Vienā nelielā rakstā nav iespējams detalizēti apskatīt mūsdienu Krievijas formālo un reālo valsts pārvaldi, tomēr, ir iespējams pieskarties dažām Vladimira Putina sistēmas iezīmēm.
Habarovskā jau ilgu laiku turpinās protesti par gubernatora Sergeja Furgala arestēšanu ar apsūdzību par slepkavību organizēšanu 2004. un 2005. gadā. Furgals tiek dēvēts par “tautas gubernatoru” savas popularitātes dēļ. Cerams, ka tiesa noskaidros, ir vai nav Furgals izdarījis to, par ko viņu apsūdz. Pēdējo gadu laikā esam pieredzējuši vēl citu gubernatoru kriminālvajāšanu. Ja ne visus, tad daļu no šiem gadījumiem vieno viena iezīme – tautā par vietvalžu nedarbiem, noziegumiem un saikni ar organizēto noziedzību zināja jau sen, bet varas institūcijas pieķērās tikai pēc daudziem gadiem. Kur tad bija Krievijas dienestu visu redzošās acis, desmit, piecpadsmit, divdesmit gadus? Tās vienkārši bija pievērtas, jo tā darbojas Vladimira Putina sistēma, ko Krievijas zinātnieki V. Nomokonovs (Vladivostoka) un V. Fiļipovs (Habarovska) ir aprakstījuši kā “ēnu valsti”.
Pārāk populārs
Kas bija Furgala pārkāpums? LDPR līderis Vladimirs Žirinovskis paziņoja, ka viņa partijas biedrs cieš, jo jau trīs gadus neved uz Maskavu kastes ar naudu, lai gan bijušais Habarovskas apgabala gubernatora administrācijas vadītājs Vjačeslavs Šports esot aicinājis viņu to darīt. Politologs Dmitrijs Oreškins norāda, ka Furgalu soda par zemajiem rādītājiem Konstitūcijas izmaiņu balsojumā. Balsojumā par Konstitūcijas izmaiņām 2020. gadā Habarovskas apgabals neizcēlās ar lielu apmeklējumu: piedalījās 44%, no kuriem 62% nobalsoja par izmaiņām. Sergejs Furgals trīs reizes ticis ievelēts Valsts domē no Vladimira Žirinovska Liberāldemokrātiskās partijas, pirms pusotra gada kļuva Habarovskas apgabala gubernatoru.
2018. gada gubernatora vēlēšanās Furgals saņēma vēlēšanās protesta elektorāta atbalstu, no tiem, kuriem cita starpā nepatīk arī pārmaiņas pensiju sistēmā. Viņš pat sevišķi necentās sevi reklamēt, lai ļautu “Vienotās Krievijas” kandidātam uzvarēt, bet cilvēki lēma citādi. Atbilstoši Maskavas ieteikumam, Furgalam bija jānoņem sava kandidatūra pirms otrās vēlēšanu kārtas, ko “lieberāldemokrāts” neizdarīja, jo nezin vai vēlētāji viņam to piedotu. Citādi jau Furgals centās netraucēt “Vienotajai Krievijai”, īpaši nekritizēja “varas partiju” un Vladimiru Putinu (ja neskaita iebildumus pret pensijas reformu). 2019. gada reģionālo parlamentu vēlēšanās Furgals paziņoja, ka viņam pastāvot tikai viena partija – Habarovskas apgabals. Ar šādu uzsvērtu neitralitāti nepietika lai ļautu “Vienotajai Krievijai” uzvarēt. Furgala individuālie reitingi ir augstāki par V. Putina un citu reģionālo politiķu popularitātes rādītājiem. Rezultātā “Vienotā Krievija” zaudēja kontroli apgabala parlamentā. Viņš bija kļuvis pārāk populārs un tirgojās ar Kremļa varas pārstāvjiem par varas lomām reģionā. Atceramies, kā Ostaps Benders mācīja Kisu Vorobjaņinovu vadīt sarunas: “Torg tut ņeumsetjen!” (tirgošanās te nav pieņemama).
Cik liela ir iespēja, ka tiesībsargājošās institūcijas visus šos gadus neko nezināja par Furgala saikni ar slepkavībām, ja tāda patiešām pastāv? Šis gadījums raisa pārdomas par Krievijas valsts reālās funkcionēšanas būtību.
Ēnu valsts
Krievijas pētnieki V. Nomokonovs and V. Fiļipovs vska) 2018. gadā publicēja rakstu “Ēnu valsts un noziedzība”, kurā skaidroja, ka “ēnu valsts” pastāv blakus formālajai valsts pārvaldes sistēmai. Te svarīgi nejaukt jēdzienu “ēnu valdība”, vai “ēnu kabinets”, kas demokrātiskās valstīs nozīmē aktīvu politisko opozīciju, kas gatava pārņemt varu un strādā pie alternatīvām rīcībpolitikām, cenšoties radīt sabiedrībai, ka “dodiet mums iespēju, jo mēs varam labāk”. Krievijas “ēnu vara” ir negatīva parādība, kas saistīta ar tiesisko nihilismu un likuma varas vājumu. “Ēnu sistēmas” noteikumi ir pretrunā ar rakstītajiem valsts likumiem un darbojas kā kriminālās pasaules “ponjatija” (principi). “Ēnu varu” var definēt kā “stabilu neformālu (un nelikumīgu) institūciju un procedūru kopumu, kas ar koruptīvām attiecībām un darbībām veido alternatīvus varas centrus. Tie būtiski ietekmē svarīgus politiskos lēmumus, darbojas aiz slēgtām durvīm, un vara tajos ir sadalīta starp ēnu elites un to atbalstošajiem kriminālās pasaules pārstāvjiem”.[1]
Mūsdienu Krievijas valsts institūcijas nefunkcionē pilnā mērā, tukšumu aizpilda alternatīvi veidojumi. Demokrātijas un likuma varas izpratnē monopols uz spēka pielietošanu pieder valstij. Krievijas “ēnu valsts” 90. gados aktīvi konkurēja ar minēto monopolu. Kulta filma “Brigāde” romantizē Krievijas 90. gadu reketierus, jo tiesību sargājošo institūciju sliktā darba dēļ cilvēki meklēja aizsardzību neformālos spēka veidojumos. Daudzi gan nemeklēja, bet bija spiesti pakļauties spēkam, lai no kurienes tas nāktu. Putina laikā daļa bandītu “jumtu” tika nomainīti pret tiesību sargājošo iestāžu aizbildniecību. Spēka struktūras ir valsts kontrolē, bet dažkārt tiek izmantotas nevis atbilstoši rakstītajiem likumiem, bet kā reālajiem kungiem vajag. “Reālie kungi” ir kokteilis no oficiālās varas un biznesa elites pārstāvjiem.
Politbiroja tradīcijas
Viena no Krievijas politiskās vides spilgtām īpatnībām ir tā, ka neformālās attiecības ir daudz varenākas nekā formālā varas īstenošanas kārtība. Cilvēku neuzticēšanās valsts institūcijām ir saistīta ar to, ka svarīgi lēmumi tiek pieņemti slēptā veidā. Putina uzticības loks turpina PSRS Komunistiskās partijas Centrālkomitejas Politbiroja tradīcijas un spēj uzturēt slepenību lēmumu pieņemšanā. Krimas okupācija un aneksija bija pārsteigums daudziem Krievijā, kuri domāja, ka stāv tuvu varai, kur nu vēl plašai sabiedrībai, kura kā jau kaimiņvalstī ierasts, vienkārši tiek informēta par valdnieka lēmumiem. Līdzīgi, kā Ļeņina laika boļševikiem, mūsdienu Krievijas varai cilvēki ir tikai atjaunojamais resurss, kā koki vai dzīvnieki. Svarīgi, lai sabiedrība nav iesaistīta politikā, tad lēmumu pieņemšanai nav apgrūtinājumu dažādu sabiedrības prasību veidā. Sazvērestības teorijas un noteiktas propagandas izplatīšana mazina cilvēku vēlmi uzņemties atbildību, būt pilsoniski un politiski aktīviem. Vai Krievijas lielajos medijos notiek saturīgas diskusijas par politiku? – Nē, tā vietā ir Solovjova prastais un agresīvais balagāns, Kiseļeva sazvērestību stāsti un pārējā laikā – ziepju operas.
Ēnu tiesiskums
Likums nedarbojas, ja tam nav piespiedu mehānisma. Tas attiecas arī uz “ēnu varas” principiem. Krievijas oficiālā tiesībsargājošo institūciju sistēma paliek dekoratīva un ik palaikam tiek izmantota, lai sodītu tos, kuri pārkāpj “ēnu likumu” robežas. Vai Mihails Hodorkovskis tiktu tiesāts un sēdētu vienpadsmit gadus ieslodzījumā, ja nebūtu publiski kritizējis Putinu un atbalstījis Kremlim alternatīvu politiku? Ja Vladimira Gusinska medijs “NTV” nepareizi attēlo zemūdenes “Kursk” bojāeju, tad uz NTV mediju holdingu atnāk pavisam īsti omonieši un NTV mediju holdings tika pārdots “Gazpromam”, bet Gusinskim jāpamet valsts.
Autoritārisms ir savijies Krievijā ar “ēnu valsti”. “Ēnu tiesiskums” darbojas izmantojot valsts tiesību sargājošās institūcijas, tiesnešus un prokurorus. Mūsdienu Krievijas reālā varas sistēma ir komplicētāka nekā 90. gados, tajā ietilpst Putina uzticības loks, vecie un jaunie oligarhi, daļa ietekmīgāko birokrātu, spēka struktūru pārstāvji, kuri iesaistās biznesa sfēras regulēšanā un “zagļu pasaule”, kura ir pakļauta valsts augstākajai varai.
Ēnas krīt pāri robežām
Putina sistēma iet pāri robežām. Pētnieks Marius Laurinavičius Austrumeiropas politikas pētījumu centra (APPC) 2020. gadā izdotā analītisko rakstu krājumā “The Russian Economy: Prospects for Putin 4.0” norāda, ka nauda, kas aizplūst no Krievijas rada toksisku efektu Rietumos.[2]Krievijas kompānijas nepieciešamības gadījumā var izpildīt Kremļa uzdevumus. Romiešu izteiciens – “nauda nesmird” – ne vienmēr ir patiess. Lielbritānijas Parlamenta Ārlietu komitejas 2018. gada ziņojumā “Maskavas zelts: Krievijas korupcija Apvienotajā Karalistē” ir norādīts: “Ir tieša saikne starp oligarhu bagātību un prezidenta Putina spējām īstenot agresīvu ārpolitiku un noteikt vietējo dienaskārtību. [...] Ir jāskatās uz Krievijas oligarhiem kā uz sociālu grupu. Lai cik arī atšķirīgi jums tie liktos – vienam īpašumā ir futbola klubs, cits ziedo naudu Oksfordas Valdības skolai, cits ir bijis sešus gadus ieslodzīts cietumā komunisma laikā, cits bijis valsts darbinieks – viņiem visiem ir kopīga viena lieta. [...] Viņi nav sasnieguši to tikai pašu spēkiem (self made businessmen) amerikāņu izpratnē. Katrs no viņiem ir pelnījis naudu uzturot attiecības ar Krievijas varu. Šī saikne nodrošina, ka viņi izdarīs jebkuru Putina uzdevumu, slēptu, redzamu vai neredzamu.”[3]
Atverot “Panamas dokumentus”, kļuva redzami ar vienu no finanšu aizplūšanas straumītēm no Krievijas saistīto cilvēku vārdi. Plašai sabiedrībai kļuva zināms, ka Vladimira Putina meitas Marijas krustēvam, čellistam Sergejam Rolduginam pieder vairākas ārzonas kompānijas, uz kuru kontiem lieli Krievijas uzņēmumi pārskaitījuši simtiem miljonu ASV dolāru. Putins mācījās VDK skolā kopā ar Sergeja Roldugina brāli Jevgēņiju. Kad Putinam uzdeva jautājumu par viņa drauga naudas izcelsmi, tad nacionālais līderis nesarkstot paziņoja, ka Roldugins iepērkot Krievijai ļoti dārgus instrumentus… Atgādināšu, ka ik gadus no Krievijas aizplūst ap 50 – 80 miljardiem ASV dolāru. Rekords bija 2014. gadā, kad satraucoties par Krimas aneksijas sekām, no Krievijas aiztecēja aptuveni 140 miljardi USD. Šī nauda nepaliek Krievijā, jo bēg no nodokļu nomaksas, un nav jau kur īpaši investēt, gudrā ekonomika atpaliek; nīstajos, ļaunajos Rietumos investēt ir drošāk. Daļa naudas nāk balta, nomazgāta atpakaļ uz Krieviju kā Kipras, Nīderlandes u.c. valstu uzņēmumu investīcijas. Galu galā, jāgatavojas arī stundai X, jo ja nu ar Habarovskas protestiem viss neapstājas? Daudzi Krievijas bagātnieki no “Forbes” saraksta ir ieguvuši Eiropas valstu pilsonību vai, drošs paliek drošs, vismaz nopirkuši uzturēšanās atļaujas.
Spānijas tiesas procesa atbalsis
2018. gadā Madridē tika pabeigts naudas atmazgāšanas izmeklēšanas un tiesas process par Tambovas-Mališevskas noziedzīgo grupējumu, kur divi galvenie figuranti Iļja Trabers un Genādijs Petrovs slēpās no tiesas Sanktpēterburgā. Tiesas sēdēs tika izmantotas noklausītās lietā iesaistītā Genādija Petrova sarunas, kas parādīja, ka tamboviešu problēmas risināja ne tikai ierēdņi, bet arī personīgi Vladimirs Putins.[4] Analītiskais portāls “The Insider” norāda, ka Spānijā tiesātais Iļja Trabers ir bijis Vladimira Putina dzimšanas dienu viesis. Tiesā izskanēja Krievijā pazīstamu cilvēku vārdi: Valsts Domes deputāts Vladislavs Rezņiks, Izmeklēšanas Komitejas vadītājs Aleksandrs Bastrikins u.c, kas tā vai citādi bija saistīti ar “ēnu sistēmu”. Apsaudzētajiem tika inkriminēta nezināmas izcelsmes naudas atmazgāšana Spānijā, kas pēc tam tika ieguldīta Krievijā un Eiropā. Spānijā darbojošās kompāniju piramīdas galvgalī bija trasts Lihtenšteinā, kas piederēja Genādijam Petrovam, turklāt to pārvaldīja tas pats pilnvarotais, kurš vadīja “Putina pils” (“Ziemas pils” kopija) celtniecību pie Melnās jūras, netālu no Gelendžikas.
Nobeigumā – it kā par nesaistītu lietu
Krievijas zinātnieku V. Nomokonova un V. Fiļipova aprakstītā “ēnu valsts” vispirms ir sociāla rakstura pataloģija. Vai kultūras traumas neietekmē cilvēku savstarpēju attieksmi un izpratni par varu? Krievijā pēc PSRS sabrukuma tā īsti nespēja pāriet ikdienas komunikācijā uz uzrunu “kungs” un “kundze”. Nedomāju, ka vienīgais iemesls ir Krievijas tradīcija uzrunāt vārdā un tēva vārdā. Manuprāt, padomju periods daļēji deformēja daudzu tautu (tai skaitā latviešu) cieņu pret sevi un apkārtējiem. Varbūt vārdi “kungs” un “kundze” griež ausi un liek domāt par uzkundzēšanos un dzimtbūšanu?
Krievijā uz ielas vai veikalā lieto: “jaunais cilvēk!” un “jauniete!” (viens no veidiem kā tulkot “djevuška”). Arī Rīgā mikroautobusu pieturā reiz dzirdēju, kā kāda jauna sieviete uzrunāja sirmu vīru ar vārdiem: “Molodoi čelovek, Vi tut ne stojaļi!” (Jaunais cilvēk, jūs te nestāvējāt!). Nav jau slikti, vectēvs gan jau sirdī sajūtās jauns… Tomēr, šķiet, tas parāda kādu problēmu – nespēju cienīt sevi un apkārtējos, neskatoties uz maka biezumu, amatu, sociālo stāvokli u.tml. “Kungi”, kuri Rietumos apkalpo viens otru, nekrīt tāpēc kompleksos, jo tas ir pašcieņas jautājums. Šorīt esmu pārdevējs veikalā un apkalpoju tevi, bet vakarā restorānā tu apkalposi mani, un viens otru varam saukt par kungu, nedomājot, ka kāds no mums ir augstāks par otru. Arī valsts pārvaldes komunikācijā ar cilvēkiem šāda veselīga pašcieņa neļauj viens otram uzkundzēties, vai no otras puses, pie katras vajadzības nest šokolādi, puķes vai naudas kukuli, lai pielabinātos.
“Ēnu valsts” vispirms ir sociālas destrukcijas manifestācija. Tā labāk veidojas augsnē, kur gribas parazitēt no citu labuma un būt agresīviem vienam pret otru, tāpēc sanāk sadalīties “vergturos”, kuri paverdzina un “vergos”, kuri iztapīgi izdabā, nevis veselīgi sagaida cieņpilnu attieksmi. Nav jau tā, ka Rietumu pasaule būtu pilnīgi brīvā no šādām parādībām, tomēr, lēmumu pieņemšanas caurspīdīgums un valsts varas formālās-neformālās sistēmas sakritība Rietumos ļoti atšķiras no mūsdienu Krievijas prakses. Jo lielāka korupcija, jo lielākas iespējas veidot “ēnu” sistēmu, kas deformē demokrātiju, kavē politisko institūciju attīstību (jo reālie lēmumi tiek pieņemti citur), neļauj pēc iespējas plašai sabiedrībai baudīt ekonomiskos labumus un piedalīties visiem, kuri vēlas, saistošu (politisko) lēmumu pieņemšanā. Tas, savukārt, apgrūtina ekonomikas izaugsmi un vairo šauras elites strauju bagātināšanos. Tie, kuri slavē t.s. oligarhus Latvijā, autoritārus līderus Krievijā, Baltkrievijā un citur, nesaprot, ka slavē sistēmu, kas mazina viņu pašu labklājību un tiesisku aizsardzību.
Dāmas un kungi, cienīsim sevi un apkārtējos! Neuzkundzēsimies citiem un neļausim uzkundzēties mums! Tikai šādi cilvēki – ar pašcieņu – nevēlas atņemt to, kas pieder citam, ir gatavi godīgai konkurencei, vēlas demokrātiju un spēj īstenot likuma varu.
Raksta oriģināls piblicēts DELFI: https://www.delfi.lv/news/versijas/andis-kudors-enu-valsts-krievija-ka-funkcione-putina-sistema.d?id=52358433
[1] V.A. Nomokonov and V.V. Filippov, The Shadow State and Crime, https://css.ethz.ch/content/dam/ethz/special-interest/gess/cis/center-for-securities-studies/pdfs/RAD223.pdf [2] Laurinavičius M., Money River from Russia to the West. How Toxic is it? in Kudors A., Hermanis J. (eds.), The Russian Economy: Prospects for Putin 4.0. Riga: CEEPS, University of Latvia Press, 2020, p. 125. [3] “Moscow’s Gold: Russian Corruption in the UK”, House of Commons Foreign Affairs Committee Report, May 15, 2018, available at: https://publications.parliament.uk/pa/ cm201719/cmselect/cmfaff/932/932.pdf [4] Анастасия Кириленко, Tambovskaya gang calling: How mafia keeps in touch with Putin's entourage, 16 ноября 2018, The Insider, https://theins.ru/en/uncategorized/127784, Vēl: «Верхний сказал, что подумает» — Владимир Путин оказался среди фигурантов испанского процесса по Тамбовской ОПГ, 20 апреля 2018, https://theins.ru/korrupciya/99750
Comments