• Andis Kudors

Atskatoties uz 2019. gada nogali: Latvijas valsts svētki un Krievijas propaganda

Updated: Apr 15

Iztēlosimies situāciju, kurā mēs plānojam svinēt ģimenes svētkus, bet atnāk kaimiņš pie žoga un klaigā, ka neesam gana labi, lai svinētu. Kaimiņš nevēlas, ka priecājamies, tāpēc, skaļi saucot, uzskaita visas mūsu problēmas, atgādina par vēl nesasniegto, turklāt apsūdz par kaut ko sliktu, ko pat neesam darījuši. Ja ieskatāmies, ko Latvijas Neatkarības dienas un Lāčplēša dienas kontekstā par mums saka Krievijas propagandisti un dezinformētāji, tad aina ir līdzīga kaimiņa klaigāšanai. Ja neesat starp tiem, kuri dzird riebeklības no žoga otras puses, tad ir jāņem vērā, ka daļa Latvijas auditorijas tās dzird un ietekmējas. Tāpēc strausa metode – galva smiltīs – te nederēs.

Svētki un identitāte

Pirms apskatām vienu konkrētu 18. novembra rakstu, padomāsim par plašāku kontekstu. Svētki, ko svinam, norāda uz mūsu nacionālo identitāti. Pasaki, ko tu svini, un es pateikšu, kas esi. Brigitas Zepas vadītais Baltijas sociālo zinātņu institūts 2008. gada pētījumā „Valsts svētki un to svinēšana sabiedrības vienotībai” norādīja, ka svētki var būt gan vienojošs, gan šķeļošs faktors. [1] Dažus gadus pēc minētā pētījuma Valsts pētījumu programmas „Nacionālā identitāte” ietvaros Mārtiņš Kaprāns un Vita Zelče rakstīja, ka pastāv būtiskas valsts attīstību un iedzīvotājus ietekmējošas identitātes problēmas, kuras galvenokārt saistās ar etnisko grupu atšķirīgu skatījumu uz valsti gan pagātnes, gan nākotnes dimensijā. [2] Svinamās dienas ir daļa no minētā skatījuma uz pagātni un zināmā mērā arī uz nākotni.

Identitāte un drošība

Jau pirms pāris desmitiem gadu drošības jēdziens tika būtiski paplašināts, militārajai jomai pievienojot ekonomisko, politisko, kultūras u.c. sfēras. Varam droši teikt, ka valsts svētkos atspoguļotā nacionālā identitāte ir saistīta ar nacionālo drošību. [3] Starptautiskās politikas Kopenhāgenas skolas pārstāvis Barijs Buzans (Barry Buzan) skaidroja, ka sabiedrības drošība ir saistīta ar “tradicionālu valodas, kultūras, reliģisko, nacionālās identitātes un paražu modeļu ilgtspējas garantēšanu”. [4] B. Buzans rakstīja, ka parasti ārvalstu īstenotie politiskie draudi ir vērsti pret mērķa valsts nacionālo identitāti, valsts ideju un institūcijām, kas šo ideju realizē. [5]

Nacionālās identitātes būtību labāk var izprast, sadalot to atsevišķās dimensijās: psiholoģiskā (lepnums, piederības saites), kultūra (valoda, vērtības, tradīcijas), teritoriālā piederība, vēsturiskās atmiņas, politiskā (pilsoniskās saites ar valsti un sabiedrību), kopīga ekonomika. [6] Raksta apjoms neļauj apskatīt visus minētos aspektus, bet, pat virspusēji uzmetot tiem skatu, ir redzams, ka svētku tematika atbilst gan nacionālās identitātes psiholoģiskajai, gan vēstures, kultūras un politikas dimensijai. Lai mazinātu prieku svinēt valstij svarīgas gadadienas, mums tiek skaidrots, ka Latvijas rašanās ir “vēsturisks pārpratums”, “nepelnīta Ļeņina dāvana” un pašlaik Latvija ir “neizdevusies valsts”. Uzbrukumi informācijas telpā Latvijai svētku svinēšanas laikā ir daļa no informācijas kara, ko oficiālās Krievijas organizēti kaujinieki īsteno pret mums, tēmējot uz ar nacionālo identitāti un valsts ideju saistītiem jautājumiem.

Ko par mums raksta 18. novembrī?

Ja papētīsiet, ko Latvijas valsts svētkos parasti par mums raksta Krievijas t.s. mediji, tad atradīsiet daudz bēdīgu stāstu. Te viens no piemēriem – 2019. gada 18. novembrī publicētais “Sputnik” raksts: “Meževičs: Latvija soļa attālumā no fašistiskās Vācijas, divu – no Pola Pota režīma”. Pirms vairāk nekā desmit gadiem piedalījos seminārā-diskusijā Sanktpēterburgā, kur viens no runātājiem bija Sanktpēterburgas Valsts universitātes profesors Nikolajs Meževičs, kurš toreiz atstāja nopietna akadēmiskās jomas pārstāvja iespaidu. Kopš tā laika šis tas ir mainījies. N. Meževičs ir Krievijas Baltijas valstu pētījumu asociācijas (Российской ассоциации прибалтийских исследований) prezidents. [7] Tas, ka asociācijas nosaukumā ir vārds “pribaltijskih”, jau ir rādītājs pats par sevi. Krievijas ārpolitiku apkalpojošais “Sputnik” aktīvi izmanto N. Meževiča komentārus par Baltijas valstīm; apskatāmajā rakstā ir ievietots viņa citāts: “Latvijā ir izveidota sabiedrība, kas tagad evolucionē no autoritāras uz totalitāru. Pēdējie Saeimas un Satversmes tiesas lēmumi par izglītību krievu valodā liek atcerēties par divām valstīm to šausmīgākajā attīstības posmā. Tas ir fašisma periods Vācijā un Pola Pota periods Kambodžā. Līdz fašistiskajai Vācijai Latvijai palicis pavisam netālu, līdz Polam Potam – vēl vajag pacensties. Bet, attīstoties tādos tempos, Latvija panāks Pola Pota Kambodžu." [8] Tālāk rakstam pievienotajā audioierakstā N. Meževičs saka, ka Krievijai neesot, ko svinēt Latvijas svētkos. Nu bet mēs jau arī profesoru nespiežam svinēt…

Par Meževiča pieminēto Pola Pota režīmu Latvijā jau reiz bija izteicies aktīvs Krievijas tautiešu politikas atbalstītājs un īstenotājs, tā laika Maskavas mērs Jurijs Lužkovs. Vēlāk (pēc konflikta ar Krievijas prezidentu Dmitriju Medvedevu) viņam pietika apņēmības prasīt pastāvīgās uzturēšanās atļauju Latvijā; tā tik ir drosme – izlemt dzīvot valstī ar tik ļaunu režīmu! Vai arī Meževičs kādu dienu meklēs Latvijā patvērumu? Tā vien gribas vaicāt, kas ir noticis ar profesoru? Bet varbūt nekas nav noticis, cilvēks vienkārši pilda norādījumus vai arī varbūt pat tic tam, ko pats runā? Skumji gan ir tas, ka šāds cilvēks, kurš saka, ka “autoritārā” Latvija ir soļa attālumā no Hitlera laika Vācijas, lasa lekcijas par Baltijas valstīm Sanktpēterburgas universitātē un tiek aicināts uz semināriem kā eksperts Baltijas valstu jautājumos.

“Kolektīvais Putins” nepriecāsies par Latvijas panākumiem

Ar katru gadu redzam arvien vairāk agrāk cienītu Krievijas zinātnieku, aktieru, dziedātāju, cirka mākslinieku un žurnālistu, kuri aktīvi apkalpo V. Putina autoritāro režīmu, izdabājot karjeras vai kādu citu apsvērumu dēļ. “Kolektīvais Putins” Krievijā ir daudzskaitlīgs. Neviens autoritārais režīms nevar pastāvēt tikai ar līderi vien; ir jābūt sekotājiem. Var prognozēt gan, ka brīdī, kad “nacionālais līderis” kritīs (vai aizies), daļa agrāko atbalstītāju teiks: es jau iekšēji biju pret! Meževiča teiktais, ka Latvija ir autoritāra un virzās uz totalitāru režīmu, neiet kopā ar Freedom House novērojumiem daudzu gadu laikā, vērtējot demokrātisko tranzītu bijušajās sociālisma nometnes zemēs un valstīs, kas agrāk bija PSRS sastāvā. 29 valstu sarakstā Latvija daudzus gadus ir labāko valstu trijniekā kopā ar Igauniju un Slovēniju. Mums seko Lietuva, Čehija un Slovākija. [9] Freedom House vērtē demokrātiju atbilstoši valstu sniegumam valsts pārvaldē, vēlēšanu procesā, pilsoniskajā sabiedrībā, mediju neatkarībā, lokālajā pārvaldē (pašvaldības), tieslietu sektorā, korupcijas novēršanā un apkarošanā. Latvija pēc demokrātijas ekspertu vērtējuma ir grupā “konsolidētās demokrātijas”, kamēr Krievija kopā ar Turkmenistānu, Uzbekistānu u.c. zemēm nosauktas par valstīm ar “konsolidētu autoritārismu”. Bet kas gan ir Freedom House eksperti salīdzinājumā ar Meževiču, kura analīze liecina, ka tuvojamies Pola Pota režīmam…

Noslēgumā

4. maijs, 11. novembris un 18. novembris ir dienas, kas eventuāli spēj vienot visus Latvijas iedzīvotājus. 9. maijam nav un nebūs tāda potenciāla. Ko šādā situācijā dara tie, kuri Latvijai labu nevēl? – Kultivē vienā sabiedrības daļā 9. maiju un cenšas mazināt motivāciju svinēt tos svētkus, kuri var vienot gan latviešus, gan Latvijā dzīvojošos krievus, ukraiņus, baltkrievus un poļus. “Sputnik”, “RuBaltic.ru”, “Baltnews” un daži televīzijas kanāli ap šiem datumiem izplata bēdu stāstus, lai mazinātu Latvijas iedzīvotāju piederības sajūtu valstij, kā arī ticību Latvijas nākotnei un tās ilgtspējīgai attīstībai. 2019. gada decembrī Putins vairākas reizes runāja par vēsturi, norādīdams, ka Otrā pasaules kara izraisīšanā līdztekus Vācijai ir vainojama Polija, nevis PSRS. Krievijas varas organizēta – ar vēsturi saistīta – propaganda un vēstures pārrakstīšana turpināsies arī 2020. gadā, jo autoritāri režīmi nespēj pastāvēt bez meliem.


[1] Valsts svētki un to svinēšana sabiedrības vienotībai. Rīga: BSZI, 2008. http://www.bszi.lv/?lang=lv&category=resurss&id=lapa2

[2] Kaprāns M., Zelče V. Identitāte, sociālā atmiņa un kultūras trauma. Valsts pētījumu programma „Nacionālā identitāte”. Rīga: LU SZF SPPI, 2010, 13.lpp.

[3] Sk. vairāk: Kudors A., Nacionālā identitāte un politiskie draudi Latvijā, LV Portāls, 12.09.2018., https://lvportals.lv/norises/298552-nacionala-identitate-un-politiskie-draudi-latvija-2018

[4] Buzans B. Cilvēki, valstis un bailes. Rīga, izdevniecība AGB, 2000., 37. lpp.

[5] Turpat, 122. lpp.

[6] Zepa B., Kļave E. Ievads. B. Zepa, E. Kļave (galv. red.). Latvija. Pārskats par tautas attīstību 2010/2011. Nacionālā identitāte, mobilitāte un rīcībspēja. Rīga, LU SPPI, 2011, 12. lpp.

[7] Российская ассоциация прибалтийских исследований РАПИ https://russiancouncil.ru/5293/

[8] Межевич: Латвия в шаге от фашистской Германии, в двух - от режима Пола Пота, Sputnik, 18.11.2019., https://lv.sputniknews.ru/radio/20191118/12775440/mezhevich-latvia-shage-fashistskoy-germany-dvukh-rezhim-pol-pot.html

[9] Nations in Transit 2018, Freedom House, https://freedomhouse.org/report/nations-transit/nations-transit-2018


Publikācijas oriģināls TVNET

  • Facebook
  • Twitter
  • YouTube

© 2020 Andis Kudors