Ankaras samits: NATO ir miris, lai dzīvo NATO!

Raksta autors: Dr. Sandis Šrāders, Latvijas Transatlantiskā organizācijas valdes loceklis, Latvijas Ārpolitikas institūta vecākais pētnieks

Donalds Tramps ir izraisījis tektoniskas pārmaiņas transatlantiskajā drošībā. Pirmajā acu uzmetienā tās šķiet pretrunā viņa vēlēšanu sauklim par Amerikas varenības atjaunošanu un starptautiskās ietekmes nostiprināšanu. Tomēr NATO vienmēr ir bijis viens no efektīvākajiem ASV globālās varas instrumentiem. Tā nav tikai militāra alianse, NATO ir ASV (un tās partneru) reģionālo interešu apdrošināšana sadarbībai ar galvenajiem un turīgākajiem partneriem. Tā ir politiska, ekonomiska un finanšu sistēma, kas uztur Rietumu pasaules kārtību, transatlantisko investīciju vidi un ASV centrālo lomu starptautiskajā drošībā.

NATO dod Vašingtonai tādu ietekmi, par kādu Brisele, Pekina vai Maskava var tikai sapņot. Tieši caur NATO aliansi ASV spēj organizēt sabiedrotos, strukturēt drošības politiku, uzturēt militāro klātbūtni Eiropā un nodrošināt Rietumu politiskās telpas vienotību – NATO normatīvais ietvaros ir nesalīdzināmi vienkāršāks par ES, kas dod elastību un iespēju runāt par plaša spektra jautājumiem un izaicinājumiem, kas svarīgi Rietumu sabiedrotajiem. Tādēļ tikai politiski tuvredzīga stratēģija varētu apzināti graut drošības un labklājības arhitektūru, kuru ASV līderi būvējuši vairāk nekā septiņdesmit gadus un kura kalpojusi gan Amerikas, gan tās sabiedroto interesēm.

Šajā rakstā NATO attīstība tiek aplūkota trīs lielos posmos. Pirmais ir alianses jauna mērķa meklējumi pēc Aukstā kara beigām un Padomju Savienības sabrukuma. Otrais ir NATO transformācija cīņai pret terorismu un pielāgošanās starptautiskajām misijām ārpus Eiropas. Trešais ir atgriešanās pie alianses sākotnējā uzdevuma — kolektīvās aizsardzības un Krievijas atturēšanas un drošības izaicinājumiem Tuvajos Austrumos, izmantojot politiskos, militāros un tehnoloģiskos resursus, kas tiek attīstīti Ukrainā.

NATO pēc Aukstā kara: paplašināšanās un jauna mērķa meklējumi

Pēc Padomju Savienības sabrukuma, NATO bija zaudējusi savu galveno pretinieku, bet ne sadarbības ietvaru jauniem uzdevumiem. NATO joprojām nebija zaudējusi savu nozīmi drošības jomā. Gluži pretēji–, Valstīm, kas tikko bija atguvušas neatkarību vai atbrīvojušās no Maskavas politiskās kontroles, NATO kļuva par drošības, suverenitātes un neatgriezeniskas atgriešanās Rietumos simbolu – veidu, kā likvidēt tā saucamo pelēko zonu un neskaidrību, kas bija izveidojusies Austrumeiropā, kurai piederēja arī Latvija.

Tādēļ Centrālās un Austrumeiropas valstis vēlējās pievienoties ASV vadītajai kolektīvās aizsardzības organizācijai nevis ideoloģiskas modes dēļ, bet gan savas vēsturiskās pieredzes dēļ. Prāgas, Budapeštas, Varšavas, Rīgas, Tallinas un Viļņas atmiņas par Maskavas varu neveicināja uzticību Krievijas solījumiem par demokrātisku transformāciju un miermīlīgu līdzāspastāvēšanu. Kā teica Vaira Vīķe Freiberga 2002. gadā Prāgas NATO Samitā, Baltijas valstīm dalība NATO bija iespēja likvidēt Molotova Ribentropa pakta radītās sekas un atgriezties Eiropā.

Krievija savukārt nekad nebija apmierināta ar to, ka NATO nesabruka vienlaikus ar komunisma impēriju. Borisa Jeļcina laikā Maskava vēl centās izlikties par Rietumu partneri, taču jau tad Krievija iebilda pret to, ka citas valstis bez Kremļa atļaujas izvēlas savu drošības politiku. Šī domāšana saglabājās arī vēlāk, tikai kļuva agresīvāka, revanšistiskāka un militāri bīstamāka. 1994. gadā, kad bija skaidrs, ka NATO pievienosies nākamās valstis, Jeļcins teica, ka “Krievija nav Haiti” un ar tās ietekmi ir bīstami nerēķināties.

Tieši Baltijas valstis šajā laikā tika uzskatītas par sarežģītu NATO paplašināšanās gadījumu. Daļa Rietumu ekspertu uzskatīja, ka tās būs grūti aizsargājamas un ka to uzņemšana aliansē varētu pasliktināt attiecības ar Maskavu. Tomēr šāda pieeja ignorēja pašu Baltijas valstu drošības intereses. Tā pieņēma, ka Krievijas bažas ir svarīgākas par mazu demokrātisku valstu suverenitāti.

Piemēram, 1994. gadā Krievijas karaspēka izvešana no Baltijas valstīm bija stratēģisks pagrieziena punkts, ko neregulēja ne NATO, ne ES, ne kādas vienošanās starp Baltijas valstīm un Maskavu. Karaspēga izvešana gan ļāva Latvijai, Lietuvai un Igaunijai sākt veidot savas militārās spējas un virzīties uz NATO dalību. Tieši ASV loma šajā procesā bija izšķiroša. Tā arī parādīja, ka Eiropas drošības nākotne joprojām lielā mērā ir Vašingtonas rokās, kamēr Brisele bieži ir vieta, kur par drošību runā, nevis vieta, kur to garantē ar praktiskām militārām spējām un vienotu politiku. ASV, lai nodrošinātu Krievijas un bijušā Padomju Savienības karaspēka izvešanu no Baltijas, ne tikai izmantoja savu globālo ietekmi, bet arī samaksāja ap 80 miljonu dolāru par dzīvokļu būvniecību Krievijā tās militārajiem vadītājiem, lai tie pamestu Igauniju, Latviju un Lietuvu.

Baltijas valstīm tika dota iespēja – parādīt savu spēju būt par NATO alianses sastāvdaļu, bet Prāgas samits 2002. gadā iezīmēja NATO pāreju uz jaunu laikmetu. Sabiedrotie ne tikai turpināja paplašināšanās politiku (kas ietvēra arī Baltijas valstis), bet arī runāja par alianses spēju reaģēt uz jauniem draudiem — terorismu, nestabilitāti ārpus NATO robežām un militāro transformāciju. NATO vairs nebija tikai reģionāla kolektīvās aizsardzības organizācija. Tā sāka sevi uztvert kā plašāku stabilitātes un drošības instrumentu, kur Baltijas valstis iekļāvās, kā sabiedrotais kolektīvai drošībai.

No Prāgas līdz Krimai: militāru ekspedīciju alianse un stratēģiskās ilūzijas

Pēc 2001. gada 11. septembra teroristu uzbrukumiem ASV, NATO pirmo un līdz šim vienīgo reizi aktivizēja 5. pantu. Tas mainīja alianses attīstības virzienu. NATO uzmanības centrā nonāca starptautiskās misijas, terorisma apkarošana un militārās spējas, kas nepieciešamas operācijām ārpus Eiropas vai ASV. Rīgas samitā 2006. gadā sabiedrotie runāja par Afganistānu, militāro transformāciju un spēju pielāgoties jauniem drošības izaicinājumiem. Līdz 2014. gadam, NATO lielā mērā bija kļuvusi par ekspedīciju tipa organizāciju. Daudzas Eiropas armijas tika pārveidotas par mazām, profesionālām un mobilākām struktūrām, kas bija piemērotas starptautiskajām misijām, bet ne lielam konvencionālam karam Eiropā vai Krievijas atturēšanai.

Tikmēr Krievija mainījās pretējā virzienā. 2007. gadā Minhenes drošības konferencē Vladimirs Putins skaidri paziņoja, ka Maskava noraida Rietumu dominanci un ASV vadīto starptautisko kārtību. Šī runa nebija emocionāls izņēmums, bet stratēģisks signāls, ko Rietumi ignorēja. Bukarestes samits 2008. gadā kļuva par vienu no svarīgākajiem NATO neizmantoto iespēju brīžiem. Ukraina un Gruzija nesaņēma Rīcības plānu dalībai NATO, lai gan deklarācijā tika ierakstīts, ka abas valstis nākotnē kļūs par alianses dalībvalstīm. Šis formulējums radīja bīstamu pelēko zonu un neskaidrību, ko Maskava to uztvēra kā stratēģisku draudu, bet Kijiva un Tbilisi nesaņēma skaidru signālu tālākai sadarbībai.

Dažus mēnešus vēlāk, Krievija uzbruka Gruzijai. 2008. gada augustā Maskava ar militāru spēku panāca to, ko nespētu panākt diplomātiski vai ar ekonomiskām iniciatīvām – okupēja Gruzijas teritorijas. Rietumu reakcija bija vāja un īsa. Jau drīz pēc tam jaunievēlētā Baraka Obamas administrācija centās “pārstartēt” attiecības ar Krieviju tā, it kā karš Gruzijā būtu bijis nepatīkams pārpratums, nevis brīdinājums par Maskavas stratēģisku ārējās un drošības politikas maiņas indikatoru. Tādi ideologi, kā Aleksandrs Dugins, notikumus Tsinkvali tieši nosauca par Krievijas politikas pagrieziena punktu, bet Gruzija Rietumos tika pamazām aizmirsta. Šī kļūda atkārtojās arī 2014. gadā, kad Krievija anektēja Krimu un sāka karu Ukrainas austrumos. Kārtējo reizi Rietumi bija cerējuši, ka ar Maskavu iespējams veidot stabilas un racionālas attiecības. Kārtējo reizi šīs cerības tika pieviltas – ES uzsāka dialogu un diplomātiskas tikšanās ar Krievijas un Baltkrievijas līderiem, kas tika iedrošināja tālāku Maskavas stratēģisko mērķu sasniegšanu.

Eiropas drošība — ASV pienākums?

2014. gads piespieda NATO atgriezties pie pamatprincipiem. Krievijas agresija pret Ukrainu atgādināja, ka kolektīvā aizsardzība nav vēsturisks relikts. Tā ir alianses pastāvēšanas jēga. Velsas samitā 2014. gadā sabiedrotie apņēmās virzīties uz aizsardzības izdevumiem 2,0 % apmērā no IKP. Tomēr šī apņemšanās bija kārtējais politisks solījums, kam nesekoja praktiska darbība. Daudzas Eiropas valstis turpināja paļauties uz ASV militāro klātbūtni un drošības garantijām, kā arī to, ka Centrālās un Austrumeiropas valstu ģeogrāfisko tuvums un bruņošanās būs barjera Krievijas draudam.

Donalda Trampa pirmā prezidentūra šo komfortu Rietumeiropā satricināja. Viņa prasība Eiropas sabiedrotajiem pildīt savas aizsardzības saistības NATO ietvaros nebija skaista diplomātiska pieklājība, bet politiska šoka terapija, kas bija vajadzīga. Daudziem Eiropā tā šķita rupja un nepatīkama, taču tās rezultāts bija acīmredzams - aizsardzības izdevumi sāka pieaugt.

Īpaši spilgti tas bija redzams Vācijas gadījumā. Berlīne ilgstoši izvairījās no nopietnas militārās līderības, lai gan tās ekonomiskais svars Eiropā bija milzīgs. Vācija vēlējās būt Eiropas ekonomiskais centrs, bet ne Eiropas drošības balsts. Šī pretruna kļuva īpaši redzama pēc 2022. gada 24. februāra, kad Krievija sāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Olafa Šolca pasludinātā “Zeitenwende” sākotnēji radīja cerības, ka Vācija beidzot pārskatīs savu drošības politiku. Tomēr starp vēsturisku runu un reālu militāru transformāciju izrādījās liela plaisa. Eiropas austrumu valstis un Ukraina gaidīja ātru rīcību, bet Vācijas politiskā sistēma kustējās lēni un bieži pretrunīgi. Īpaši jautājumos, kas saistīti ar praktisku militāru atbalstu Ukrainai.

Šī kavēšanās atklāja dziļāku problēmu. Eiropa bija pieradusi pie situācijas, kurā ASV nodrošina drošību, bet Eiropas valstis koncentrējas uz labklājības valsts attīstību, ekonomisko izaugsmi un iekšpolitisku stabilitāti. Šis modelis liecina par to, ka Eiropa ir stratēģiski izlutināta un darbojās tikai tik ilgi, kamēr ASV bija gatava vienmēr un bez nosacījumiem pildīt Eiropas drošības garanta lomu.

Ukraina un jaunā karadarbības realitāte

Krievijas pilna mēroga karš pret Ukrainu ir mainījis ne tikai Eiropas drošības politiku, bet arī priekšstatu par mūsdienu karadarbību. Ukraina ir kļuvusi par militārās inovācijas laboratoriju, kurā tiek pārbaudītas jaunās tehnoloģijas, taktikas un spēku struktūras. Ukrainas spēja vairākus gadus pretoties Krievijas agresijai ir mainījusi militārās doktrīnas.

Lieli mehanizēti konvoji, tanku kolonnas un tradicionāli uzbrukuma modeļi Ukrainā sastapās ar tehnoloģiski elastīgu aizsardzību. Droni, sensori, digitālā vadība, decentralizēta lēmumu pieņemšana un ātra pielāgošanās spēja ir mainījusi kaujas lauku. Ja Ukraina būtu kritusi dažu dienu vai nedēļu laikā, Eiropa, iespējams, joprojām domātu par drošību galvenokārt caur tanku, kuģu un smago platformu prizmu. Taču Ukraina pierādīja, ka lētas, masveidā ražojamas un ātri pielāgojamas sistēmas var radīt būtisku militāro efektu.

Droni nav tikai papildinājums tradicionālajām militārajām spējām. Tie maina atturēšanas loģiku. Tie dod arī mazām valstīm iespēju radīt pretiniekam izmaksas, kas agrāk prasīja daudz lielākus resursus. Baltijas valstīm tas ir īpaši svarīgi. Mūsu drošība nevar balstīties tikai uz spēju aizsargāt savu teritoriju. Tai jābalstās arī uz spēju radīt agresoram skaidras un nepieņemamas sekas. Tāpēc Eiropas militārās transformācijas centrā jābūt ne tikai budžeta palielināšanai, bet arī rezultātam. Nepietiek ar procesiem, darba grupām, stratēģijām un lēniem iepirkumiem. Nepieciešama reāla spēja ātri ražot, pielāgot, testēt un izmantot tehnoloģijas kaujas laukam tuvā tempā. Eiropas dialogs par drošības jautājumiem var krietni atpalikt no Krievijas plāniem par ietekmes palielināšanu ar militāriem līdzekļiem.

Ukraina ir parādījusi, ka nākotnes karā izšķiroša būs ne tikai dārga militārā industrija, bet arī spēja savienot zinātni, inženieriju, digitālo jomu, karavīru pieredzi un izglītību ar ātru politisko lēmumu pieņemšanu. Tieši šeit NATO sabiedrotajiem Eiropā ir jāmainās visstraujāk. ES mehānismi drošības jautājumos var būt par lēnu, jo ir fokusēti uz procesu, nevis rezultātu.

Tramps, 5,0 % mērķis un Eiropas stratēģiskās bērnības beigas

2024. gada ASV prezidenta vēlēšanu rezultāti piespieda Eiropu runāt par to, kas vēl pirms dažiem gadiem šķita politiski neiespējams. Donalda Trampa atgriešanās Baltajā namā padarīja aizsardzības izdevumu jautājumu par NATO centrālo izaicinājumu. Hāgas samitā 2025. gadā sabiedrotie vienojās virzīties uz 5,0 % no IKP drošības un aizsardzības vajadzībām līdz 2035. gadam. Šis mērķis nav tikai grāmatvedības jautājums, bet politiskās gribas tests, kas sniegs atbildi par to vai Eiropa vēlas būt nopietns drošības aktors vai arī turpināt paļauties uz ASV “drošības knupīti” aizsardzības jomā.

Spānijas iebildumi pret 5,0 % mērķi parādīja, ka NATO iekšienē joprojām pastāv atšķirīgas draudu uztveres. Valstis, kas ģeogrāfiski atrodas tālāk no Krievijas, bieži uztver drošību citādi nekā Polija, Baltijas valstis, Somija vai Ukraina. Tomēr alianse nevar būt efektīva, ja katra valsts drošības pienākumus interpretē tikai caur savu reģionālo komfortu un vēlmi vairāk tērēt sociāliem jautājumiem. Krievija ilgstoši ir ieguldījusi militārajās spējās daudz vairāk nekā lielākā daļa Eiropas valstu. Maskavas agresija pret Gruziju un Ukrainu nebija nejaušība. Tā bija ilgstošas politiskās un militārās sagatavošanās rezultāts. Eiropai šī realitāte pārāk ilgi slīdēja garām, jo pat Berlīne ignorēja kara manifestāciju un Krievijas iedzīvotāju vēlmi maršēt atbakaļ uz Berlīni ik gadu 9.maijā, svinot komunisma uzvaru pār fašismu, kas acīmredzami atdzima pašā Krievijā.

Lai atturētu Krieviju, nepietiek ar līgumiem, vērtībām un maigās varas instrumentiem. Nepieciešamas praktiskas militārās spējas, kas nozīmē ne tikai vairāk tērēt, bet arī gudrāk tērēt, ātrāk ražot un skaidrāk definēt, kādas spējas ir nepieciešamas Krievijas atturēšanai. Viena no lielākajām Baltijas valstu stratēgiskajām kļūdām būtu iepirkt tehniku, ko Ukraina sagrāva ar droniem 2022. gadā, kad Krievija izvērsa smagi mehanizētu un lēnu iebrukumu. Papildus ir jādomā arī par ietekmi, ko Baltijas valstis varētu izvērst, lai Maskavas agresīvos nodomus padarītu par ļoti dārgiem un potenciāli sāpīgiem pašai Krievijai.

Ankaras NATO samits: alianses 77 gadu atdzimšanas diena

Ankaras NATO samits 2026. gadā var kļūt par vienu no svarīgākajiem alianses vēsturē. Tas notiks laikā, kad NATO būs jāatbild uz trim fundamentāliem jautājumiem. Pirmkārt, vai Eiropa spēj kļūt par nopietnu drošības aktoru, nevis tikai ASV aizsardzības spēju patērētāju? Otrkārt, vai alianse spēj pielāgoties Ukrainas kara radītajai militārajai transformācijai? Treškārt, vai NATO spēj piedāvāt Ukrainai skaidru politisku un stratēģisku perspektīvu kolektīvajā drošības sistēmā, kuras lomu jau Ukrainais armija jau pašlaik pilda?

NATO vēsturē ir bijuši daudzi samiti, bet reti kurš ir bijis tik svarīgs, kā gaidāmais Ankaras samits. Alianse tuvojas savai 77. gadadienai laikā, kad tās sākotnējais uzdevums, atturēt agresīvu Krieviju, ir atgriezies ar pilnu spēku. Eiropas valstis, Lielbritānijas vadītas, panāca to, ka 1945. gadā Vašingtonā tiek parakstīta transatlantiskais drošības sadarbības līgums, bet tikai 1949. gadā NATO radās nevis kā birokrātisks dokuments, bet kā atbilde uz reāliem draudiem, kas noveda pie Eiropas bruņošanās. Padomju Savienības militārās varas pieaugums (atombumbas detonācija), komunistu revolūcija Ķīnā un Ziemeļkorejas uzbrukums Dienvidkorejai un iekšpolitiskā nestabilitāte Eiropā lika Rietumiem saprast, ka pēckara atjaunošanās nav iespējama bez drošības. Labklājības valsts Eiropā varēja attīstīties tikai tādēļ, ka to aizsargāja ASV militārā klātbūtne un NATO kolektīvās aizsardzības sistēma, bet strauji pieaugoši draudi lika mainīties pat Rietumeiropai.

Šodien situācija ir līdzīga, lai gan vēsturiskais konteksts ir cits. Eiropa atkal ir spiesta saprast, ka labklājība bez drošības nav iespējama vai ilgtspējīga. Enerģētiskā atkarība, militārā nepietiekamība, lēna industrijas pielāgošanās un politiskā vilcināšanās ir dārgi maksājušas Ukrainai un apdraudējušas Eiropas drošību kopumā.

ASV ir neaizstājamas, bet Eiropai jāmainās

NATO bez ASV nebūtu transatlantiska drošības alianse. Tā kļūtu par Eiropas drošības formātu, kurā trūktu gan militārās jaudas, gan stratēģiskās vienotības. Eiropas valstīm ir atšķirīga vēsturiskā pieredze, draudu uztvere un ģeopolitiskās prioritātes. Francija bieži skatās uz Vidusjūru un Āfriku, Lielbritānija saglabā Ziemeļatlantijas un globālo skatījumu, Vācija ir ekonomiska lielvara ar ilgstoši nepietiekami attīstītām militārajām spējām, bet Austrumeiropa ikdienā dzīvo Krievijas draudu ēnā. ASV loma ir neaizvietojama ne tikai militāro spēju dēļ, bet iespējā apvienot Eiropas valstis kopējā vadības sistēmā.

Bez ASV, Eiropas drošību lielā mērā balstītu Polijas, Somijas, Baltijas valstu, Ziemeļeiropas un Ukrainas militārā sadarbība. Tā varētu atturēt Krieviju reģionāli, bet tā neaizstātu NATO globālo politisko un militāro svaru. Arī ASV nevar ignorēt Eiropas nozīmi savu ilgtermiņa stratēģisko interešu vārdā. Transatlantiskā ekonomika, investīcijas, tehnoloģiskā sadarbība un drošības saites rada milzīgu kopējo Rietumu spēku. Tāpēc viens no svarīgākajiem Ankaras samita uzdevumiem būs ne tikai turpināt Eiropas militāro spēju stiprināšanu, bet arī atjaunot ASV un Eiropas stratēģisko koordināciju. Trampa politika ir radījusi pārmaiņas, kas Eiropai nav bijušas patīkamas, bet NATO nevarēja turpināt pastāvēt tāda, kāda tā bija līdz 2014. gadam vai pat līdz 2023. gadam, kad lielākā daļa NATO valstu neveltīja aizsardzībai par 2,0 % no IKP. ASV vairs nevar būt Eiropas “drošības knupītis”, kas katrā krīzē nomierina sabiedrotos un aizpilda pašu radītās spēju plaisas un nedrošību.

Ukraina kā Ankaras samita centrālais jautājums

Ankaras samita galvenajam politiskajam jautājumam ir jābūt Ukrainai. NATO 2008. gadā Bukarestē nespēja piedāvāt Ukrainai un Gruzijai skaidru ceļu uz dalību. Šī nenoteiktība radīja stratēģisku pelēko zonu, kuru Krievija izmantoja. Gruziju pārvalda Krievijai draudzīga valdība, bet Ukrainai pilda ASV militāro atbalstu Eiropā lomu, praktiski attīstot gan militāro industriju, gan armiju, kas ir atturējusi Krieviju kara laukā jau piekto gadu.

Šodien Ukraina faktiski aizsargā Eiropas drošības telpu. Tā dara to ar milzīgiem cilvēku upuriem, bet arī ar militāru inovāciju un pieredzi, kas NATO pašai ir vitāli nepieciešama. Ukraina nav tikai palīdzības saņēmēja, bet kolektīvās drošības sistēmas sastāvdaļa. Tā ir valsts, kas ikdienā pierāda, ko nozīmē praktiska atturēšana, tehnoloģiska pielāgošanās un sabiedrības mobilizācija pret daudz lielāku agresoru – ātri un efektīvi. Prasot Ukrainai pielāgoties ES standartiem, arī Briselei būtu jāņem vērā Kijivas kara laika pieredze, kas noveda pie ātras transformācijas, kura lielai daļai komfortā augušo eiropiešu būtu liels izaicinājums.

Tādēļ Ukrainas vieta NATO vairs nevar būt retorisks jautājums, bet alianses stratēģiska iespēja. Ja NATO atzīst, ka Krievija ir galvenais drauds, un vienlaikus atstāj ārpus alianses valsti, kas visefektīvāk pretojas šim draudam, tad rodas fundamentāla pretruna. Tādēļ Ankaras samitam būtu jāiezīmē skaidra politiska trajektorija Ukrainas dalībai NATO un arī ES. Ukrainas atgriešanās Eiropā kopā ar Lielbritāniju vai atsevišķi varētu novest pie pozitīvām pārmaiņām, kas jau vēsturiki ir stiprinājušas Eiropu gan militāri, gan ekonomiski, gan politiski.

NATO ir miris, lai dzīvo NATO!

NATO, kādu pazinām pēc Aukstā kara, vairs nepastāv. Alianse, kas paplašinājās, vadīja starptautiskās misijas, cīnījās ar terorismu un vienlaikus atlika smagos jautājumus par Eiropas kolektīvo aizsardzību, ir izsmēlusi savu vēsturisko posmu. Tas nenozīmē NATO beigas, bet transformāciju un atdzimšanu, kas prasa tieši aktīvu un ātru rīcību Eiropā, nevis organizējot samitus un ieviešot jaunus procesus, bet sasniedzot mērķus, kas bieži ir neērti un īstermiņā dārgi. Eiropai ir jābūt prasīgākai pret saviem sabiedrotajiem (arī tiem, kas nesaskaras ar tiešiem militāriem draudiem), tehnoloģiskajā attīstībā ātrākai, militāri spēcīgākai un politiski vienkāršai un skaidrākai.

Donalds Tramps ir radījis pārmaiņas, kas nav ērtas un ne vienmēr veicina uzticību starp ASV un Eiropu. Tomēr šīs pārmaiņas ir atklājušas patiesību, kuru Eiropa pārāk ilgi ignorēja, jo drošību nevar “deleģēt” citiem uz visiem laikiem.