Armēnijas krustceles: Putins zaudē sabiedrotos

Armēniju, līdztekus Kazahstānai un Baltkrievijai, var pieskaitīt pie NVS integrācijas kodola, tāpēc Erevānas spertie soļi prom no Maskavas orbītas ir īpaši nozīmīgi, tā ir Krievijas diplomātijas kārtējā izgāšanās, nespējot noturēt sabiedrotos tuvumā.

Nesen noslēgušās Armēnijas parlamenta vēlēšanas parādīja līdzšinējā premjera Nikola Pašinjana pārliecinošu uzvaru. Daudzi šīs vēlēšanas raksturoja kā izšķirošas; armēņiem bija jāizvēlas starp tuvināšanos Rietumiem un palikšanu Krievijas kontroles sfērā. Armēnija šobrīd iet cauri nopietnai savas stratēģiskās izvēles precizēšanai un nostiprināšanai. Tik nozīmīga ārpolitikas vektoru pārzīmēšana Armēnijā nav tikusi pieredzēta 1991. gada.

Armēnija Krievijas vadītajos integrācijas projektos

Armēnija bija starp tām valstīm, kas 1991. gada 21. decembrī parakstīja Alma-atas Protokolu, kas bija nākamais solis Neatkarīgo Valstu Sadraudzības (NVS) izveidē, pēc tās pamatakmeņa ielikšanas 1991. gada 8. decembrī, kad Krievija, Baltkrievija un Ukrainaa paziņoja par NVS dibināšanu un oficiāli konstatēja PSRS klīnisko nāvi. No bijušajām PSRS dalībniecēm Alma-atas Protokolu neparakstīja tikai Baltijas valstis un Gruzija (kurā vēlāk gan pievienojās NVS). Vārds “sadraudzība” ir visai maldinošs, jo līdztekus integrācijas centrtieces procesiem, stipri darbojās arī centrbēdzes spēki. Dibinātāji, protams, izvēlējās “sadraudzību”, lai izvairītos no “savienības”, kas radīja negatīvas asociācijas ar Padomju Savienību. Zīmīgi, ka pat viena no NVS dibināšanas līguma trijnieka valstīm – Ukraina – neparakstīja NVS Hartu, tas nozīmē – palika asociētā statusā. Gruzijai būšana NVS necik nepalīdzēja izvairīties no Krievijas iebrukuma 2008. gadā, pēc kā Tbilisi, protams, paziņoja, ka pamet NVS. Raksta ierobežotā apjoma dēļ, te neaprakstīšu visus NVS telpas integrācijas un dezintgerācijas procesus (par tiem manās lekcijās uzzina studenti LU ESZF), tikai atgādināšu par Armēnijas dalību Eirāzijas Ekonomiskajā savienībā (EES) un Kolektīvās drošības līguma organizācijā (KDLO).

Militārā dimensija

PSRS pastāvēšanas laikā Armēnija, Azerbaidžāna un Gruzija ietilpa Aizkaukāza Kara apgabalā, kura štābs atradās Baku. Aizkaukāza Kara apgabals atbildēja par karošanu ar Turciju, ja sāktos Trešais pasaules karš. Armēnijā joprojām atrodas Krievijas 102. kara bāze, kas atrodas Gjumri un Erevānā. Tajā ietilpst trīs motostrēlnieku pulks, artilērijas pulks, zenītraķešu pulks, tanku bataljons, apgādes vienības. Pirms kāda laika bāzes rīcībā bija līdz 100 tanku, ap 300 bruņumašīnu, artilērijas sistēmas un raķešu kompleksi S-300. 3624. aviobāzē Erebuni atrodas 700. aviācijas vadības punkts, un tur tika dislocēti iznīcinātāji Mig-29. Iespējams, ka Armēnijā ir ap 3000 Krievijas militārpersonu. Šie spēki nav “miera uzturētāji”, jo miera pusē nekad nav nostājušies; tas ir Kremļa dominēšanas instruments.

Savā senajā pretstāvē ar Osmaņiem un jaunākajā tās izpausmē – ar azerbaidžāņiem Armēnija ir meklējusi Krievijas aizsardzību, 1992. gada 15. maijā parakstot Kolektīvās drošības līgumu (KDL), kas 2002. gadā pārtapa par starptautisku organizāciju – Kolektīvās drošības līguma organizāciju (KDLO). Tās līguma 4. pants vēstī: „Agresijas akta gadījumā, kurš būtu vērsts pret jebkuru no valstīm – dalībniecēm, visas pārējās valstis – dalībnieces sniegs tai nepieciešamo palīdzību, ieskaitot militāro, kā arī sniegs palīdzību ar tiem līdzekļiem, kuri atrodas to rīcībā.” Nav formulēts identiski, bet kopumā – līdzīgi NATO līguma 5. pantam. Nu lūk, izšķirošajā brīdī, kad Armēnijai vajadzēja Krievijas spēku atbalstu karā ar Azerbaidžānu 2020. gadā, tā to nesaņēma. Turku preses izdevums “Aydinlik” kara laikā publicēja interviju ar “Putina pavāru” Jevgēņiju Prigožinu. Tajā tika norādīts, ka Turcijai esot tiesības iejaukties Karabahas konfliktā. Armēnijā esot parādījušās daudz ASV balstītas nevalstiskās organizācijas. Tradicionālo vērtību aizstāvjiem turkiem un krieviem neesot pa ceļam ar “liberāli” un ASV protežē – Pašiņanu. Vēl Krievija par ieganstu izmantoja to, ka Kalnu Karabaha nav starptautiski atzīta par Armēnijas teritoriju, tātad tā “nav agresija pret Armēniju no ārpuses”.

Putins necēla klausuli

Padomju armijā dienēja vairāk armēņu, nekā azerbaidžāņu, un Armēnijas militārā jauda sākumā bija lielāka. Tas bija viens no faktoriem, kas palīdzēja Armēnijai 1991.-1994. gadā ņemt militāru virsroku pār Azerbaidžānu, bet pēc tam spēku samērs mainījās. 2010. gadā Azerbaidžāna tērēja aizsardzībai jau aptuveni trīs reizes vairāk absolūtajos skaitļos nekā Armēnija, kuras militāro varēšanu ierobežoja vājā ekonomika.

Krievija bija drošības garants Armēnijai, kura starp citu, kontrolēja ne tikai Kalnu Karabahu, bet arī vairākus rajonus ap to, ar ko izpelnījās pamatotu starptautisko kritiku. Krievija ar to bija mierā, jo tai neinteresē starptautiskās tiesības; ka tikai abas konfliktējošās valstis būtu atkarīgas no Maskavas. Krievija tirgoja ieročus gan Armēnijai, gan Azerbaidžānai. Brīdī, kad  bija nepieciešams piespiest Armēniju iestāties Maskavas vadītajā Eirāzijas Ekonomiskajā savienībā, Putins lika pārdot Azerbaidžānai Krievijas ieročus par aptuveni četriem miljardiem ASV dolāru. Armēnijas prezidents toreiz TV kameru priekšā skaidroja -, ja jau esam ar Krieviju Kolektīvās drošības līguma organizācijā, tad loģiski, ka jābūt arī EES. Tulkoju: tā kā mūsu (Armēnijas) drošība ir pilnīgi atkarīga no Kremļa lēmumiem, iestāsimies arī Eirāzijas Ekonomiskajā savienībā, jo Maskava to pieprasa…

Izrādījās, ka Armēniju ar Krieviju vairāk saista nevis “tautu brālības” idejas, bet izdzīvošanas instinkts iepretim Azerbaidžānas prasībām Kalnu Karabahas jautājumā. Bet paļauties uz Krieviju ir tas pats, kas atbalstīties uz niedri. Kritiskā brīdī, kad KDLO ietvaros Armēnija cerēja uz Krievijas atbalstu karā ar Azerbaidžānu (kas nav KDLO locekle), Putins nebija sazvanāms. Gan jau kaut ko valstiski svarīgāku darīja. Krievijas spēki iesaistījās tikai tad, kad Azerbaidžāna ar Turcijas dronu palīdzību jau bija paņēmusi visu, ko gribēja.

KDLO pastāv tikai uz papīra. Kāpēc Kazahstāna un Kirgizstāna nekaro Krievijas pusē pret Ukrainu? Kremlis taču savā stilā varētu Ukrainas pretuzbrukums Krievijas vidienē “kvalificēt” kā KDLO līgumā minēto “agresijas aktu”. Pat tuvāko vasali – Lukašenko ar viņa vadīto Baltkrieviju – Putins nespēj pilnā mērā iesaistīt karā pret Ukrainu. Vēl jo vairāk – KDLO vairs nevar skatīt Armēniju par savu dalībnieci; Pašiņans vairs nedodas uz organizācijas pasākumiem. Un kāpēc lai dotos?! Putina kalps Lukašenko parasti šādos pasākumos burtiski rājās uz nepaklausīgo Pašiņanu, par lojalitātes trūkumu imperatoram.

Ekonaomiskās saites

2014. gada 10. oktobrī Armēnija Minskā parakstīja pievienošanos par pievienošanos Eirāzijas Ekonomiskajai savienībai, un ar 2015. gada 2. janvāri kļuva par pilntiesīgu jaunā projekta locekli. Armēnija ir ļoti atkarīga no ekonomiskajām saitēm ar Krieviju; tās energosektors praktiski pieder Krievijai. Armēnija ir gandrīz pilnībā atkarīga no Krievijas graudu importa. 2023. gadā Armēnijas eksporta partneru vidū Krievija ieņēma pirmo vietu ar 37,0 % ārējā tirdzniecībā. Tai sekoja Apvienotie Arābu Emirāti ar 25,0 % un Hongkonga ar 7,0 %. Pirmajam trijniekam sekoja Ķīna (5,0 %) un Gruzija (4,0 %). Galvenās un ienesīgākās eksporta preces uz Krieviju ir zelts, dimanti un varš.  Arī starp Armēnijas importa partneriem Krievija ieņem pirmo vietu ar 29,0 % (seko Ķīna, Vjetnama un Gruzija). Aptuveni trešdaļa – tas ir daudz.

2026. gada tendences

2026. gads kļūst par pagrieziena punktu. 1. aprīlī Pašinjans tikās ar Vladimiru Putinu Maskavā, kurā skaidroja Putinam, ka Armēnija ir demokrātiska valsts, kura neierobežo internetu. Tas bija mājiens ar mietu diktatoram, kurš te slēdz, te it kā atļauj Telegram lietošanu. Pašiņans, savukārt, tika brīdināts par to, ka tuvināšanās Eiropai un piekļuve Krievijas energoresursiem nav savienojamas lietas. Mēnesi vēlāk Erevānā samitā pulcējas Eiropas politiskās kopienas līderi. Francijas prezidents Emanuels Makrons, sakot pateicības vārdus  Pašinjanam, norādīja arī uz Armēnijas atkarības mazināšanu no Krievijas, lietojot īpatnēju vārdu - “atriskošanos no Krievijas” (“de-risking this country from Russia”). Pasākuma ietvaros Erevānā viesojas arī Volodimirs Zelenskis – pirmais Ukrainas līderis, kurš ieradies Armēnijā 24 gadu laikā. Tas saniknoja arī Krievijas militāros blogerus, kuri ar Margaritu Simonjanu priekšgalā aicināja uz Kremļa stingrāku atbildi par šādu “provokāciju”.

Maskava jau ar jaunākajām sankcijām ir parādījusi, ka necietīs Armēnijas jaunās ārpolitikas stratēģisko virzīšanos uz Rietumiem. Situāciju nepadara vieglāku, Eiropas Savienības nevēlēšanās uzņemt jaunus biedrus, un, ja tomēr uzņemt, tad noteikti lēni, nevis ātri. ASV izrāda uzmanību Armēnijai, Marko Rubio vizīte ir labvēlīgs žests Erevānai un nozīmīgs mājiens Krievijai par to, ka tās hegemonija Dienvidkaukāzā netiek uztverta par pašsaprotamu.

Pēc 7. jūnija vēlēšanām daži no Krievijas iepriekš paustajiem draudiem ir sākuši materializēties. Krievija noteikusi tirdzniecības ierobežojumus galvenajiem Armēnijas importa produktiem, savukārt plašsaziņas līdzekļos tiek izplatīti oficiāli paziņojumi par Krievijas gāzes piegāžu cenu pieaugumu nākotnē. Svarīgi, ka 2026. gada 30. maijā Krievija atsauca savu vēstnieku Armēnijā, “lai konsultētos par Armēnijas vadības veiktajiem soļiem tuvināšanās virzienā ar Eiropas Savienību, kas apdraud sadarbību Eirāzijas Ekonomikas savienībā”. ES redz Armēniju kā potenciālu demokrātisku partneri reģionā, kā arī pastiprina savu klātbūtni valstī (ar EU Monitoring Mission in Armenia (EUMA) un EU Partnership Mission in Armenia (EUPM Armenia)). Ir skaidrs, ka Armēnijas tuvināšanās ES to atraus arvien tālāk no Krievijas. Iespējams arī ES līderi šeit saredz iepriekš pieļautās kļūdas attiecībā uz blakus esošo Gruziju, kuras virzībā Eiropas virzienā šobrīd ir apstājusies.

Nobeigumā

Armēniju, līdztekus Kazahstānai un Baltkrievijai, var pieskaitīt pie NVS integrācijas kodola, tāpēc Erevānas spertie soļi prom no Maskavas orbītas ir īpaši nozīmīgi, tā ir Krievijas diplomātijas kārtējā izgāšanās, nespējot noturēt sabiedrotos sirds tuvumā. Tajā tuvumā nav omulīgi, jo sirds ir auksta. Kad pirms gadiem divdesmit runāju ar Armēnijas ekspertiem par to, vai nebūtu labāk doties brīvā peldējumā, nevis palikt lāča ķetnās, tad tie tikai daudznozīmīgi smaidīja un teica, ka saitēm ar Krieviju nav alternatīvas. Tāpēc neslēpšu, ka esmu ļoti priecīgs, ka nu izrādījās, ka alternatīva ir, un no Eiropas puses to aktīvāk par cietiem piedāvā Francija, kurai ar Armēniju ir sena attiecību vēsture un savstarpējas intereses.

Ar Armēnijas neaizsargāšanu karā ar Azerbaidžānu Putins kļūdījies, jo no Maskavas varas orbītas attālinās ne tikai Armēnija, bet arī Azerbaidžāna, kura paļaujas uz Turciju kā vairogu. Ja nu vienīgi “ieguvums” ir izdabāšana Turcijai, kuras pozīcijas Dienvidkaukāzā tiek stiprinātas, tai skaitā arī ar attiecību uzlabošanu ar Armēniju. Ja Putins nebūtu laicīgi Gruzijā iesūtījis miljardierī Bidzinu Ivanišvili, kurš gādīgi maksāja algas gruzīnu mākslas un inteliģences pārstāvjiem, tad no Krievijas būtu aizgājis viss Dienvidkaukāzs. Te gan Putinam palīdzēja Angela Merkele, kura nobremzēja Membership Action Plan piešķiršanu Gruzijai Bukarestes NATO samitā 2008. gadā.

Ir skaidrs, ka Kremlis nepadosies tik viegli, Armēniju negaida viegla pastaiga Eiropas virzienā, jo Krievijas dienesti darīs daudz ko, lai šo pastaigu apgrūtinātu. Te gan jākonstatē, ka “imperators” ir vājāks palicis; nesen TV intervijā par “panākumiem Donbasā” lasīja savas atbildes no “špikermašīnas”. Un pat tas nepalīdzēja, jo Putins kļūdījās apdzīvotu vietu nosaukumos. Vēlāk Kremļa propagandas kuratori šo to izgrieza no vadoņa “dabiskās intervijas”. Cara vājumu nedrīkst rādīt, jo bajāri var nonākt pie bīstama secinājuma, ka vajag stiprāku atrast. Tāpēc tagad Krievijā ķer un  soda tos, kuri filmē un liek sociālajās platformās Ukrainas dronu un raķešu uzbrukumu sekas. Tās divas bildes neiet kopā – degošā Krievija un Putins, kurš sauc – urā!