• Andis Kudors

Putina raksts – “mīlestības draudi” Ukrainai

Putins savā rakstā vēstī, ka ukraiņi nav nācija, un tiem vislabāk būtu cieši integrēties ar Maskavu


Vladimirs Putins 12. jūlijā nāca klajā ar rakstu “Par krievu un ukraiņu vēsturisko vienotību”. Raksts ir gana apjomīgs, tajā ir aptuveni 40 tūkstoši zīmju. Nesenās tiešās līnijas (lasi – atlasīto jautājumu!) komunikācijā ar sabiedrību Putins teica, ka krievi un ukraiņi ir vienots veselums (odno celoje).[1] Minētā tēma rakstā tiek attīstīta dziļi un plaši. Putins svītro un pasvītro: “uzreiz pasvītrošu, ka sienu, kura radās būtībā starp vienas vēsturiskas un garīgas telpas divām daļām, uztveru kā lielas kopīgas bēdas, kā traģēdiju.” Kopīgas bēdas? Sabiedriskās domas aptaujas Ukrainā vairāku gadu laikā kopš 2014. gada Krievijas agresijas rāda pretējo – lielākā daļa ukraiņu skata Krieviju kā agresoru un nevēlas ar to būt vienos un tajos pašos integrācijas projektos. Putins atklāti draud Ukrainai (un ne tikai): “Un mēs nekad nepieļausim, ka mūsu vēsturiskās teritorijas un tajās dzīvojošie, mums tuvie cilvēki tiek izmantoti pret Krieviju. Bet tiem, kuri mēģina to darīt, vēlos teikt, ka tādējādi viņi grauj savu valsti.”[2]


Selekcionārs Putins


Radio “Eho Moskvi” redaktors, vēsturnieks pēc izglītības, Aleksejs Venediktovs intervijā TV kanālam “Doždj” teica, ka Putins ir atlasījis reālus faktus, tomēr patiesību veido nevis selektīvi atlasītas vēstures epizodes, bet pilns faktu kopums. Ar to mājiens – Putins nevēlas atrast un paust patiesību, jo nodarbojas ar izlasi jeb selekciju. Kas patīk, tiek paņemts, kas ne – tiek atmests. Ja celsiet gaismā Kremļa atmesto – tiksiet apsūdzēti vēstures falsifikācijā. Krievijas prezidents raksta, ka 1924. gadā PSRS Konstitūcijā esot ierakstīta norma, ka republikas var izstāties no Savienības. Viņš to nosauca par “pašu bīstamāko lēnās darbības mīnu”. Caram nekāda brīvprātība nav pieņemama. Ko tik’ nesadomās – kad gribēs iestāsies, kad gribēs – izstāsies? Voluntārisms kaut kāds! Putins turpina: “Tā uzsprāga, kā tikko pazuda apdrošināšanas, drošības mehānisms – PSKP vadošā loma, kas pati beigās sabruka no iekšienes.”[3] Nu bēdas, kas bēdas… Tikai nenokrītiet no krēsliem, bet Putins TV intervijā uzreiz pēc Džo Baidena ievēlešanas, skaidroja, ka pats esot bijis komunists ar pārliecību… Laikam sajuta, ka ar ASV prezidentu būs jārunā par kreisi orientētas politikas vērtībām, tāpēc no kabatas izvilka apputējušu kompartijas biļeti. Palieku gan pie pārliecības, ka Putins & Co netic nekādām ideoloģijām un neseko nekādām vērtībām, izņemot varu un naudu. Nu un vēl šim tam no čekistu kodeksiem.


Padomju laiki un Krievija kā upuris


Putins savā rakstā pakritizēja arī Padomju Savienību, norādīdams, ka tieši padomju nacionālā politika “lielās krievu nācijas, trīsvienīgās tautas, kurā ietilpa lielkrievi, mazkrievi un baltkrievi, – vietā valstiskā līmenī nostiprināja nolikumu par trīs atsevišķām tautām: krieviem, ukraiņiem un baltkrieviem.”[4] Šīs Putina bēdas nav joks, līdzīgi kā viņa atklāsme par PSRS sabrukumu kā lielāko 20. gs. ģeopolitisko katastrofu, bija vadoņa norāde kā vērtēt vēsturi un ko darīt šodien attiecībās ar kaimiņvalstīm. Faktiski Putins savā rakstā samazina ambīcijas, un PSRS-2.0 vietā izvēlas “Krievu pasauli” šaurākajā – austrumslāvu versijā. Zīmīgi, ka par tautām tiek runāts nevis kā par subjektiem, bet objektiem, kuriem nav savas gribas. Tā ir tipiska lielinieku pieeja.


Krievijas valsts galva atgādina sava politiskā skolotāja Anatolija Sobčaka viedokli: “Valstis – Savienības dibinātājas, pēc tam, kad pašas anulēja 1922. gada līgumu, ir jāatgriežas tajās robežās, kurās tās iestājās Savienības sastāvā.” “Citiem vārdiem – ejiet ar to, ar ko atnācāt.” Labi, bet tad kāpēc mums netika pat ēzeļa ausis Abrenes vietā? Mēs “iegājām” PSRS ar Abreni un izgājām bez. Nu kad Putinam ir interesējusi konsekvence? Runāsim to, kas šodien izdevīgi, gan jau rītdien izdomāsim, ko samelot! Putins rezumē: “Tādējādi, mūsdienu Ukraina – pilnā mērā ir padomju ēras radījums. Mēs zinām un atceramies, ka lielā mērā tā radās uz vēsturiskās Krievijas rēķina. Mēs Ir pietiekami salīdzināt, kādas zemes apvienojās ar Krievijas valsti XVII gadsimtā un ar kādām teritorijām UPSR izgāja no Padomju Savienības sastāva.” Putins turpina: “Ir acīmredzams sekojošais: Krievija faktiski tika aplaupīta.” Mana paziņas dēls pēc Krimas aneksijas 2014. gadā paskatījās uz Krievijas karti un jautāja tētim: “Kāpēc viņiem vēl zemi vajag?”


Putins Krievijas aplaupīšanā vaino lielniekus, par kuriem Krievijas prezidents raksta, kā par svešajiem. Boļševiki – ne kā pašas Krievijas produkts, bet kā no Marsa nolaidušies un apspieduši nabaga krievus. Nenoliedzami, bija daudz revolucionāru no citām tautām un notika arī ārēja ietekme, bet fakts paliek fakts, kaut kas tāds bija iespējams tieši Krievijā. Ko tad jūs turpināt Maskavā slavēt padomju laikus ar TV un kino palīdzību? Nu tad labi tie boļševiki bija, vai slikti? – jau saputrojāmies. Varbūt vispirms tiekat galā ar savu vēsturi un pēc tam nākat kaimiņus mācīt?


Vecā, jaunā Impērija


Putinam patīk Impērija, viņš raksta ka Krievijas Impērijas dienvidrietumu zemes – Mazkrievija (Malorosija) un Jaunkrievija (Novorosija) un Krima esot attīstījušās kā etniski un reliģiski daudzveidīgas. Līdzīgi tiek runāts par Rīgu, vai mums tāpēc būtu jāievieš oficiāla divvalodība? Kremlī tam aplaudētu. Putins tiešajā komunikācijas līnijā teica, ka atjaunot PSRS vēsturiskajās Krievijas Impērijas robežās vairs nevar un nevajag, jo tad tikšot izšķīdināta titulnācija. Tas ir kas jauns Putina repertuārā. Ir izskanējusi versija, ka Kremlis atsakās no pretenzijām uz Kaukāzu un Centrālo Āziju. Tik viennozīmīgi gan to nevarētu teikt. Afganistānas Talibu faktors ļauj Krievijai palielināt savu militāro klātbūtni Tadžikistānā un veidot militāro sadarbību ar atturīgo Uzbekistānu, kura nav Kolektīvās drošības līguma organizācijas (KDLO) dalībniece.


Tomēr puslīdz droši var teikt, ka Putina vēstule maina akcentus, proti, ciešas integrācijas kontekstā tiek izcelta Baltkrievija un Ukraina. Agrāk šādus akcentus lika Krievijas pareizticīgā baznīca un krievu impērijas idejas sludinātāji. Integrējot PSRS 2.0, etnisko krievu īpatsvars strauji kristos, ja islāmticīgo tautu sievietes turpinātu laist pasaulē arvien jaunus apvienotās Krievijas pilsoņus. Ņemot vērā slikto demogrāfisko situāciju Krievijā, ar laiku Krievijas krieviskums tiktu apdraudēts. Turklāt, karš Kalnu Karabahā parādīja, ka Turcijas – Azerbaidžānas tuvināšanās ir paātrinājusies un Maskavai tur vairs nav īpašas teikšanas. Armēnija uz brīdi tika nodota Turcijas piegādāto dronu varā, Gruzija tiek daļēji kontrolēta dēļ Krievijas okupētajām teritorijām. Putina raksts ir jaunas (vecas) impērijas būvniecības vai atjaunošanas kursa korekcija. Tagad arī Aleksandrs Dugins kārtējo reizi varēs koriģēt savus Eirāzijas integrācijas projektu aprises, kā viņš to jau ir darījis iepriekš – atbilstoši vējiem, kas pūš no Kremļa.


Panslāvisms nemirst


Putins sīki izskaidro, kāpēc ukraiņi nav nācija, un tad pielaidīgi saka, ka laiki mainās, situācija mainās. Viņš uzdod jautājumu pats sev – kā izturēties pret to, ka tautas daļa sāk apzināties sevi kā atsevišķu nāciju? Un atbild: “Atbilde var būt tikai viena: ar cieņu! Vēlaties savu valsti? Lūdzu!” – tēvišķi raksta nacionālais līderis. Čečeni un tatāri, šo lasot, iespējams, nopūtās. Čečeni, kuru nacionālā identitāte būtiski atšķiras no krieviskās, ar šādu B. Jeļcina, V. Černomirdina un Putina atbildi netika aplaimoti.


Putina rakstā parādās ar neoeirāzisma ideju kultivētāja Aleksandra Dugina idejas, gan līdzība ar panslāvista – neoslavofila Nikolaja Daņiļevska 19. gs. beigās rakstīto. Daņiļevskis pauda viedokli, ka tādām tautām kā poļi un somi ir labāk būt Krievijas Impērijas sastāvā, jo viņi paši nemācēšot vadīt savas valstis. Kur visdažādākajos reitingos un indeksos šodien ir Somija, un kur Krievija? Arī Polijas sniegums cilvēku dzīves kvalitātē ir labāks nekā Krievijā. Tradīcija turpinās, mainās tikai mērķa tauta, kuru vajag noniecināt, pazemot un paņemt savā “gādīgajā” paspārnē. Ukraiņiem ar valsts stiprināšanu, tiesu varas neatkarību un likuma varu nav gājis spoži kopš 1991. gada, bet par integrāciju ar Maskaviju, piedodiet, Krieviju – ukraiņi tāpat neparakstīsies, tautas pašlepnums neļauj. Turklāt, likuma varas un tiesu neatkarības labākie paraugi ir nevis Krievijā, bet Rietumos.


“Tie spēki”


Putins skaidro, ka šķelšanās esot notikusi gan pašu krievu kļūdu dēļ, gan “to spēku mērķtiecīgas darbības dēļ, kuri vienmēr ir tiekušies pēc mūsu vienotības graušanas.” Te Aleksandrs Lukašenka un Putins runā līdzīgi: “tie spēki”... Vai “tie spēki” ir arī kavējuši likuma varas funkcionēšanu, vairojuši valsts nozagšanu, totālo korupciju un blata sistēmu Krievijā, kura ir padarījusi Putina draugus par miljardieriem? Gan jau gazifikācijas lēnos tempus gāzes ieguves lielvalstī Krievijā arī ir kavējuši “tie spēki”. Alkoholisma sērgas un dzērumā izdarītu slepkavību problēma, droši vien arī ir “to spēku” dēļ. Putina “tiešajā līnijā” rādīja nesen būvētu, applūdušu ceļu. Noteikti, ka “tie spēki” lika pavirši izbūvēt un vēlāk pat appludināja…

Putins raksta, ka līdz 2014. gadam viss tik labi esot bijis abu valstu attiecībās. Abas tautas esot jutušās kā vienots veselums, bet tad esot nākuši notikumi, kas veda pretējā virzienā. Kas ir šie abstraktie “notikumi”? Vai ne Jūs, Putina kungs sagrāvāt attiecības ar Ukrainu, nolaupot Krimu un noskaņojot daudzus ukraiņus pret Krieviju? Putins vēstulē skaidro: “Viņiem izpatika arī oficiālā vara un vietējie oligarhi, kuri aplaupot Ukrainas tautu, sazagto tur rietumu bankās un ir gatavi pārdot savu māti, lai tikai saglabātu kapitālus. Pie šī vēl jāpievieno valsts institūtu hronisko vājumu [..].” Varbūt tas ir arī par Krieviju? Vai Kremlis mācīs Ukrainu ar savu paraugu? Cinisma lielmeistars turpina: “Ir saglabājušies miljonu cilvēku jūtas, kuri izturas pret Krieviju nevis vienkārši labi, bet ar lielu mīlestību, tāpat kā arī mēs pret Ukrainu.” Pasakiet to nogalināto ukraiņu kareivju sievām, mātēm un bērniem! Putins turpina: “Pēc ANO Augstā cilvēktiesību komisāra aplēsēm kopējais ar konfliktu saistīto upuru skaits Donbasā pārsniedza 13 000 cilvēku. Viņu vidū – veci cilvēki, bērni. Briesmīgi, neatjaunojami zaudējumi.” Par kuru karu tiek rakstīts? Vai ne par to, kuru pats Putins uzsāka? Tālāk – trakāk: “Bet cilvēki Dienvidaustrumos miermīlīgi centās aizstāvēt savu pozīciju.” Vai Igors Girkins (Strelkovs) bija tas miera nesējs?


Ukraiņi mīlot Maskavu, bet “ārējie spēki” viņus kūda…


Kremlī maļ maļamo – nevienai kaimiņu tautai – nav pašai savas gribas. Ir vai nu Rietumu uzspiestā, jo paši cilvēki taču Latvijā, Lietuvā, Ukrainā varētu tikai gribēt sirdi plosošo draudzību ar Krieviju… Kremļa propaganda ir vienveidīga, šabloniska. Tā staro cauri Putina rakstam, kura domu varētu pārfrāzēt sekojoši: ukraiņu ideju virza ārējie spēki – poļi un neliela Ukrainas elite. Agrāk “ārējie spēki” bija Austroungārija, tad lielinieki un tagad kolektīvie Rietumi.[5] Bet tauta grib būt ar Maskavu. Putins vēl un vēl norāda, ka Ukraina apkalpo citu intereses un tāpēc ir naidīga pret Krieviju. Šādi tiek apmānīti politikā mazāk izglītotie, kuri nezina, ko Rietumos domā par Ukrainu un Baltkrieviju. Parīzē, Briselē un Berlīnē būtu mazāk galvas sāpju, ja nebūtu tādu valstu Krievijas kaimiņos, kam ir tik sarežģītas attiecības ar Maskavu Kremļa reģionālo ambīciju dēļ. Rietumeiropa mierīgi pirktu gāzi no “Gazprom”, bet te Ukraina ar savām višivankām un degošo Donbasu… Neviens ukraiņus nekūda, drīzāk jau kušina, līdzīgi kā mierināja savulaik Baltijas valstis, un ne Vācija, ne Francija tā īsti mūs nevēlējās redzēt NATO. Bet patiesība neder Kremļa propagandai, tāpēc – “NATO ekspansija”!


Ukraiņu atbilde Maskavas caram


Volodimrs Zelenskis intervijā asprātīgi teica: “Mēs patiesi neesam viena tauta. Ja būtu, tad Maskavā visdrīzāk lietotu grivnas, bet virs Valsts domes plīvotu dzelteni-zils karogs.”[6] Krievijas prezidents ir vīlies Ukrainas kolēģī, kurš tā arī nav izkāris balto karogu, kā Kremlī bija cerējuši. Putins norādīja, ka Zelenska solījumi panākt mieru esot izrādījušies meli. Viņam nonākot pie varas, situācija Donbasā esot tikai pasliktinājusies. Šos vārdus Ukrainas prezidentam vajadzētu uztvert kā komplimentu, jo Krievijas piedāvātais “miers” ir Kremļa uzkundzēšanās pār Ukrainu, izmantojot valsts federalizāciju kā instrumentu. Ukrainas prezidenta padomnieks Mihails Podoļaks reaģēja uz Putina rakstu, norādot: “Ja Krievijas līderis uzskata ukraiņus un krievus par vienu tautu, tad par vienu tautu vajag uzskatīt arī divu tuvu pilsētu – Doņeckas un Luhanskas – iedzīvotājus. Lai būtu konsekvence, Krievijas līderim vajadzētu nosodīt arī tos, kuri ir izveidojuši viltus (mākslīgas) “republikas” starp vienādiem cilvēkiem. Ukraina sagaida no Krievijas līdera tikai vienu: kara pārtraukšanu Donbasā, uzņemto saistību izpildi un mūsu teritoriju reālu deokupāciju”[7]


Nobeigumā


Putins vēstulē skaidro, ka kultūras un valodas ziņā līdzīgās Austrija un Vācija, Kanāda un ASV ir cieši integrētas un vienlaikus saglabājušas savu suverenitāti. Mājiens, ka Ukrainai ir cieši jāintegrējas ar Krieviju. Vēlreiz jautāšu, kāpēc ar jums tā neviens nevēlas integrēties? Atbildiet godīgi uz šo jautājumu un nebūs jābrīnās par ukraiņu “stūrgalvību”. Paklau, ja esat tik labiņi un atraktīvi, kāpēc NVS valstu integrācijas projekti tiek īstenoti daļēji ar šantāžas palīdzību? Armēnija pievienojās Eirāzijas Ekonomiskajai savienībai bezizejas dēļ. Neilgi pirms Armēnijas lēmuma Krievija pārdeva ieročus Azerbaidžānai dažu miljardu vērtībā. Baltkrievijas – Krievijas Savienības valsts tik daudz gadus bija uz papīra un Baltkrievijas vadība atcerējās par to tikai tad, kad tauta pateica “nē!” autoritārismam un Lukašenkam nācās skriet uz Maskavu pēc palīdzības un solīt uzticību uz atlikušo mūžu. Pirms tam Lukašenka lielījās, ka Baltkrievija nav “krievu pasaule” un viņš nosargās Baltkrievijas suverenitāti. Baltkrievijas līderis toreiz deva nepārprotamus mājienus, ka draudi suverenitātei nāk tieši no Krievijas, nevis Rietumiem. Politoloģija te neder, tāpēc teikšu šādi: nu nemīl jūs ukraiņi, varbūt liksities mierā? Putinam patīk sakāmvārdi, varbūt reiz iemācīsies šo? – “Ar varu mīļš nekļūsi!” Protams, ka mierā neliksies, jo Putina raksts neparāda Kremļa īsto motivāciju. Kremļa saimnieks vēlas kontrolēt Ukrainu militāri-stratēģisku un iekšpolitisku mērķu dēļ, nevis sentimentālu jūtu vadīts. Idejiskais pamatojums “tiek pievilkts” atbilstoši nepieciešamībai un sabiedrības pārliecināšanai.


Atceros iespaidīgo skatu, kad uz ukraiņu rokgrupas koncertu, kas tika rīkots lielā stadionā jau pēc Krimas nelikumīgās aneksijas, tūkstošiem ukraiņu devās tērpušies etnogrāfiskajās višivankās, meitenēm galvās bija stilizēti zili-dzelteni ziedu un lentu vainagi. Toreiz padomāju: tas ir iespaidīgi, Kremlis Ukrainu ir zaudējis uz visiem laikiem… Bet kad Putinam ir interesējusi patiesība? Viņa režīms lielā mērā tiek balstīts uz meliem – gan par vēsturi, gan mūsdienām. Kremļa mājaslapā publicētais valsts prezidenta raksts ir vērtējams kā kārtējie draudi Ukrainas suverenitātei. Ne Baltkrieviju, ne Ukrainu negaida viegli laiki attiecībās ar Maskavu.


Raksts ir publicēts portālā DELFI: https://www.delfi.lv/news/versijas/andis-kudors-putina-raksts-milestibas-draudi-ukrainai.d?id=53481989

[1] Статья Владимира Путина «Об историческом единстве русских и украинцев» 12 июля 2021 года, http://kremlin.ru/events/president/news/66181 [2] Turpat. [3] Turpat. [4] Turpat. [5] Главная мысль статьи Путина: украинский народ «придумали» только в конце XIX века. Историк Кирилл Кочегаров разбирает аргументы президента с научной точки зрения 10:19, 14 июля 2021 Meduza https://meduza.io/feature/2021/07/14/glavnaya-mysl-stati-putina-ukrainskiy-narod-pridumali-tolko-v-kontse-xix-veka-istorik-kirill-kochegarov-razbiraet-argumenty-prezidenta-s-nauchnoy-tochki-zreniya?utm_source=website&utm_medium=push&utm_campaign=breaking_news [6] Зеленский ответил Путину словами об украинском флаге над Госдумой, RBC, https://www.rbc.ru/rbcfreenews/60dd60df9a794730c42bb67a [7] У Зеленского ответили на статью Путина: "Украина ожидает от российского лидера только одного", Диалог.UA, https://www.dialog.ua/ukraine/232742_1626120813

157 views