Raksta autors: politologs Arnis Latišenko
Donalds Tramps guva pārliecinošu uzvaru ASV prezidenta vēlēšanās. Atšķirībā no 2016. gada vēlēšanām Tramps ieguva ne vien elektoru vairākumu, bet arī lielāku vēlētāju skaitu. Tam komplektā nāk Republikāņu partijas vēlēšanās iegūtais vairākums abās Kongresa palātās – Senātā un Pārstāvju palātā – jeb Vašingtonas leksikonā sauktā trifekta. Papildus tam atbalstu un lojalitāti tiesu varā Trampam nodrošinās vēl pirmajā termiņā Trampa iecelto konservatīvo tiesnešu vairākums ASV Augstākajā tiesā. Tiesu varas pretestība Trampa izpildrīkojumiem pirmajā termiņā bija viens no smagākajiem šķēršļiem ar ko saskarās 45. ASV prezidents. Šobrīd pilnīgs tautas mandāts, Republikāņu un konservatīvi noskaņoto amatpersonu dominējošais stāvoklis, un minimāli kontroles un līdzsvaru mehānismi šķietami nodrošina prezidentam pilnīgu rīcības brīvību iekšpolitiski un ārpolitiski.
Trampa doktrīna
Neskatoties uz plašu un smagu kritiku, ar ko saskārās Tramps gan viņa pirmajā termiņā, gan 2024. gada vēlēšanu kampaņā, nevar neuzteikt noteiktus Trampa panākumus vai pareizus lēmumus pirmās prezidentūras laikā. Tramps bija miera prezidents, ko Tramps īpaši uzsvēra attiecībā uz savu ārpolitiku vēlēšanu kampaņas ietvaros. Patiesi, ja salīdzina ar Džo Baidena prezidentūras laikā sākušos karadarbību Eiropas austrumos un Tuvajos austrumos, Trampa laiku lielākais drošības izaicinājums (starptautiskajai) sabiedrībai bija pandēmija. Turklāt prezidents Tramps, atšķirībā no prezidenta Baraka Obamas, bija pirmais ASV līderis, kas nogādāja Ukrainai letālos ieročus. Tramps neuzsāka karus, bet arī neizvairījās no spēka pielietošanas vai spēka pielietošanas draudu politikas. Vienlaikus viennozīmīgi Trampam var pārmest sarunu procesa vadīšanu par ASV karaspēka izvešanu no Afganistānas, kuras sekas izjuta Baidens un kuras iespējams ievadīja antidemokrātisko spēku agresijas ķēdi.
Trampa ārpolitikas doktrīnu var raksturot ar tā kampaņas efektīgajiem saukļiem “Amerika pirmajā vietā”, “Padarīt Ameriku atkal varenu” un “Miers caurs spēku”. Bet ko tie nozīmē? Republikāņu trifekta, lai arī nozīmē ārkārtīgu, bet ASV vēsture jau pieredzētu varu, tas var padziļināt sāncensību starp Republikāņu partijas nometnēm ar atšķirīgu skatījumu uz ārpolitiku un tās īstenošanu, kā arī šo nometņu centieniem ietekmēt Trampu. Lai arī Republikāņu partija tiek uzlūkota kā centriski labēja pretēji Demokrātu partijai, kas tiek uzlūkota kā politiskā spektra ietvaros centriski kreisi noskaņota, abas partijas ir tā sauktās “lietussarga” partijas, kas apvieno plašu ideoloģisko spektru. Ārpolitiskajos jautājumos vēsturiski Republikāņu partija pastāvējuši dažādi uzskati, tostarp izolacionistiski, taču pēdējās desmitgadēs Republikāņu partijā ir dominējuši tā sauktie neokonservatori, kas atbalsta aktīvu, pat agresīvu, demokrātijas veicināšana un intervencionismu starptautiskajās attiecībās.
Trampa doktrīna ir drīzāk apvienojums starp šiem dažādajiem politiskās domas novirzieniem, kā arī Trampa iecienītāko politiskās uzvedības taktiku – pilnīgu savas rīcības neparedzamību. “Amerika pirmajā vietā” ir izolacionisma destilēts vadmotīvs, savukārt “Miers caur spēku” varētu drīzāk būt neokonservatoru moto. Konservatīvais apskatnieks Bens Šapiro identificē, viņaprāt, esošas šāda četras Trampa doktrīnas iezīmes.
Pirmā, Amerikas intereses ir prioritāras, vienlaikus “Amerika pirmajā vietā” neignorē apkārtējo pasauli. Tas nav augstākās pakāpes izolacionisms, bet gan reālpolitiska pieeja tam, ka ASV jāīsteno tikai tāda politika, kas sniedz tai ieguvumus. Tas ietver gan ASV ekonomiskā pārākuma saglabāšanu, gan sevi aizsargāt spējīgu sabiedroto spēka veicināšanu. Otrā, Amerikas interesēm ir jābūt samērotām ar nepieciešamajiem ieguldījumiem noteiktā politikā. Tas nozīmē, ka ASV ārpolitika nevar balstīties ideālismā, bet ja noteiktu ideālu aizsardzība, piemēram, demokrātijas aizsardzība “tālā” valstī, pieprasa pārāk augstus zaudējumus, tad no šādas politikas ir jāatsakās. Trešā, Amerika, tās interešu īstenošanai, var piemērot visus līdzekļus. Un te piebilstams, tas, kuri līdzekļi tiks izmantoti, ir jābūt pastāvīgajam nezināmajam ASV ienaidniekiem. Ceturtā, Amerikas jaunie spēles noteikumi ir publiski jāpasludina, lai ASV ienaidnieki tos zina un nepārkāpj.[1]
Trampa ģeopolitika
ASV ārpolitikas kursu nākamos četrus gadus diktēs, reālistu skolas terminoloģijā izsakoties, “objektīvi” ģeopolitiskie izaicinājumi un nepieciešamība reaģēt uz tiem, neatkarīgi no Trampa vēlēšanās vai nevēlēšanās to darīt. Prezidents Tramps būs tikai un vienīgi ārpolitiskā kursa pieejas noteicējs un koordinators. Šajā ziņā viņš ir tāds pats ķīlnieks kā viņa priekšgājēji. Tramps var strīdēties ar eiropiešiem vai citiem saviem sabiedrotajiem, izteikt tiem nepatīkamas piezīmes, taču ASV jebkurā gadījumā ir un paliks brīvās pasaules un Rietumu pasaules līdere, ASV joprojām paliks savu sabiedroto sabiedrotā, savukārt pasaules otrā ekonomika Ķīna kā nedemokrātiskās pasaules līdere jebkurā gadījumā paliks ASV galvenais ģeopolitiskais sāncensis. Līdz ar to ASV ārpolitikā saglabāsies noteikta ģenerāllīnijas konsekvence, un Tramps nekad nav apgalvojis, ka plāno mainīt šādu pasaules kārtību vai radikāli mainīt ASV lomu tajā.
Otrs ierobežojums ir tas, ka Tramps kā jebkurš ASV prezidents saskaras ar sava priekšgājēja, un mazākā mērā citu priekšgājēju, atstāto mantojumu. No vienas puses, ASV prezidenti pirms amata pamešanas parasti mērķtiecīgi nerada savam mantiniekam ārpolitiskus sarežģījumus, kas izriet no iekšpolitiskās situācijas saspīlējuma, bet kas var kaitēt nacionālajām interesēm. No otras puses skatoties, prezidentam Baidenam atlikušajā termiņā šobrīd ir atbrīvotas rokas, lai pieņemtu drosmīgākus lēmumus, piemēram, attiecībā uz ASV ieroču pielietošanas atļauju Ukrainai Krievijas teritorijā vai citiem ar Krievijas-Ukrainas karu saistītiem jautājumiem. Tas ir aizejošās administrācijas radīts precedents, kas vienlaikus pārkāpj Kremļa “sarkanās līnijas”, bet paplašina ienākošās administrācijas rīcības brīvību. Tramps varēs atsaukties uz to, ka iepriekšējā administrācija jau pārbīdīja šīs sarkanās līnijas, tādējādi noņemot atbildību par šādu darbību turpināšanu no savas administrācijas.
ASV svarīgākais ģeopolitiskais izaicinājums šajā laika nogrieznī ir ASV attiecības vai, precīzāk sakot, pretestība autokrātisku valstu blokam, ko amerikāņu politiskais analītiķis Ričards Fonteins nosauca par “Pretestības asi”. Tā ir Pekinas, Maskavas, Phenjanas un Teherānas ass, kas ar savām darbībām, atklātam un slēptām, īsteno agresiju pret brīvo pasauli Ukrainā un Izraēlā, kā arī draud izvērst šo agresiju Austrumāzijā un citviet pasaulē, un kuru galīgais mērķis ir ASV rādītās pasaules kārtības gāšana un pārveide. Tramps savā retorikā jau pirmā termiņa ietvaros ir bijis agresīvs pret Ķīnu un Irānu, taču maigāks pret Ziemeļkoreju un Krieviju. Tomēr, ja Trampa komandas mērķis ir veidot plaisas šajā blokā, līdzīgi kā Henrijam Kisindžeram izdevās radīt šķelšanos starp Padomju Savienību un Ķīnu komunistiskajā blokā pagājušā gadsimta 70.gados, maz ticams, ka šādu vēsturisku triku būs iespējams atkārtot, jo arī autokrātijas mācās no kļūdām.
Amerikāņu izstāšanās no NATO ir maz ticama, it sevišķi pieaugot ASV sabiedroto militārajiem izdevumiem, jo tas nesniedz nekādus acīmredzamus ieguvumus ASV. Tā vietā, sava pirmā termiņa ietvaros Tramps ar šantāžas palīdzību centās veicināt Eiropas valstu lielākas lomas uzņemšanos par savu aizsardzību. Autokrātisko valstu bloks ir pietiekami nostiprinājies, lai ASV nepietiktu resursu un uzmanības visiem stratēģiski nozīmīgākajiem pasaules reģioniem. ASV fokusā būs Austrumāzijas reģions un Ķīna. Viens no veidiem kā pretoties Ķīnas pieaugošajai ietekmei un negodīgai, protekcionistiskai tirdzniecības praksei būs Trampa piesolītā tarifu paaugstināšana, kas var izraisīt ekonomiskos “karus”. Divu pasaules lielāko ekonomiku, kuru vērtības tik krasi atšķiras, ģeopolitiskā sadursme ir drīzāk neizbēgama likumsakarība. Un līdz ar to amerikāņiem būs nepieciešams, ka eiropieši atjauno spējas aizsargāt sevi. Savā ziņā Krievijas agresija pret Ukrainu jau to ir veicinājusi, taču Trampa spiediens un nostāja visticamāk šo procesu vēl vairāk paātrinās.
Nekas nav tā, kā tas izskatās…
Donalds Tramps ir neviennozīmīgi vērtēta persona – par to nav šaubu. Vinstons Čērčils kādreiz ir sacījis, ka demokrātija ir vissliktākā sistēma, ja neskaita visas pārējās. Uzticoties maksimai par demokrātijas absolūto pārākumu, būtu jāpieņem, ka tā ir sistēma, kas rada vislabākos rezultātus ilgtermiņā. Demokrātija ir vienīgā sistēma, kas pieļauj ar atgriezeniskās saites palīdzību labot kļūdas savā sistēmā un attiecīgi pārvarēt ārējās grūtības. Un demokrātija kā vislabākā sistēma ļauj rast visneparastākos risinājumus vissarežģītākajos apstākļos. Tā ir sistēma, kas pieļauj sabiedriskās domas “ieziešanu ārpus kastes”. Brīvība un demokrātija viennozīmīgi saskaras ar bezprecedenta apdraudējumu no nebrīvās pasaules puses kopš Aukstā kara beigām. Un, iespējams, tieši konkrēto briesmu līmenis un to laika gars rada neortodoksālas atbildes no brīvības puses – kā Donalds Tramps.
[1] Grand Forks Herald, Understanding the Trump Doctrine, https://www.grandforksherald.com/opinion/columns/ben-shapiro-understanding-the-trump-doctrine
コメント