• Andis Kudors

Migranti kā ierocis – Baltkrievijas agresijas gadījums

Arnis Latišenko, politologs


Masu migrāciju visbiežāk organizē vāji starptautiskie spēlētāji, parasti, diktatori, kas ir zaudējuši iekšējo un starptautisko leģitimitāti.


Šī gada jūnijā uz Lietuvas robežas sāka ievērojami palielināties migrantu skaits, kas no diktatora Aleksandra Lukašenkas vadītās Baltkrievijas puses šķērso robežu. Migranti ir galvenokārt ir etniskie kurdi no Irākas. Jūlijā šis fenomens jau aptvēra Poliju, bet augusta sākumā šī tendence sasniedza arī Latviju. Pēc Valsts robežsardzes sniegtās informācijas kopš 10. līdz 17. augustam kopumā no valsts robežas nelikumīgas šķērsošanas ir atturēti 463 cilvēki.[1] Savukārt atsevišķām personām humānu apsvērumu dēļ netika liegta valsts robežas šķērsošana. Ministru kabinets no 11. augusta līdz 10. novembrim izsludināja ārkārtējo situāciju Ludzas, Krāslavas un Augšdaugavas novados, un Daugavpilī. Robežsargiem ir dotas tiesības lietot fizisku spēku un speciālos līdzekļus, lai migrantiem neļautu iekļūt Latvijā.[2] Nav nekādu šaubu, ka šis vēsturiski nepieredzētais migrantu vilnis ir A. Lukašenkas režīma hibrīdkarš pret Latviju un Eiropas Savienību kopumā.


Migranti kā ierocis – nekas jauns


Starptautisko attiecību pētniece Kellija Grīnhila (Kelly Greenhill) savā grāmatā Weapons of Mass Migration: Forced Displacement, Coercion, and Foreign Policy raksta,[3] ka organizētas piespiedu masu migrācijas izmantošana nav nedz jauna, ne arī īpaša vai neparasta parādība. Tā ir bieži praktizēta metode, lai veicinātu mērķa valsts politisku piekāpšanos.. Mūsdienu kara raksturs ir mainījies, un tagad arī migrantu pielietošana pati par sevi ir kara (hibrīdkara) īstenošana. Pētniece norāda, ka periodā no 1951. līdz 2006. gadam ir konstatējami 64 gadījumi, kad viena valsts (agresors) ir mēģinājusi izmantot masu migrāciju vai tās pielietošanas draudus kā nemilitāru ietekmēšanas līdzekli pret citu valsti. Respektīvi, dati rāda, ka globāli ir vidēji viens gadījums gadā, kad viena valsts izmanto šādu līdzekli pret citu valsti. Līdz ar to šajos gados ir uzkrāta plaša pieredze un apjomīgas empīriskās zināšanas par to, kā šādas krīzes rodas, un kā dažādas valstis ir tās pārvarējušas.


Kādi starptautiskie spēlētāji izmanto migrāciju kā ieroci? K. Grīnhila savā grāmatā norāda, ka piespiedu masu migrāciju visbiežāk organizē vāji starptautiskie spēlētāji, parasti, diktatori, kas ir zaudējuši iekšējo un starptautisko leģitimitāti. Faktiski šādas krīzes organizēšanas centieni no agresora puses ir vājuma pazīme. To piekopj, kad politiskajam spēlētājam (šajā gadījumā A. Lukašenkam) vairs nav citu līdzekļu, lai ietekmētu stiprāku politisko spēlētāju (Latviju un citām ES dalībvalstīm) un liktu tam sēsties pie sarunu galda. A. Lukašenkas režīms jau ir zaudējis leģitimitāti Rietumu acīs, pret to ir piemērotas sankcijas un tā reputācija ir sagruvusi. Attiecīgi režīms sāk piekopt terorismu (lidmašīnu nolaupīšanas) un migrācijas krīzi kā vienīgos atlikušos ietekmēšanas līdzekļus.


Kādēļ migrāciju izmanto kā ieroci, un kādas ir tās priekšrocības? Pirmkārt, noteiktos apstākļos migrācijas krīze var radīt mērķa valstij spēcīgus politiskos un ekonomiskos zaudējumus, kas ir nesamērīgi augstāki par piekāpšanos valstij – krīzes organizētājai. Citiem vārdiem sakot, noteiktos gadījumos mērķa valstis ir piekāpušās šantāžai. Otrkārt, šādam ierocim tikpat kā nav pretdarbības un nav iespējas veikt simetriskas atbildes darbības. Treškārt, demokrātijas ir īpaši jūtīgas pret šo ieroci, jo tām ir jāievēro starptautiskās tiesības, un tām ir arī morālie un humānie pienākumi. Turklāt K. Grīnhila min, ka no pētītajiem gadījumiem apmēram 73% gadījumu valsts, kas organizēja masu migrācijas krīzi, vismaz daļēji sasniedza savu mērķus. Tādēļ no vāju politisko spēlētāju skatu punkta tas ir izmēģināšanas vērts līdzeklis. Taču agresora uzvara nav garantēta.


Iespējamie risinājumi


Cilvēku masu migrācijai viennozīmīgi ir plašāks globālais konteksts, proti, nav šaubu, ka cilvēki bēg no kara vai vardarbības skartajām zonām, kā arī migrē no nabadzīgajām valstīm, meklējot laimi pārtikušajās Rietumvalstīs. Vienlaikus konkrētā situācija būtu jāskata drīzāk kā atsevišķs izolēts masu migrācijas gadījums. Fokusam ir jābūt ne tik daudz uz migrantiem, bet uz agresoru, tas ir, Eiropas pēdējā (vai priekšpēdējā) diktatora režīmu un tā īstenotās politikas izmainīšanu. Jāņem vērā, ka konkrētā gadījumā migranti vien ir upuri, ko A. Lukašenkas režīms izmanto kā ieroci. Turklāt tam jau pastāv neapšaubāmi video pierādījumi, ka Baltkrievijas robežsargi pārvieto migrantus pāri ES dalībvalstu robežai.


Kādus risinājumus mums piedāvā starptautisko attiecību teorija? K. Grīnhila piedāvā trīs variantus no šādu situāciju vēstures.[4] Pirmais variants ir stāties sarunās ar agresoru par šo konkrēto jautājumu, taču šajā konkrētajā gadījumā, A. Lukašenkas režīma mērķis tiks sasniegts un tas dos viņam iespējas tirgoties, vai pārtraukt izolāciju. Otrs variants ir agresorvalsts režīma maiņa. Šis variants patreizējos apstākļos nav iespējams. Trešais variants ir nonivelēt piespiedu masu migrācijas ieroča spēku un padarīt tā izmantošanu neizdevīgu vai bezjēdzīgu. Trešais variants varētu būt efektīvākais, tomēr lai to panāktu ir nepieciešama aktīva publiskās politikas, ārpolitikas un sabiedrības izglītošanas politikas kombinācija.


Primāri jāņem vērā, ka A. Lukašenkas režīma mēģinājums radīt krīzi liecina nevis par tā spēku, bet par tā vājumu. Migrantu situācija pie Latvijas-Baltkrievijas robežas, lai arī Latvijā iepriekš nepieredzēta, migrantu daudzuma ziņā ir nesalīdzināmi mazāka nekā citos reģionos, piemēram, Eiropas dienvidu daļā. Līdz ar to ir nepieciešams demonstrēt, ka tā nav neatrisināma krīze, un Latvija ir gatava pretoties agresijai tik ilgi, cik būs nepieciešams. Piebilstams, ka Latvijas resursi aizsargāt robežu nebūt nav izsmelti, turklāt nepieciešamības gadījumā var tikt iesaistīti citu Eiropas Savienības dalībvalstu resursi. Arī A. Lukašenkas režīma iespējas nav bezgalīgas.


Cits būtisks faktors ir sadarbība ar Latvijas sabiedrotajiem un citiem starptautiskajiem spēlētājiem – Lietuvu, Poliju, Eiropas Savienību kopumā, kā arī ar Irāku un, ja iespējams, ar citām valstīm no kurienes ir atceļojuši migranti. Tas ir nepieciešams, lai mazinātu migrāciju uz Baltkrieviju un “izņemtu” šo ieroci no Baltkrievijas diktatora rokām. Valsts robežsardze apsargā ne tikai Latvijas robežu, bet arī Eiropas Savienības robežu. Turklāt pēc migrācijas apmēriem Eiropā var novērot, ka migrantu patiesās mērķa valstis ir bagātākās ES dalībvalstis, tādēļ šīs situācijas atrisināšana nepārprotami ir mūsu sabiedroto interesēs. Jānovērtē arī Irākas iesaiste un pretimnākšana šīs situācijas mazināšanai. Irāka ir uzsākusi savu pilsoņu repatriāciju no Baltkrievijas,[5] kā arī lidsabiedrība Iraqi Airways pat pārtrauca uz laiku lidojumus uz Minsku.[6]


A. Lukašenkas piespiedu masu migrācijas uzsākšanas politikas ir Baltkrievijas un Eiropas Savienības politiskā konflikta eskalācija. Attiecīgi, līdzīgi kā pēc lidsabiedrības Ryanair lidmašīnas nolaupīšanas, nepieciešams demonstrēt, ka jebkuriem konflikta eskalācijas soļiem būs smagas sekas, piemēram, papildu ekonomiskās sankcijas, kas varētu likt režīmam pārdomāt savu rīcību un atturēt no turpmākiem centieniem kaitēt Eiropas Savienībai.


Visbeidzot, lai arī Valsts robežsardzei ir dotas tiesības pielietot fizisku spēku, jāņem vērā, ka tas ir galējais līdzeklis no kura pielietošanas vajadzētu iespējami izvairīties, vai pielietojot to, Latvijai būtu jāspēj pamatot sava pozīcija starptautiski. Piespiedu masu migrācija iet roku rokā ar Baltkrievijas īstenoto informācijas karu pret Latviju, lai diskreditētu Latvijas rīcību Eiropas Savienības ārējās robežas aizsardzībai. Šai diskreditācijas kampaņai ir “uzķērušies” arī noteikti mūsu sabiedroto mediji. Piemēram, Deutche Welle publicēja video, kur migranti apgalvo, ka it kā necilvēcīgi tiek turēti uz robežas nedēļu,[7] neverificējot reālo situāciju ar Latvijas iestādēm. Tādēļ ir nepieciešama plaša Latvijas institūciju iesaiste publiskajā politikā, lai izskaidrotu pilsoniskajai sabiedrībai, kādēļ ir nepieciešams aizsargāt robežas, un kādas būs negatīvās sociāli-politiskās sekas, ja Eiropas Savienības robeža tiks pārrauta.


[1] Robežsardze, https://www.rs.gov.lv/lv/jaunums/17-augusta-valsts-robezsardzes-amatpersonas-noversusas-46-personu-meginajumu-nelikumigi-skersot-latvijas-baltkrievijas-valsts-robezu [2] Latvijas avīze, Robežsargiem ir dotas tiesības lietot fizisku spēku un speciālos līdzekļus, lai migrantiem neļautu iekļūt mūsu valstī, https://www.la.lv/migranti-sasniegusi-ari-latviju [3] Kelly Greenhill, Weapons of Mass Migration: Forced Displacement, Coercion, and Foreign Policy, Cornell University Press, 2011. [4] Turpat. [5] Latvijas Sabiedriskie mediji, Irāka no Baltkrievijas repatriējusi 370 savus Eiropas Savienībā neiekļuvušos pilsoņus, https://www.lsm.lv/raksts/zinas/arzemes/iraka-no-baltkrievijas-repatriejusi-370-savus-eiropas-savieniba-neiekluvusos-pilsonus.a416610/ [6] Ch-aviaton.com, Iraqi Airways suspends flights to Minsk amid migrant crisis, https://www.ch-aviation.com/portal/news/106591-iraqi-airways-suspends-flights-to-minsk-amid-migrant-crisis [7] Delfi.lv, Internetā cirkulējošais video ar bēgļiem 'starp robežām' ir pārspīlēts, skaidro ministrijā, https://www.delfi.lv/news/national/politics/interneta-cirkulejosais-video-ar-begliem-starp-robezam-ir-parspilets-skaidro-ministrija.d?id=53500221

250 views