top of page
Writer's pictureAndis Kudors

Zelenska uzvaras plāns

Raksta autors: Arnis Latišenko


Ukrainas pozīcija ir pilnībā saprotama, un būtu nosodāma nevis Ukrainas prezidenta it kā pārgalvība, bet gan Uzvaras plāna noniecinātāju nostāja.


17. oktobrī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis prezentēja Eiropas Savienības dalībvalstu līderiem savu Uzvaras plānu. Dienu iepriekš prezidents to atskaitījās Ukrainas parlamentam, Augstākajai Radai, proti, tautas pārstāvjiem un, faktiski, savai tautai. Vēl pirms tam, tas tika atrādīts Ukrainas sabiedrotajiem, kas var nodrošināt stratēģiski nepieciešamos ieročus – ASV, Lielbritānijai, Francijai, Vācijai un Itālijai.


Atsevišķi Rietumu žurnālisti kā Jūlians Rēpke no vācu medija Bild jau paspēja nokritizēt Zelenska plānu – “nebūs nedz iestāšanās NATO, ne atļaujas veikt triecienus Krievijas teritorijā” – nekā nebūs.[1] Rietumos īpašu reputāciju iemantojušais Ungārijas premjerministrs Viktors Orbans, protams, steidza paziņot, ka Zelenska plāns ir “vairāk kā šausminošs”.[2] Tā vietā Rēpkem būtu drīzāk jāpavērtē savu līderu un Orbanam – viņa neizdarība vai gļēvulība. Lietuvas prezidents Gintars Nausēda precīzi rezumēja, ka “Zelenska plāna galvenie elementi ir mūsu (respektīvi, Rietumvalstu) mājasdarbs, ko mēs neizpildījām”.[3]


Tā nav Ukrainas vaina, ka Rietumvalstu politiskajā dinamikā ir iestājusies zināma stagnācija. Ukraina var izdarīt tikai tik daudz, cik tai ir pa spēkam, savukārt šo spēku tai nodrošina tās sabiedrotie. Galvenais jautājums ir – vai prezidenta Zelenska Uzvaras plāns kļūs par grūdienu šīs negatīvās dinamikas pārvarēšanai.


Uzvaras plāna pieci elementi


Prezidenta Zelenska uzvaras plānā ir pieci galvenie elementi (punkti), kuru īstenošanas iespējamību un nozīmi turpmāk iztirzāsim:


PirmaisUzaicinājums Ukrainai pievienoties NATO. Te būtu īpaši jāuzver tas, ko pats prezidents Zelenskis, prezentējot plānu, ir vairākkārt paudis, bet ko prese mēdz pārprast. Uzaicinājums nav uzņemšana vai tūlītēja iestāšanās NATO. Šis ir gan procedurāls, gan visu pirms simbolisks plāna elements. Ukraina pakāpsies vienu soli augstāk NATO iestāšanās procesā, bet Putinam vēl skaidrāk tiks nodemonstrēts, ka viņa ģeopolitiskie sapņi ir izsapņoti un ambīcijas atjaunot impēriju neatgriezeniski izgāzīsies. Tas ir būtiski Ukrainas sabiedrības morāles celšanai, jo vēl skaidrāk norādīs eiro-atlantisko perspektīvu.


Šis neatgriezeniskuma moments ir būtiska vēsturiskā procesa sastāvdaļa, kas ļauj pāriet jaunā kvalitātē un pāršķirt vēstures lapu. Runājot Samuēla Hantingtona “Civilizāciju sadursmes” terminoloģijā, tas nostiprinātu Ukrainas atgriešanos Eiropas civilizācijas saimē. Kopš 14. gadsimta un līdz pat 18. gadsimta vidum Ukrainas teritorija ir bijusi Polijas-Lietuvas valsts kontroles sfērā, un tās ietekmēs veidojās ukraiņu identitāte un valoda, un tās rezultāts bija kazaku valstu izveidošanās Ukrainas teritorijā. Un tikai 18. gadsimta beigās Ukrainas teritorijas tika pakāpeniski inkorporētas Krievijas Impērijā.


Nenoliedzami pat šim it kā simboliskajam solim ir izaicinājumi. Jāpiebilst, ka NATO Vašingtonas samita, kas norisinājās šī gada 10. jūlijā, deklarācijā jau ir uzsvērts, ka Ukrainas kurss uz iestāšanos NATO ir neatgriezenisks. It kā jau viss ir apsolīts, un uz to kaut vai vairākkārtēji norādīja jaunais NATO ģenerālsekretārs Marks Ritte. Taču lielākais izaicinājums ir nevienprātība NATO dalībvalstu vidū, it sevišķi, potenciālā ASV, Vācijas, Ungārijas un Slovākijas pretestība šādam uzaicinājumam vai paātrinātai procedūrai. Šo faktoru dēļ pirmā punkta izpilde vismaz šobrīd patiesi izskatās maz ticama.


Otrais punkts – Aizsardzība: stiprināt Ukrainas aizsardzības rūpniecību, palielināt pretgaisa aizsardzības spējas, sabiedroto atļauja izmantot to tālās darbības ieročus Krievijas teritorijā, kā arī Ukrainas militāro operāciju turpināšana Krievijas teritorijā. Ukrainas operācija Krievijas Kurskas apgabalā nodemonstrēja, ka Kremļa saimnieka “sarkanās līnijas” ir vien blefs, bet Krievijas armija cieš sakāvi, kad tās pretiniekiem ir pietiekama politiskā griba. Un visticamāk ukraiņu operācijas dažādos Krievijas apgabalos turpināsies, neatkarīgi no tā, vai Rietumos to vēlas vai ne, jo tam šobrīd Ukrainai pietiek kapacitātes, un tas ir neatliekams draudu novēršanas jautājums.


Tomēr sarežģītāks ir jautājums par to, vai Rietumi ļaus izmantot tālās darbības raķetes triecieniem Krievijas teritorijā, aizbildinoties ar to, ka tas kalpos par pamatu konflikta “eskalācijai” un Krievija to varētu uzskatīt par NATO pilnvērtīgu iesaisti karā. Protams, Putins steigšus izmanto Rietumu līderu bailes un vēl vairāk tās uzkurina, veicot grozījumus Krievijas kodoldoktrīnā. Realitātē, Putins varēja pielietot kodolieročus pret Ukrainu arī ar negrozītu kodoldoktrīnu, jo tā jau paredzēja, ka kodolieroči var tikt pielietoti uzbrukuma gadījumā Krievijas teritorijā ar konvencionālajiem ieročiem, ja tas “apdraud Krievijas valsts eksistenci”. Un šāds formulējums ir plaši interpretējams. 


Otrais punkts ietver nepieciešamo ieroču nomenklatūras sarakstu. Šis punkts ir izšķirošs no praktiskā skatu punkta un tā ieviešana noteiktā kvalitātē ir nepieciešama tagad un tūlīt, lai Ukraina varētu veikt efektīvu pretestību Krievijas agresijai. Otrā punkta izpilde ir atkarīga no Rietumvalstu vadītāju politiskās izšķiršanās. Vai tie turpinās sniegt palīdzību ierastajā režīmā, cerot uz lēnu un mokošu uzvaru vai arī uz cienījamu neizšķirtu, kuru cena ir ukraiņu civiliedzīvotāju un militārpersonu dzīvības. Vai arī to centieni kļūs intensīvāki. Šī punkta iekļaušanas mērķis ir palielināt spiedienu uz Rietumvalstu politisko eliti, pārnesot diskusiju par konkrētas ieroču nomenklatūras piegādi no militāro ekspertu līmeņa uz publisko vidi. Iespējams šāda ukraiņu vadības politiskā taktika attaisnosies, un šis punkts vismaz daļēji tiks izpildīts.


Trešais punkts – Krievijas atturēšana, izvietojot Ukrainā stratēģisko atturēšanas ieroču kopumu (izņemot kodolieročus). Šīs punkts ietver konfidenciālu pielikumu. Tas ir konfidenciāls, jo ir sensitīvs un tā atklāšana nenāks par labu atturēšanas praktiskajiem militārajiem mērķim. Kaut arī kopumā šī punkta nolūks un sagaidāmais rezultāts ir pašsaprotams, tā konfidencialitāte neļauj novērotājiem no ārpuses veikt pilnvērtīgu šī jautājuma analīzi. Pirmšķietami šis punkts ir vērsts uz nākotni, lai atturētu atkārtotu Krievijas agresiju pēc kara noslēguma, lai arī kāds tas būtu. Protams, ja šis atturošais ieroču kopums nozīmētu tādu ieroču izvietošanu, kuru operators nevar būt Ukrainas bruņotie spēki, vai arī tas paredzētu Rietumu sabiedroto spēku izvietošanu Ukrainā, tas viss primāri saskartos ar liegumu Ukrainas konstitūcijas 17. pantā, kas aizliedz tās teritorijā ārvalstu militāro bāzu izveidi. Konstitūciju, protams, var grozīt vai pilnveidot. Krietni lielāks izaicinājums ir jautājums par Ukrainas sabiedroto līderu politisko gribasspēku.


Prezidenta Zelenska komentāri par to, ka Ukrainas izdzīvošanu var garantēt tikai NATO vai kodolieroču iegūšana tās arsenālā, protams, ir efektīgi un pat kaut kādā mērā morāli attaisnojami apstākļos, kad Putins īsteno genocidālu iznīcināšanas karu pret Ukrainas tautu. Tas atsauc atmiņā Izraēlas premjerministrei Goldai Meirai piedēvēto citātu, ka Izraēlai nav kodolieroču, bet ja būs nepieciešams, tā tos pielietos. Cik praktiski Ukrainai pašreizējos apstākļos būtu iespējama kodolieroču iegūšana savā arsenālā ir cits jautājums. Ukrainā ir attīstīta kodolenerģētikas un mašīnbūves nozares, un līdz 1994. gadam Ukrainas teritorijā atradās trešais lielākais kodolarsenāls pasaulē. Tomēr šo nervus kutinošo komentāru izteikšanas mērķis ir drīzāk politisks, tā ir viegla uz atsevišķiem Rietumvalstu politiķiem mērķēta šoka terapija, ja tā ir valoda, kuru tie saprot visskaidrāk. Zelenskis parāda, ka ne tikai Putins māk spēlēt “kodolnaratīva” spēli.


Ceturtais punkts – ASV un ES kopīga Ukrainas stratēģiski svarīgo dabas resursu aizsardzība un kopīga to ekonomiskā potenciāla izmantošana. Lai gan šis punkts izklausās pēc 19. gadsimta stila ģeopolitikas argumentācijas, nav noliedzams, ka Ukrainas zemē ir dabas resursi un metāli triljoniem ASV dolāru vērtībā. Tas ietver urānu, titānu, litiju, grafītu, kā arī pati par sevi auglīgā Ukrainas melnzeme un kas būs būtiska priekšrocība globālajā konkurencē. Šie resursi ir būtiski arī globālās pārtikas drošības nodrošināšanai. Vienlaikus šāda argumentācija ir vērsta uz Rietumvalstīs iedibināto kompāniju intereses izraisīšanu, kā arī investoru piesaisti, kas būs vitāli nozīmīgi Ukrainas atjaunošanas un atlabšanas procesam.


Nav šaubu, ka šie resursi būs būtisks aktīvs nākotnes pretstāvē starp totalitāro režīmu bloku, kura agresija arvien vairāk pieaug, un demokrātisko pasauli, kuras provizoriskais liktenis būs šai agresijai pretoties. Šo aktīvu atdošana totalitāro režīmu blokam, precīzāk, vienas no tā dalībnieces – Krievijas – rokās, sekas varētu būt lielākas nekā sākotnēji varētu šķist.


Piektais punkts – Eiropā izvietoto ASV karavīru kontingenta daļēja aizstāšana ar Ukrainas karavīriem pēc kara beigām. Šis piedāvājums ir skaidri definēts kā uz pēc kara periodu vērsts pasākums. Līdzīgi kā iepriekšējais, šis vēstījums ir skaidrs piedāvājums Rietumu sabiedrotajiem, it sevišķi, amerikāņiem par to, ko tie iegūs Ukrainas uzvaras gadījumā. Proti, Ukraina piedāvā būt nevis par pasīvu drošības patērētāju, bet gan aktīvu drošības donoru. Tas veicinātu Eiropas kā viena no diviem NATO pīlāriem (līdzās Ziemeļamerikai) militārās kapacitātes audzēšanā. Tas ir īpaši būtiski apstākļos, kad ASV vēlas pārvirzīt lielāku uzmanību Austrumāzijas virzienā, lai atturētu Ķīnu, un tādējādi atvēlot Eiropai lielāku atbildības uzņemšanos par drošību Eiropas pasaules daļā.


Secinājumi


Saprotams, ka prezidenta Zelenska Uzvaras plāns ir maksimālā programma, tas tomēr ir uzvaras, nevis izdzīvošanas, konflikta iesaldēšanas vai miera “par jebkuru cenu” plāns. Vienlaikus, tā izpilde pilnā apjomā ir maz ticama, ņemot vērā, jau sākotnējo atsevišķu Rietumvalstu galvaspilsētu reakciju. Tomēr, kā minēts, tā nav Ukrainas vaina vai problēma, tā ir primārā ukraiņu nacionālā interese, jo prezidents Zelenskis ikdienu zaudē savas valsts pilsoņu dzīvības, nevis riskē zaudēt elektorātu kārtējam vēlēšanu ciklam kā viņa partneri. Ukrainas viedoklis šādā izpratnē ir pilnībā saprotams un būtu nosodāma nevis Ukrainas prezidenta kaut kādā mērā pārgalvība, bet gan šī plāna izteikto noniecinātāju pozīcija.


Uzvaras plāns kalpo arī kā vērtīga platforma publiskas rezonanses izraisīšanai un saturiskas politiskās diskusijas uzsākšanai par nepieciešamajiem soļiem Krievijas agresijas apturēšanai, lai arī cik tālejoši un drosmīgi tie būtu. Plāns skaidri iezīmē Ukrainas pozīciju un skatījumu par to, ko nozīmētu uzvara šajā karā un faktiskās vajadzības. Tas ir plāns ne tik daudz Ukrainai, bet gan Rietumvalstīm, jo tās būs šī plāna galvenās izpildītājs. Plāns kalpo kā piedāvājums vai priekšlikums no Ukrainas puses Rietumu sabiedrotajiem par nepieciešamajiem pasākumiem, kas tiem ir jāveic, lai veicinātu, tostarp, šo sabiedroto drošību pret totalitāro režīmu, kas vēlas veikt starptautiskās kārtības revīziju. Tagad lēmums ir jāpieņem un atbildes ir jāsniedz nevis ukraiņiem, bet gan pašām Rietumvalstīm. Vai tās vēlas turpināt būt nozīmīgs spēlētājs starptautiskajā politikā un ģeopolitikā, vai arī tās vēlas pakāpeniski noiet no šīs skatuves, piekāpjoties un ļaujot totalitārismam sagraut brīvību.



[1] Fakti.bg, BILD on Volodymyr Zelensky's Victory Plan: Oh God..., https://fakti.bg/en/world/920384-bild-on-volodymyr-zelensky-s-victory-plan-oh-god

[2] Politico, Orbán on Zelenskyy’s victory plan: More than frightening, https://www.politico.eu/article/viktor-orban-volodymyr-zelenskyy-victory-plan-frightening-war-russia/

[3] Lithuanian Radio and Television, Zelensky’s plan is ‘what we wanted to do at NATO Vilnius summit’ – Lithuanian president, https://www.lrt.lt/en/news-in-english/19/2388856/zelensky-s-plan-is-what-we-wanted-to-do-at-nato-vilnius-summit-lithuanian-president

119 views0 comments

Comentários


bottom of page