia.ru/content/173734 [14] В РПЦ призвали тех, кто прямо не вовлечен в конфликт на Украине, не поднимать градус ненависти, 11 марта 2022 года, http://www.interfax-religion.ru/?act=news&div=78737 [15] Патриарх Кирилл считает, что от нынешнего исторического момента зависит судьба России, Москва. 3 апреля. ИНТЕРФАКС, http://www.interfax-religion.ru/?act=dujour&div=370 [16] Turpat. [17] Metropolitan Onuphhry appeals for penitential prayer and end to the “fratricidal war”, Kiev, February 24, 2022, https://orthochristian.com/144642.html [18] Katherine Keiladis, No, Patriarch Kirill of Moscow is not calling for peace — in fact he’s Putin’s accomplice, Febr. 25, 2022., https://religiondispatches.org/no-patriarch-kirill-of-moscow-is-not-calling-for-peace-in-fact-hes-putins-accomplice/ [19] Hundreds of Russian Orthodox clerics sign letter calling for end to Ukraine invasion, Washington Post, https://www.washingtontimes.com/news/2022/mar/3/hundreds-russian-orthodox-clerics-sign-letter-call/ [20] ОБРАЩЕНИЕ МИТРОПОЛИТА ВИЛЕНСКОГО И ЛИТОВСКОГО ИННОКЕНТИЯ, 17.03.2022., https://www.orthodoxy.lt/novosti/3615-obrashenie-mitropolita-vilenskogo-i-litovskogo-innokentiya [21] Turpat. [22] Visaugstisvētītā Rīgas un visas Latvijas Metropolīta Aleksandra vēstījums, 2022-03-06, http://www.pravoslavie.lv/index.php?newid=9438

229 views