Dūmi ir izklīduši, laiks izvērtēt kara militārās un politiskās sekas, kā arī domāt par nākotni.
Arnis Latišenko ir politologs, kurš ir piedalījies vairākos Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētījumos.
2020.gada 27.septembrī starp Armēnijas un starptautiski neatzītās Arcahas Republikas (Kalnu Karabahas Republikas) armiju, no vienas puses, un Azerbaidžānas armiju, kuru atbalstīja Sīrijas algotņi un Turcija, no otras puses, abu pušu bruņoto spēku saskarsmes līnijā Armēnijas okupētajā Azerbaidžānas teritorijā tika uzsāktas bruņotas sadursmes, kas ātri vien pārauga plaša mēroga karadarbībā. Abas puses vainoja viena otru sadursmes uzsākšanā. Karadarbība tika apturēta pēc pusotra mēneša 10. novembrī, Azerbaidžānas prezidentam Ilhamam Alijevam, Armēnijas premjerministram Nikolam Pašiņanam un Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam (kā vidutājam) parakstot pamiera līgumu. Karš par to, kam “piederēs kalns”, noslēdzās ar Ārmēnijas kapitulāciju un Azerbaidžānas diktēto nosacījumu pieņemšanu.
Pastāv vairāki veidi un līmeņi kā analizēt minēto konfliktu. To var analizēt, piemēram, no reģionālo lielvaru, respektīvi, Krievijas un Turcijas, sāncensības skatu punkta. Krievija un Turcija ir spējīgas vienlaikus gan sadarboties, piemēram, enerģētikas sfērā, gan iesaistīties vairākos starpniekkaros (proxy war) Sīrijā, Lībijā un tagad arī Dienvidkaukāza reģionā. Cits analīzes veids ir šī konflikta apskatīšana caur civilizācijas sadursmju prizmu Semjuela Hantingtona kategorijās, proti, kā kristīgās civilizācijas, kuru konkrētajā gadījumā pārstāv Armēnija, sadursmi ar Islāma civilizāciju. Minētie analīzes veidi un citi viennozīmīgi ir vērtīgi un var sniegt plašāku izpratni par starptautiskajām attiecībām. Tiem ir leģitīmas tiesības pastāvēt. Vienlaikus daudzi no šiem analīzes veidiem ir vien aprakstoši un nepiedāvā konkrētu ilgtermiņa risinājumu, lai šāda asinsizliešana nekad vairāk neatkārtotos.
Šajā rakstā par galveno analīzes instrumentu izvirzīsim valstu politiskos režīmus jeb iekārtas formas – demokrātisko un autoritāro režīmu uzvedības atšķirības starptautiskajā arēnā, kā arī demokratizācijas nepieciešamību miera atjaunošanai.
Demokrātiskā miera teorija
Demokrātiskā miera teorija paredz, ka demokrātijas savā starpā nekaro. Tas izskaidrojams ar to, ka demokrātiskajās valstīs pastāvošās institūcijas nodrošina, ka iedzīvotāji ir daudz labāk informēti, un valdības atskaitās savai sabiedrībai, kā arī likuma priekšā. Demokrātisko valdību pastāvēšana ir atkarīga no to pārvēlēšanas, līdz ar to šādas valdības negribīgi iesaistās tādās avantūrās kā karš (nemaz nerunājot par agresiju, kas var nozīmēt, ka būs jāatbild tiesā). Demokrātisko valstu sabiedrības ir racionālas un savstarpēji solidāras. Tās apzinās, ka citu demokrātisko valstu valdības arī neuzņemsies nepamatotu kara risku, līdz ar to demokrātisko valstu sabiedrības nesaskata citās demokrātiskajās valstīs draudu. Demokrātijas risina savstarpējus strīdus pārrunu ceļā, nevis karalaukā, un to vislabāk pierāda mūsdienu Eiropas piemērs.
Pretēja aina ir novērojama autoritārās valstīs. Diktatūrās varu sagrābušie grupējumi izmanto jebkurus līdzekļus, lai saglabātu savu stāvokli un privilēģijas. Izplatītas metodes ir savu sabiedrību maldināšana (cenzūra un propaganda), uzmanības novēršana no iekšējām problēmām ar ārpolitikas kultivēšanu, kā arī galēja nacionālisma un militārisma uzkurināšana. Turklāt, pat ja ārpolitiskie panākumi realitātē nenotiek, vienmēr var izveidot to projekciju valsts kontrolētajos medijos.
Konflikta vēsture
Kaukāza reģionu blīvi apdzīvo vairāk nekā piecdesmit dažādas etniskās un subetniskās grupas, turklāt kalnainajā teritorijā pastāv virkne etnisko anklāvu. Piemēram, Kalnu Karabahā vēsturiski pastāvēja armēņu anklāvs, ko ieskāva azeru apdzīvotās teritorijas. Sarežģītā demogrāfiskā situācija un transporta infrastruktūra, migrācija, ieleju auglīgā zeme, svarīgi tirdzniecības ceļi, kas savieno Āziju un Eiropu, lielvaru iejaukšanās, kā arī vietējo iedzīvotāju dedzīga gatavība aizstāvēt savu zemi, ir bijuši par pamatu daudziem vēsturiskiem konfliktiem Kaukāzā.
Armēņu un azeru konfliktam ir vismaz simts gadu sena vēsture. Mūsdienu vēsturē pirmā karadarbība starp abām tautām aizsākās Pirmā pasaules kara izskaņā 1918. gadā un beidzās ar Dienvidkaukāza teritorijas Sarkanās armijas okupāciju 1920. gadā. Staļina vadītā padomju etniskā politika Kaukāzā balstījās uz “skaldi un valdi” principu, tā sekmīgi radīja priekšnoteikumus, ka Kaukāza tautas skata kā ienaidnieku nevis totalitāro padomju varu, bet viena otru. Staļina vadībā Kalnu Karabaha tika iekļauta Azerbaidžānas PSR, bet Kalnu Karabahas armēņu apdzīvotajā teritorijā tika izveidota autonomija, iezīmējot teritoriālos veidojumus, kas nākotnē pārtapa par strīdus ābolu. Tas nodrošināja, ka armēņi tiecās panākt savu apdzīvoto teritoriju apvienošanos Armēnijas PSR, savukārt azeri centās nepieļaut jauniegūto administratīvo teritoriju zaudēšanu, kā arī uzsāka armēņu reģiona pārtautošanu. Tādējādi tika iedarbināts mehānisms ar laika degli.
Etniskais konflikts uzplaiksnīja 80. gadu beigās. 1988.-1994. gados notikušo karadarbību šobrīd jau varam saukt par Pirmo Kalnu Karabahas karu. Tāpat kā konflikts 20. gadsimta sākumā, arī šis karš izraisīja neglītus un abām pusēm neglaimojošus etnisko tīrīšanu incidentus, tādus kā civiliedzīvotāju slaktiņus Gendžē, Baku, Hodžalī, Šušā un citviet. Tāpat kā viņu senči, armēņi slepkavoja azerus, azeri slepkavoja armēņus. Pirms PSRS sabrukuma arī sarkanā armija, atjaunojot “konstitucionālo kārtību” un ar mērķi “pārtraukt etniskos slaktiņus”, paspēja iesaistīties gan vienu, gan otru slepkavošanā.
Azerbaidžānas motivācija
Pirmais Kalnu Karabahas karš starp Armēnijas un Azerbaidžānas paramilitārajiem un militārajiem formējumam noslēdzās ar Azerbaidžānas sakāvi un nacionālo pazemojumu. Armēnija okupēja nevien Kalnu Karabahu, bet arī pieguļošos azeru apdzīvotos reģionus un padzina vietējos iedzīvotājus. Kara rezultātā no savām mājām tika izraidīti un bēgļu gaitās devās gandrīz viens miljons iedzīvotāju, vairumā no tiem azeru. Starptautiskā sabiedrība, pamatojoties uz valstu teritoriālās nedalāmības principu, un to, ka starptautiskie strīdi var tikt atrisināti tikai miermīlīgā ceļā, neatzina nedz Armēnijas okupācijas likumību, nedz pašpasludināto Kalnu Karabahas (vēlāk pārsaukta par Arcahu) Republiku.
Teritoriālās nedalāmības princips ir viens no starptautiskā miera stūrakmeņiem un valstu miermīlīgas līdzās pastāvēšanas pamatiem. Agresija, karš vai spēka pielietošanas draudi nevar kalpot par pamatu likumīgām valstu teritoriju izmaiņām. Taču interesantākā sadaļa ir tāda, ka teritorijas zaudēšana nelikumīgas okupācijas vai aneksijas rezultātā var kalpot par pastāvīgu casus belli un sniegt tiesības īstenot taisnīgu karu valstij, ja tā nevar atjaunot savu teritoriālo integritāti miermīlīgā ceļā. Tas, bez Covid-19 krīzes, varētu būt vēl viens iemesls, kas nodrošināja, ka starptautiskā sabiedrība lielā mērā “piever acis” uz Azerbaidžānas bruņoto spēku dziļo ofensīvu Kalnu Karabahas teritorijā 2020.gada karā. Šis konflikts ir arī labs piemērs citām okupētājvalstīm un daļēji okupētajām valstīm postpadomju telpā.
Armēnijas motivācija
Armēnijas pozīcija šajā konfliktā ir krietni sarežģītāka un neviennozīmīgi vērtējama. Lai arī Azerbaidžānas prezidents Ilhams Alijevs apgalvo, ka, ja Azerbaidžānas teritoriālā integritāte tiks atjaunota un tiks izdiskutēts Kalnu Karabahas statuss, armēņiem kā mazākumtautībai tiks nodrošinātas visas nepieciešamās privilēģijas un tiesības,[1] pastāv vairākas problēmas, kas liek apšaubīt šāda scenārija iespējamību. Pirmkārt, kā liecina Freedom House ziņojumi[2], Azerbaidžāna nav demokrātija, tajā pastāv autoritārs režīms un vara ir koncentrēta Ilhama Alijeva un viņa ģimenes rokās. Autoritāras valstis pēc būtības nevar nodrošināt nedz tiesības, nedz brīvības saviem iedzīvotājiem, nemaz nerunājot par mazākumtautībām. Līdz ar to armēņi varētu baudīt visas tiesības Azerbaidžānā tikai tad, ja tiks nodrošināta Azerbaidžānas demokratizācija. Otrkārt, jāņem vērā, ka arī priekšvēsture, un tas, ka iepriekšējie konflikti atstāj rētas tautu attiecībās un naidu. Šāds naids ir pārvarams tikai ilgstošā periodā, ja abu valstu valdības mērķtiecīgi strādā pie tā, lai samierinātu savu valstu sabiedrības. Taču tas ir iespējams, ja abu valstu valdības sastāv no vēlētiem pārstāvjiem.
Trešā problēma, ir Armēnijas valsts koncentrēšanās uz kontroles saglabāšanu pār Kalnu Karabahu kā savu vissvarīgāko ģeopolitisko mērķi. Šī cīņa pār vēsturiski apdzīvotajām zemēm ir skaidrojama ar armēņu vēsturiskajiem zaudējumiem un to, ka genocīda rezultātā tika būtiski samazināts armēņu apdzīvotais areāls. Par šādu koncentrēšanos liecina arī fakts, ka ilgstoši pie varas Armēnijā bija tā sauktais “Kalnu Karabahas klans”, piemēram, tā pārstāvji bija iepriekšējie prezidenti Seržs Sargsjans un V. Putina draugs Roberts Kočarjans. Šis 25 gadu politiskais kurss faktiski padarīja Armēniju par ārkārtīgi atkarīgu un ievainojamu valsti. Savukārt Krievijas rokās Kalnu Karabaha ir aktīvs, ko tā var izmantot, lai neizlaistu Armēniju no savas ietekmes sfēras. Šis Armēnijas kurss sekmēja nepietiekamu uzsvaru uz savu iekšpolitisko problēmu pārvarēšanu, un rezultātā noveda pie valsts vājuma un institucionālās degradācijas, korupcijas, ārpolitiskās un ekonomiskās atkarības no Krievijas un, visbeidzot, vēsturiskas sakāves karā.
Azerbaidžānas panākumu formula
Turpretim zaudējums Pirmajā Kalnu Karabahas karā motivēja azerus gatavoties revanšam. Pastāv vairāki faktori, kas sekmēja Azerbaidžānas bruņoto spēku totālu pārākumu pār savu pretinieku karalaukā. Pirmkārt, Azerbaidžānai par laimi, tā ir ar naftu bagāta zeme. Uzreiz pēc kara 1994. gada 20. septembrī šī brīža Azerbaidžānas prezidenta Ilhama Alijeva tēvs prezidents Heidars Alijevs noslēdza tā saukto “Gadsimta kontraktu”, ļaujot lielākajām pasaules naftas kompānijām veikt izpēti un iegūt naftu Kaspijas jūrā, un tādējādi piesaistos Azerbaidžānas ekonomikas nepieciešamās miljardu investīcijas.
Naftas nauda ļāva būtiski attīstīt Azerbaidžānas militāro kapacitāti. Pēc Stokholmas Starptautiskā miera izpētes institūta datiem (SIPRI),[3] uzreiz pēc kara 1995. gadā Azerbaidžānas un Armēnijas militārais budžets bija praktiski identisks, proti, 123 miljoni ASV dolāru un attiecīgi 126 miljoni ASV dolāru par labu armēņiem. Taču situācija sāka strauji mainīties 21. gadsimtā. Kaut arī Armēnija arī sāka pieaudzēt savus militāros tēriņus, 2019. gadā Azerbaidžānas militārie tēriņi trīskārt pārsniedza Armēnijas militāros izdevumus, respektīvi, 1 miljards 854 miljoni ASV dolāru pret 673 miljoniem ASV dolāru par labu azeriem.
Otrkārt, efektīvi militārie tēriņi. Azerbaidžānas gaisa spēki tika apgādāti ar modernajiem Turcijas droniem "Bayraktar TB2" un Izraēlas izlūkdroniem, kas ļāva efektīvi apspiest Armēnijas pretgaisa aizsardzības sistēmu, kas pamatā sastāvēja no Krievijas ražotajiem S-300 zenītraķešu kompleksiem, un nodrošināt dominanci pār karalauku. Droni, būdami salīdzinoši lēts kara līdzeklis, parādīja, ka arī mazas valstis mūsdienu pasaulē var projicēt spēku, un sasniegt politiskos mērķus militāriem līdzekļiem.
Treškārt, Azerbaidžānas spēja izveidot izdevīgas militārās alianses ar Turciju un Izraēlu. Tas nodrošināja ne vien militāros iepirkumus, bet arī konkrēti Turcijas plaša mērogu politisko un militāro atbalstu. Plaša mēroga sadarbība ar NATO un Turciju ļāva Azerbaidžānai efektīvi reformēt un modernizēt savus bruņotos spēkus.
Kremļa mērķi konfliktā
2018. gadā Armēnijā notika demokrātiska revolūcija, kurā tika gāzts Armēnijā pie varas esošais Kalnu Karabahas klans un tā pārstāvis S. Sargsjans, un par premjerministru tika ievēlēts ambiciozais politiķis Nikols Pašiņans. Tas nesa jaunas vēsmas Armēnijas politikā un cerību, ka tiks ņemts jauns valsts politikas kurss uz korupcijas apkarošanu un valsts attīstību. Vienlaikus jaunais premjers uzreiz steidza ziņot, ka Armēnijas revolūcijai “nav ģeopolitiskas sazvērestības rakstura pret Krieviju” un ka Armēnija saglabā prokrievisko kursu. Lai gan Krievijas reakcija uz armēņu revolūciju sākotnēji nebija tik asa kā citu demokrātisko kustību gadījumā postpadomju telpā, kā varam spriest šobrīd pēc Otrā Kalnu Karabahas kara, Kremlim pēc būtības nav pieņemamas nekādas demokrātiskas pārmaiņas valstīs, ko tā uzskata par savu “priviliģēto interešu zonu”.
Par Kremļa plānu izrēķināties ar N. Pašiņana politisko karjeru un Armēnijas “nolikšanu pie vietas” liecina vairāki faktori. Kremlis nesteidza palīdzēt Armēnijai un noskatījās kā sabiedrotais cieš sakāvi, neskatoties uz to, ka tā ir ciešākais Krievijas sabiedrotais reģionā un virkni Krievijas un Armēnijas sadarbības formātu militārajā jomā. N. Pašiņanam nepalīdzēja nedz zvani Kremlim un palīdzības lūgumi, nedz Armēnijas dalība Kolektīvās drošības līguma organizācijā (KDLO).
Papildus tam, kopumā šī kara ietvaros varēja novērot vairākus Kremļa orvelisko publisko attiecību piemērus un klajas pretrunas ar iepriekšējo retoriku, kas parāda, ka Kremlim ir noteikti nedeklarēti plāni. Varam atcerēties kaut vai V. Putina skaidrojumu par to, kādēļ Krievijai ir nepieciešams iejaukties Sīrijas pilsoņu karā – “labāk apkarot teroristus tur tālumā (Sīrijā), nevis sagaidīt to uzbrukumus klātienē” toreiz apgalvoja V. Putins.[4] Taču tūkstošiem Sīrijas algotņu nonākšana Azerbaidžānā, proti, deklarētā pretinieka nonākšana pie savām robežām, publiskajā telpā izraisīja vien Kremļa “bažas”.[5]
Cits pieminēšanas vērts incidents ir Krievijas helikoptera notriekšana virs Armēnija gaisa telpā, kas izraisīja Krievijas militārpersonu bojāeju, un tas, ka Kremlis steidzīgi piedeva Azerbaidžānai šo incidentu, nevis ieviesa “tomātu embargo”. Citiem vārdiem sakot, Azerbaidžāna atļāvās notriekt mērķi KDLO dalībvalsts gaisa telpā, un Kremlis nākamajā dienā attālināti sēdās ar Azerbaidžānas prezidentu parakstīt Armēnijas kapitulāciju. Šo incidentu ir vērtīgi salīdzināt kaut vai ar Kremļa reakciju, kad tika notriekts Krievijas iznīcinātājs Turcijas gaisa telpā 2015. gadā. Tas arī kārtējo reizi pierāda KDLO un citu Kremļa postpadomju telpā veidoto struktūru deklaratīvo un vajadzības gadījuma raksturu.
Visbeidzot, ir labi zināma Kremļa asā retorika par NATO “tuvošanos” Krievijas robežām un NATO valstu sadarbību ar postpadomju telpas valstīm. Piemēram, varam novērot pastāvīgas dezinformācijas kampaņas pret Baltijas valstīm. Atceramies arī V. Putina apgalvojumus 2014. gadā par to, ka ir nepieciešams iejaukties Ukrainas notikumos, lai “Krimā nestāvētu NATO karavīri”. Savukārt 9. novembrī Azerbaidžānas prezidenta administrācija publicēja videoierakstu ar V. Putina un I. Alijeva kopējo deklarāciju par pamieru Kalnu Karabahā, kur I. Alijevs paziņo, ka miera uzturēšanas misijā pēc kara beigām piedalīsies ne vien Krievijas, bet arī Turcijas armija. Citiem vārdiem sakot, V. Putins piekrita tam, ka Azerbaidžānā pastāvīgi tiek izvietoti NATO dalībvalsts bruņotie spēki.
Secinājumi
Vai Kremlis ir ieguvējs šajā karā? Kremļa pamatmērķis postpadomju telpā ir kontroles uzturēšana pār kaimiņvalstim, ko vislabāk palīdz nodrošināt šo valstu iekšējie, un arī ārējie konflikti un autoritāro režīmu klātbūtne. Viennozīmīgi īstermiņā Kremlis ir ieguvis noteiktus instrumentus, lai varētu uzturēt šādu stāvokli Armēnijā un Azerbaidžānā un veicinātu to, ka Kalnu Karabahas rēta nesadzīst. Primāri, ir nodrošināts daļējs status quo un Kalnu Karabahas politiskais statuss joprojām ir strīdus jautājums starp Armēniju un Azerbaidžānu, ko nodrošinās arī Krievijas “miera uzturētāju” klātbūtnes faktors. Krievija viennozīmīgi turpinās izmantot Kalnu Karabahu kā būtisku aktīvu, lai pastāvīgi raisītu Armēnijas sabiedrībā nepiepildāmas cerības, un uzturētu vāju un atkarīgu Armēniju. Savukārt Azerbaidžāna ir atļāvusi Krievijas militārpersonu nonākšanu savā teritorijā, un tas ir papildus izaicinājums jebkādu demokratizācijas procesu attīstībai šajā valstī, ko parādīja arī Gruzijas piemērs 2008. gadā.
Tomēr atbildi uz šo retorisko jautājumu primāri var sniegt tikai ilgtermiņa tendences Dienvidkaukāza reģionā, un galvenokārt tas ir atkarīgs no tā, pie kādiem secinājumiem nonāks Armēnijas sabiedrība. Uz to aicināja arī premjerministrs N. Pašiņans, paziņojot, ka “mēs nekad neatzīsim sevi par uzvarētiem, un tam jākļūst par sākumu mūsu nacionālās saliedētības, atdzimšanas laikmetam. Mums vajag analizēt mūsu neatkarības gadus, lai izplānotu mūsu nākotni un neatkārtotu pagātnes kļūdas”.
N. Pašiņana sodīšana nākotnē var nozīmēt ne tikai Kremlim absolūti lojālu cilvēku nonākšanu Armēnijas prezidenta un premjerministra krēslos, bet gan Armēnijas iekšpolitiskā un ārpolitiskā kursa korekcijas, kā arī plašāka sabiedroto loka veidošanu. Pašreizējā Armēnijas integrācija Krievijas ekonomiskajās un militārajās struktūrās Eirāzijas projektu ietvaros, kā arī paļaušanas uz Krievijas labvēlību, nav sevi attaisnojusi. Jāsaprot arī tas, ka starptautiskā sabiedrība neatzīs vardarbīgā ceļā panāktas robežu izmaiņas, līdz ar to armēņiem nav cerību tiesiski iegūt Kalnu Karabahu, bez Azerbaidžānas piekrišanas. Taču kamēr armēņu tauta, lai arī cik sāpīgi tai būs nonākt pie šīs atziņas, domās tikai par to, kuram piederēs Kalnu Karabaha, atstājot novārtā demokrātiskas un ekonomiski spēcīgas valsts veidošanu, tikmēr tā būs nepiepildāmu cerību gūstekne. Un šāda situācija ilgtermiņā var nozīmēt tikai turpmākas sakāves.
[1] President Ilham Aliyev and Armenian Prime Minister Nikol Pashinyan participated in the discussions, https://www.youtube.com/watch?v=BKcUn1wIbIk [2] https://freedomhouse.org/country/azerbaijan/freedom-world/2020 [3]https://www.sipri.org/sites/default/files/Data%20for%20all%20countries%20from%201988%E2%80%932019%20in%20constant%20%282018%29%20USD.pdf [4] https://ria.ru/20151022/1306543876.html [5] https://regnum.ru/news/polit/3083818.html