Vervē noziedzniekus karam Ukrainā.
Ainārs Lerhis (Dr.hist.) ir Austrumeiropas politikas pētījumu centra vadošais pētnieks un Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks
Šā gada septembrī sociālajos tīklos izplatītas vairākas videoliecības, ka Krievijas oligarhs, Krievijas prezidenta uzticības persona, par “Putina pavāru” dēvētais krievu privātās militārās kompānijas “Vagner” īpašnieks Jevgeņijs Prigožins personīgi aģitē ieslodzījuma vietās, vervējot noziedzniekus karam Ukrainā. Prigožins norādījis, ka rekrūši Ukrainā ar ukraiņiem varēšot darīt “visu, ko vēlas”. [1]
Oficiāli Krievijā par ieslodzīto iesaukšanu netika ziņots, taču informācija par to sāka parādīties no jūlija sākuma. Starp citu, tika apgalvots, ka apmaiņā pret amnestiju Krievija plāno sūtīt uz karadarbības zonu ne mazāk par 10 000 ieslodzīto. Februārī arī Ukraina paziņoja par to, ka atbrīvo no apcietinājuma bijušās militārpersonas, kuras izsaka vēlēšanos aizstāvēt valsti. [2]
Ieslodzījumā turētais Kremļa opozīcijas līderis Aleksejs Navaļnijs sociālajos medijos nesen izplatīja viedokli, ka tādējādi “tiek paziņots, ka dalībai karā ir nepieciešami slepkavas, zagļi, laupītāji un tie, kas citiem nodarījuši nopietnus miesas bojājumus”. “Gandrīz visiem šiem cilvēkiem ir lielas problēmas ar disciplīnu un vēl lielākas problēmas ar alkoholu un citām atkarības vielām.” “Tur visiem ir ieroči, un vēl nav zināms, kurš kuru nošaus.” “Uzskatu, ka pirmā doma jebkuram “zekam”, kurš noskatījās šo video, ir: Dievs, ja viņi karam vervē mūs, kādā stāvoklī gan atrodas regulārā Krievijas armija? Vai tās nemaz nav?” [3]
Septembra beigās parādījās ziņas, ka regulārajai armijai karavīrus cietumos sākusi vervēt arī Krievijas Aizsardzības ministrija. Tā pamatā interesējoties par cietumniekiem, kuri iepriekš strādājuši drošības dienestos un kuriem ir kauju pieredze. [4]
Ieslodzītie frontē – ne pirmo reizi
Pati “kļūdu labošanas” prakse frontē nav nekas jauns. To izmantoja arī Padomju Savienība Otrā pasaules kara laikā – tie bija Gulaga nometņu un padomju koloniju ieslodzītie. Katastrofālo zaudējumu dēļ kara pirmajos mēnešos radās nepieciešamība ātri atjaunot dzīvā spēka resursus. Nolēma to darīt ar noziedzniekiem, kuri cietuma termiņa vietā brīvprātīgi piekritīs frontē ar asinīm izpirkt savu vainu pret Dzimteni. Sarkanās armijas rindās karoja simtiem tūkstošu cilvēku, kuri līdz PSRS – Vācijas karam izcieta sodu Gulaga nometnēs par reāliem vai izdomātiem noziegumiem. PSRS rietumu apgabalos steidzīgā Sarkanās armijas atkāpšanās un evakuācijas organizēšanas problēmas noveda poe tā, ka soda iestāžu priekšnieki neizdomāja neko labāku kā nošaut “zekus”. Ieslodzītajiem, kuri neatradās PSRS rietumu apgabalos vai kuriem izdevās evakuēties, klājās labāk.
1941. gada 12. jūlijā PSRS Augstākās Padomes prezidijs pieņēma dekrētu “Par pēc dažu kategoriju noziegumos notiesāto atbrīvošanu no soda” (“Об освобождении от наказания осужденных по некоторым категориям преступлений”). Tika atbrīvoti notiesātie par sadzīves un nelieliem amata un saimnieciskajiem noziegumiem, grūtnieces un sievietes ar bērniem (izņemot par kontrrevolucionāriem noziegumiem un bandītismu notiesātās un recidīvistes). Iesaukuma vecuma vīrieši no nometnēm un kolonijām tika sūtīti uz Sarkano armiju.
PSRS NKVD (Iekšlietu Tautas komisariāta) Gulaga (Galvenās nometņu pārvaldes) priekšnieks Viktors Nasedkins 1944. gada augustā ziņojumā valsts drošības tautas komisāram Lavrentijam Berijam sastādīja apkopojumu par ieslodzīto dalību padomju karaspēkā. [5] Uz fronti nesūtīja pēc KPFSR kriminālkodeksa 58. un 59. panta sodītos, tātad “politiskos” un bandītus. Frontinieku vidū nebija “tautas ienaidnieku”, rūdīto noziedznieku un lielu zagļu. Uz fronti sūtīja galvenokārt par sadzīves noziegumiem notiesātos. Taču dažkārt gadījās, ka karot nosūtīja arī rūdītus kriminālistus. [6]
Saskaņā ar PSRS Augstākās Tiesas 1942. gada janvāra lēmumu frontē varēja nonākt tikai tie, kuriem bija tikai pirmais ieslodzījuma termiņš līdz 2 gadiem. Taču sakarā ar militārā stāvokļa pasliktināšanos uz 1943. gadu sarkanarmiešu rindas ļāva papildināt arī ar recidīvistiem, kuriem bija pat vairāki ieslodzījuma termiņi. Pieredzējušie “urki” dzīvoja tikai pēc saviem noteikumiem. Viņi uz fronti parasti netiecās, uzskatot, ka viņiem ir kauna lieta palīdzēt valstij, pat aizstāvot to no ārējā ienaidnieka. Sevišķi daudz “urku” parādījās armijā pēc Staļingradas un vēlāk Kurskas kaujām – toreiz ieslodzītajiem vienu gadu frontē pielīdzināja trim cietuma gadiem. Viņi cīnījās ne sliktāk par parastajiem karavīriem-brīvprātīgajiem. [7]
Saskaņā ar Nasedkina ziņojumu, no nometnēm un kolonijām uz armiju 1942.–1943. gadā nosūtīja 157 000 cilvēku. Visi savu soda termiņu atsēdējušie dienestam derīgie vīrieši uzreiz pēc atbrīvošanas no soda iestādēm tika nosūtīti uz Sarkano armiju. 1941.−1944. gadā armijas rindas šādi papildināja, pēc dažādiem avotiem, no 950 000 līdz 975 000 bijušo “zeku”. [8] Konkrētajā ziņojumā viņiem klāt pieskaitīti 170 000 Gulaga kadru darbinieku (apsargu), kopumā 1,1 miljons karavīru. Viņus nosūtīja uz parastām armijas daļām, ne uz soda bataljoniem (штрафныe батальоны).
Bijušie Gulaga ieslodzītie bija lēts darbaspēks, kurus kara apstākļos nosūtīja uz valsts aizsardzībai svarīgākajiem objektiem. Kopumā visos objektos strādāja ne mazāk kā 1,5 miljons ieslodzīto. Vēl ap 200 000 ieslodzīto tika “nodoti aizsardzības robežu būvēšanai”, tātad faktiski atradās karadarbības zonā un būvēja ierakumus un komandpunktus. Daudzi tika iesaistīti dažādu armijai vajadzīgu priekšmetu izgatavošanā. Ar lielu varbūtību daudzi frontē nonākušie ieslodzītie tika apģērbti un bruņoti ar priekšmetiem, ko bija izgatavojuši viņu bijušie “kolēģi”. Vairāki bijušie ieslodzītie pat kļuva par Padomju Savienības Varoņiem. Vispazīstamākais no viņiem ir Aleksandrs Matrosovs, kurš jau pusaudža gados bija sodīts par zagšanu, bēgšanu no darba vietas rūpnīcā, taču vēlāk kā astoņpadsmitgadīgs jaunietis tika uzņemts kājnieku skolā un pat komjaunatnē. Pēc oficiālās versijas, viņš metās uz ienaidnieka ambrazūru un aizsedza to ar savu ķermeni. [9]
Virsnieki pret bijušajiem ieslodzītajiem izturējās pasvītroti pieklājīgi, bet stingri. Viņiem uzreiz ieskaidroja, ka “sodītie gūstā nepadodas”. Dezertierus nošāva paši karavīri. Soda bataljonu karavīriem (штрафники) 100 grami degvīna pirms kaujas nepienācās.
Sodāmību noņēma sekojošos gadījumos. Pirmkārt, ja sodītais gāja bojā, viņa vārds tika uzskatīts par attīrītu. Otrkārt, pēc ievainojuma. Treškārt, sakarā ar sodāmības termiņa izbeigšanos. Ceturtkārt, par vīriškību un varonību kaujās. Dažreiz arī pēc varoņdarba bijušais “zeks” palika soda rotā, viņam tikai noņēma sodāmību un viņu nepiestādīja apbalvojumam, “kamēr neievainos”. Vēl vairāk, soda daļas komandierim bija tiesības pagarināt sodāmības termiņu, bet par noziegumu varēja arī nošaut. [10]
Soda bataljoni un sprostvienības
Soda bataljoni un sprostvienības (заградительные отряды) Sarkanajā armijā pirmo reizi tika radīti Krievijas Pilsoņu kara gados, šo pieredzi izmantoja arī PSRS “Lielā Tēvijas kara” laikā. Šādām vienībām sākums bija Aizsardzības tautas komisāra Staļina 1942. gada 28. jūlija pavēle Nr. 227, ko vēlāk iesauca par pavēli “Ne soli atpakaļ” (jo šajā pavēlē noteica, ka bez augstākās pavēlniecības pavēles atkāpšanās no kaujas pozīcijām ir Dzimtenes nodevība). Vēl pirms šīs pavēles jau 25. jūlijā Ļeņingradas frontes 42. armijā tika radīta pirmā soda rota. Uz soda daļām tika sūtītas arī personas, kuras bija pieļāvušas paviršību un bezkontroli, kā rezultātā frontes aizmugurē gāja bojā karavīri.
Sprostvienības (“barjeras vienības”) ir militārās vienības, kas atrodas aizmugurē vai frontes līnijā, lai uzturētu militāro disciplīnu, novērstu karavīru bēgšanu no kaujas lauka, sagūstītu spiegus, diversantus un dezertierus, kā arī atgrieztu atpakaļ frontes līnijās karaspēku, kas bēg no kaujas lauka vai atpaliek.
Padomju Savienībā sakarā ar PSRS Tautas Komisāru Padomes 1941. gada 24. jūnija lēmumu “Par pasākumiem cīņai pret pretinieka izpletņu desantiem un diversantiem piefrontes joslā”, pēc frontu un armiju militāro padomju lēmuma sprostvienības tika veidotas no NKVD karaspēka daļām. Sakarā ar pavēli Nr. 227 katrā armijā bija jābūt 3–5 sprostvienībām, skaitliski pa 200 cilvēkiem katrā. Tanku armijās sprostvienību nebija. Dažkārt sprostvienībām nācās izpildīt tām neraksturīgas funkcijas. 1944. gada rudenī izmainījās arī stāvoklis ar militāro disciplīnu armijā. Sakarā ar Sarkanajai armijai labvēlīgajām izmaiņām frontēs nepieciešamība pēc sprostvienībām atkrita. Tāpēc tās visas saskaņā ar PSRS Aizsardzības Tautas komisariāta 1944. gada 29. oktobra pavēli Nr. 0349 tika izformētas līdz 1944. gada 20. novembrim. [11]
No 1944. gada varas iestādes pārtrauca komplektēt karaspēka daļas ar bijušajiem ieslodzītajiem. Tam bija vairāki cēloņi. Pirmkārt, bija izmainījusies situācija frontē: pēc Staļingradas un Kurskas kaujām PSRS ieguva pārliecinošu pārsvaru pār Vāciju. Pie tam karaspēka daļās ievērojami pieauga parasto frontinieku disciplīna un kaujas iemaņas. Otrkārt, karā izpostītajai valstij bija vajadzīgas darba rokas. Treškārt, padomju pavēlniecība 1944. gadā jau bija lietas kursā par to apakšvienību, kurās dienēja kriminālie elementi, pozitīvajām un negatīvajām pusēm. Tāpēc virsnieki un ģenerāļi ne bez pamata uzskatīja, ka, ieejot ar armiju Eiropas valstu teritorijā, kriminālisti sāks izvērst marodierismu un aplaupīt iedzīvotājus. Eiropa arī bija cietusi no kara, taču atšķirībā no Padomju Savienības, tās valstu pilsoņi saglabāja relatīvu labklājību un tieši šādā veidā varēja piesaistīt recidīvistu uzmanību. Sūtīt uz fronti brīvprātīgos no ieslodzīto vidus aizliedza, lai izvairītos no noziedzības izplatīšanās, kā arī lai novērstu iespējamo kaitējumu PSRS reputācijai. [12]
Nesodīti noziegumi atkārtojas atkal
Tomēr, kā zināms, izvairīties no šādiem krimināliem gadījumiem (tāpat kā dažādiem cita veida noziegumiem), Sarkanajai armijai 1944. gadā ienākot Centrālās un Austrumeiropas valstīs (arī Baltijā), neizdevās. Pat ja pieņem, ka atkārtotus noziegumus neizdarīja bijušie ieslodzītie, jo viņu tur nebija, tomēr, piemēram, daudzi sarkanarmiešu īstenoti marodierisma gadījumi Austrumeiropā notika tik un tā. Vilinājums izrādījās pārāk liels. Ne maza loma bija arī plaši izplatītam uzskatam, ka “ar uzvarētāja tiesībām” var atļauties šādi rīkoties. Tātad to izdarīja karavīri, kuri agrāk nebija nonākuši PSRS ieslodzījuma vietās. Piemēram, starp sarkanarmiešu nozagtajām un vietējiem iedzīvotājiem ar varu atņemtajām mantām Otrā pasaules kara beigu posmā populārākie bija velosipēdi un pulksteņi, tagad pēc 77 gadiem Krievijas armijas karavīriem Ukrainā – veļasmašīnas un cita sadzīves tehnika. Diemžēl jākonstatē, ka ir nomainījušās paaudzes, bet “tradīcijas” – ne.
[1] Bēdīgi slavenais krievu uzņēmējs Prigožins karam pret Ukrainu savervējis 1000 ieslodzīto noziedznieku; https://zinas.tv3.lv/arvalstis/bedigi-slavenais-krievu-uznemejs-prigozins-karam-pret-ukrainu-savervejis-1000-ieslodzito-noziedznieku/
[2] Принес голову убитого немца. Рассказываем, как советские зэки воевали в Красной Армии (Россия, кажется, хочет повторить этот опыт). https://news.zerkalo.io/cellar/18761.html
[3] “Ko gan šī armija iekaros?” Aleksejs Navaļnijs komentē cietumnieku vervēšanu karam.
[4] Portāls: Krievijas Aizsardzības ministrija sākusi vervēt karavīrus cietumos. https://www.tvnet.lv/7625000/portals-krievijas-aizsardzibas-ministrija-sakusi-vervet-karavirus-cietumos
[5] Принес голову убитого немца. Рассказываем, как советские зэки воевали в Красной Армии (Россия, кажется, хочет повторить этот опыт). https://news.zerkalo.io/cellar/18761.html
[6] Сколько зэков воевало на фронтах Великой Отечественной. https://sport.rambler.ru/other/40812911-skolko-zekov-voevalo-na-frontah-velikoy-otechestvennoy/
[7] Как рецидивисты воевали на фронте, и Почему в СССР отказались от идеи “криминальной армии”. https://kulturologia.ru/blijuogs/110620/46672/
[8] Принес голову убитого немца. Рассказываем, как советские зэки воевали в Красной Армии (Россия, кажется, хочет повторить этот опыт). https://news.zerkalo.io/cellar/18761.html ; Сколько зэков воевало на фронтах Великой Отечественной. https://sport.rambler.ru/other/40812911-skolko-zekov-voevalo-na-frontah-velikoy-otechestvennoy/
[9] Принес голову убитого немца. Рассказываем, как советские зэки воевали в Красной Армии (Россия, кажется, хочет повторить этот опыт). https://news.zerkalo.io/cellar/18761.html
[10] Сколько зэков воевало на фронтах Великой Отечественной. https://sport.rambler.ru/other/40812911-skolko-zekov-voevalo-na-frontah-velikoy-otechestvennoy/
[11] Дайнес B. Штрафбаты и заградотряды Красной Армии в годы Великой Отечественной войны. https://mil.ru/winner_may/history/more.htm?id=11205690@cmsArticle
[12] Как рецидивисты воевали на фронте, и Почему в СССР отказались от идеи “криминальной армии”. https://kulturologia.ru/blogs/110620/46672/