Ja nevari apstādināt kādu procesu, tad nostājies tā vadībā!
Aleksandrs Lukašenka no jauna iecēla Romānu Golovčenko par Baltkrievijas premjeru. Eiropas Savienība nav atzinusi Baltkrievijas prezidenta vēlēšanu rezultātus, tātad Golovčenko netiks atzīts par tās premjeru. Viņu neaicinās uz starptautiskiem pasākumiem; arī divpusējas valstu un valdību vadītāju tikšanās ies secen. Lukašenka uzskata, ka viņam nav citu iespēju – būt par prezidentu, vai mirt (radikāli!), tāpēc par Rietumu viedokli viņš vairs neuztraucas un uz Angelas Merkeles zvaniem neatbild. Lukašenka un viņa valdība ir lemta starptautiskai izolācijai, izņēmums, protams, var būt totalitāru un autoritāru valstu kompānija, jo tie sev līdzīgo nekritizēs. Maskavas propagandisti, tomēr, gāna savu bijušo sabiedroto, jo redz’ ir pievīlis cerības. Kremlim vajag Baltkrieviju, – ar vai bez Lukašenkas. Putinam autoritārs valsts vadītājs Baltkrievijā zināmā mērā ir izdevīgāks nekā demokrātiski ievēlēts, kurš rēķinātos ar brīvās un taisnīgās vēlēšanās ievēlētu parlamentu. Vai Kremlī ir mierā ar mūsdienu Armēnijas varu? Nesenie Krievijas propagandas TV kanāla RT vadītājas Margaritas Simonjanas uzbrukumi savam tautietim – Armēnijas prezidentam Nikolam Pašiņanam rāda, ka Kremlim, tomēr Armēnijas demokratizācijas procesi nav tīkami, pat ja Pašiņans sola tautu draudzības turpināšanos. Ja ir Lukašenka, tad jāvienojas tikai ar viņu; kā galva lemj, tā valsts seko. Demokrātiskā Baltkrievijā būs jārēķinās ar pilsonisko sabiedrību, kurai var būt atšķirīgs skatījums uz varas lēmumiem, tai skaitā ārpolitiskajiem.
Saruna ar “vecāko brāli”
Kam jūs zvanāt krīzes situācijā? Pēc Lukašenkas sarunas ar Putinu, strauji nomainījās Minskas propagandas vēstījumi. No stāsta par Krievijas algotņiem un slikto Navaļņiju (Lai Dievs sarga viņa dzīvību un veselību!), Lukašenka un viņa kontrolētie mediji pārmetās gānīt ļaunos Rietumus. Latvijā, Kadagā, redziet NATO spēki grupējas, gatavojas un izvērsušies pie pašas Baltkrievijas robežas. Piedodiet, kur ir Kadaga un kur ir Baltkrievijas robeža? Saruna ar Krievijas prezidentu lika arī pārcelt Baltkrievijas desantniekus no Vitebskas (netālu no Krievijas) un Grodņu (netālu no Polijas un Lietuvas), jo esot jāuzmanās no NATO iespējamām provokācijām. Tas, ka NATO gatavojas uzbrukt Baltkrievijai, protams ir smieklīgi, bet varbūt kāds, kurš joprojām skatās mutē vadonim, tomēr, notic? Pēc sarunas ar Putinu, arī viens no uz Krieviju aizbēgušajiem prezidenta amata kandidātiem Valērijs Cepkalo tika izsludināts meklēšanā un ir aizbēdzis iz Eiropu. Medijos izplatījās ziņa, ka ar Krievijas FSB lidmašīnu Minskā 18. augustā iespējams ieradās Kievijas Drošības dienesta direktors Aleksandrs Bortņikovs. Iespējams, ir ieradušies vēl kādi ciemiņi no Krievijas. Vai Krievijas PR cilvēki tagad dod padomus? Lukašenka uzvilka baltu kreklu, kas atgādina milicijas formas tērpu, un izgāja pie tautas uz “atklātu sarunu”. Un saņēma atklātu tautas aicinājumu: “Uhodji!”
Treņina scenāriji: kāds būs Impērijas prettrieciens?
Politiologs Dmitrijs Treņins[1], kurš parasti pieklājīgā, Rietumiem saprotamā valodā izstāsta, ko Kremlis vēlas, ir nācis klajā ar četriem iespējamiem Baltkrievijas krīzes atrisināšanas scenārijiem. Kā pirmo Maskavas Kārnegī centra direktors min Krievijas militāru intervenci Baltkrievijā, ar mērķi “stabilizēt savu sabiedroto”. Vai sajutāt Staļina un Brežņeva vēsmas? Treņins gan norāda, ka no šī varianta esot jāizvairās seku dēļ. Atkal senās vēsmas – nevis tāpēc, ka nedrīkst uzbrukt kaimiņiem, bet tāpēc, ka sekas būšot… Otra, Treņina minētā iespēja ir ļaut Lukašenkam krist, “cerot, ka tie, kas nāks pēc viņa, ņems vērā Baltkrievijas un Krievijas ciešās saites, arī ekonomiskās". Tulkoju: “Cerot, ka tie, kas nāks pēc viņa, klausīs Maskavai.” Tas esot riskanti, jo apvērsums (varbūt, tomēr, tautas gribas izpausme vai revolūcija?) varot pāriet asinsizliešanas fāzē, un tas “spiedīšot” Maskavu īstenot iebrukumu. Godātie, Gruzijas, Ukrainas un Baltkrievijas kaimiņi Maskavā, jums neviens nespiež iebrukt! Tiešām, varat neiebrukt! Varbūt, varat Kremlī apspriest šo pārsteidzošo un jums tik neierasto pieeju attiecībās ar kaimiņvalstīm?
Kā trešo oficiālās Krievijas iespējamu rīcības variantu Treņins min labuma gūšanu no Lukašenkas vājuma un sliktajām attiecībām ar Rietumiem. Vai šādi Kremlī nerīkojas jau sen? Arī šo iespēju Krievijas eksperts noraida, kā neproduktīvu, jo "tas Krieviju padarītu pa nolemta režīma līdzzinātāju un radītu naidu pret Krieviju, turklāt par pašas naudu". Loģiski. Un, beidzot, ceturtais variants – aizmirst par Lukašenku un vadīt varas pāreju Minskā. Vai visi četri scenāriji nav paternālisma piesātināti? Treņins, ko var uzskatīt par Krievijas ārpolitikas “balodi” (iepretim “vanagiem”) kā pašsaprotamu pasniedz bāzes domu, ka Maskavai jākontrolē Baltkrievijā notiekošais. Ceturtais variants nozīmētu Lukašenkas pārliecināšanu (no Kremļa puses) atdot varu tādā brīdī, kad tie, kuri ņems pretī, būs sasolījuši Kremlim visu, ko Maskava pieprasīs. Visi četri Treņina “varianti” ir Maskavas uzkundzēšanās saglabāšanas scenāriji.
Rietumu nostāja
Rietumu salīdzinoši vājā reakcija uz Baltkrievijā notiekošo palīdz ceturtajam scenārijam, jo Eiropas galvaspilsētas rāda, ka pārāk baidās no Putina režīma. Doma, ka nevajag pārāk spiest uz Lukašenku un viņa režīma uzturētājiem, jo tas iestums Lukašenku Putina rokās, bija daļēji pareiza līdz šim, bet vairs ne, jo Baltkrievijas pilsoniskā sabiedrība ir pamodusies. Rietumi Krievijas un Austrumeiropas jautājumos, kā jau ierasts, nokavē. Svarīgi ir ņemt vērā, ka Lukašenka aizskrēja pie Putina pēc palīdzības nevis Rietumu iejaukšanās, bet savas tautas izvēles dēļ. Vairākus gadus esmu aicinājis uz spiediena neizdarīšanu uz Minsku (jo tas tāpat nepalīdzēja), bet tagad paši baltkrievi ir radījuši situāciju, ka tāda politika ir jānoliek malā, un ir īstais brīdis sankcijām un spiedienam gan uz Lukašenkas neleģitīmo režīmu, gan uz Maskavu, lai tā neiejaucas baltkrievu brīvajā izvēlē. Eiropas Savienība bija atmetusi ar roku Baltkrievijas opozīcijai, Vašingtona būvēja tiltus ar Lukašenkas administrāciju, tāpēc tagad nevienam nav pamata apsūdzēt Rietumus varas maiņā Minskā. Atšķirībā no Ukrainas, Baltkrievijas opozīcija (tagad jau tautas vairums) nenāca ar saukli par NATO, ES un pret Krievijas dominanci. Runa bija un ir par pašcieņu un vēlmi ievēlēt savu prezidentu godīgās un brīvās vēlēšanās. Kremlis, savukārt, aicina neiejaukties Rietumus “Krievijas atbildības teritorijā”, tomēr, Maskavas rūpes ir nevis par baltkrievu brīvu izvēli, bet par pārmaiņu straumes kanalizēšanu sev labvēlīgā virzienā. Kremlis tagad šantažēs ar iebrukuma iespējamību, un spiedīs gan baltkrievus, gan Eiropu izdabāt oficiālās Krievijas prasībām varas pārejas procesā.
Nesavienotā – Savienotā valsts
Treņins raksta, ka ceturtais – varas pārejas vadīšanas – scenārijs nozīmē “dialogu ar baltkrieviem par savienības valsts būtību, divpusējo sadarbību, savstarpējo attiecību parametriem ekonomikas un drošības jomās”. Tātad, process var tikt virzīts uz ciešāku integrāciju Krievijas-Baltkrievijas Savienotajā valstī, un no Kolektīvās drošības līguma organizācijas (KDLO) Baltkrievija nedrīkst izstāties. No savtīgas mīlestības līdz naidam ir tikai viens solis. Lai arī Baltkrievija ietilpst NVS integrācijas projektu kodolā (kopā ar Kazahstānu un Armēniju, mazākā mērā – Kirgizstānu un Tadžikistānu), tomēr, Lukašenkas un Putina režīmu attiecības ir mīlas un naida pilnas.
Krievijas-Baltkrievijas Savienotā valsts (Sojuznoje gasudarstvo) tika iecerēta 1996. gadā, brīdī, kad Borisam Jeļcinam bija prezidenta vēlēšanās jākonkurē ar komunistu Genādiju Zjuganovu, kurš solīja integrēt bijušo PSRS. Jeļcinam vajadzēja apsteigt Zjuganovu un parādīt, ka viņš ir lielāks integrators, tāpēc tapa ideja par Baltkrievijas un Krievijas ciešāku savienību. Tā tika iedzīvināta „Savienības līgumā”, ko parakstīja 1999. gadā. Lukašenka atbalstīja jauno projektu, jo, iespējams, cerēja, ka kaut kad vadīs jauno valstisko veidojumu, tomēr, Putinam kļūstot par prezidentu, Baltkrievijas prezidenta prāts tika atvēsināts. Atdot varu pār “savu” valsti Putinam – kādēļ?
2004. gadā starp Maskavu un Minsku atkal saasinājās domstarpības par naftas un gāzes cenām; 2006. gadā izcēlās “cukura karš”, bet 2009. gadā sekoja “piena karš”. Bija vēl citi strīdi, par kālija nozares menedžmentu un dabasgāzes cenām. Neskatoties uz visiem kariem un skaļajiem paziņojumiem, tieši Lukašenka ir ievedis un turējis savu valsti pilnīgā atkarībā no Maskavas subsīdijām. Parasti autoritārie līderi mēģina attīstīt ekonomiku, lai vairotu savu leģitimitāti tautas acīs. Lukašenka saglabāja nereformētu sistēmu, kurā valstij joprojām pieder vairāk par pusi visu resursu. Uz šādu vidi ārvalstu tiešās investīcijas nesteidzas un tāpēc attīstība buksē. Toties valsts uzņēmumi ļauj Lukašenkam vienpersoniski valdīt; nav oligarhu, kas viņu spētu izaicināt. Savukārt, daudzmaz normālu dzīves līmeni post-padomju valstu salīdzinājumā, Lukašenka spēja nodrošināt ar Maskavas pazeminātajām cenām dabasgāzei un naftai. Tātad vara Aleksandram Lukašenko ir virsmērķis, kā lai tāds pamet krēslu? Galvenais lēmumu pieņemšanas centrs Baltkrievijā ir prezidenta administrācija. Prezidents ieceļ Ministru padomi, daļu parlamenta, tiesnešus, vietējās un reģionālās varas vadītājus, vēlēšanu komitejas. Prezidenta dekrētiem ir prioritāte pār valsts likumiem. Kā no tā visa attiekties; atpūsties un makšķerēt kaut kur ezera malā? Grūti.
Kolektīvā drošība
Treņins, rakstot par scenārijiem, atgādināja par Maskavas drošības interesēm. Baltkrievija sākotnēji nepievienojās Kolektīvās drošības līgumam (KDL), ko 1992. gadā parakstīja Armēnija, Uzbekistāna, Kazahstāna, Kirgizstāna, Krievija un Tadžikistāna. Notika pirmais Krievijas – Baltkrievijas gāzes konflikts, kas veicināja baltkrievu viedokļa maiņu par neitralitāti un 1993. gada septembrī Baltkrievija pievienojās līgumam. To izdarīja arī Azerbaidžāna un Gruzija, bet abas vēlāk līgumu nepagarināja. Putinam nākot pie varas, Baltkrievijas loma Krievijas drošības politikā strauji pieauga. 2000.g. Krievijas Militārajā doktrīnā Baltkrievijai tika ierādīta prioritāra loma. Pati Baltkrievija, tomēr, neatsaucās uz katru no Maskavas priekšlikumiem. Krievijas-Baltkrievijas militārā sadarbība notiek kā Apvienotās kolēģijas (abu valstu aizsardzības ministru) regulāras tikšanās; kopīgas pretgaisa aizsardzības spēku operācijas; kopīgas militārās mācības (Zapad); Krievijas ieroču piegāde Baltkrievijai. 2001. gada maijā tika pieņemts lēmums par “Kolektīvo ātrās reaģēšanas spēku” izveidi 1600 karavīru sastāvā (pa 1 bataljonam no Kazahstānas, Kirgīzstānas, Krievijas un Tadžikistānas.) Kā redzams, Baltkrievija lēma tajā nepiedalīties. 2002. gadā līgums pārtapa par starptautisku organizāciju – Kolektīvās drošības līguma organizāciju (KDLO), (Организацию Договора о коллективной безопасности (ОДКБ)).
Lukašenkam vajag lētus energoresursus, tomēr, negribas zaudēt varu, tāpēc 2015. gadā viņš atteica Kremlim militārās aviobāzes izveidē, jo Krimas liktenis lika baidīties izvietot nopietnu bāzi papildus Vileikai un Gancevičiem, jo lokators un radiomezgls, atšķirībā no aviobāzes, okupācijas gadījumā daudz nepalīdzētu Maskavai. Arī pirms tam (2009. gadā) Lukašenka mācēja strīdēties: “Ekonomika kalpo par pamatu mūsu kopējai drošībai. Bet, ja Baltkrievijas tuvākais KDLO sabiedrotais mēģina sagraut šo bāzi un de facto spiež baltkrievus uz ceļiem, kā mēs varam runāt par drošības konsolidēšanu KDLO telpā?” 2009. gadā, pēc atteikšanās apmeklēt KDLO samitu, Lukašenka teica: “Kāpēc mūsu vīriem vajadzētu cīnīties Kazahstānā? Mātes varētu man vaicāt, kāpēc es sūtu viņu dēlus karot tik tālu no Baltkrievijas? Par ko? Par vienotu enerģētikas tirgu? Tas nav tas, no kā dzīvības ir atkarīgas. Nē!” Un tā – cauri gadiem, mīla un naids. Kā tikko kāds ekonomiskas dabas strīds ar Maskavu tika atrisināts, vai panākta vienošanās par dabasgāzes cenām, tā runa atkal par 9.maiju, Lielo Tēvijas karu un kopīgu abu tautu likteni… KDLO līguma 4.pantā pausts: „Agresijas akta gadījumā, kurš būtu vērsts pret jebkuru no valstīm – dalībniecēm, visas pārējās valstis – dalībnieces sniegs tai nepieciešamo palīdzību, ieskaitot militāro, kā arī sniegs palīdzību ar tiem līdzekļiem, kuri atrodas to rīcībā [..]” Lukašenka, saprotot, ka vara slīd ārā no rokām, cer, ka varētu rasties nepieciešamība NATO līguma piektā panta KDLO ekvivalenta iedarbināšanai, tikai ir viena liela problēma, proti, neviens negrasās uzbrukt Baltkrievijai.
Nobeigumā
Lukašenkas režīma pārstāvji (paši vai ar Maskavas padomu) sāk meklēt un veidot Svetlanas Tihanovskas “Koordinācijas padomei” alternatīvus “dialoga” formātus. Sevi piesaka viens cits “Koordinācijas” veidojums “Baltkrievijas tautas patriotiskās kustības Koordinācijas komiteja”, kuras mērķi ne tuvu neatbilst baltkrievu cerībām un saukļiem ielu demonstrācijās kopš 9. augusta. Uzdevums ir nosmacēt revolūciju ar “dialogu”. Maskavai ir viens mērķis, neatlaist Baltkrieviju brīvā peldējumā. Tā drīkst iet pa demokratizācijas ceļu kā Armēnija, bet nedrīkst integrēties ar Rietumiem un pamest Maskavas integrācijas projektus, lai cik garlaicīgi tie nebūtu. Turklāt, Savienotā valsts varētu iet ciešākas integrācijas virzienā. Maskava gan jau seko idejai: “Ja nevari kādu procesu apstādināt, tad nostājies tā priekšgalā!” Lai baltkrievi būtu padevīgi “dialogā”, procesa fons būs Krievijas ieroču žvadzināšana un karavīru zemā starta pozīcija, gatavībā skriet līdz Minskai un Grodņai. Baltkrievijas liktenis ir baltkrievu rokās. Novēlēsim viņiem to lemt pašiem – bez Kremļa un citu vadības.
[1] Vairāk par Treņina lomu Krievijas ārpolitikā un publiskajā diplomātijā, lasiet rakstā “Vanagi un baloži”, LD, 18.04.2020., https://www.latvijasdrosiba.lv/post/vanagi-un-balo%C5%BEi
Comments