Dezinformācija medijos un sociālajās platformās rada draudus drošībai. Problēmas mērogs Eiropā prasa Eiropas Komisijas iesaisti.
Arnis Latišenko ir bijušais Austrumeiropas politikas pētījumu centra (APPC) pētnieks
Šī raksta saturs ir nav institūciju oficiālā viedokļa vai valsts nacionālās pozīcijas atspoguļojums, bet raksta autora personīgais viedoklis.
Ziņas par dezinformāciju nav nekas jauns vairumam Latvijas iedzīvotāju. Latvijā sastopamajās informatīvajās telpās ir ne vien viegli saskarties ar dezinformāciju, bet pastāv arī vairākas pilsoniskās sabiedrības un valsts pārvaldes iestāžu iniciatīvas dezinformācijas apkarošanai. Jāpiebilst, ka Latvija nebūt nav vienīgā, kas saskaras ar šīm problēmām, bet kopumā mēs varam saskatīt plašāka mēroga negatīvu tendenci, kuras novēršanai ir nepieciešama kolektīva demokrātisko valstu regulatīva pieeja.
Eiropas Komisija pret dezinformāciju
2020. gada 15. decembrī Eiropas Komisija publicēja Regulas projektu par Digitālo pakalpojumu vienoto tirgu jeb Digitālo pakalpojuma aktu (DSA), kas nosaka papildus pienākumus digitālo pakalpojumu sniedzējiem, tostarp, pienākumu veikt pasākumus pret nelegāla satura izplatību to platformās. Lai gan DSA tiešā veidā neregulē dezinformāciju, tas paredz izveidot drošāku digitālo vidi, kurā platformām būs jādarbojas atbildīgāk un jāmazina sistēmiskos riskus, ko tās rada, tostarp, attiecībā uz dezinformācijas izplatību. Lai arī pagaidām ir runa par DSA projekta pirmo versiju, jau šobrīd var secināt, ka DSA būs svarīgs pīlārs līdzās digitālo platformu ES labās prakses kodeksam pret dezinformāciju (Code of Practice on Disinformation)[1], kā arī Eiropas demokrātijas rīcības plānam[2] dezinformācijas apkarošanas un demokrātijas stiprināšanas jomā. Šie normatīvie akti un vadlīnijas kopumā iezīmē politisko kursu un tiesisko ietvaru, kādā tiks īstenota politika dezinformācijas apkarošanai digitālajā vidē turpmākajos gados.
Dezinformācijas destruktīvā ietekme
Kādēļ dezinformācija un viltus ziņas kopumā ir svarīgs temats, un kādēļ vispār ir nepieciešams regulējums tās izskaušanai? Te varam kaut vai atsaukties uz Latvijas pieredzi un tiesas spriedumiem par huligānismu, ka arī viltus ziņu raksturu par, kurām stājās spēkā šie spriedumi. Jāņem vērā, ka indivīdi pieņem lēmumus par rīcību balstoties uz informāciju, un noticot dezinformācijai tie var pieņemt lēmumus, kas ir neadekvāti attiecībā pret realitāti, kam savukārt var būt krasi negatīvas sekas. Piemēram, dezinformācija par it kā notikušām katastrofām vai nelaimes gadījumiem rada viltus trauksmi sabiedrībā un papildus noslogojumu atbildīgajām institūcijām. Sabiedrības resursi ir ierobežoti un to nepamatota novirzīšana reakcijai uz dezinformāciju var novest pie tā, ka noteiktos apstākļos resursu var īslaicīgi nepietikt, lai reaģētu uz reālu apdraudējumu. Cits piemērs, ir pieaugošā dezinformācijas izplatība saistībā ar Covid-19. Viltus ziņas par to, ka Covid-19 neizraisa sabiedrības veselības apdraudējumu, vai Covid-19 pats ir viltus ziņa, var novest pie tā, ka personas rīkojas neatbilstoši faktiskajam apdraudējuma līmenim, kas var novest pie vēl lielāka sabiedrības veselības apdraudējuma. Vārdu sakot, dezinformācijas tēma ir sabiedrības drošības jautājums.
Faktiski dezinformācijas, ko izplata digitālajā vidē, primāros avotus varētu iedalīt divās pamatkategorijās. Pirmkārt, valsts aktoru dezinformācija. Proti, tie ir ārvalstu valdību vai to koordinēto grupu “aktīvie pasākumi” un to apkalpojošās “infrastruktūras” darbība valstī pret kuru tiek veikta dezinformācija. Piemēram, Latvijas iedzīvotāji saskarās ar sistemātisku Kremļa “mediju” vai tā kontrolēto NVO izplatīto dezinformāciju. Šādu avotu izplatītās dezinformācijas saturs parasti ir saistīts ar Latvijas demokrātiskās iekārtas, ekonomiskas dzīvotspējas, kultūras un identitātes saglabāšanas pamatojuma, kā arī valsts pastāvēšanas vēsturiskā un tiesiskā pamatojuma apšaubīšanu, kā arī tās valsts, kura izplata šo dezinformāciju, valdības slavināšana. Proti, tā ir dezinformācija, kuras mērķis ir apšaubīt Latvijas valsts pastāvēšanas tiesības, šķelt un polarizēt sabiedrību, graut Latvijas iedzīvotāju uzticību savai valstij, demokrātijai un elektorālajam procesam.
Otrkārt, nevalstisko aktoru dezinformācija. Šajā kategorijā ietilpst dažādas privātpersonas, kas īsteno dezinformāciju, nevis citas valsts “aktīvo pasākumu” ietvaros, bet privāta ekonomiska vai politiska labuma iegūšanai. Piemēram, tie ir klikšķu biznesmeņi, dažāda veida polittehnologi un politbiznesmeņi, “melnā” PR bizness u.c. Šādu avotu dezinformācijas saturs parasti ir saistīts ar konkrētu personu vai organizāciju nomelnošanu, vai arī “sensācijas” rakstura nepatiesas informācijas izplatīšanu. Šādai dezinformācijai ir krasi negatīva un degradējoša ne vien tādēļ, ka tā var tieši apdraudēt sabiedrības drošību un veselību, bet ietekme gan uz politisko diskursu sabiedrībā, gan mediju kvalitāti. Informācijas patērētāji kļūst neizvēlīgāki un sāk patērēt zemas kvalitātes saturu. Savukārt kvalitatīviem medijiem nākas konkurēt ar klikšķu portāliem, tā rezultātā arī kvalitatīvie mediji sāk piekopt klikšķu portālu metodes, piemēram, “sensācijas” virsrakstu pārmērīgu izmantošanu, lai varētu piesaistīt auditoriju un gūt ienākumus.
Normatīvais ietvars cīņai ar dezinformāciju
Primārais princips uz kā tiek balstīts DSA un Eiropas Savienības politika dezinformācijas apkarošanai, ir maksimāla cilvēka fundamentālo tiesību aizsardzība, proti, vārda, pārliecības un informācijas brīvības aizsardzība un stiprināšana. Attiecībā uz dezinformāciju tiek atzīts, ka dezinformācijai ir sistēmisks riska faktors sabiedrībai un demokrātijai, kam ir reāla vai paredzama negatīva ietekme uz sabiedrības veselību un drošību, pilsonisko diskursu, politisko iesaisti un vienlīdzību. Lai gan DSA ir uzskatāms drīzāk par tehnisku atbalsta instrumentu dezinformācijas apkarošanai, ir identificējams tiešo un pasīvo instrumentu klāsts, kas potenciāli būs noderīgs dezinformācijas mazināšanai tiešsaistē.
Pirmkārt, tieša vēršanās pret dezinformāciju, ja noteiktos apstākļos tā tiek atzīta par nelegālu saturu. Nelegālais saturs DSA izpratnē nozīmē jebkuru informāciju, kas pārkāpj Eiropas Savienības vai tās dalībvalstu tiesību aktos noteikto, neatkarīgi no šīs informācijas satura vai piederības tiesību nozarei. DSA paredz pienākumu visām platformām, kas darbojas ES vienotajā tirgū, nekavējoties vērsties pret nelegālo saturu, ja tāds tiek konstatēts, to dzēšot vai padarot nepieejamu. Lai arī tā pati par sevi dezinformācija netiek atzīta par nelegālu saturu, DSA patur dalībvalstīm tiesības pastāvīgi noteikt, kas ir nelegālais saturs. Kā varam novērot, Latvijas tiesu praksē atsevišķos gadījumos tiesa ir atzinusi par huligānismu viltus ziņu izplatīšanu ar mērķi gūt materiālu labumu. Līdz ar to, secināms, ka platformām varētu būt pienākums dzēst konkrētu saturu, tostarp, dezinformāciju, ja tas tiek atzīts par nelegālu saturu ar tiesas spriedumu kādā no dalībvalstīm.
Otrkārt, lielāka mākslīgā intelekta algoritmu un platformu darbības caurspīdīgums. Algoritmi, lai arī to izveides iecere ir atvieglot platformu darbu un primāri piegādāt lietotājiem tiem interesējošu informāciju, ir demonstrējuši vairākus negatīvus blakusefektus, kam ir bijusi deformējuša ietekme uz sabiedrības diskursu. Primāri tas ir saistīts ar “informatīvo burbuļu” veidošanās. “Informatīvais burbulis” jeb “filtra burbulis” ir stāvoklis, kas veidojas, kad pamatojoties uz informāciju par lietotāja meklēšanas vēsturi tiešsaistē, mākslīgā intelekta algoritms sāk apgādāt lietotāju ar attiecīgā rakstura informāciju, ko lietotājs it kā gribētu redzēt, bet tādējādi arvien vairāk nodalot lietotāju no viedokļu dažādības, un attiecīgas informācijas un lietotājiem, un ieslēdzot lietotāju savdabīgā intelektuālajā izolācijā.
DSA uzliek par pienākumu platformām informēt lietotājus par visām politikām, procedūrām, pasākumiem un rīkiem, kas tiek izmantoti satura moderēšanai, algoritmiskai lēmuma pieņemšanai un ievietotās informācijas pārskatīšanai. Turklāt tas jānodrošina skaidrā un nepārprotamā valodā, un viegli pieejamā formātā. Papildus tam, DSA piešķir Eiropas Komisijai tiesības iegūt informāciju un paskaidrojumus par digitālo platformu ievākto informāciju, datubāzēm un izmantotajiem algoritmiem to analīzei.
Treškārt, pilsoniskās sabiedrības iesaistes iespēju paplašināšana. DSA atvieglo procedūras, kādās lietotāji varēs informēt platformas par nelegālo saturu tajās. Papildus tam, DSA ievieš “uzticama vērtētāja” (trusted flagger) jēdzienu. Šos vērtētājus nozīmēs dalībvalstis pamatojoties uz to pieteikumiem un demonstrēto kompetenci nelegālā satura atrašanā, identificēšanā un ziņošanā. Faktiski tā varēs būt jebkura persona, kas pārstāv kolektīvās intereses un ir neatkarīga no jebkuras digitālās platformas. Tiks izveidota šo personu publiska datubāze, vienlaikus personas varēs arī zaudēt šādu statusu, ja tās ilgstoši ir sniegušas nepamatotu un neuzticamu vērtējumu. Digitālajām platformām tiks noteikti papildus pienākumi iniciēt sadarbību ar “uzticamajiem vērtētājiem”.
Ceturtkārt, digitālo platformu pienākums izvērtēt riskus. DSA uzliek par pienākumu lielajām digitālajām platformām, kuru saturs sasniedz vismaz 10% no ES iedzīvotājiem jeb apmēram 45-50 miljonus, katru gadu veikt sistēmisko risku izvērtējumu, ko rada šo platformu darbība. Respektīvi, lielajām platformām būs jāatskaitās par nelegālā satura izplatību un izplatības riskiem tajā; jebkādu negatīvu ietekmi uz cilvēka fundamentālajām tiesību, ko rada šīs platformas; novērotajām lietotāju vai citu trešo personu veiktajām platformu piedāvāto pakalpojumu manipulācijām, kā arī šo manipulāciju potenciālajiem riskiem sabiedrības veselībai, drošībai, sabiedriskajam diskursam un pat valstu elektorālajam procesam.
Piektkārt, rīcības (labas prakses) kodeksu ieviešana. DSA paredz, ka Komisija kopā ar dalībvalstīm, to pieaicinātajiem ekspertiem, nevalstiskajām organizācijām un citām ieinteresētajām pusēm, izstrādās vairākus tematiskos rīcības kodeksu digitālo platformu darbībai un pareizai DSA piemērošanai, piemēram, tādās jomās kā produktu drošība, kontrabandas/nelegālo preču aprites mazināšana, naida runas izskaušana. Tostarp, Komisija apņemas pilnveidot Rīcības kodeksu pret dezinformāciju atbilstoši jaunajiem DSA kritērijiem. Rīcības kodeksos tiks norādīti sasniedzamie mērķi un darbības rādītājus, lai novērtētu šo mērķu sasniegšanu. Vienlaikus jāņem vērā, ka DSA ir normatīvais akts, kas vēl ir tapšanas stadijā. Līdz ar to, norādītais instrumentu saraksts potenciāli var tikt paplašināts un pilnveidots.
Secinājumi un mājasdarbi
Eiropas Savienības izvēlētais kurss, kas vērsts uz labākas un caurskatāmākas prakses ieviešanu digitālajās platformās un, nevis vārda brīvības ierobežošanu, ir uzskatāms par pamatotu un loģisku ne tikai tiesisku apsvērumu dēļ, bet arī taktisku. Dezinformācija sasniedz savu mērķi, nevis kad mērķauditorija to ierauga, bet kad mērķauditorija tai notic. Ja dezinformācijas viens no mērķiem ir demokrātijas graušana, tad dezinformācijas cenzūras ieviešana tikai veicinātu ticību sazvērestībai un demokrātijas neesamībai, un tad šīs dezinformācijas mērķis tiktu sasniegts. Lai arī DSA ievieš vairākus inovatīvus tehniskus jauninājumus, var secināt, ka DSA spēlēs būtisku, bet tomēr atbalsta lomu – tas regulē atsevišķus tehniskus elementus, kas palīdzēs cīņai ar dezinformāciju, bet tas neatbrīvo nacionālās valstis no noteiktiem mājasdarbiem, kas jāveic patstāvīgi.
Arvien būtiskāku lomu iegūst sabiedrības medijpratības veicināšana, turklāt te ir novērojamas arī noteiktas pozitīvas zīmes. Kaut vai var minēt Kultūras ministrijas prezentēto pētījumu, kura rezultāti pierāda, ka interese par medijpratību pēdējos trijos gados ir pieaugusi par 23% un šobrīd to apliecina 58% respondentu.[3] Medijpratības veicināšana ir gan lokālo mediju (tostarp, digitālo platformu), gan valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju, gan pilsoniskās sabiedrības un katra pilsoņa uzdevums. Lai demokrātija varētu efektīvi funkcionēt, tai ir nepieciešams informēts pilsonis. Tas ir it sevišķi būtiski, jo demokrātijās pilsoņi ietekmē valsts politiku.
Vienlaikus piebilstams, ka valsts un pašvaldību institūcijas, ja neskaita zinātnisko literatūru un pētījumus, kā arī starptautisko organizāciju datubāzes, ir pamata aktori, kas var nodrošināt sabiedrību ar autoritatīvu un uz faktiem balstītu informāciju. Institūcijas nodrošina autoritatīvu informāciju vairākus veidos, proti, tā ietver informāciju par politiskajiem lēmumiem, analītisko informāciju uz kuras pamata valstī tiek pieņemti politiski lēmumi, kā arī ievāktos datus un statistiku, kas tiek izmantota politikas izstrādei. Būtiski ir šīs informācijas un zināšanu pieejamības atvieglošana žurnālistiem, faktu pārbaudītājiem un sabiedriskās domas līderiem, kas tālāk komunicē šo informāciju plašākai auditorijai. Tostarp, jāpaplašina iespējas personām piekļūt valsts institūciju krājumiem, abonētajām un veidotajām datubāzēm. Papildus tam, nepieciešams sniegt atbalstu pilsoniskās sabiedrības izglītošanai ne vien par medijpratības metodēm, bet arī par to, kā strādāt ar institūciju rīcībā esošajām datubāzēm un datu apjomiem. Tas sekmētu pilsoniskās sabiedrības iespējas pastāvīgi verificēt informāciju un ģenerēt uz faktiem balstītu saturu.
Visbeidzot, pilsoniskā sabiedrība ir aktīvāk jāiesaista lēmumu pieņemšanā un dezinformācijas apkarošanas politikas izstrādē gan nacionālā līmenī, gan Eiropas Savienības līmenī. Nepieciešams aktīvāk informēt pilsonisko sabiedrību par politikas iniciatīvām un iespējām šīs iniciatīvas pilnveidot. Tas ir būtiski jaunu ideju un pieeju ģenerēšanai, šauras un specifiskas ekspertīzes nodrošināšanai, kā arī plašas sabiedrības interešu lobēšanai. Dezinformācijas izskaušana un apkarošana viennozīmīgi nav spēle, ko var uzvarēt pāris gājienos un īstermiņā, bet tas ir dialogs un sabiedrības ilgtermiņa izglītošanas darbs par to, kādi riska faktori pastāv digitālajā vidē (un ne tikai digitālajā), un kā strādāt ar informāciju mūsdienu informācijas pārbagātības apstākļos.
[1] Code of Practice on Disinformation, 2018, https://ec.europa.eu/digital-single-market/en/news/code-practice-disinformation [2] European Democracy Action Plan: making EU democracies stronger, 2020, https://ec.europa.eu/commission/presscorner/detail/en/ip_20_2250 [3] Kultūras ministrija: Salīdzinot ar 2017. gadu, Latvijas iedzīvotāju interese par medijpratību pieaugusi par 23%, 17.12.2020., https://www.km.gov.lv/lv/ministrija/jaunumi/salidzinot-ar-2017-gadu-latvijas-iedzivotaju-interese-par-medijpratibu-pieaugusi-par-23-6125#gsc.tab=0